Kaspars Vendelis: Kā nodzīvot līdz 120

Atrast to šauro līniju. Kur būt gandarītam un dziļi apmierinātam ar visu, kas tev dots. Taču neizslēgt virzību uz priekšu – uzlabojumus gan savā, gan arī citu dzīves iedvesmošanā. Atrast šo līniju un mācīties pa to staigāt.

Laime ir tad, kad paej garām aptiekai, jo tev nekas nesāp. Un tu ej uz mājām, jo tevi tur gaida.

 

1. Līdz 120 gadiem – ievada vietā ideoloģiskais aspekts

Manam tēvam bija 66 gadi, kad viņš, pilnīgi slims, aizgāja. Arī būdams vesels, viņš varēja no mums aiziet. Tomēr vismaz pēdējos 20 gadus mans tēvs izteikti mocījās. Divus gadu desmitus viņš bija ļoti slims.

Pēdējos piecus gadus pa slimnīcām vien.

Ar 2. tipa diabētu, izoperētu aizkuņģa dziedzeri, beigtām plaušām (gan smēķēšanas, gan pārciestās tuberkulozes dēļ) viņš nebija diez ko jautrs un priecīgs.

Tēvs strādāja par tālbraucēju šoferi un mājās bija reti. Kad bija, tad bija piekusis un daudz gulēja. Daudz skatījās televizoru.

Šī ir monētas viena puse. Veselība, par kuru jādomā laikus. Es, paldies Dievam, vērojot šos ģimenes tumšos notikumus, varu izdarīt secinājumus.

Monētas otrai pusei ir cita nianse. Proti, lielākā mirstība vērojama divos konkrētos cilvēka dzīves periodos – pirmajā dzīves gadā un gadā, kad cilvēks aiziet pensijā. Vērts padomāt, kāpēc vislielākā mirstība ir tieši vecumā ap 65–66 gadiem.

Aplūkojot monētas abas puses, man kļuva skaidrs – gribu dzīvot daudz ilgāk, teiksim, līdz 120 gadiem. Lai tas nebūtu vien cipars un es nepakļautu sevi šim pensionēšanās lāstam, jādzīvo tā, lai būtu interesanti. Tas nozīmē, ka es nemaz i netaisos iet pensijā. Vēlos nodarboties ar ilgdzīvošanu līdz pat pēdējam brīdim.

Turklāt ir diezgan skaidrs, ka manai paaudzei klasiskā pensionēšanās nemaz nebūs iespējama tīri ekonomisku apsvērumu dēļ.

Tad nu apzināti esmu nolēmis dzīvot interesanti. Lai vecumdienās ir ko darīt. Tāpēc apzināti visa dzīve un ikdiena jābūvē, ņemot vērā tikai dažas lietas: mentālo, fizisko, emocionālo un garīgo aspektu.

2. Fiziskais aspekts

Par mentālo aspektu jau minēju ievadā. Dzīvot ilgi un interesanti vienkārši apzināti jāgrib un jāizvēlas. Līdzīgi kā ar vēlēšanos kļūt bagātam – tikai nopirkt loterijas biļeti ir par maz. Tā ir būšana mierā un gatavība darīt visas tās lietas, ar kurām vēlos padalīties. Ne visas ir patīkamas, dažas pat ļoti nekomfortablas.

Bads un aukstums – stress, bet epizodisks

No neskaitāmiem pētījumiem ir skaidrs, ka īpaši spēcīgs cilvēka ķermenis un viss organisms kļūst, kad izgājis cauri grūtībām. Arī antropoloģiskie pētījumi evolucionārajā bioloģijā apstiprina, ka cilvēkam nepieciešams neliels epizodisks stress. Tā teikt, būt drusku badā, mazliet salt un baidīties – tie visi ir gan emocionālie, gan arī fiziskie stresa faktori. Kuri, starp citu, ļoti labvēlīgi ietekmē veselību.

Diemžēl ikdienā mūsu pieeja šiem jautājumiem aizgājusi otrā galējībā. Liela daļa cilvēku dzīvo konstantā (hroniskā) stresā par ikdienas izdzīvošanu, kredītiem, priekšniekiem utt. Tādēļ, lai atslābinātos un tiktu prom no diskomforta un stresa, mēs gribam dzīvot siltos mitekļos un visu laiku ēst. Katra grūtība tiek uzlūkota kā drauds.

Daudzi aizmirsuši, ko nozīmē dzīvot ārpus komforta zonas un pati cīņa par komfortu ir vislielākais diskomforts.

Mana tēze par būšanu badā un aukstumā patiesībā ir par būšanu komfortā ar diskomfortu.

Pārvērtētās lietas

Vēlme būt siltumā tik ļoti iesakņojusies, ka mammas bērnus aukstākā laikā satuntuļo, līdz tie vairs nevar pat pakustēt. Taču būšana siltumā ir stipri pārvērtēta.

Varam paskatīties jebkuru pētījumu par aukstuma termoģenēzi un to, kādus labumus tā sniedz veselībai. Aukstuma termoģenēze sabiedrībā vairāk zināma ar tā sauktajiem roņiem. Tiem, kuri ziemā lien peldēties āliņģos. Nervu sistēmas, iekšējās imunitātes, kā arī ķermeņa tauku dedzināšana notiek, pakļaujot sevi aukstumam. Un salšana ir mana ikdiena.

Lūk, neliels ieteikums. Ziemā vai drēgnā rudens dienā, kad jādrebinās, jo aukstums iet caur kauliem, derētu beigt sūkstīties, ka dzīvojam stulbā klimatā un uzlūkot to kā iespēju. Iespēju rūdīties.

Vēl kāda pārvērtēta lieta ir fiziskās aktivitātes. Tieši kontekstā ar lieko svaru. Ar sportu un vingrošanām cilvēks notievēt nevar, nedarot sev pāri.

Sakot, ka sports, fiziskas aktivitātes kopumā ir pārvērtētas, ar to domāju ārstu un uztura speciālistu pārspīlēto mantru – veselības problēmu pamatā ir mazkustīgs dzīvesveids. Es tam nepiekrītu. Jā, sēdošs un citādi mazkustīgs dzīvesveids ir liela problēma. Tomēr milzīgajam aptaukojušos cilvēku skaitam ir totāli greiza izpratne par veselīgu uzturu.

Par sportošanu un fiziskām aktivitātēm drīzāk jārunā kā par psiholoģisku un garīgu aktivitāti. Kā tas bieži mēdz būt, viena lieta rada labvēlīgus apstākļus citām. Tie, kas kaut kādu iemeslu dēļ sāk sportiskas gaitas, sāk arī pievērsties veselīgākam uzturam. Ne vienmēr tas atbilst patiešām veselīgam, taču tādi vismaz ir nolūki.

Vēl ir kāda svarīga lieta, pat bez ieguvumiem, kādus vispārējam tonusam un labsajūtai dod regulāra locekļu izkustināšana. Īpaši tuvojoties vecumdienām – notiek visu veidu muskuļu atrofēšanās. Tādēļ, lai kompensētu muskuļu masas samazināšanos, spēka vingrinājumi kombinācijā ar vieglas pulsa paaugstināšanas aktivitātēm (piemēram, pastaiga ātrā solī, kāpšana pa trepēm u.tml.) ir ideāli.

Dzirdot pārmetumus par mazkustīgo dzīvesveidu, jāpiekrīt, ka cilvēkiem tiešām būtu jākustas vairāk. Tas nav zināšanu trūkums vai infrastruktūras nepieejamība. Atslēga kustīgai dzīvei ir kustību dabiska iekļaušana ikdienā. Nevis kampaņveidīga pieeja, par kuru atceries tikai tad, kad sāp mugura. Nevis Jaunā gada janvārī, bet visu cauru gadu, līdz pēdējai dienai.

Kā man reiz teica kāds fizioterapeits – vingrošana un kustības ir līgums ar tavu ķermeni uz visu mūžu. Nevar uztrenēties un beigt!

Ēdiens

Cilvēks tievē virtuvē, ne svaru zālē.

Ja vajadzētu izvēlēties vienu vienīgo veselības ietekmētāju, tas noteikti būtu ēdiens.

Ko es ar to domāju? Nekas tik ļoti neietekmē kopējo labsajūtu, ilgtermiņa veselību un pat katras dienas noskaņojumu kā ēdiens.

Ja redzi dusmīgus cilvēkus, tādus, kas ar automašīnu brauc agresīvi, sportā par katru cenu (arī uz traumatisma robežas) grib uzvarēt, tad zini – tas, visticamāk, ir tādēļ, ka cilvēks ēd ēdienus, kas ķīmisku procesu rezultātā tā liek justies.

Pirms 15 gadiem trīs gadus dzīvoju Šveicē, viesģimenē.

Nesen apciemoju savus viesvecākus, jo abi ir smagi slimi. Tēvam plaušu vēzis ar metastāzēm, mātei samērā strauji progresējis Alcheimers.

Cita starpā, arī manis paša mamma ir samērā smagi slima ar viskautko. Piedevām viņai ir liekais svars, 2. tipa diabēts.

Skarbi, taču vienlaikus iedrošinoši. Jo visas minēto tuvo cilvēku slimības ir ēdiena jeb metabolisma slimības. Iedrošinoši tādēļ, ka jau laikus jāpieiet ēdienam ne tikai kā baudas avotam, bet arī kā centrālajam ilgdzīvošanas nosacījumam.

Ķermeņa svara kontrolēšana, garastāvokļa stabilitāte, enerģijas daudzums katru dienu vislielākajā mērā atkarīgs no uztura, kādu uzņemam.

Var šķist, ka tā ir laika izšķiešana, ka gatavošana aizņem stundu vai divas, bet apēsts viss tiek 15 minūtēs. Taču, kad paskatos uz Alcheimera slimnieku, redzu, kas ir visīstākā laika šķiešana.

Savā dzīvē ēst gatavošanu esmu integrējis pilnībā. Nekādā gadījumā neuztveru to par laika šķiešanu. Tā nav pretrunā ar produktivitāti vai naudas pelnīšanu. Tas ir tāpat kā gulēšana. Tas ir augsta snieguma pamats.

3. Emocionālais aspekts

Emocijas un sajūtu pasaule daudz vairāk saistīta ar fizisko pasauli, nekā līdz šim ierasts domāt. Spēks muskuļos un kaulos vistiešākajā veidā iespaido labsajūtu emocijās. To apliecina gan neskaitāmi pētījumi, un to, visticamāk, izjūt katrs pats.

Kā jau ievadā minēju – laime ir tad, kad paej garām aptiekai, jo tev nekas nesāp.

Kā nodrošināt savu fizisko labsajūtu, līdz ar to arī emocionālo labsajūtu? Jāsaprot, ka resns, slims un neapmierināts neviens nekļūst vienā dienā. Gandrīz vienmēr tas ir ieradumu komplekts, kas diendienā padara mūs par to, kādi esam. Labi vai slikti ieradumi, taču tieši tie mūs veido.

Viss, kas ir slikti, ir ilgāka laika perioda rezultāts. Tieši tāpat arī slaidi, skaisti un veseli nekļūsim vienā nedēļā vai pat vienā gadā. Attiecības ar cilvēkiem, zināšanas, prasmes – tas viss jākopj ilgstoši. Lielais dzīves knifs – apzināties, ka viss labais prasa laiku.

Tas būs atbrīvojoši. Tas noņems stresu un spiedienu no vajadzības pēc ātra risinājuma, pēc tabletes vai pat pēc ātrā kredīta.

Beidzot varēs veselīgāk uzlūkot neērtības. Šis ļaus daudzkārt vieglāk būt komfortā ar diskomfortu. Vēl vairāk – grūtības tiks uztvertas kā dzīves iespējas.

4. Garīgais aspekts

Visbeidzot par garīgo aspektu. Tas nebūt nenozīmē, ka runa ir par reliģiju. Drīzāk jāsaka, ka reliģija izmanto cilvēka spēju uz garīgumu.

Man, tāpat kā daudziem, gribas ko tādu, kā nav. Kaut kā vienmēr, pat negribot, mūsos iezogas doma, ka labāk ir tur, kur mūsu nav. Ka kādam, ka kaut kur iet labāk, bet mums tas ir liegts.

Ir vēlme pēc vairāk, rodas dzīšanās pēc kaut kā, ko it kā iekārojam.

Es pats visu laiku dzenos pēc naudas, slavas, atzinības un pat mīlestības. Kas pats par sevi nekas slikts arī nav. Bet, ja šāda dzīšanās kļūst par dzīves centrālo motīvu, tas jau ir problemātiski.

Sev garīgumu definējis, pat apzināti un ar prātu sevi piespiedis to uzlūkot šādi: ja nenovērtē to, kas tev ir tagad, tad nekad nevarēsi novērtēt to, ko vēlies vēl iegūt!

Tā kādu dienu pēc neliela ģimenes strīda (par nebūtisku sīkumu) man nāca apskaidrība par tiekšanos pēc iedomātajiem labumiem. Sacīju sievai: “Klau, par ko mēs cepamies? Mums nav jāmēģina no labdarības organizācijām, draugiem un radiem sakasīt 50 tūkstošus eiro, lai meitu vai dēlu sūtītu uz Vāciju ārstēt kādu smagu slimību. Mums ir trīs veseli bērni (un es ļoti jūtu līdzi tiem, kuri cīnās ar slimībām), mēs dzīvojam turīgā savā (!) valstī (droši vien daudziem iet grūti), mums nav nedz karu, nedz bīstamu dabas kataklizmu, ir tīrs ūdens un pietiekami daudz ēdiena. Mums nav ar ko būt neapmierinātiem. Un šis nav par to, ka mums nebūtu grūtību. Šis ir par to, lai saskatām labo un visu, kas mums dots.”

Tieši vietā stāstu par to, kas tad veido mūsu labsajūtu un vēlmi dzīvot ilgi šai skaistajā pasaulē, būs nobeigt ar to, kas ir laimes otrā daļa: “.. un tu ej uz mājām, jo tevi tur gaida.”

Kaspars Vendelis

Uzņēmējs

Projekta Kā nodzīvot līdz 120 eksperimentētājs

Trīs bērnu tēvs

http://www.kasparsvendelis.com

 

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada septembra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!