Kārlis Rācenis: Nieru slimību sarežģītā pasaule

KĀRLIS RĀCENIS – viens no jaunajiem ārstiem, kas sevi apliecinājis ar aktīvu nostāju un darbošanos gan Latvijas Jauno ārstu asociācijas vadībā, gan rezidentu padomē, gan arī Latvijas Ārstu biedrības valdē. Nākotni viņš izvēlējies saistīt ar iekšķīgo slimību medicīnu, jo tās stūrakmeņi ir tie, kas viņu visvairāk saista, – saruna ar pacientu, izmeklēšana ar ārsta rokām, acīm, ausīm, spēja skatīties uz pacientu kopumā.

Vienas patiesības nemaz nav

Mācoties vidusskolā, domāju kļūt par aktieri vai filologu, tomēr atskārtu, ka eksaktie priekšmeti mani saista vairāk. Atceros, ka bija klikšķis un, īsti nezinot, kāda ir ārsta ikdiena, sapratu, ka vēlos kļūt par ārstu. Mācījos humanitārā virziena klasē, tāpēc priekšmeti, kuri nepieciešami medicīnas studijām – bioloģija, ķīmija, fizika –, bija jāapgūst papildus.

Pavadot 5. studiju gadu Erasmus ārzemju apmaiņas programmā Berlīnes Universitātes slimnīcā Charite, kur studijas galvenokārt bija prakses veidā, sapratu, ka varētu specializēties praktiski jebkurā specialitātē. Galvenais ir iedziļināties, tad rodas interese, sapratne un pakāpeniski arī prasmes. Šķiet, ka interese praktiski par visām medicīnas nozarēm radusies ikdienas diskusijās ar manu sievu Lauru, kura arī ir ārste un specializējas ginekoloģijas un dzemdniecības specialitātē. Iepazināmies pirmajā kursā, jo bijām grupas biedri. Viņas skatījums medicīnā reizēm ir citāds nekā man. Tas liek analizēt un saprast, ka vienas patiesības nemaz nav. Ārsta dabā ir diskutēt, analizēt, apšaubīt savus spriedumus, ikdienā šāda veida diskusijas mani pavada ne tikai darbā, bet arī ārpus tā. Piemēram, dejoju tautas deju ansamblī Ačkups, kur ir daudz esošo un topošo jauno ārstu, tāpēc pat mēģinājuma laikā pārrunājam sarežģītākos, interesantākos gadījumus vai citas medicīniska rakstura aktualitātes.

Pēdējā studiju gadā nolēmu, ka nākotni saistīšu ar iekšķīgo slimību medicīnu, jo tās stūrakmeņi ir tie, kuri man pašam šķiet vissaistošākie, – saruna ar pacientu, iegūstot precīzus datus par sūdzībām un simptomiem, pacienta izmeklēšana ar ārsta rokām, acīm, ausīm, kā arī spēja skatīties uz pacientu kopumā. Būtiskas ir arī ārsta zināšanas un prasme no visa iepriekš minētā veidot loģiskus spriedumus.

Par personībām medicīnā

Manas specialitātes izvēlē noteicošas bija arī personības. Vislabāk man patika tie priekšmeti, kur bija izcili un harismātiski mācībspēki. Studiju laikā ļoti aizrāva profesores Jutas Kroičas lasītās lekcijas mikrobioloģijā, īpaši imunoloģijā, saprotot, ka mūsu organisma imūnās sistēmas šūnas savā starpā sadarbojas kā karaspēks kaujā. Pašlaik esmu lektora pienākumu izpildītājs profesores Kroičas vadītajā katedrā Rīgas Stradiņa universitātē. Patika arī profesora Harija Čerņevska lekcijas un vadītās nodarbības nefroloģijā jeb iekšķīgo slimību specialitāte par nieru slimībām, tas mani ievilka nieru slimību pasaulē. Pašlaik ikdienā kā topošais internists strādāju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā līdzās profesoram Aivaram Pētersonam, profesoram Čerņevskim un citiem izciliem nieru slimību speciālistiem. Arī viens no maniem internās medicīnas elkiem profesors Ilmārs Lazovskis kādreiz Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā vadīja Nefroloģijas nodaļu un interno klīniku. Tas uzliek lielu ētisko un profesionālo atbildību ikdienas darbā, mēģinot saglabāt profesora Lazovska un viņa pēcteču ieviestos principus.

Komplicētā nieru slimību nozare

Nieru darbība ir sarežģīta, to galvenās funkcijas ietver liekā šķidruma izvadīšanu, veidojot urīnu, toksisko vielu un vielmaiņas galaproduktu izvadīšanu, cilvēka ķermeņa nemainīgas vides nodrošināšanu, kontrolējot organisma pH un elektrolītu līmeni. Nieres piedalās arī asinsspiediena kontrolē, asinsradē, D vitamīna aktivācijā un citos procesos. Sabiedrībā pastāv dažādi mīti par nierēm, piemēram, bieži esmu dzirdējis uzskatu, ka alkohols toksiski ietekmē nieres, patiesībā tā nav. Alkohols lielākoties toksiski ietekmē aknas, nieru darbību traucē netieši, t.i., cilvēkam lietojot pārāk lielu alkohola daudzumu, notiek dehidratācija jeb atūdeņošanās, kā rezultātā šūnām trūkst šķidruma, arī nieru šūnām, kas rada nieru darbības traucējumus un bieži mazu urīna izveidi. Nieru funkciju mehānismi ir komplicēti un neprofesionālim grūti izprotami. Tāpēc nieru slimības ir sarežģītas, un to diagnostika un ārstēšana prasa cītīgu iedziļināšanos, kā arī spēju novērtēt cilvēku kā veselumu, lai saprastu, kurš tad īsti ir tas puzles gabaliņš, kurš neder vai kura trūkst un kurš ir tieši saistīts ar nieru slimību.

Otrs populārs mīts sabiedrībā – nieru slimības cilvēkus skar reti. Aptuveni viens no desmit pieaugušajiem dzīvo ar nieru funkcijas traucējumiem. Lielākoties tas ir ilgstošs jeb hronisks nieru bojājums, ko sauc par hronisku nieru slimību. Cilvēki lielākoties nezina, ka viņiem ir šāda slimība, jo sākotnējās stadijās simptomi ir ļoti nespecifiski un nerada lielas veselības problēmas. Simptomi parasti parādās, kad nieru funkcija ir būtiski samazināta. Galvenie riska faktori ir paaugstināts asinsspiediens, kurš netiek ārstēts vai tiek ārstēts neadekvāti, cukura diabēts, nieru slimības asins radiniekiem, vecums virs 60 gadiem, ilgstoša nieru bojājošu medikamentu lietošana (galvenokārt regulāra pretsāpju medikamentu lietošana), iedzimtas nieru struktūras izmaiņas, sirds un asinsvadu slimības, liekais svars, smēķēšana un afroamerikāņu rase.

Nieru slimību diagnostika

Nieru sākotnējā bojājuma noteikšana ir vienkārša, nesāpīga un lēta. Asinīs nepieciešams noteikt kreatinīnu, pēc kura iespējams aprēķināt nieru funkciju jeb glomerulu (glomeruls – nieres struktūras pamatelements, kas veidots no sīki izlocītiem asinsvadiem nierēs, tajā sākas urīna veidošanās) filtrācijas ātrumu (GFĀ). Jāveic arī urīna analīze, īpašu uzmanību pievēršot olbaltuma daudzumam urīnā. Konstatējot nieru funkcijas traucējumus, būtu jāizprot to izcelsme un iespējamais rašanās laiks/ātrums. Ja nieru funkcija samazinās pēkšņi un īsā laikā (dažas stundas līdz dažas dienas), to sauc par akūtu nieru mazspēju. Savukārt, ja nieru funkcijas jeb GFĀ samazinājums saglabājas ilgāk par trim mēnešiem, to dēvē par hronisku nieru slimību (HNS). Jāatzīmē, ka par HNS liecina arī strukturāls bojājums jeb nieru patoloģiskas izmaiņas radioloģiskos izmeklējumos (ultrasonogrāfija, datortomogrāfija un citos), nieres audu mikroskopiskā izmeklējumā (biopsijā), specifiskas izmaiņas urīna analīzē un citos izmeklējumos. Tomēr šāda veida izmeklējumi galvenokārt tiek veikti mērķtiecīgi, ja cilvēkam ir nieru slimības riska faktori vai simptomi.

Nieru slimību iemesli

Galvenie hroniskas nieru slimības cēloņi ir arteriāla hipertensija, cukura diabēts, glomerulonefrīts (glomerulu iekaisums), policistiskā nieru slimība (iedzimta slimība, kuras gadījumā veidojas multiplas cistas nierēs), biežas urīnceļu infekcijas, intersticiāls nefrīts (nieru kanāliņu un ap to esošo audu iekaisums), ilgstoša urīnceļu obstrukcija jeb nosprostošanās (nierakmeņu, palielinātas prostatas vai atsevišķu vēžu gadījumā) un citi.

Esi atbildīgs par savu veselību

Gadījumā, kad konstatēta hroniska nieru slimība, ārstam – parasti ģimenes ārstam vai internistam – būtu jāsaprot tās cēlonis un jālemj par nefrologa konsultāciju. Ja konstatēta hroniska nieru slimība, nefrologs obligāti jāapmeklē, sākot ar slimības IV stadiju, kā arī gadījumos, kad paaugstinātu asinsspiedienu neizdodas kontrolēt, ir strauja nieru funkcijas samazināšanās, kā arī citās specifiskās situācijas, kuras jāvērtē ārstam.

Katrs cilvēks ir līdzatbildīgs par savu veselību, arī par hroniskas nieru slimības attīstību. Lai izvairītos no hroniskas nieru slimības rašanās vai progresēšanas, svarīgi būtu ievērot šādus principus:

• nelietot vai lietot iespējami maz nefrotoksiskus medikamentus, īpaši pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļus (ibuprofēnu, diklofenaku, nimesulīdu un citus);
• atmest smēķēšanu;
• uzturēt veselīgu ķermeņa svaru (ĶMI – 18,5–25,0 kg/m2), jābūt fiziski aktīvam;
• jāsadarbojas ar ārstu, lai novērstu vai samazinātu nieru slimības veicinošos faktorus, īpašu uzmanību pievēršot asinsspiediena un cukura diabēta adekvātai ārstēšanai.

Nieru aizstājterapija

Nieru slimībai progresējot līdz galējai nieru mazspējai, kad nieres praktiski nefunkcionē, ir nepieciešama nieru aizstājterapija. To iespējams nodrošināt dažādos veidos. Viena no tām ir peritoneālā dialīze, kuras gadījumā pacienta vēderā ilgstoši atrodas neliela caurulīte – katetrs, caur kuru vēderā tiek ielaists šķidrums uz noteiktu laiku. Peritoneālās dialīzes gadījumā nieru funkciju aizstāj vēderplēve. Speciāls dialīzes šķidrums vēdera dobumā caur vēderplēvi veicina liekā šķidruma un šlakvielu izdali. Tālāk tās caur katetru tiek izvadītas ārā no organisma. Pacients tiek apmācīts un dialīzi var veikt pats, vai to dara kāds no tuviniekiem. Peritoneāli dialīzi veic pat bērni.

Iespējami ir arī citi nieru aizstājterapijas veidi, piemēram, hemodialīze, kuru plašāk pazīst ar nosaukumu mākslīgā niere. Hemodialīzes gadījumā pacienta asinis tiek filtrētas ar speciālas aparatūras palīdzību, lai aizvietotu nieru funkciju. Parasti galējas nieru mazspējas pacienti dialīzi veic specializētos centros 2–3 (retāk – 4) reizes nedēļa, viens seanss ilgst 3–4 stundas.

Cilvēku starpā pastāv dažādi mīti par nieru aizstājterapiju, proti, ka tā ir sāpīga procedūra, tomēr lielākoties pacienti dialīzes laikā būtiskas izmaiņas nemaz nejūt. Daudzi uzskata, ka dialīze ir kā nāves spriedums. Gluži otrādi – tā ir metode, kas palīdz cilvēka organismam tikt vaļā no liekā šķidruma un šlakvielām, lai organisms spētu funkcionēt.

Dialīze ir 100% valsts apmaksāta procedūra, tāpēc par finansiālo slogu pacientam nav jāuztraucas. Pacienti bieži jautā, vai viņiem, sākot dialīzi, būs jādzīvo mājās, jāpamet darbs. Bet lielākā daļa dialīzes pacientu turpina strādāt, mācīties, dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Protams, dialīzi sākot, nepieciešams pierast pie jaunā režīma.

Pie nieru aizstājterapijas tiek pieskaitīta arī nieru transplantācija. Mūsdienās transplantācija kļūst arvien izplatītāka, tā pacientam ir optimālā terapija, jo neprasa papildu darbības ikdienā, izņemot stingru medikamentu lietošanu un regulāru ārstu apmeklējumu. Jāsaprot, ka orgāna transplantācijai ir savi strikti noteikumi, jābūt atbildīgam par savu veselību kopumā, citādi arī transplantētais orgāns var aiziet bojā.

Urīnceļu infekcijas

Jau minēju, ka nieru darbību var ietekmēt urīnceļu infekcija, kas ir urīnizvadsistēmas baktēriju ierosināts iekaisums jebkurā tās līmenī. Skarts var būt urīnizvadkanāls, urīnpūslis, urīnvadi un pašas nieres. Par urīnceļu infekciju liecina bieža, sāpīga urinācija ar mazām urīna porcijām, urinācijas laikā var būt dedzinoša sajūta, parasti pacientiem ir neatliekama vajadzība urinēt. Ja urīnceļu infekcija skar nieres, tad parādās drudzis, drebuļi un sāpes sānos, muguras jostas daļā. Urīnceļu infekcijai nav saistības ar pacienta higiēnu. Ja kādam ir urīnceļu infekcija, tas nenozīmē, ka cilvēks nerūpējas par sevi. Urīnceļu infekcija galvenokārt skar sievietes to dabiskās anatomijas dēļ, jo sieviešu urīnizvadkanāls ir aptuveni 3–4 cm garš, bet vīriešu vidēji 18–20 cm, kas liek baktērijām ceļot pa urīnizvadkanālu krietni garāku distanci. Dati liecina, ka katrai otrajai sievietei dzīves laikā ir bijusi vismaz viena urīnceļu infekcijas epizode. Arī urīnceļu infekcijas gadījumā galvenā diagnostikas metode ir urīna analīze, kur parādās baktērijas, iekaisuma šūnas jeb leikocīti un citas pazīmes. Ja tā ir skārusi nieres, tad nepieciešami papildu izmeklējumi. Ne vienmēr baktēriju esamība urīnā nozīmē, ka cilvēkam ir urīnceļu infekcija, bieži tas saistīts ar nepareizi savāktu urīna paraugu.

Seksuālas attiecības bieži ir urīnceļu infekciju veicinošs faktors, tomēr nevajadzētu uzskatīt, ka urīnceļu infekcijas ir tikai seksuāli aktīvām sievietēm. Pie riska faktoriem pieder arī spermicīdu un diafragmu lietošana (kontracepcijas līdzekļi), menopauze, jo samazinās estrogēnu līmenis, kas padara urīnizvadkanālu vairāk ievainojamu, urīnceļu iedzimtas vai iegūtas anatomiskas patoloģijas, urīnceļu obstrukcija jeb nosprostošanās, kuru rada, piemēram, nierakmeņi vai palielināta prostata. Liela nozīme ir arī novājinātai imūnsistēmai, jo tad dabiskie aizsargmehānismi nespēj cīnīties pret baktērijām, kuras iekļūst urīnizvadsistēmā, tas vērojams pacientiem ar cukura diabētu, pacientiem, kuri lieto imūno sistēmu nomācošus medikamentus, un daudzos citos gadījumos. Lai izvairītos no urīnceļu infekcijas, sievietēm vēlams pēc seksuālām attiecībām urinēt, tādā veidā aizskalojot prom nevēlamās baktērijas no urīnizvadkanāla. Arī bieži apspriestajām dzērvenēm un īpaši to sulai var būt pozitīva ietekme, lai gan pētījumi par dzērveņu ietekmi uz urīnceļu infekciju ir ar dažādiem rezultātiem, bet skaidrs ir tas, ka neko sliktu tās nenodara.

Viegla urīnceļu infekcija var būt pašlimitējoša – mūsu organisms spēj tikt galā ar to pats, tomēr, simptomiem saglabājoties, nepieciešams lietot antibiotikas, jo tas ir vienīgais veids kā palīdzēt mūsu organisma un sekmīgi nogalināt sliktās baktērijas, kas rada infekciju.

Mūsdienās plašajā antibiotiku lietošanas ērā arvien biežāk parādās tādas baktērijas, pret kurām antibiotikas nedarbojas, to sauc par antibakteriālo rezistenci. Rezistences cēlonis ir ne tikai antibiotiku plašā lietošana medicīnā, kas gadu gaitā ir izglābusi un glābj miljoniem cilvēku dzīvības šobrīd, bet arī to nepareiza lietošana, plašā izmantošana lauksaimniecībā un pārtikas rūpniecībā.

Banāla urīnceļu infekcija var radīt nopietnas problēmas cilvēka veselībai, ja tās ierosinātājs ir rezistents pret antibiotikām, tāpēc pasaulē pastāv rīcības plāns, lai kavētu rezistences attīstību. Šis plāns ietver striktus pasākumus slimnieku ārstēšanā, izmantojot antibiotikas, kā arī jaunu antibakteriālu līdzekļu un alternatīvu metožu izveidi. Patiesībā jau pirms antibiotiku ēras pastāvēja atsevišķas metodes bakteriālu infekciju ārstēšanā, tomēr to efektivitāte bija apšaubāma, jo zinātne nebija tik tālu attīstījusies, lai spētu šādus virzienus veiksmīgi attīstīt. Viena no šādām metodēm ir bakteriofāgu jeb baktēriju vīrusu terapija. Tās princips ir vērsts uz to, ka vīruss ir ļoti specifisks un iekļūst tikai konkrētajā baktērijā, kur savairojas un pēc tam iznīcina baktēriju. Bakteriofāgi neietekmē cilvēka šūnas, un tie nespēj nogalināt citas – labās – baktērijas, kā to dara antibiotikas.

Bakteriofāgu terapijas iespējas

Kā jau minēju, strādāju arī Rīgas Stradiņa universitātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedrā. Katedrā veicu gan studentu apmācību, gan nodarbojos ar zinātnisko pētniecību, izstrādājot savu promocijas darbu par bakteriofāgu iespējamo lietošanu bakteriālu infekciju, īpaši urīnceļu infekciju, ārstēšanā. Bakteriofāgu terapijai ir vairāk nekā 100 gadu vēsture, un to veiksmīgi lietoja arī padomju gados Gruzijā, Polijā, un citās valstīs, arī Latvijā. Tagad to pēta praktiski ikvienā valstī un izmanto kā pēdējo ieroci gadījumos, kad nav citu iespēju.

Interesanti arī, ka zinātnē viss virzās pa spirāli – to, kas agrāk bijis aktuāls, tagad atkal skatām no jauna, ar jau citādu izpratni. Līdzīgi ir arī ar citām slimībām, kuras ik gadu spējam izprast precīzāk, iedziļināties sīkāk un tā palīdzēt cilvēkiem, lai viņu organisms veiksmīgi darbotos visā dzīves garumā, arī tajos gadījumos, kad cilvēku ir skārusi slimība.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2018. gada augusta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!