Kā zobārsts negribot var sabojāt manu kreiso ceļa locītavu, un ko mums ar to darīt? Mīklainā osteopātija

2016. gada pavasarī, piedaloties Lietuvas Artroskopiskās ķirurģijas asociācijas sēdē, kura bija veltīta tās iestājai Eiropas asociācijā, man bija vienreizēja izdevība personiski redzēt un dzirdēt Eiropas Sporta medicīnas asociācijas prezidentu. Šis sirmais itāļu profesors uzstājās ar ļoti interesantu lekciju, kurā runāja par krustveida saišu plastikas operāciju neveiksmju labošanu (kā nepieļaut kļūdas, labojot kļūdas). Cita starpā, viņš runāja arī par osteoartrītu, kas attīstās pacientiem pēc ceļa locītavas traumām. Un izdarīja secinājumu, ka ne vienmēr adekvāti ārstēta ceļa locītavas trauma pasargā no šī skrimšļa nodiluma, osteofītu (radziņu) izaugšanas, kaula deformācijas un locītavas somiņas iekaisuma, ko kopumā var nosaukt par osteoartrītu (vai artrozi, kā to sauc vecākā literatūrā, nosaukumā uzsverot tieši deģeneratīvās pārmaiņas, nevis iekaisuma komponentu). Viņš stāstīja arī par pretējiem novērojumiem, par pacientiem, kam ārstēšana nav bijusi pietiekami adekvāta, bet nekāds osteoartrīts nav attīstījies. Kāpēc tā? Profesors lekcijas beigās atzina, ka, pusgadsimtu strādājot ortopēdijā, izārstējot tūkstošiem pacientu, viņš tomēr nav novērojis pārliecinošas kopsakarības, kāpēc dažiem šī slimība attīstās, bet dažiem ne.

Pirms četriem gadiem Rīgā Baltijas traumatologu kārtējā kongresā uzstājās viens indiešu profesors ar lekciju par pacientu veselību pēc t.s. Pipina lūzumiem, tas ir – augšstilba kaula galvas lūzumiem (nevis kakliņa, bet galvas). Jebkuram traumatologam, ortopēdam ir skaidrs, ka pēc šāda lūzuma gūžas locītavas osteoartrīta attīstīšanās un sekojoša nepieciešamība pēc endoprotēzes ir tikai laika jautājums. Tomēr profesors demonstrēja pacientu attēlus, kuri sēž lotosa pozā, skrien un lec pat 20 gadus pēc šāda lūzuma. Un tas ir Indijā, kur nereti pirmo palīdzību akūtās situācijās pacients saņem pēc 2 mēnešiem, kad viņš ēzelīša pajūgā varējis nokļūt līdz ārstam.

Manā paša praksē skaidri atceros pacientus, kas guļ gultā un vaid no sāpēm, bet locītavā ir atrasts tikai dažus milimetrus plašs skrimšļa bojājums, kamēr pats esmu operējis plīsušu menisku pacientei, kurai ceļa locītavā skrimšļa nav vispār, bet viņa ikdienā pasniedz baleta stundas un ik dienu veic špagatu desmitiem reižu un bez sāpēm taisa piruetes. Par ko liek aizdomāties šie piemēri? Ka ne jau anatomiskā bojājuma plašums un dziļums nosaka locītavas sāpēšanu un kustīgumu. Bet tad kas?

Kā mēs, ortopēdi, izmeklējam un ārstējam sāpošas locītavas? Mēs visu uzmanību veltām precīzai diagnostikai, koncentrējamies tieši uz sāpošo locītavu. Veicam rentgenus, sonoskopijas, datortomogrāfijas, magnētiskās rezonanses izmeklējumus, scintigrāfijas. Izvērtējam, vai ir iespējams jebko darīt ķirurģiski. Ja ir, izdarām – strādājam ar meniskiem, skrimsli, kaulu, cīpslām, saitēm un muskuļiem ap locītavu. Ja neko anatomiski labojamu neatrodam, veicam kādu injekciju locītavā (kortikoīdu, hialuronātu vai homeopātisku preparātu, vai PRP (trombocītiem bagātināta plazma)). Nozīmējam pretiekaisuma zāles un glikozamīnu. Un aizsūtām pie fizioterapeita. Daži pacienti lieto arī omega 3, D vitamīnu, asinsriti uzlabojošus un citus preparātus, jo lasa avīzes, kurās pilns ar reklāmām. Daži saprot, ka locītavas veselību būtiski ietekmē dzīvesveids un uzturs, fiziskās aktivitātes un emocionālais lauks – un sāk badoties, cits – sportot, cits – meditēt utt. Un tas viss brīžiem dod labu rezultātu, bet brīžiem nepalīdz nemaz. Kāpēc?

Vizītēs pie ārstiem, populārzinātniskos rakstos, sarunās mēs dzirdam visdažādākos izskaidrojumus. Visbiežāk pēc pacienta uzdotā jautājuma seko atbilde – locītava ir nolietojusies, skrimslis nodilis. “Tas no vecuma un smaga darba.” Tas ir pilnīgi pareizi, tā tas tiešām ir. Bet, kā gan viens celis var sāpēt tikai “no vecuma”, ja ir nopietnas aizdomas, ka otrs celis ir precīzi tikpat vecs, līdz pat sekundei? Labi, var būt profesionālas īpatnības, kā šoferiem sajūga kāja, kreisais elkonis caurvējā, flīžu licējiem darbs uz viena ceļa, profesionāliem paukotājiem – vadošās rokas un kājas pārslodze. Bet lielākā daļa no pacientiem taču nav nedz paukotāji, nedz šoferi. Jā, ir daudz strādājuši. Jā, sliktos apstākļos. Jā, mitrums, caurvējš. Jā, maz vingrojuši, precīzāk, nav to darījuši nemaz. Jā, ir liekais svars un ne viens kilograms vai kilogramu desmits. Jā, nu tas alkohols bišķiņ par biežu. Jā, un uzsmēķē arī. Nu un te jau, kā jau tuvojoties pensijas gadiem, i holesterīns kāpj debesīs, i asinsspiediens augsts, i cukurs sāk parādīties. Un ārstam ir atbilde rokā – visu to pārtrauciet, un jums locītava nesāpēs. Tikai kāpēc šim pacientam sāp kreisais celis, bet labais – nu nemaz. Vai tas nav cietis no caurvēja, ilgstošas pārslodzes, bulciņu rīšanas un citas agresijas? Kāpēc tas nereaģē ar šo disfunkciju – saslimšanu? Mēs, ārsti, šo kreiso celi operējam, sašpricējam, izvingrinām, lielākā daļā gūstam pozitīvu efektu, bet nereti rezultāts ir patālu no vēlamā. Un mēs pat nevaram pacientam pateikt, kāpēc. Un kādus padomus mēs varam dot, ko ēst, kā kustēties? Paldies Dievam, veselīgs uzturs, tam sekojošs slaidums, regulāra vienmērīga slodze, vingrošana vienmēr uzlabo pacientu veselību, līdz ar to šie padomi ir ļoti pamatoti; veselam, slaidam, kustīgam cilvēkam locītavas iekaist un sāp retāk, un, ja iekaist, ātrāk un vieglāk izveseļojas. Bet tas neatbild uz jautājumu – kāpēc? No kā?

Raksta turpinājumu lasiet žurnāla "ārsts.lv" oktobra numurā!