Kārlis Kupčs: Radioloģija – klīnikas visu redzošās acis

Ir cilvēki, kuri labprāt iemantotu superspēju redzēt citiem cauri. Lai arī visdrīzāk šīs prasmes pamatā ir vēlme spēt nolasīt otra domas, tieša spēja redzēt cilvēkam cauri mūsdienās vairs nav tikai zinātniskā fantastika, bet gan ikdienišķa realitāte. Tāda “superspēja” piemīt radiologiem, kuri ir neatņemams palīgs dažnedažādu saslimšanu atklāšanā un ārstēšanā. Viens no šīs medicīnas jomas vadošajiem speciālistiem, kā arī savā ziņā Latvijas pionieris, ir Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Diagnostiskās radioloģijas institūta vadītājs, klīnikas “DiaMed” medicīnas direktors, invazīvais radiologs Kārlis Kupčs. Viņš savā vairāk nekā 20 gadu darba pieredzē daudzkārt bijis pirmais radioloģisko ārstēšanas metožu ieviesējs Latvijā, un Kupča mīlestība pret darbu un jaunu prakšu apgūšanu liek domāt - mūsu radioloģijas potenciāls vēl nebūt nav izsmelts.

Katras klīnikas stūrakmens

“Radioloģija būtībā ir modernās medicīnas, katras klīnikas stūrakmens, jo tās ir acis, kas visu redz. Un, lai kaut ko varētu ārstēt, mums tas ir jāredz,” sarunas ievadā akcentē Kupčs un norāda, ka radioloģija ir arī plaša medicīnas nozare.

Izšķirot tehnoloģiskās iespējas, viena no tās pamatmetodēm jau no sākta gala bijis rentgens, radioloģija ietver arī ultrasonogrāfiju, doplerogrāfiju, radionuklīdo diagnostiku, kompjūtertomogrāfiju, bet jaunākā no metodēm ir magnētiskā rezonanse. Tās gan nebūt nav visas, bet, kā norāda Kupčs, galvenās metodes, ko  pielieto ikdienas praksē.

Radioloģijā atsevišķi iespējams izdalīt arī angiogrāfiju jeb invazīvo radioloģiju, kas jau vairāk nekā 20 gadus ir Kupča darba lauciņš. Tajā, tāpat kā klasiskajā radioloģijā, izmanto tos pašus rentgena starus, lai redzētu “cauri” cilvēka ķermenim un orgāniem, bet papildus tam notiek arī kāda iejaukšanās.

Šajā jomā Kupčs specializējas tieši invazīvajā neiroradioloģijā, kur “darba lauks” ir cilvēka muguras smadzenes, galvas smadzenes, asinsvadu pataloģijas. Savu rezidentūru ārsts uzsāka 1997. gadā, un jau tolaik invazīvā radioloģija Latvijā bija labi attīstīta, taču invazīvajā neiroradioloģijā nedarījām “praktiski neko”, proti, netika ārstētas galvas smadzeņu asinsvadu pataloģijas.

“Toreiz man bija ideja, ka vajadzētu kaut kā attīstīt, darīt. Es 1999. gadā aizbraucu uz Šveici, uz nedēļu gariem kursiem. Toreiz domāju – aizbraukšu, iemācīšos, atbraukšu un darīšu. Taču es aizbraucu un tur sapratu, ka vispār vairs neko nesaprotu,” smej ārsts.

“Atskārtu, ka ar kursiem vien nepietiek un ir jābrauc tur, kur ar to reāli strādā. Man izdevās iegūt labus kontaktus un aizbraukt uz Zviedriju, Upsalu, kur sabiju pus gadu un, no kurienes atgriežoties, zināju daudz vairāk un biju gatavs kaut ko darīt. Tā mēs sākām.”

Ar sākumu ārsts domā 2003. gadu, kad Latvijā endovaskulārā veidā tika ārstēta pirmā aneirisma Baltijā. “Var teikt, ka man vairākkārt ir paveicies būt īstajā vietā un laikā, jo daudz lietu, ko pirms 20 gadiem darīja, darīja pirmoreiz Latvijā vai pat Baltijā. (..) Toreiz man tas šķita pilnīgs kosmoss, ko iespējams darīt, bet līdz mums pirms tam vienkārši nebija atnākušas ne zināšanas, ne iespējas,” atminas Kupčs.

Iepriekš neiedomājamais tagad ikdienas prakse

Runājot par to, kā pēdējo 20 gadu laikā mainījusies invazīvā radioloģija, ārsts norāda, ka pirmais, ko iespējams izcelt, ir aparatūra, ar kuru ikdienā notiek darbs. Izšķirtspēja, ko redzam šodien, pirms padsmit gadiem nebija iespējama. Attēla kvalitāte un palielinājums, kādā šodien iespējams strādāt, nav pat salīdzināms ar to, kāds tas bija pirms pāris gadu desmitiem. Tas, savukārt, ārstu darbu padara ātrāku, tehniski vieglāk izpildāmu un tamlīdzīgi.

Plaši mainījušās arī iespējas izārstēt dažādas patoloģijas, piemēram, akūtu insultu. “Tā šodien ir ikdienas prakse, kad pie mums nonāk pacients tā sauktajā laika logā, kad smadzenes vēl ir dzīvotspējīgas, bet nesaņem normālu asins apgādi, jo trombs ir nosprostojis artēriju. Mēs šo trombu varam izvilkt ārā. Taču šādu operāciju pirmoreiz veicām vien 2006. gadā,” stāsta Kupčs.

Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā ik gadu šādā veidā ārstē ap 200 pacientu, bet Latvijā kopumā veic ap 300 trombektomijām. Tiesa, kā akcentē ārsts, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu, ik gadu šādas operācijas būtu jāveic ap 500 cilvēku – tad varētu ar mierīgu sirdi teikt, ka visi, kurus bija nepieciešams ārstēt, nonāca pie ārsta un arī saņēma palīdzību.

Turpinot par pārmaiņām, tādas notikušas arī ar invazīvo radiologu darba instrumentiem. Salīdzinājumam Kupčs min pirmos mobilos telefonus, kas bija liela izmēra “rācijas”, bet, kas mūsdienās sarukuši līdz plaukstas lieluma “tāfelītēm”.

“Kas ļoti līdzīgs noticis arī ar mūsu instrumentiem. Ja kādreiz katetri bija lielāka diametra, jo gluži vienkārši mazākus nevarēja uztaisīt, tad tagad mums ir mikrokatetri, kuru diametrs ir pusmilimetrs. (..) Arī pati punkcijas vieta, kur  piekļūstam, kādreiz bija varbūt trīs milimetri, tad tagad tas ir pusmilimetra caurumiņš,” skaidro ārsts un smejot piebilst, ka “neko mazāku šobrīd arī nevajag, jo mums nav jāārstē peles, bet cilvēki.”

Laika gaitā gūtā prakse un ieviestie jauninājumi ļāvuši iegūt zināmu lomu ne tikai Baltijā, bet arī Skandināvijā un Eiropā. Kārlis norāda, ka PSKUS Diagnostiskās radioloģijas institūts ir starptautiski labi novērtēts. Tas arī paver iespējas piedalīties dažādos klīniskajos pētījumos, proti, strādāt kopā ar industriju, izstrādājot jaunas medicīnas iekārtas un ārstēšanas metodes.

“Viss attīstās, un tas, kas pirms desmit gadiem nebija iedomājams, tagad ir ikdienas prakse,” uzsver ārsts.

Invazīvā onkoloģija – papildus palīgs vēža ārstēšanā

Kupčs arī norāda, ka invazīvā radioloģija neiekļauj tikai viņa specialitāti – neiroradioloģiju, bet gan dalās vēl citās subnozarēs. Tajā skaitā strauju attīstības tempu uzņēmusi invazīvā onkoloģija.

“Invazīvajā onkoloģijā šobrīd ir dažādas perkutānas un ne tikai metodes, kas ir maksimāli saudzīgas un ļauj ārstēt audzējus. Tās ir termoablācijas metodes – ideja pamatā ir vienkārša, proti, pievadot siltuma enerģiju jeb lielu temperatūru lokāli, jeb iekšā audzējā, iznīcinām tā šūnas un pašu audzēju. Tā var būt augsta temperatūra, ko pielieto radiofrekvences ablācijā, ir fokusēta ultraskaņa, lāzers. Tā var būt arī saldēšana jeb krioablācija,” skaidro ārsts.

Tiesa, ne visām metodēm ir līdz galam izpētīts to efektivitātes ilglaicīgums. Dažas gan ir radušas stabilu nišu, piemēram, radiofrekvences ablācija sevi ir pierādījusi. To visbiežāk pielieto aknu, nieru, plaušu audzēju un vairogdziedzera gadījumos.

Kā notiek šāda veida ārstēšana? “Ideja ir tāda, ka tiek iedurta speciāla adata. Lai efektu pastiprinātu, audzējā no adatas atver arī tādu kā lietussardziņu jeb antenas. Tālāk ir iekārta, kas ar radiofrekvences palīdzību nodrošina augsto enerģiju, un būtībā šis audzējs tiek destruēts un iznīcināts,” ieskicē Kupčs.

Viņš gan uzsver, ka, runājot par onkoloģiju, jāsaprot – tā klasiski balstās uz trim lieliem vaļiem: ķirurģiju, ķīmijterapiju un staru terapiju. Savukārt invazīvā onkoloģija ir kaut kāda kombinācija no visām šīm metodēm. Kupčs šeit min piemēru: “Mums ir iespēja veikt ķīmijembolizāciju, kad ar mikrokatetriem tieši piekļūstam audzējam un ievadām tur ķīmijpreparātu. Tādā veidā nodrošinām, ka preparāta koncentrācija ir ļoti augsta tieši audzējā, bet mazāk ir sistēmiskā iedarbība, kāda ir, veicot sistēmisko ķīmijterapiju, kad ķīmiju būtībā saņem viss organisms.”

Tāpat arī visi šie “vaļi” ārstēšanas procesā tiek savstarpēji kombinēti, proti, klasiskie un minimāli invazīvie. Tiesa, kā norāda Kupčs, jaunajām metodēm, kas balstītas sarežģītās tehnoloģijās, ir viens liels trūkums – izmaksas. Taču to atsver rezultāti.

“Šobrīd varam runāt, ka vēzis ir ārstējams. Ir dažādi vēži, dažādas to stadijas, bet, ja tas ir laikus atklāts, mūsdienu medicīnas iespējas ir samērā plašas. Respektīvi, nevajag uzreiz domāt, ka vēzis ir nāves spriedums. Tāpat iespējams runāt arī par insultu. Protams, jādara viss, lai līdz tam nenonāktu, bet, ja tas tomēr noticis, šodien insults vairs nav fatāla saslimšana. Ja ātri, pareizi un laikus visu izdarām, varam šos insulta pacientus atgriezt normālā dzīvē,” skaidro ārsts.

Iejaukšanās kļūst arvien saudzīgāka

Ja paraugāmies uz onkoloģijas ārstēšanas metožu ietekmi uz cilvēku, ķirurģija saucama par radikālu metodi audzēju ārstēšanā. Piemēram, krūts vēža gadījumā, ja tas laikus atklāts, iespējams veikt krūšu mastektomiju, tādā veidā pilnībā izņemot audzēju. Pēc šādas operācijas var teikt, ka pacients ir brīvs no vēža un viņa dzīvildze klasiskajā piecu gadu periodā ir 95%.

Pēc ķīmijterapijas cilvēks ir saņēmis medikamentus, kas ir citotoksiski un kuru ietekmē bojā iet šūnas, tostarp veselās, lai arī mērķis vairāk vērsts uz audzēju šūnām.

Arī ar invazīvās onkoloģijas metodēm – ar radiofrekvences ablāciju iespējams pilnībā izārstēt nelielus audzējus, piemēram, plaušās, nierēs vai aknās. Kā skaidro Kupčs, šāda ārstēšana faktiski pielīdzināma tai pašai radikālajai ķirurģijai, taču atšķirība ir tāda, ka “tas būtu viens mazs dūriens. Tur nav plašas operācijas, asins zudumu un tamlīdzīgi. Arī atlabšana ir daudz īsāka, proti, saudzīgāka. Komforta līmenis noteikti ir augstāks.”

Ārsts gan piebilst, ka vienlaikus attīstās arī, piemēram, ķirurģija. Proti, medicīna virzās uz to, lai iejaukšanās cilvēka organismā būtu pēc iespējas saudzīgāka. “Šajā ziņā grūti novilkt robežu, kas ir klasiska, bet, kas – mūsdienīga ķirurģija. Piemēram, tajā jau tagad izmanto robotizētu pieeju, kas palīdz piekļūt tādām vietām, kur normāli ir grūti piekļūt, izdarīt visu saudzīgāk un daudz precīzāk.”

Būtiski gan saprast, ka jebkurā ārstēšanā vienmēr piedalās divas puses – ārsts vai to komanda un pacients. Pareiza prakse ir iepazīstināt pacientu ar visiem iespējamajiem ārstēšanas veidiem, to priekšrocībām, trūkumiem un kopā ar pacientu izvēlēties piemērotāko. Tāpat ļoti svarīga ir paša pacienta līdzestība ārstēšanas procesā, jo – ja nav savstarpējā kontakta, arī ārstēšanas rezultāts nebūs vēlamais.

(Ne)apzinīgie latvieši

Onkoloģisko saslimšanu gadījumā ļoti svarīga ir savlaicīga to atklāšana – jo ātrāk to atrod, jo mazāks ir audzējs, jo mazāka ir tā izplatība, jo labāki būs ārstēšanas rezultāti neatkarīgi no metodes. Bet, cik apzinīga ir mūsu sabiedrība rūpēs par savu veselību?

Kupčs skaidro, ka gadījumi ir dažādi, taču par kopējo situāciju attiecībā uz onkoloģiskajām saslimšanām savus secinājumus ļauj izdarīt valsts apmaksātās profilaktiskās pārbaudes jeb vēža skrīnings. Latvijā pieejamas bezmaksas prostatas, krūts un zarnu vēža pārbaudes, iespējams, to klāsts vēl tiks papildināts, taču pašreizējo apmeklējums nav no tiem augstākajiem. Ir valstis, kur skrīninga aptvere ir daudz reižu lielāka, kas ļauj teikt – latvieši diemžēl nav apzinīgākie.

Zināmā mērā skrīninga aptveri ietekmē arī izmeklējumu pieejamība, kas Latvijā nav augstākajā līmenī, un tomēr mūsu medicīnas sistēma nav tā sliktākā, uzsver Kupcš. “Mēs augam, attīstāmies, arī naudas paliek vairāk.”

Pieejamības sakarā ārsts min piemēru, ka COVID -19 pandēmija atstāja būtisku iespaidu uz onkoloģisko slimību atklāšanu, īpaši vēlīnu. “Kad sākām atgriezties normālā dzīvē, redzējām, ka nāk ielaisti gadījumi, kur viens no iemesliem bija tāds, ka COVID -19 laikā visa šī diagnostika palika ļoti nepieejami. Sekas tam vēl jūt. Un, iespējams, jutīs vēl kādu laiku.”

Lietas, ko darām maz vai nedarām vispār

Ārsts Pēteris Apinis par dakteri Kupču reiz teicis, ka viņš ir “Latvijas pionieris neiroradioloģijā,” tiesa, šķiet, tas nav vienīgais virziens, kurā sanācis Latvijas medicīnā ielikt pamatus. Kupčs teic, ka, atskatoties uz vairāk nekā 20 gadu laikā paveikto, šāds piedēvējums, visticamāk, nav bez pamata. Taču tas nebūt nav bijis apzināts ceļš, proti, mērķtiecīgi tiekties būt par Latvijas medicīnas pionieri. Dažādu vēlīgu apstākļu sakritības dēļ tas nācis ļoti dabiski.

Ko šobrīd darām pasaulē, bet kas līdz Latvijai vēl nav atnācis? “Ir lietas, ko darām maz vai nedarām vispār. Piemēram, ir labdabīga prostatas hiperplāzija, kas nav audzējs. Ir dažādas metodes, kā to var ārstēt, un viena no tām ir – caur asinsvadiem var noslēgt pievadošās artērijas, un attiecīgi prostata samazinās.

Plaši attīstās arī locītavu sāpju ārstēšana. Ne visas sāpes var ārstēt ar invazīvās radioloģijas metodēm. Bet, ja ir hroniski locītavu iekaisumi, kur veidojas neovaskularizācija, kur iekaisuma procesu būtībā uztur pastiprināta asinsrite, mēs varam to samazināt un šo procesu apturēt,” Kupčs nosauc pāris no virzieniem, ko vēlētos redzēt Latvijā attīstāmies straujāk.

Viņš piemin, ka Rīgas Stradiņa universitātē jau četrus gadus ir jauna rezidentūras apakšspecialitāte – invazīvā radioloģija, un Kupčs ir šīs programmas vadītājs. Tas mainījis to, kā jaunie kolēģi tiek apmācīti, kāds ir viņu kompetences līmenis. Tas, savukārt, dod arī iespēju plašāk attīstīt citas jaunās metodes un paver jaunus horizontus.

Mākslīgais intelekts un attālināta ārstēšana – medicīnas nākotne

Runājot par nākotni, nevar nepiesaukt arī mākslīgo intelektu, kas ar katru dienu arvien vairāk ienāk mūsu ikdienā, tostarp arī medicīnā, kur tas kļūst par labu palīgu. “Nākotnē tā pielietojums tikai augs. Ārsti, kuri vēlēsies iet līdzi laikam un būt labāki, būs tie, kas savā ikdienā izmantos mākslīgo intelektu. Par to šaubu nav,” pārliecināts Kupčs.

Daļas cilvēku skepse par mākslīgā intelekta pielietojumu ir pamatota, proti, to ne vienmēr izmanto labu mērķu vārdā. Taču, kā uzsver ārsts, mums gluži vienkārši jāiemācās to pareizi izmantot un novirzīt tajā gultnē, kurā vēlamies.

Piemēram, šobrīd radioloģijā klasisks mākslīgā intelekta pielietojums ir tā sauktā datorredze. “Mēs varam iemācīt mākslīgā intelekta algoritmam atrast pataloģiju. Šādiem risinājumiem ļoti liels pluss ir tas, ka tie nenogurst – strādā 24/7, bet ir tikpat svaigi kā pirms diennakts. To nevaram teikt par dzīvu ārstu,” stāsta Kupčs.

Viņš atklāj, ka radioloģisko izmeklējumu skaits ik gadu pieaug par aptuveni 10%. Un tā ir vienmērīga tendence. Savukārt personāls, kas tos veic, un ārsti, kas apskata izmeklējumus, netiek šim apjomam līdzi. Tā nav tikai Latvijas īpatnība, - šāda “parādība” vērojama visā pasaulē.

“Darām arvien vairāk, bet vienā brīdī robeža tiek sasniegta, un mākslīgais intelekts tad var nākt palīgā. Tiesa, nebūs tā, ka to turpmāk darīs tikai mākslīgais intelekts un ārsti vairs nebūs vajadzīgi. Taču, kā jau teicu, labi ārsti būs tie, kuri savā ikdienas praksē izmantos mākslīgo intelektu. Mums nevajag nostāties pret to, bet pavērst mums labvēlīgā virzienā,” uzsver Kupčs.

Līdzās mākslīgajam intelektam, kas ir nākotnes medicīnas pamatā, attīstās arī attālinātās ārstēšanas iespējas. Ārsts norāda, ka ar to saprotam ne tikai attālinātās konsultācijas, bet arī tehnoloģijas, kas ļauj pacientu ārstēt attālināti. Proti, ārsts fiziski atrodas vienā vietā, bet aparatūra jeb robots, kas tiek vadīts, un pacients atrodas kaut kur citur.

“Šobrīd vairs nav nozīmes, vai tas ir 100 vai 1000 kilometru attālumā. Tā ir un būs nākotne. Šādu aparatūru jau var nopirkt, bet mums, Latvijā, nav, kas ar to strādā. Šādas sistēmas esam testējuši arī tepat, Stradiņos. Tās attīstās un strādā arvien labāk. Tā vairs nav zinātniskā fantastika, lai arī kādreiz varbūt tā bija,” pastāsta Kupčs.

Viena no pirmajām, kas sāka attīstīt šādu robotizēto pieeju, bija Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA. Tā jau gadu desmitiem domā par to, kā varētu veikt ķirurģiskas manipulācijas, ja kosmonauti atrodas uz Mēness vai pat Marsa, uz kurieni nav iespējams aizsūtīt hospitāli un ķirurgu.

“Strasbūrā ir Eksperimentālās ķirurģijas institūts, kur veica šāda veida pirmo žultspūšļa izgriešanu. Ārstu komanda atradās ASV, bet robots strādāja Strasbūrā. Un operācija norisinājās veiksmīgi,” paša pieredzēto šādas ķirurģijas pielietojumā reālajā dzīvē atminas ārsts un sarunas noslēgumā vēl piebilst: “Mēs virzāmies uz to, ka varēsim šādas tehnoloģijas izmantot, to varēs darīt attālināti, bet vajadzēs cilvēkus, kas spēj tās apkalpot.”

 

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada decembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!