Kas īsti notiek no siles līdz šķīvim?

Pirms apmēram 27 gadiem, kad biju vēl students, dzirdēju divu dažādu kolhozu veterinārārstu sarunu, kur viens otram stāstīja, kā pagājušonedēļ neesot paspējis aizbrukt steidzamā izsaukumā pie uzpūtušās (akūta priekškuņģu uzpūšanās) govs. Aizbraucot govs jau bija mirusi, bet viņam izdevies visu nodarīt un nokārtot tā, ka govs kautķermenis (līķis) nodots gaļas kombinātā. Atmiņā iespiedusies viena frāze: “Gaļa bija smuka.”

Pirms kādiem trim gadiem nesekmīgi ārstēju govi, lietoju arī antibiotikas. Fermeris, nesagaidot zāļu izdalīšanās jeb tā sauktās karences beigas, govi nodeva lopkautuvē. Teicu viņam, ka tā darīt nedrīkst, uz ko viņš atbildēja, ka “tagad jau viss ir pilns ar ķīmiju, un gan jau rīdzinieki to govi apēdīs gardu muti”.

Pirms diviem gadiem kādā lielfermā, kuru tajā laikā apkalpoju, veterinārārsta palīdze, fermas darbiniece, man prasīja uzrakstīt piespiedu nokaušanas rīkojumu kādai govij, kurai, protams, bija zāļu karence, bet kura tā īsti nebija atveseļojusies. Kad atteicu, jo ir taču zāļu karences laiks, viņa bija visai pārsteigta: “Bet ko lai dara, mēs visu (visas fermā esošās zāles) viņai (govij) laidām, bet nepalīdz!” Protams, zāles tika lietotas bez veterinārārsta ziņas, bez govs profesionālas izmeklēšanas, diagnozes noteikšanas.

Pirms apmēram gada man nācās atteikties apkalpot fermu ar 40 govīm sakarā ar to, ka fermas īpašniece man pieprasīja lietot konkrētas antibiotikas (absolūti nepiemērotas konkrētajam gadījumam) tesmeņa iekaisuma ārstēšanai.

Pirms mēneša man nācās būt kādā fermā, kur plaukti bija pilni ar dažnedažādām zālēm. Jautāju, kurš tās piegādā un kurš tās izmanto ārstēšanai? Man atbildēja, ka lietojot viņi paši (fermas personāls) pēc telefoniskas konsultācijas ar kādu veterinārārstu, kas vizītēs nebrauc, bet par piegādātāju man atbildēja, ka to viņi man neizpaudīšot.

Pirms divām nedēļām kādai govij nācās veikt ķeizargriezienu. Protams, tika lietotas zāles, tostarp antibiotikas. Pirms ķeizargrieziena saimnieks augli bija stipri vilcis un acīmredzot satraumējis govs dzemdību ceļu un tiem piegulošos audus, rezultātā govs nespēja piecelties. Tātad divas nedēļas govs jutās apmierinoši, tikai nespēja piecelties. Aizvakar saimnieks man zvana, lai es uzrakstot tādu izziņu lopkautuvei, ka govij nav infekcijas slimību, jo lopkautuve bez šādas izziņas gulošu govi neņem. Protams, ka viņš zināja par vēl esošu zāļu izdalīšanās laiku.

Šodien man zvanīja paziņa, kurš strādā kādā lielfermā, kur iepērk mazus bullēnus nobarošanai un prasīja, vai tā būtu labi darīt, ka tikko atvestajiem bullēniem uzreiz injicētu prolongētas darbības antibiotikas bakteriālo slimību profilaksei, ko viņam iesaka darīt fermas konsultējošais veterinārārsts.

Nedomāju, ka šādas situācijas ir retums un sliktākais ir tas, ka praktizējošie veterinārārsti gan tieši, gan netieši tiek ietekmēti no neapzinīgo dzīvnieku īpašnieku puses. Kurš gan grib pazaudēt klientu, jo izrādās, mēs paši, daļa veterinārārstu, domājam līdzīgi kā dzīvnieku īpašnieku neapzinīgākā daļa. Par to nereti pārliecinos, sniedzot konsultatīvus pakalpojumus kādai dzīvnieku apdrošināšanas kompānijai. Raugi, manās rokās nonāk piespiedu nokaušanas rīkojumi šajā kompānijā apdrošinātajiem dzīvniekiem. Lūk, kāds spilgts piemērs:

“... dodu rīkojumu Jānim Jāņa dēlam par viņam piederoša liellopa Nr. LV 0000000123 nokaušanu mājas apstākļos, jo dzīvniekam ir smakšanas pazīmes (guļ uz zemes pilnīgā nespēkā, smagi elpo, pa muti izdalās putains šķidrums), kā rezultātā dzīvnieku nav iespējams ātri aizvest uz kautuvi. Dzīvnieks nokauts saimniecībā uz vietas.” Protams, ka liemenis tika aizvests uz kautuvi, ievietots aukstumkamerā un pēc dienas vai divām nogādāts gaļas pārstrādes uzņēmumā, pēc tam tas ieguva gaumīgu iepakojumu, kas vēstī par šī produkta izcilo kvalitāti, un nonāca veikala vitrīnā. Paliek tikai jautājums, kas tai govij kaitēja? Pasterelozes izraisīta sepse? Trakumsērga? Sibīrijas mēris?

Domāju, ka tās ir sekas 50 komunisma gadiem, kad melot un krāpties bija izdzīvošanas pamatnoteikums. Acīmredzot tā pa īstam nespējam iekļauties demokrātiskas un brīvas sabiedrības statusā, kur katra indivīda atbildība par savu pienākumu un sabiedrības interesēm ir augstāka par personisko labumu un izdevīgumu. Nedomāju, ka no šā mēs tuvākajā laikā varēsim izvairīties kā citādi, kā tikai radot sistēmu, kur apkalpojošais veterinārārsts kļūst daudz neatkarīgāks no produktīvo dzīvnieku īpašnieku interesēm. Viens no risinājumiem varētu būt apkalpojošo veterinārārstu un fermu savstarpējais sadarbības līgums, kura darbību daļēji kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests, bet tas jau ir cits stāsts.