Kirils Ivanovs: Erekcija sākas domāšanā un ģimenē
Termins impotence netiek lietots jau sen – priedēklis im- nozīmē neiespējamību, taču ir maz nenovēršamu traucējumu, saka urologs KIRILS IVANOVS. Viens no nopietnākajiem – erektilā disfunkcija, kuru diagnosticē vienkārši – ja pēdējo sešu mēnešu laikā vājas erekcijas dēļ nav bijis iespējams dzimumakts ar pastāvīgo partneri. Ārsts piebilst, ka potences traucējumi satrauc visu vecumu vīriešus.
“Pārsvarā vīrieši gados atzīmē, ka pēdējo divu trīs gadu laikā erekcija pakāpeniski pasliktinājusies vai arī seksa nav bijis šķiršanās, sievas slimības vai nāves dēļ. Jauniem vīriešiem, kuriem nav partneres un līdz ar to – regulāru dzimumattiecību, par erektilo disfunkciju spriest nav iespējams. Patiesībā ļoti mazai daļai vīriešu, kas sūdzas par potences traucējumiem, patiešām ir erektilā disfunkcija. Bieži vien ir tā, ka viens, divi, trīs mēģinājumi ir nesekmīgi vai arī pamīšus ir sekmīgi un nesekmīgi, un tad cilvēks uztraucies nāk pie ārsta, taču šie traucējumi uzreiz nenozīmē neglaimojošu diagnozi,” norāda K. Ivanovs, atzīmējot, ka iemesls var būt gan psihogēns, gan organisks. Pirmajā gadījumā palīdzēt var psihoterapeits, bet otrajā – hormonālo traucējumu, asinsvadu problēmu, traumu vai mazā iegurņa operāciju seku novēršana. “Par organisku vainu var liecināt rīta erekcijas pavājināšanās, kas parasti notiek miegā ap pulksten pieciem sešiem rītā, kad vīrietim parasti ir visaugstākais testosterona līmenis. Lai gan erekcija ir saistīta ar testosterona līmeni, tikai pieciem no simts vīriešiem ar samazinātu testosterona līmeni būs erekcijas problēmas, jo erektilā funkcija saistīta ne tikai ar testosteronu, bet arī ar dzīves stilu, kas savukārt ietekmē testosterona līmeni. Tāpēc savā praksē es uzreiz neizrakstu testosterona aizvietotājterapiju, bet vedinu sakārtot dzīvi – hronisks stress, nogurums, miega traucējumi, paradums līdz četriem rītā sēdēt pie datora un pēc tam gulēt līdz pusdienlaikam – tas viss būtiski pazemina testosterona līmeni,” skaidro K. Ivanovs, piebilstot, ka testosterona līmeni paceļ regulārs sekss.
Vai urinācijas traucējumiem ir saistība ar erekcijas kvalitāti? “Ja urinēšanas problēmas liedz izgulēties un liek justies fiziski smagi, tas var ietekmēt arī erekciju. Bet pati par sevi prostata potenci ietekmē minimāli,” atbild urologs. Viņš atklāj, ka gados vecāki kungi vizītē pie ārsta mēdz ierasties uztraukušies par potenci, taču kautrējas par to runāt, tāpēc kā konsultācijas iemeslu min urinācijas problēmas: “Tāpēc ārstam jābūt aktīvam iztaujātājam, lai uzzinātu par visām iespējamajām problēmām. Esmu novērojis, ka vīrieši pārsvarā ir neapmierināti ar savu potenci – daudzi saka, ka vienmēr var būt labāk.”
Ieradumu maiņā ir spēks
Izjaukts līdzsvars starp darba un privāto dzīvi, partneres maiņa, neveiksmes gaidīšanas sindroms, kad cilvēks nav pārliecināts par sevi, hronisks stress – kā norāda K. Ivanovs, tie ir izplatītākie potences traucējumu iemesli jauniem vīriešiem, tāpēc vairākumā gadījumu medicīniskos izmeklējumos nekādas novirzes no normas netiek atklātas. Ar psiholoģiskiem iemesliem pārsvarā tiek izskaidrota arī nenoturīga erekcija – vai nu ir pārslodze darbā, vai nav harmonijas ar partneri, vai pašam ir nomācošas domas, neapmierina savs sniegums, jo tas tiek salīdzināts ar, piemēram, filmās redzēto.
“Ja cilvēks no rīta līdz vakaram strādā, lai nopelnītu naudu, viņam neatliek laika un naudas sev. Viņš uztur ģimeni, taču mājās nereti pārnāk ap desmitiem vakarā, viņam nav spēka un vēlmes nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, nav laika saviem hobijiem. Vīrietis to apzinās, bet arī nevar nestrādāt un nezina, kā mainīt savus ieradumus. Liela loma ir arī uzturam – ēšana, kad un kur pagadās, pārēšanās uz nakti – tas rada sekas ilgtermiņā.”
Vēl viens vīriešu vidū izplatīts satraukuma iemesls esot salīdzinoši ātra ejakulācija, kā dēļ ne vienmēr izdodas apmierināt partneri. K. Ivanovs skaidro: “No medicīniska viedokļa to sāk uzskatīt par slimību, ja ejakulācija notiek jau pirms locekļa ievadīšanas makstī. Bet, ja sekss ir iespējams un sperma nokļūst tur, kur tai jānokļūst, ātru ejakulāciju nevar uzskatīt par slimību. Aptuveni trešdaļai vīriešu ir tāda nervu sistēma, kas ātri reaģē uz stimulāciju. Ejakulācija ir kā reflekss, kas noslēdzas ātrāk, un tā ir katra cilvēka individuālā īpatnība. Vislabākais veids, kā to mainīt, ir ieviest pārmaiņas seksuālajā dzīvē, piemēram, mainīt priekšspēli. Pastāv arī zāles, kas spēj mazināt dzimumlocekļa galviņas jutīgumu vai bremzēt refleksu smadzeņu līmenī, tomēr jāapzinās, ka rezultāts ir īslaicīgs. Ejakulācija droši vien būs tāda, kāda dota no dabas.” Ārsts uzsver, ka gadu gaitā, ja sekss kļūst retāks, ejakulācija paātrinās, un to veicina arī ar vecumu saistītas izmaiņas prostatā jeb priekšdziedzerī.
Burvju tabletīte?
“Katrs gadījums ir individuāls, taču parasti vispirms tiek veikti izmeklējumi, lai pārliecinātos, vai vaina nav fizioloģiska. Medicīniskie izmeklējumi sastāv no apskates, laboratoriskiem izmeklējumiem, tostarp vielmaiņas, aknu, nieru, vairogdziedzera funkciju un hormonālajiem testiem. Nākamais solis ir saprast, vai iemesls ir psiholoģisks un varbūt vīrietim vajag palīdzēt atgūt pārliecību par sevi – dažiem pietiek ar to, ka ārsts pasaka, ka viņš ir vesels. Ja problēma sakņojas dziļāk – ģimenes, attiecību, sociālajā vai profesionālajā jomā –, tad vīrietim būtu ieteicams apmeklēt psihoterapeitu. Stimulējošo tablešu izrakstīšana šajā gadījumā problēmu neatrisinās – tur vajadzīga kompleksa pieeja,” skaidro K. Ivanovs.
Urologa praksē no potences traucējumu fizioloģiskajiem iemesliem jaunu vīriešu vidū izplatītākais ir hormonālie traucējumi, bet vecākiem vīriešiem – pārmaiņas asinsvados: “Pārsvarā tas ir smēķēšanas vai otrā tipa cukura diabēta dēļ. Salabot asinsvadu ir grūtāk – cilvēks var atmest smēķēšanu, bet tur, kur bojājums radies, asinsvads ir praktiski ciet, līdz ar to ir mazāk radikālas palīdzības iespēju. Maģistrālo asinsvadu operēšanas rezultāti pasaulē ir neapmierinoši, turklāt tie maģistrālie asinsvadi, kas ved uz dzimumlocekli, pretēji nosaukumam, ir mazi un tievi, vairākums operēto artēriju vēlāk tik un tā aizsērē.
Pašlaik lielas cerības tiek liktas uz triecienviļņa terapiju, ko veic dzimumlocekļa apvidū. Audos rodas mehāniskas svārstības, kas stimulē jaunu asinsvadu ieaugšanu, audu un nervu šķiedru atjaunošanos. Bet arī šī ir nevis iemeslu likvidējoša, bet gan patoģenētiska metode, kas maina slimības norisi un uzlabo pacienta veselības stāvokli.”
Tomēr neesot tā, ka kāda situācija būtu bezcerīga – ja nevar palīdzēt radikāli un atrisināt problēmu saknē, tad dzimumdzīves kvalitātes saglabāšanai talkā nāk medikamenti. Erektilās disfunkcijas ārstēšanas pamatā pārsvarā ir simptomātiska terapija jeb potence “pēc vajadzības”. Vēsturiski pirmās ir vakuuma ierīces, kam seko falla protēzes, injekcijas dzimumlocekļa saknē un tabletes.
“Visbiežāk vīrieši lieto tabletes, un farmācijas industrija piedāvā gan īslaicīgas (4–12 stundas), gan ilgstošas iedarbības (līdz pat 36 stundām) zāles. Nav tā, ka pēc zāļu izdzeršanas ir nepārtraukta erekcija, bet gan vajadzības gadījumā to sasniegt ir vieglāk, un kavernozie ķermeņi nesaplok pirms dzimumakta beigām. Tas nozīmē, ka jābūt vēlmei, partnerim un seksuālam uzbudinājumam, un tad tabletes ir kā potences drošinātājs. Ilgstošas iedarbības zāles var lietot, dodoties, piemēram, vairāku dienu atpūtā ar partneri, tās var dēvēt par brīvdienu zālēm.”
Vai potences zāles rada pieradumu? Ārsts saka, ka veselam cilvēkam tās nevajadzētu lietot regulāri: “Ja ir erektilā disfunkcija, tad – jā, bet tiem, kas vēlas pamēģināt intereses pēc vai nebūtisku traucējumu dēļ, var rasties psiholoģiska atkarība. Pastāv iespēja, ka bez šādām zālēm sekss kļūs mazāk interesants, tomēr fiziska atkarība no šiem medikamentiem nerodas.”
Vīrietim jāvelta laiks sev
Erekcijas traucējumi, ja bijuši saistīti ar psihi, pašapziņu, attiecībām, mēdzot pāriet paši: “Ļoti daudz atkarīgs no partneres – kā viņa to uztver. Šī ir lieta, par ko jārunā ģimenē, un, ja pāris ir apmierināts ar savu seksuālo dzīvi, disfunkcijas diagnozei gluži vienkārši nav vietas. Ja erekcija šad tad parādās un pazūd, tas nozīmē, ka vai nu trūkst pārliecības par sevi, vai arī partneriem nesaskan vēlmes un tamlīdzīgi. Turklāt par problēmu un ārstēšanu vērts sākt runāt tad, kad parādās pastāvīgs partneris, pretējā gadījumā nav iespējams novērtēt erekcijas kvalitāti. Vēl arī jāsaprot, ka vīriešiem partneru maiņas ziņā ir līdzīgi kā sievietēm – svarīga uzticēšanās, tāpēc ir maz tādu vīriešu, kuri katru nakti grib mājās vest citu partneri. Ja nav bijis tā sauktā aplidošanas perioda, kura laikā cilvēki pierod viens pie otra, bezjēdzīgi runāt par erektilo disfunkciju – tur vienkārši nav sociālā faktora, kas noved pie seksa. Tāpēc galvenais nosacījums, pirms sāk runāt par erektilo disfunkciju un to ārstēt, ir stabilas attiecības.”
Nobeigumā K. Ivanovs atzīst, ka, nebūdami attiecību terapeiti, urologi bieži saskaras ar vīrieša privāto attiecību jomu. Secinājums ir vienkāršs: “Ja vīrietim ģimenē un ar laika plānošanu viss kārtībā, tad arī sabiedriskajā dzīvē un gultā viss būs kārtībā: viņš būs veiksmīgs, gūs panākumus, atļausies atpūsties, un rezultātā būs vēl produktīvāks gan seksā, gan darbā. Būtu vēlams atrast laiku saviem hobijiem, sporta aktivitātēm vai pastaigai, lai pabūtu ar sevi un sakārtotu domas.”
Foto: pexels.com
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2015. gada novembra numurā!
