Kalvis Pastars: Mikroķirurģijai Latvijā 35 gadi

Šis gads mums visiem ir bijis īpašs un daudzējādā ziņā nebijis. Covid-19 pandēmija mums lika saprast, cik pasaule ir kļuvusi maza, savstarpēji saistīta un trausla. Šis gads mums Latvijas Mikroķirurģijas centrā bija arī īpašs, jo šogad mēs “attālināti” svinējām nozīmīgus svētkus – mikroķirurģijai Latvijā apritēja 35 gadi. Vai 35 gadi ir daudz? Šķiet, ka šādos brīžos mērvienība nav gadi, bet gan paveiktais. 70.–80. gadu asprātis un satīriķis Džordžs Karlins (George Carlin) teicis, ka “dzīve tiek mērīta nevis pēc ieelpu un izelpu skaita, bet gan pēc brīžiem, kad aizraujas elpa”. Ja Latvijas Mikroķirurģijas centra pastāvēšanas laiku skata caur šo prizmu, tad ar patiesu gandarījumu jāatzīst – šie 35 gadi bijuši aizraujoši.

Latvijas Mikroķirurģijas centrs savu darbību sāka no baltas lapas – tukšā vietā. Ārsti paši remontēja telpas, mācījās vivārijā mikroķirurģisko tehniku un “brīvajā laikā” strādāja arī savā pamatprofesijā. Haralds Adovičs, kuru var droši saukt par vienu no centra tēviem, jo bija pie centra radīšanas šūpuļa un izauklēja sapni par mikroķirurģiju, atminas: “1984. gada decembrī no Maskavas atnāca PSRS veselības ministra B. Perovskija pavēle dibināt Latvijā mikroķirurģijas centru. Centrs pēc Vissavienības pavēles bija jāatklāj 1985. gada 2. janvārī. Protams, nepilna mēneša laikā centru izveidot nebija iespējams, tāpēc mikroķirurģijas centrs 1985. gada 2. janvārī tika atvērts un tūlīt pat slēgts… uz remontu.”

Tā mēs sākām. Par centra vadītāju kļuva cilvēks, kurš diemžēl sen vairs nav starp mums, Guntis Bite. Ārsta Bites, manuprāt, nozīmīgākais ieguldījums bija tas, ka viņš ieviesa vērtības, kas caurvijas un turpina dzīvot visu centra pastāvēšanas laiku.

Visa veiksmes pamatā ir cilvēki. Centra speciālistu lielākais spēks ir komanda. Ja jaunais censonis var pierādīt, ka viņam var uzticēties un viņš ir spējīgs būt šajā komandā, tiek dotas pilnas tiesības augt un attīstīties. Pateicoties Guntim Bitem, pirmo rokas replantāciju veicu, vēl būdams pēdējā gada students. Nākamajā dienā redzēt, ka replantētā roka ir dzīva, ir mirklis, kad aizraujas elpa.

Latvijas Mikroķirurģijas centra pastāvēšanas vēsturē ir bijuši vairāki būtiski pavērsiena punkti. Tā pirmsākumos bija liels trūkums: nebija diegu, urbju, osteosintēzes plākšņu. Ārsti paši pirms operāciju uz šmirģeļa slīpripas asināja Kiršnera stieples, ko pēc tam sterilizēja speciālā šķīdumā. Trūka informācijas un finanšu. Lai nopirktu plastikas ķirurģijas vai rokas ķirurģijas mācību grāmatu, ārstam bija ļoti ilgi jākrāj nauda. Mana pirmā alga kā plastikas ķirurģijas rezidentam bija 40 lati mēnesī, savukārt laba mācību grāmata maksāja 300–400 ASV dolāru.

Šajā grūtajā laikā neatsveramu ieguldījumu un zināmā mērā kritisku pavērsienu centra attīstībā sniedza ārzemju ārsti latvieši. Kā pirmo vēlos minēt profesoru Kristapu Keggi, kurš ar savu atbalsta fondu finansēja latviešu traumatologu ortopēdu apmācības ASV. Jānis Krustiņš, būdams traumatologs ortopēds, pateicoties profesora Keggi apmācības programmai, atgriezies Latvijā, uzsāka osteomielīta ārstēšanu mikroķirurģiskā tehnikā un vēlāk arī izstrādāja vadlīnijas osteomielīta ārstēšanā. Profesors Keggi palīdzēja arī plastikas ķirurgiem nokļūt sapņu zemē (ASV) un mācīties.

Lielu ieguldījumu deva profesors Uldis Bite, kurš ne tikai mūs mācīja “lielo” rekonstruktīvo ķirurģiju, bet arī deva mājvietu un zinātkārajiem latviešu ārstiem ļāva apmeklēt t. s. medicīnas meku – Meijo (Mayo) klīniku. Meijo klīnika uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu. Bija iespēja redzēt, kā darbojas pasaules vadošā slimnīca, kur ir marmora grīdas un skan dzīvā klaviermūzika. Aiz šīs žilbinošās spozmes stāv cilvēki. Lai arī biju apžilbināts, sapratu, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs. Gudrāki, pieredzējušāki, bet tādi paši kā mēs. Smagi strādājot, arī mēs varam kļūt līdzvērtīgi vai pat labāki. Man šī pieredze sniedza pārliecību par mūsu darbu.

Profesors Uldis Bite, neskatoties uz savu aizņemtību, bija biežs viesis arī Latvijā, kur apmācīja mūsu ārstus, palīdzēja uzsākt dažādas rekonstruktīvas operācijas. Pateicoties sadarbībai, tika uzsāktas operācijas, kuras Latvijā līdz tam neviens neveica, – Gundars Krauklis kopā ar Haraldu Adoviču uzsāka krūts rekonstrukcijas pacientēm pēc krūts vēža.

Liela nozīme Latvijas Mikroķirurģijas centra attīstībā ir Kanādas profesoram Arnim Freibergam, kurš palīdzēja attīstīt mūsdienīgu rokas ķirurģiju un spert tai pirmos patstāvīgos soļus Latvijā.

Otrs būtisks pavērsiena punkts Latvijas Mikroķirurģijas centra vēsturē bija Mārtiņa Kapicka brauciens uz Singapūru 1999. gadā. Šeit viņš iepazinās ar diviem cilvēkiem, kuri pēc tam veicināja centra ārstu izaugsmi: profesoru Eimeriku Limu (Aymeric Lim) un profesoru Simo Vilki (Simo K. Vilkki). 2002. gadā Mārtiņš Kapickis pirmais guva pieredzi gadu ilgā darbā par nelielu samaksu (fellowship) Nacionālajā Universitātes slimnīcā Singapūrā (National University Hospital) un apguva jaunas metodes. Mārtiņš, izejot SARS skarbo skolu (2002. gadā Singapūru smagi skāra SARS vīruss), pavēra mums ceļu uz vienu no bagātākajām valstīm ar vienu no attīstītākajām veselības aprūpes sistēmām pasaulē. Šo ceļu vēlāk izstaigāja Aivars Tihonovs un arī es.

2005. gadā Somijas leģenda Simo Vilki (Simo K. Vilkki, Tampere University Hospital) aicināja mūs uz Somijas Rokas ķirurģijas asociācijas praktisko semināru, kurā tika ielūgts lektors profesors Panupan (Panupan Songcharoen), pleca pinuma (plexus brachialis) ķirurgs no Taizemes. Šo semināru no mūsu centra apmeklēja Jānis Krustiņš un Mārtiņš Kapickis, izveidojās auglīga sadarbība.

Pateicoties iegūtajiem iespaidiem un profesora Eimerika Lima atbalstam, Māriņš Kapickis uzsāka plecu pinuma ķirurģiju Latvijā. Pateicoties Mārtiņa lieliskajiem ķirurģijas rezultātiem, vēlāk, jau gūstot pieredzi (fellowship) Kleinerta rokas ķirurģijas centrā Amerikā (Kleinert Kutz Hand Care Center, ASV), Erdogans Atasojs (Erdogan Atasoy) iedrošināja uzsākt krūškurvja augšējās izejas sindroma (thoracic outlet) ķirurģiju, kas šobrīd Latvijas Mikroķirurģijas centrā ir pasaules vadošo klīniku līmenī. Singapūrā mēs esam iemantojuši ne tikai skolotājus, bet arī draugus, kurus satiekot nepamet sajūta, ka satiec cīņu biedrus, ar kuriem kopā piedzīvots tik daudz. Aivara Tihonova darbs (fellowship) Singapūrā izvērtās par lielisku Latvijas reklāmu. Aivars kļuva par Singapūras zvaigzni, viņa intervijas tika publicētas laikrakstu pirmajās lappusēs. Viņš veica replantāciju pacientam, kuram ar mačeti bija nocirsta roka. Iegūtās zināšanas Aivaram Tihonovam ļauj būt ne tikai izcilam rokas ķirurgam, bet arī pasaules sporta zvaigžņu atzītam rokas ķirurgam.

2008. gadā mūsu centru apmeklēja Singapūras Universitātes slimnīcas rokas ķirurgi un mēs kopā apmeklējām Skandināvijas Rokas ķirurģijas kongresu Somijā, kurā vienojāmies par ciešāku sadarbību ar jaundibināto Igaunijas Rokas ķirurģijas asociāciju. Tās dibināšanā aktīvi piedalījās arī profesors Simo Vilki. Toreiz profesors Vilki mūs iepazīstināja ar ārstu Kristo Kasku (Kristo Kask). Izveidojās draudzība ar Igaunijas ārstiem, īpaši ar Kristo, kurš tagad ir Igaunijas Rokas ķirurģijas asociācijas prezidents. Ir patīkama sajūta, ka esam piedalījušies rokas ķirurģijas nozares dzimšanā Igaunijā.

2009. gadā mūsu centra ārsti apmeklēja Somijas Rokas ķirurģijas asociācijas gadskārtējo konferenci Somijā, Helsinkos, kur ar Simo Vilki vienojāmies par nepieciešamību veidot ciešāku sadarbību starp Skandināvijas un Latvijas Rokas ķirurģijas asociācijām. Ielūdzām Vilki uz plānoto 1. Baltijas rokas ķirurģijas kongresu Rīgā. Šīs sadarbības iznākums ir tas, ka Latvija 2016. gadā iestājās Skandināvijas Rokas ķirurģijas asociācijā kā pilntiesīga locekle (Member societies – Scandinavian Society for Surgery of the Hand (sssh.site)). Lēmums tika pieņemts Skandināvijas Rokas ķirurģijas kongresā, kas notika Levi, Somijā, 2016. gadā.

2010. gadā Vilki kā vieslektors ieradās Rīgā uz 1. Baltijas rokas ķirurģijas konferenci (1st Baltic Hand surgery meeting) un klātienē iepazinās ar mūsu centru. Šeit ieradās arī otrs izcils somu ķirurgs Pasi Pavilainens (Pasi Paavilainen), kurš ir specializējies plecu pinuma un bērnu iedzimto patoloģiju ķirurģijā. Pasi tika iepazīstināts ar Dzintaru Ozolu kā Latvijas Mikroķirurģijas centra jauno perspektīvo bērnu ķirurgu. Šī sadarbība ar somu speciālistiem vēlāk ļāva Dzintaram Ozolam attīstīt bērnu iedzimto patoloģiju mikroķirurģisku ārstēšanu līdz starptautiski atzītiem rezultātiem.

Ulda Krustiņa ienākšana centrā atvēra jaunu lappusi rokas ķirurģijā. Viņš sāka rokas endoskopijas ēru Latvijā. Plaukstas artroskopija, endoskopiskās operācijas ļauj sarežģītas rekonstrukcijas veikt minimāli invazīvā ceļā. Uldis Krustiņš ir atzīts starptautisks eksperts plaukstas artroskopijā, kurš regulāri tiek aicināts piedalīties starptautiskos kongresos un būt mācību spēks dažādos praktiskos semināros.

Līdztekus rekonstruktīvai un rokas ķirurģijai centrā tiek attīstīta arī estētiskā ķirurģija. Attīstot dažādas jaunas estētiskās ķirurģijas metodes, lielu ieguldījumu centra attīstībā sniedz Anda Gaile. Viņa attīstījusi ne tikai endoskopisko estētisko ķirurģiju, bet arī tauku atsūkšanas un pildīšanas operācijas, sejas un deguna korekciju un rekonstrukciju. Pēteris Laucis, kas izglītojies un guvis pieredzi Skandināvijā, ienesis centrā jaunas idejas gan rokas ķirurģijā, gan estētiskajā ķirurģijā. Ar atzinību jānovērtē Ervīna Lavrinoviča, Nonnas Tomiševas, Martas Rudakovskas, Māra Krūmiņa un Mārtiņa Tēča ieguldījums centra darbībā. Šie ārsti uz saviem pleciem iznes sarežģītu, smagu akūto pacientu ārstēšanu, strādājot dienu un nakti. Ervīns Lavrinovičs specializējies pacientu ar smagām politraumām ārstēšanā, Nonna Tomiševa līdztekus rokas ķirurģijai aktīvi darbojas estētiskajā ķirurģijā. Māris Krūmiņš, kurš ir spējis atjaunot ne vienam vien pacientam funkcionējošas ķermeņa daļas pēc smagām, postošām traumām, šobrīd pievērsies arī estētiskajai ķirurģijai. Martas Rudakovskas pieredze ir neatsverama komplicētu brūču ārstēšanā. Mārtiņš Tēcis ar savu akadēmiski izsmalcināto, pedantisko pieeju pacientu ārstēšanā ir ieviesis jaunas vēsmas akūto un plāna pacientu ķirurģijā. Veiksmīgu operācijas rezultātu stūrakmens ir mūsu ergoterapeite Diāna Bringina, kura ar savu neatlaidību spēj atjaunot locītavu funkciju pat šķietami bezcerīgos gadījumos.

Jaunu un daudzsološu lappusi centra attīstībā ir atvēris Jānis Zariņš. Viņš ne tikai ar inovatīvu skatījumu turpina iesākto rekonstruktīvo mikroķirurģiju onkoloģiskiem slimniekiem, bet arī ir ieviesis daudzas jaunas ārstēšanas metodes un veicis vairākas unikālas operācijas.

Man prieks, ka mūsu centrā ir ienākuši arī perspektīvi jaunie speciālisti: Marta Taurīte, Vadims Ņefjodovs, Kristaps Blūms. Viņu degsme un aizrautība dod cerību, ka Latvijas Mikroķirurģijas centra veiksmes stāsts vēl tikai sācies. Latvijas Mikroķirurģijas centru neveido tikai ķirurgi, tajā ir arī aprūpes māsas, anesteziologi, māsas anestēzistes, operāciju māsas, ārstu palīgi, māsu palīgi un administrācijas ļaudis – kopā vairāk nekā 65 cilvēki. Šie cilvēki katrs savā vietā katru dienu dara mazus varoņdarbus, kuriem summējoties veidojas lielie darbi, kas nes mūsu centra un Latvijas vārdu pasaulē. Latvijas Mikroķirurģijas centrā ir ārstējušies gan valsts prezidenti, gan ministri, slaveni mākslinieki un pasaules mēroga sporta zvaigznes. Tagad varu atklāt vēl vienu noslēpumu – centru inkognito ir apmeklējusi arī īsta princese.

Veidojot šo rakstu, pārņem divējādas sajūtas: no vienas puses, viss it kā ir bijis, bet, no otras, viss taču vēl ir priekšā. Ja centra pastāvēšanu salīdzina ar cilvēka mūžu, tad 35 gadi, tas ir brieduma vecums, kad uzkrāta dzīves pieredze un ir skaidrs, ko gribas sasniegt un kā to izdarīt.

Atskatoties uz Latvijas Mikroķirurģijas centra kolektīva padarītajiem darbiem, ir grūti nekļūt sentimentālam. Ja dzīvi mēra brīžos, kad aizraujas elpa, jāatzīst, ka šie 35 gadi bijuši neticami aizraujoši un elpošana ir bijusi diezgan neregulāra.

Latvijas Mikroķirurģijas centrā veiktās nozīmīgākās operācijas:

1985. gada maijā – pirmā replantācija, proti, īkšķa replantācija, kas diemžēl bija neveiksmīga.

1985. gada augustā – pirmā plaukstas replantācija, kas bija veiksmīga.

1986. gadā – pirmā apakšstilba replantācija. Operāciju veica Aldis Dalmatovs.

2000. gadā – kādam 14 gadus vecam pusaudzim tika piešūts norauts sēklinieks. Operāciju veica Mārtiņš Kapickis.

2001. gadā – pirmās krūšu rekonstrukcijas operācijas Latvijā laikā, kad centrā viesojās Mayo klīnikas profesors U. Bite. Operācijas veica Gundars Krauklis un Haralds Adovičs.

2004. gadā – pleca pinuma (plexus brachialis) revīzija. Operāciju veica Mārtiņš Kapickis. Šo operāciju var uzskatīt par pleca pinuma ķirurģijas sākumu Latvijā.

2006. gadā – vīrietim spēka gados piešuva nogrieztu dzimumlocekli. Operāciju veica Aivars Tihonovs.

2008. gadā – pirmoreiz Latvijā mikroķirurgi pārstādīja divus pirkstus divgadīgam bērnam. Puisēns pirms gada bija guvis elektroapdegumu un zaudējis kreisās plaukstas trīs pirkstus. Lai atjaunotu plaukstas funkcijas un spēka tvērienu, mediķi pārstādīja divus pirkstus – vienu no labās, otru no kreisās kājas. Operāciju veica Dzintars Ozols un Kalvis Pastars.

2009. gadā – pirmā plaukstas artroskopija. Operāciju veica Uldis Krustiņš. Ar šo operāciju aizsākās minimāli invazīvās rokas ķirurģija Latvijā.

2009. gadā – vīrietim ar mutes pamatnes vēzi veikta totāla apakšžokļa rekonstrukcija. Operāciju veica Kalvis Pastars un Juris Tārs. Ar šo operāciju var uzskatīt galvas un kakla rekonstruktīvās mikroķirurģijas aizsākumu. Operācija tika nominēta balvai “Gada notikums medicīnā 2009”.

2010. gadā – pirmo reizi tiek veikta barības vada rekonstrukcija ar tievās zarnas brīvu transplantātu. Operāciju veica Kalvis Pastars, Juris Tārs un Armands Sīviņš.

2011. gadā – vīrietim ar deguna ādas vēzi veikta pirmā totāla deguna rekonstrukcija. Operāciju veica Kalvis Pastars un Anna Ivanova.

2011. gada februārī – jauna barības vada izveidošana 45 gadus vecam vīrietim, kurš aiz neuzmanības bija iedzēris ķīmisku vielu. Kā transplantātu izmantoja pusmetru garu resnās zarnas fragmentu. Operāciju veica Kalvis Pastars, Juris Tārs, Vladimirs un Sergejs Januškeviči.

2012. gadā – pacientam ar apakšžokļa audzēju kompleksa sejas apakšējās daļas rekonstrukcija. Operāciju veica Kalvis Pastars un Anna Ivanova. Šī operācija ar atzinību tika novērtēta Starptautiskajā galvas un kakla onkoloģijas biedrību federācijas kongresā (IFHNOS) Seulā.

2014. gadā – Latvijā pirmā endoskopiskā kubitālā tuneļa operācija, ko veica Uldis Krustiņš un Mārtiņš Kapickis.

2014. gadā – barības vada rekonstrukcija 65 gadus vecam pacientam. Latvijā šāda veida operācijas iepriekš veiktas vien trīs reizes. Operāciju veica Kalvis Pastars, Armands Sīviņš, Juris Tārs.

2014. gadā – pirmā endoskopiskā pieres pacelšanas operācija, ko veica Anda Gaile.

2014. gadā – operācija gadu vecam bērnam ar sarežģītu iedzimtu rokas deformāciju. Nav ziņu, ka šāda operācija būtu veikta kur citur pasaulē. Operāciju veica Dzintars Ozols.

2019. gadā – pasaules līmeņa inovatīva operācija – balsenes nerva rekonstrukcija ar apasiņotu nerva transplantātu. Operāciju veica Jānis Zariņš, Romāns Dzalbs, Elza Rāte un Kalvis Pastars. Par šo operāciju centrs ieguva balvu “Gada notikums medicīnā 2019”.

2019. gadā – pleca rekonstrukcija ar elkoņa locītavu onkoloģiskai pacientei pēc rokas eksartikulācijas pleca locītavā. Operāciju veica Jānis Zariņš, Marta Taurīte, Kristaps Blūms, Kalvis Pastars.

2019. gadā – pirmā trahejas rekonstrukcija ar kompozītu lēveri. Operāciju veica Jānis Zariņš, Romāns Dzalbs, Kalvis Pastars.

2020. gadā – pirmā sejas rekonstrukcija. Operāciju veica Jānis Zariņš, Vadims Ņefjodovs, Marta Taurīte, Kristaps Blūms, Kalvis Pastars.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada oktobra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!