Karīna Elza Stiģe, Svetlana Koņuhova: Deguna asiņošana bērniem
Epistakse jeb deguna asiņošana ir visbiežākā akūta situācija otolaringoloģijā. Vairāk nekā 60% cilvēku dzīves laikā saskaras ar deguna asiņošanu, bet tikai 6% ir nepieciešama medicīniska iejaukšanās.
Deguna asiņošanas biežumam novērojami divi vecuma pīķi – bērni līdz 10 gadu vecumam un pieaugušie pēc 35 gadu vecuma. Šajā rakstā aplūkosim deguna asiņošanu bērniem.
Deguna gļotāda tiek ļoti labi apasiņota, pateicoties etmoidālās, faciālās un maksillārās artērijas zariem (skatīt 1.attēlu). Šī īpašība nodrošina ieelpotā gaisa mitrināšanu un sasildīšanu, tomēr arī paaugstina risku asiņošanai. Lai arī asinsvadus sedz deguna gļotāda, tā tomēr nodrošina tikai nelielu aizsardzību.
Atbilstoši anatomiskajai lokalizācijai, izšķir priekšējo un mugurējo deguna asiņošanu. Aptuveni 90% novērojama priekšējā deguna asiņošana, skartie asinsvadi atrodas Litla apvidū, deguna starpsienas priekšpusē, kur ir Kiselbaha pinums, bet tikai 10% gadījumu sastopama mugurējā, kur lielākoties skarti a.sphenopalatina zari.
Medicīnā izmanto vairākas klasifikācijas shēmas kā iedalīt deguna asiņošanas cēloņus. Viena no tām - deguna asiņošanas iemeslus iedala lokālajos vai sistēmiskajos (skatīt 1.tabulu), tomēr jāpiebilst, ka bērniem visbiežākie iemesli deguna asiņošanai ir tieši lokālie. Tabulā aplūkoti biežākie gan lokālie, gan sistēmiskie deguna asiņošanas iemesli. Biežākie iemesli ir digitāla trauma jeb deguna urbināšana, svešķermeņu ievietošana degunā, kā arī citas tiešas traumas, deguna starpsienas deviācija, sauss gaiss, sinusīti jeb deguna blakusdobumu iekaisumi un alerģiskas iesnas.
Normālā bērna attīstībā ir svarīga apkārtējās vides un sevis iepazīšana, šis process bieži iekļauj arī deguna urbināšanu un dažādu svešķermeņu ievietošanu nāsīs. Šie procesi ir bieži sastopami, bet reti apzināti. Deguna urbināšanas gadījumā, deguna asiņošana visbiežāk būs abpusēja, no abām nāsīm, periodiski, savukārt svešķermeņa gadījumā tā ir vienpusēja, kā arī ar to var būt saistīti nepatīkamas smakas izdalījumi, ja svešķermenis nāsī ir ilgāku laiku.
Deguna gļotādu kairina ne tikai gaisa mitruma izmaiņas, vīrusu vai bakteriālas infekcijas, bet arī intranazālo kortikosteroīdu lietošana. Šos medikamentus nereti izmanto alerģisku iesnu un adenoidīta gadījumā. Tomēr jāpiebilst, ka neprecīza šo medikamentu lietošana rada asiņošanas risku. Intranazālos kortikosteroīdus svarīgi pūst virzienā no starpsienas, izvairoties medikamentam nonākt tieši uz deguna starpsienas, kas var izraisīt deguna asiņošanu.
Lielākajai daļai populācijas, sasniedzot pat 80%, sastopama deguna starpsienas deviācija jeb deformēta deguna starpsiena. Tā visbiežāk ir iedzimta anatomiska īpašība, kas lielākajai daļai pacientu nekādas sūdzības nerada. Taču tā var būt arī iegūta pēc dažādām traumām, šajā gadījumā sūdzības kā apgrūtināta deguna elpošana, novērojamas biežāk. Neraugoties uz to, ka lielākajai daļai cilvēku deformēta deguna starpsiena var neradīt nekādas sūdzības, tā var būt kā iemesls deguna asiņošanai. Izliektā deguna starpsiena deguna ejā palielina ieelpotā gaisa turbulenci, kas tādējādi pastiprināti sausina deguna gļotādu, tā palielinot risku deguna asiņošanai.
Lai arī deguna asiņošana sākotnēji var šķist satraucoša un biedējoša, lielākajā daļā gadījumu iemesli nav dzīvībai un veselībai bīstami. Ja saskaraties ar deguna asiņošanu, svarīgākais ir zināt, kā pareizi rīkoties, jo ar pareizu taktiku lielākā daļa deguna asiņošanu apstājas spontāni.
Epistakses ārstēšanas pamatā ir asiņošanas lokalizācijas noteikšana, priekšējā vai mugurējā, asiņošanas apturēšana, iemesla noteikšana un, ja nepieciešams, to ārstēšana.
Bieži vien deguna asiņošanu var apturēt ar spiedienu deguna starpsienas priekšējā daļā, tikai retos gadījumos nepieciešama hospitalizācija, vitālo radītāju kontrole. Deguna asiņošanas gadījumā jābūt sēdus pozīcijā, nepieciešams noliekties uz priekšu (skatīt 2.attēlu). Sabiedrībā bieži dzirdēts, ka nepieciešams galvu atliekt atpakaļ, taču šādi asinis tiek norītas, kas var izraisīt sliktu dūšu un vemšanu. Otrais solis iekļauj deguna spārnu jeb nāsu aizspiešanu vismaz uz 15 minūtēm. Kā arī ir iespējams izmantot aukstas kompreses uz deguna saknes vai pakauša rajonā, kas nodrošina deguna asinsvadu konstrikciju jeb sašaurināšanos, tā samazinot asiņošanu. Ja asiņošana saglabājas, pēc 15 minūtēm visus soļus atkārto vēlreiz, spiedienu neturot ilgāk par 30 minūtēm.
Medicīnisko palīdzību nepieciešams meklēt, ja:
- asiņošanu nav iespējams apturēt 30 minūšu laikā;
- ir masīva asiņošana, kas apgrūtina bērna elpošanu;
- bērns kļūst bāls, noguris, dezorientēts;
- ir citi nopietni simptomi, kā, piemēram, sāpes krūtīs;
- pēc traumas – sporta negadījumi, sitieni pa seju, kā arī, ja ir aizdomas par kaulu lūzumu;
- asiņošana bērniem, kas ikdienā lieto asins šķīdinošus medikamentus.
Ja tomēr bērnam nepieciešams saņemt medicīnisko palīdzību, ir iespējami vairāki veidi kā apturēt deguna asiņošanu. Tāpat kā pirmās palīdzības apstākļos ārpus medicīniskās iestādes, arī te pirmais solis ir nodrošināt tiešu spiedienu asiņojošajai vietai. Arī slimnīcā pielieto nāsu aizspiešanu, kā arī deguna tamponādes.
Kādreiz visbiežāk izmantoja marles tamponādes, kas evakuācijas laikā radīja risku atkārtotai asiņošanai un samērā nepatīkamas sajūtas pacientam, jo marle pielipa deguna gļotādai. Šobrīd pieejamas vairāku veidu deguna tamponādes, kas izgatavotas no dažādiem inovatīviem materiāliem. Tās ir pašizpletošas vai pat pašuzsūcošas, kam nav nepieciešama evakuācija. Šīs īpašības būtiski uzlabo gan tamponādes rezultātus, gan pacientu sajūtas. Ja tiešs spiediens neaptur asiņošanu, papildus var izmantot lokālus vazokonstriktorus jeb medikamentus, kas lokāli sašaurina asinsvadus.
Tomēr, ja iepriekšējās metodes nepalīdz, asiņojošos asinsvadus iespējams koagulēt, izmantojot elektrokauteri, sākotnēji asiņojošo apvidu atsāpinot ar lokālo anestētiķi, vai arī izmantot ķīmisku kauterizāciju (piededzināšanu) ar sudraba nitrātu.
Taču ir svarīgi atcerēties, ka lielākā daļa deguna asiņošanu apstājas spontāni vai 10 līdz 15 minūšu laikā pēc tieša spiediena pielietošanas. Speciālista konsultācija būtu nepieciešama gadījumos, kad asiņošana neapstājas vai bieži atkārtojas, smagu traumu vai citu simptomu gadījumā.
Izmantotā literatūra:
- Flint, Paul W. Cummings Otolaryngology--Head & Neck Surgery. Seventh ed., Philadelphia, Pa, Elsevier/Saunders, 2015, pp. 733–744.
- Messner, Anna H. Causes of epistaxis in children, 2023, UpToDate
- Alter, Harrison, Messner, Anna H. Patient education : Nosebleeds (epistaxis) ( Beyond the Basics), 2023, UpToDate
- Messner, Anna H. Management of epistaxis in children, 2023, UpToDate
- Yan, Tyler, and Ran D Goldman. “Recurrent epistaxis in children.” Canadian family physician Medecin de famille canadien vol. 67,6 (2021): 427-429. doi:10.46747/cfp.6706427
Foto: Shutterstock.com
Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada maija numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
