Kakla spondiloze neiroķirurga ambulatorajā praksē

Mugurkaula starpskriemeļu disks sastāv no fibroza gredzena (anulus fibrosus), kas apņem želatīna veida konsistences kodolu (nucleus pulposus). Pēc 20 gadu vecuma diska asinsvadi slēdzas, tā vielmaiņa notiek osmozes un difūzijas ceļā. Dzīves laikā pakāpeniski samazinās šķidruma koncentrācija diska struktūrās, tāpēc mazinās elastība. Kā atbilde uz šo procesu sākas skriemeļus noslēdzošo plātnīšu spondiloze, tālāk deģeneratīvajam procesam pieslēdzas skriemeļi, starpskriemeļu locītavas un saišu aparāts.

Pēc strukturālajām pārmaiņām fibrozajā gredzenā diska kodols slodzes dēļ izvelvējas vai pat izkļūst ārpus gredzena. Šo izvelvēšanos atkarībā no pakāpes sauc par protrūziju vai diska trūci. Trūces sastāvā ir gan šķiedraini audi, gan arī mīksta želatīnveida masa. Trūces saturs spēj nokļūt spinālajā kanālā, atdaloties no paša diska, veidojot sekvestru. Ja trūce lokalizējas mugurēji – sānu virzienā, tā var nospiest atbilstošo muguras smadzeņu saknīti, radot sāpes tās inervācijas zonā.

Mugurkaula kakla daļas spondilozes gadījumā atkarībā no etioloģiskā faktora un saknītes bojājuma lokalizācijas visbiežāk sastopamie sindromi ir:

• monoradikulārais sindroms, atkarībā no lokalizācijas – okcipitālalģija, cervikālalģija un brahialģija;
• pleca locītavas periartrīts – neirodistrofiskas izmaiņas;
• priekšējais turētājmuskulis (m. scalenus anterior) sindroms – reflektors muskuļa sasprindzinājums C3–4 skriemeļa saknīšu kairinājuma gadījumā; neirodistrofiskas izmaiņas;
• pleca-plaukstas sindroms – neirodistrofiskas izmaiņas; tuvs iepriekšminētajam sindromam;
• kardalģija – etioloģijā piedalās ganglion stellatum; neirodistrofiskas izmaiņas;
• mugurkaula artērijas (a. vertebralis) sindroms – rodas artērijas nospieduma dēļ un tās simpātiskā pinuma kairinājuma ar osteofītu (kaulplēves veidota kaula izauguma) dēļ;
• kakla diskogēnā mielopātija – mugurkaula artērijas (a. spinalis) nospiedums, kas nereti attīstās reimatoīdā artrīta pacientiem;
• kakla spinālā stenoze – visbiežāk to izraisa saišu hipertrofija, mugurējie osteofīti.

Nereti klīniskā aina kombinējas no vairākiem sindromiem.

Šo sindromu diagnostikā svarīga loma ir neirovizualizācijas metodēm – magnētiskajai rezonansei un datortomogrāfijai. Reizēm lietderīgi ir arī veikt rentgenogrāfiju sānu projekcijā, kurā var novērtēt spondilartrozes pakāpi un fasešu locītavas stāvokli. Mugurkaula artērijas sindroma gadījumā pamatota ir asinsvadu izmeklēšana ar magnētiskās rezonanses un datortomogrāfijas angiogrāfiju, lai precizētu mugurējās asinsrites stāvokli. Neirālo struktūru (saknīšu, nervu un nervu pinumu) bojājuma izvērtējumu veic ar elektromiogrāfijas metodēm.

Kakla spondilozes ārstēšana ir kompleksa – tā sastāv no daudziem komponentiem. Slimības paasinājuma laikā rekomendē miera režīmu mugurkaula kakla daļai, to panāk, ērti iekārtojot gultasvietu, imobilizējot kaklu ar mīksto Filadelfijas apkakli.

No medikamentiem pamatgrupa ir nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi: diklofenaks; celekoksibs; meloksikāms u.c. Blaknes kuņģa un zarnu traktā novērš omeprazols. Muskuļu savilkuma (spazmu) gadījumā terapijā iekļauj kādu no muskuļu relaksantiem (tolperizonu, baklofēnu). Savu nozīmi nav zaudējuši B grupas vitamīni (B₁, B₆, B₁₂ vitamīnu komplekss, B₁ vitamīna atvasinājums benfotiamīns u.c.), kurus parasti ordinē intramuskulāri injekciju veidā. Ārīgi (lokāli) lieto arī ziedes (diklofenaka ziedi u.c.). Par kakla spondilozes terapiju hronisku sāpju gadījumā lasi žurnāla "ārsts.lv" jūnija numurā.