Kāpēc "man ir vientuļi" vietā cilvēki saka "viss ir labi"?
“Kā jūs jūtaties?” – jautājums, ko uzdod katrs psihoterapeits. Jautājums, ko uzdodam cits citam ikdienā. Izsmeļošas atbildes vietā par emocionālo stāvokli un šī brīža pārdzīvojumiem parasti izdzirdēsiet īsu un skopu atbildi: “Viss ir kārtībā”, “Normāli”, – ja viens no šiem ir arī jūsu atbildes variants, šis raksts jums būs īpaši noderīgs.
Cilvēkiem, kam grūti formulēt un izteikt savas jūtas, mūsdienu zinātne ir devusi atsevišķu apzīmējumu – tie ir cilvēki ar noslieci uz aleksitīmiju, kas tulkojumā no grieķu valodas 'a lexis thymos' nozīmē 'nav vārdu, lai izteiktu jūtas'. Šo parādību, pirmkārt, raksturo nespēja izprast savas jūtas, emocijas un izteikt tās vārdos, otrkārt, nespēja atšķirt iekšējos emocionālos pārdzīvojumus no ķermeniskajām sajūtām. Cilvēki, kuriem ir nosliece uz aleksitīmiju, novirza savu uzmanību no iekšējiem pārdzīvojumiem uz ārējiem apstākļiem. Cilvēks nepārzina savu emocionālo pasauli un tāpēc arī slikti to regulē.
Izteiktas aleksitīmijas fonā rodas dažādu slimību risks. Praksē pierādījies, ka daudzu hronisko slimību attīstībā aleksitīmijai ir svarīga loma.
Aleksitīmijas koncepciju 20. gadsimta 70. gados izstrādāja psihoanalītiķi Džons Nemaija un Pīters Imanuēls Sifneoss, uzsverot, ka daži cilvēki saziņā izmanto tikai faktus, it kā vērotu visu no malas, izsaka savas domas, spriedumus, bet nekādi nepauž emocijas.
Kā tā rodas – iedzimta, iegūta, asimilēta?
Dabisks jautājums – kā rodas aleksitīmija? Ir pētījumi, kas apliecina aleksitīmijas saikni ar ģenētiku, tomēr tas attiecināms tikai uz diviem procentiem visu diagnosticēto gadījumu. Pārējie 98% ir dzīves laikā iegūta aleksitīmija..
Ir divi iegūtās aleksitīmijas veidi. Pirmajā gadījumā simptomi var rasties pēc spēcīgas psihiskas traumas bērna attīstības kritiskajā posmā, vai parādās noteiktā dzīves brīdī pēc emocionālās traumas.
Aleksitīmija var rasties arī citu iemeslu dēļ. Kopš agras bērnības daži cilvēki nonāk situācijās, kad ir spiesti izvairīties no savu emociju izpausmes. Diemžēl līdz brīdim, kad kļūstam pieauguši, daudzi no mums jau ir iemācīti apvaldīt vai ignorēt savas emocijas.
Vai esat pamanījuši, cik bieži cilvēki runā par to, ko viņi domā, bet nerunā par to, ko jūt? Izsaka vārdos domas, izvairoties no savu pārdzīvojumu raksturošanas. Katram cilvēkam vienmēr ir daudz iemeslu, lai priecātos, dusmotos, apvainotos, bet mums ir iemācīts, ka jūtas nevajag izrādīt. Emocionālās atturības iemesli var būt visdažādākie: bailes no sabiedrības viedokļa, bailes radīt priekšstatu, ka esi viegli ievainojams, satraukums, ka tevi var sāpināt, u.tml.
Daudzi ir auguši ģimenēs, kurās jūtu izpausme netika vērtēta atzinīgi, vēl vairāk – tā tika nicināta un par to pat pienācās sods. Piemēram, kad bērns izrāda dusmas, viņu par to rāj. Bērns dusmojas, ka nav aizvests uz zoodārzu, bet viņam skaidro, ka vecāki ir noguruši un viņa emociju izpausme ir egoisms. Bērnu var apklusināt, nokaunināt, skarbi norāt u.tml. Variantu ir daudz. Tā mūsos ieaudzina vainas apziņu par tām emocijām, ko izjūtam. Mēs neapzināti secinām, ka savas vēlmes nedrīkst izteikt, ka jūtas jāpatur sevī, citādi varam sāpināt savus tuvākos. Un tas veido bērna uzvedību un realitātes uztveri. Lūgt runāt šādu pieaugušo emociju valodā ir tas pats, kā lūgt viņu izteikties svešvalodā.
Ko tu jūti, kā tu jūti
Atmiņa veidojas no emocionāli spilgtiem mirkļiem. Katram ir savas atmiņas un asociācijas, kas saistītas ar dusmām, bailēm, prieku u.tml.
Piemēram, bailes mēs katrs saprotam atšķirīgi. Prakses laikā Vācijā mani iemācīja uzdot precizējošus jautājumus: “Vai jūs izjūtat bailes? Ko tieši jums nozīmē bailes?” Tad cilvēki aizdomājas un atrod formulējumu. Prātā visvairāk paliekošo atbildi izdzirdēju gadu pēc prakses sākuma Vācijas slimnīcā: “Bailes? Bailes... Visi zina, kas ir bailes. Tās ir tad, kad mana ķermeņa iekšienē tauriņu vilnis lido no kreisās kājas uz labo. Tās arī ir bailes. Citiem cilvēkiem taču ir tāpat? Ļoti nepatīkama sajūta.”
No tā izriet nākamais secinājums – cilvēki apzīmē kādu emociju ar vienu un to pašu vārdu, bet patiesībā katrs to saprot atšķirīgi. Tāpēc ir svarīgi precizēt, ko tieši cilvēks gribējis pateikt.
Bieži rodas situācija, kad cilvēki jautā: “Kā jūties?”, “Kas tev kaiš?”, “Kas tev atgadījies?”, “Kā klājas?” –, uz ko saņem atbildi: “Labi”, “Normāli.” Tā ir sociāli pieņemama iespēja beigt sarunu par personisko un pāriet pie faktiem un notikumiem. “Nelien, kur nevajag, nejautā, nav tava darīšana,” – lūk, ko patiesībā mēs atbildam.
Neizteikto emociju saikne ar sociālo komunikāciju
Aleksitīmija kļūst par hronisku slimību iemeslu, bet tā ir tikai viena nelaime. Tā arī mazina spēju saprast citus cilvēkus.
Kas notiek, kad nevaram saprast paši sevi? Atbilde ir acīmredzama – mēs nespējam just līdzi (just empātiju) citiem. Mēs neesam empātiski pat tad, ja pašiem šķiet, ka lieliski jūtam citus. Mēs esam kurli pret citu jūtām, tostarp sāpēm. Piemērs par sāpēm nav nejaušs.
Ir veikti pētījumi, lai analizētu to, kā cilvēki ar aleksitīmiju vērtē citu cilvēku sāpes. Dalībniekiem parādīja situācijas, kurās cilvēks cieš sāpes: adatu caurdurtus pirkstus, saspiestas rokas, līdz pat smagām traumām, kas gūtas autoavārijās. Viņus lūdza novērtēt sāpju līmeni vērtējumu skalā no 1 līdz 10. Cilvēki ar stipri izteiktu aleksitīmiju sāpes novērtēja ne augstāk par 6 ballēm pat tad, ja redzēja norautas ekstremitātes.
Ja nav iespējams izjust, neizdodas arī just līdzi. Ja nespējam just līdzi, rodas attiecību sarežģījumi. Bieži tādos gadījumos rūpes par otru cilvēku parasti rod izpausmi tikai materiālajā jomā.
Dzimuma aspekts – “zēni neraud”
Jums ir pazīstama tāda doma: “Ko viņai/viņam vēl vajag? Jumts virs galvas ir, ledusskapis pilns, kabatas naudu dodam, par mācībām maksājam... Ko vēl vajag? Man savā laikā tā visa nebija, bet viņa/viņš vienalga nav apmierināts.” Tas ir no tās pašas operas. Materiālā puse ir nodrošināta par 100%. Bet emocionālā?
Biežāk tieši vīrieši uzskata, ka jūtu izpausmei pietiek ar dzīves materiālās puses nodrošināšanu. Kas tas vispār ir? Vai emocionālās rūpes? Kam to vispār vajag? Mēs taču neesam kaut kādas nevarīgas jaunkundzes.
Tādas nostājas pamatā ir audzināšana un sociālie stereotipi. “Vīrieši nerunā par emocijām”, “vīrieši neraud” un tamlīdzīgas idejas par tēmu “Esi vīrietis!”.
Mātes loma
Atgriežoties pie audzināšanas jautājuma, jāpiemin, ka te īpaša loma ir mātei. Ģimenēs, kurās abi vecāki ir aleksitīmiski, arī bērns izaugs tāds pats. Kāpēc māte ir tik svarīga, kāpēc tik daudz ir atkarīgs tieši no viņas? Atbilde jāmeklē dabā, bioloģijā, bioķīmijā.
Sievietei, kļūstot par māti, paaugstinās neirohormona oksitocīna līmenis. Un ne jau tāpat vien, bet lai sieviete labāk spētu mijiedarboties ar mazuli. Kad māte lūkojas uz mazuļa seju, viņa saprot, kad viņš nav apmierināts, kad viņš grib ēst, kad grib uz tualeti vai arī kad jau tur ir pabijis. Nekas tāds parasti nav raksturīgs tēviem. Sievietēm ir lielākas empātiskās spējas, galvenokārt pateicoties hormona oksitocīna līmenim.
Oksitocīns, ko tautā dēvē par apskāvienu hormonu, veicina empātijas attīstību un attiecību nostiprināšanu. Iespējams, kādreiz mēs tik tiešām izmantosim oksitocīna injekcijas vai izgudrosim deguna pilienus ar oksitocīnu, lai kļūtu apzinīgāki un empātiskāki. Diemžēl pagaidām tādu nav.
Oksitocīns nav visspēcīgs. Par spīti tā esamībai, rodoties depresijai (piemēram, pēcdzemdību), strauji samazinās empātija. Te vietā būtu pieminēt britu psihiatra Džona Boulbija pieķeršanās teoriju. Kad māte attālinās, bērns zaudē pārliecības izjūtu. Var teikt, ka visi, kurus pēc dzemdībām atšķīruši no mātes uz ilgu laiku, ir daļēji traumēti un viņiem ir grūti uzticēties apkārtējiem.
Ja māte attālinās uz ilgu laiku, bērnu var pārņemt izmisums. Pat tad, ja bērns neraud, emociju izpausmes bloks var pieaugt: kāpēc tērēt enerģiju, ja tik un tā neviens nereaģē? Vai atceraties? Kādreiz bija pieņemts saniķojušos bērnu ieslēgt istabā, lai izlaiž tvaiku tur. Šis un citi audzināšanās jaukumi (“neuzdrīksties tā uzvesties”, “nečinksti”, “neraudi”, “uzvedies pieklājīgi”) veicina emociju izpausmes bloka nostiprināšanos.
Rezultātā, lai panāktu nosacītu vecāku mīlestību, bērns atsakās no savas realitātes, savām jūtām un savas uztveres. Bērns sadzird: “Ceru, tu saproti, ka es tev neticu un nereaģēšu uz tavām viltus asarām?” Bet ar laiku... ar laiku jautājuma zīme atkrīt. Tā arī dzīvojam: ar apziņu, ka jūtas nav svarīgas, to izpausme ir apkaunojoša un nepieklājīga. Es ar nodomu izcēlu vārdu nosacīta, jo beznosacījuma mīlestība nav jānopelna.
Runājam vai apspiežam
Tiklīdz cilvēks sāk bloķēt savas emocijas, paaugstinās viņa psihoemocionālās spriedzes līmenis. Emocionālais diskomforts, kā arī nespēja no tā atbrīvoties veicina ķermenisko simptomu parādīšanos. Jo spēcīgāka ir aleksitīmija, jo smagāk un ilgāk norit izveseļošanās, kā arī recidīva risks ir augstāks.
Shēma ir vienkārša – par emocijām atbildīga ir limbiskā nervu sistēma, tās dziļākā daļa, kurā ietilpst smadzeņu daļas, ko sauc par mandeļveida ķermeni (amygdala), redzes pauguri (thalamus), retikulārais veidojums utt. Kad tajā rodas impulss – rodas emocija, mēs kaut ko jūtam. Pēc tam impulsam ir divi ceļi. Pirmais – novirzīties uz smadzeņu garozu jeb, kā teicis Puaro, “pelēko šūniņu virzienā”. Garoza atbild par domām un kustībām. Attiecīgi mēs varam vai nu veikt kustību, vai/un apzināties emocionālo stāvokli, kā arī to verbalizēt.
Ja neironu saikne starp limbisko nervu sistēmu un smadzeņu garozu ir vāja vai bloķēta, pastāv otrs virziens – no spriedzes var atbrīvoties caur veģetatīvo nervu sistēmu. Bet tas var izraisīt iekšējo orgānu funkcionālus traucējumus. Sirds pārsitieni, sāpes vēderā, vēdera izejas traucējumi, hormonu uzplūdums, žults un/vai aizkuņģa dziedzera fermenta pastiprināta izdalīšanās, asinsvadu spēles, līdz pat panikas lēkmei un veģetatīvajai distonijai. Un ja tas notiek regulāri? Mums taču pastāvīgi veidojas emocijas. Tad sākas iekšējo orgānu bojājumi, var būt infarkts, gastrīts, divpadsmitpirkstu zarnas čūla, bronhiālā astma u.tml.
Somu zinātnieku pētījumos pirms vairākiem gadiem aleksitīmija konstatēta 10–12 procentiem darbspējīgā vecuma iedzīvotāju. Aleksitīmijai veltītajā starptautiskajā kongresā Berlīnē 2010. gadā pirmo reizi tika prezentēti funkcionālās magnētiskās rezonanses izmeklējumu dati, kas liecināja, ka galvas smadzeņu strukturālās pārmaiņas piemīt arī tiem cilvēkiem, kam aleksitīmiju nav iespējams diagnosticēt ar anketēšanu. Pamatojoties uz statistikas datiem, katram trešajam cilvēkam ir nosliece uz hroniskām un funkcionālām slimībām pēc emocionālas traumas. Turklāt ir veikti arī pētījumi, kas pierādījuši aleksitīmijas saikni ar ģenētiskajiem, imunoloģiskajiem (paaugstināts E imūnglobulīna līmenis) un bioķīmiskajiem marķieriem (paaugstināts interleikīnu 6 un 10, kā arī kortizola jeb stresa hormona līmenis).
Aleksitīmija un dzīves kvalitāte
Aleksitīmisks cilvēks nespēj līdzpārdzīvot ne citu cilvēku priekam, ne viņu bēdām. Savu pozitīvo pārdzīvojumu apziņa nepiemīt vispār vai arī tā ir notrulināta, bet tas pasliktina dzīves kvalitāti. Cilvēks nesaprot vai nejūt citu emocijas, tāpēc aizpilda iekšējo tukšumu ar savas pasaules projekcijām, daudz biežāk izmanto tādus mehānismus kā noliegums, noraidījums, apspiešana un bloķēšana. Šiem cilvēkiem ir daudz grūtāk adaptēties pēkšņās un neprognozējamās situācijās.
Ja cilvēks nespēj noteikt cēloņsakarību saikni, kas izraisa emocijas citos cilvēkos, viņš apkārtējo uzvedību uztver slimīgi, nesaprot, ka viņa sarunu biedrs var būt dusmīgs pavisam citu iemeslu dēļ (izkāpis no gultas ar kreiso kāju, nav iedzēris kafiju, sastrīdējies ar kādu citu).
Aleksitīmiski cilvēki biežāk izdeg, jo pastāvīgi ir saspringti, vienmēr gatavi reaģēt, no apkārtējiem nemitīgi gaida agresiju. Viņi tik bieži gatavojas atbildes reakcijai pret agresiju, ka regulāra adrenalīna un kortizola ieplūde asinīs iztukšo virsnieres. Tāpēc pazeminās imunitāte un paaugstinās saslimšanas risks.
Kā atpazīt
Raksturīgākās pazīmes, kas liecina par noslieci uz aleksitīmiju:
- cilvēks mazāk piedzīvo prieku un pozitīvas emocijas, jo viņam ir grūti tās noteikt;
- raksturīgi impulsīvi lēmumi, ko provocē neizpaustas emocijas;
- grūtāk izpaust emocionālos pārdzīvojumus. Salīdziniet: “Dārgā, esmu dusmīgs” un “Dārgā, vai atceries mūsu medusmēnesi? To restorānu, kuru apmeklējām ceturtajā dienā? Tur bija viesmīlis, kas aplēja ar vīnu to balto kleitu, kuru es tev uzdāvināju dienu pirms ceļojuma. Es jūtos tā, kā toreiz juties tu”;
- bieži jauc bada sajūtu ar iekšējiem pārdzīvojumiem vai fizisku nogurumu;
- piemīt atkarības (narkotikas, alkohols u.tml.), jo izjūt lielu spriedzi. Dažas narkotikas viņu smadzenēs izraisa tādu uguņošanu, ka pēc tam šie cilvēki īslaicīgi jūtas labāk.
Aleksitīmijas noteikšanai izmanto dažādas anketas, visbiežāk lieto aptauju, ko 1985. gadā piedāvāja Džordžs Teilors, – Toronto aleksitīmisko skalu (TAS). Šīs aptaujas izmantošana Latvijā pierādījusi faktu, ka cilvēki ar attīstītu intelektu var apiet metodi un aptaujā parādīt labu rezultātu. Taču ir metode, kuru nav iespējams piemānīt, – pozitronu emisijas tomogrāfija, kas ļauj noteikt ar pozitronus izstarojošiem radioizotopiem iezīmēto bioloģiski aktīvo savienojumu izvietojumu organismā.
Cilvēkiem, kas sirgst ar aleksitīmiju, ir pamanāmas atšķirības arī runā. Viņu leksika emociju izteikšanai ir nabadzīga, runā dominē negatīvas nokrāsas vārdi.
Kā panākt harmoniju ar sevi un citiem
Ārsta psihoterapeita darbs ar cilvēkiem, kam ir aleksitīmija, ir sarežģīts, jo notiek vēršanās pie dziļiem iekšējiem konfliktiem. Un, tā kā pacients to nezina un nevar par to pastāstīt, liela daļa komunikācijas ir neverbāla – žesti, pozas, mīmika, sejas krāsa un tajā redzamās satraukuma pazīmes. Tāpēc ieteicama ir tāda psihoterapija, kad pacients un terapeits redz viens otru (piemēram, psihodinamiskā vai kognitīvi biheiviorālā terapija).
Spēja dzīvot ar apzinātām jūtām noved pie iekšējas un rezultātā arī pie ārējas harmonizācijas. Parādās spēja runāt par sevi, savām jūtām, spēja būt atklātam, kam seko attiecību uzlabošanās ar apkārtējiem. Stāstot par sevi un citiem, mēs varam saprast cits citu un tādējādi samazināt strīdu un konfliktu skaitu.
Un tā... Kā jūs šobrīd jūtaties?
