Kā ilgi palikt jaunam un nenovecot
Mīļie lasītāji! Man jāmēģina jums pastāstīt par preventīvo medicīnu, ģenētisko predispozīciju un tiem riska faktoriem, kas ir iemesls paātrinātam fizioloģiskās novecošanās procesam. Vārdu sakot, man jācenšas jūs atrunāt no pārāk agrīnas novecošanas, no agrīnām hroniskām slimībām. Tas nav viegls uzdevums, jo ne visu ģenētiku un prevenciju var īsi, kodolīgi un saprotami izstāstīt.
Cilvēka dzīvildze 21. gadsimtā strauji pagarinās – proti, zemeslodes iedzīvotāju dzīves ilgums četros gados pieaug par vienu gadu. Tajā pašā laikā visā pasaulē arvien agrāk attīstās hroniskās slimības, tāpēc kopumā samazinās veselu (veselībā nodzīvotu) gadu skaits. Gan tāpēc, ka cilvēki dzīvo ilgāk, gan tāpēc, ka slimības tos sasniedz agrāk – hroniskas slimības (cukura diabēts, kardiovaskulārās slimības, aptaukošanās, onkoloģiskās slimības) sastopamas daudz biežāk nekā pirms 50 gadiem.
Visvieglāk veselības rādītājus salīdzināt ar 1900. gadu, jo tieši pirms 100 gadiem – 1916. gadā – plosījās 1. pasaules karš un kara laika saslimstība un mirstība krietni atšķiras no miera laika saslimstības un mirstības. Pirms 116 gadiem cilvēki mira agrāk. Biežākie nāves cēloņi bija pneimonija (plaušu karsonis) vai kāda cita akūta plaušu slimība, tuberkuloze, kuņģa un zarnu trakta slimības, sirds asinsvadu slimības un smadzeņu slimības.
Kā ar mirstību ir 21. gadsimtā – 2016. gadā? Visbiežāk cilvēki mirst no sirds asinsvadu slimībām, onkoloģiskām slimībām, neiekaisīgām plaušu slimībām (hroniska obstruktīva plaušu slimība, bronhiāla astma, emfizēma), smadzeņu asinsvadu slimībām, iet bojā nelaimes gadījumos.
Medicīnas pasaule mainās neticami strauji. Pirms divdesmit diviem gadiem – 1994. gadā – pacientiem visbiežāk izrakstītās zāles bija antibiotikas. 2014. gadā pacientiem visbiežāk izrakstītie medikamenti bija antidepresanti un kardiovaskulārās slimības ārstējoši preparāti (statīni, asinsspiedienu koriģējoši līdzekļi u.tml.).
Preventīvā medicīna pēta, kā pagarināt dzīvildzi un uzlabot dzīves kvalitāti
Jūs taču vēlaties ne tikai pagarināt dzīvi, bet gan ilgāk dzīvot kvalitatīvu dzīvi? Mēs varam uzlabot gan savu dzīves kvalitāti, gan palielināt mūža ilgumu, samazinot hronisku slimību attīstības risku. Šo risku varam samazināt:
• koriģējot to epiģenētiski (koriģējot dzīvesveidu, izvēloties kvalitatīvāku ēdienu, samazinot apēstā kvantitāti, vairāk fiziski kustoties);
• ietekmējot ģenētisko predispozīciju, proti, tos faktorus, ko nosaka gēni.
Te nu esam nonākuši līdz preventīvai medicīnai, kura pēta, kā pagarināt mūsu dzīvildzi un uzlabot dzīves kvalitāti. Preventīvā medicīna darbojas pēc palēninātās novecošanas (slow-age) pamatprincipiem:
• personalizētā medicīna, kas ir individuāla pieeja katram pacientam, ģenētisko testu veikšana, riska faktoru analīze un pacienta novērošana ilgtermiņā. Preventīvā medicīna seko hormonālām pārmaiņām pacienta organismā, kuru dēļ tiek koriģēta terapija. Tāpat terapija tiek koriģēta, iestājoties menopauzei un andropauzei;
• paradigmu maiņa no ārstēšanas uz profilaksi;
• paradigmu maiņa no slimības uz veselību un adekvātu, produktīvu dzīves kvalitāti.
Preventīvā medicīna ir ierocis zinoša ārsta rokās, kas ļauj ar mazākiem līdzekļiem sasniegt vēlamo rezultātu – ļaut cilvēkam dzīvot ilgāk un kvalitatīvāk. Preventīvās medicīnas mērķis ir optimizēt pacienta veselības stāvokli jebkurā vecuma grupā, veikt to pirms slimības attīstības, tās diagnostikas un terapijas. Šis ir principiāli atšķirīgs medicīnas koncepts. Patiesībā preventīvā medicīna pretojas bioloģiskajai novecošanai.
Pastāv divas bioloģiskās novecošanās teorijas:
• ieprogrammētā novecošanās teorija;
• bojājuma teorija.
Ieprogrammētā novecošanās teorija ir balstīta uz traucējumiem un pārmaiņām gēnos, kas ir atbildīgi par attīstību, šūnu reparāciju (bojājumu labošanu un atjaunošanos) un aizsardzības atbildes reakcijām organismā.
Savukārt bojājuma teorija balstās uz apkārtējās vides negatīvās ietekmes uzkrāšanās radītu efektu, kas izraisa paātrinātu organisma novecošanos un šūnu mutācijas. Bojājumu teorija visvairāk novecošanās procesos vaino ultravioleto starojumu, glikāciju (cukura – glikozes – molekulu piesaistīšanās DNS, proteīniem un lipīdiem), centrālā tipa (vidukļa) aptaukošanos, smēķēšanu, nepilnvērtīgu un pat kaitīgu uzturu.
Pasaules zinātne turpina pētīt šos procesus, un ir izstrādātas teorijas par novecošanos ietekmējošiem faktoriem, ko iedala endogēnos – iekšējos (ģenētiskā predispozīcija, sintētiskie vitamīni, ksenobiotiķi – cilvēka organismam svešas un kaitīgas ķīmiskas vielas) un eksogēnās (UV starojums, piesārņota apkārtējā vide, smēķēšana).
Novecošanās procesu visvairāk ietekmē šūnu novecošanās (ar katru šūnu dzīves ciklu telomerāžu garums saīsinās, līdz sasniedz kritisko līmeni un ieslēdzas apoptoze – šūnu bojāejas – mehānisms). Ļoti nozīmīgs faktors novecošanās procesā ir DNS reparācijas spēju pavājināšanās. Vienlaikus ārpusšūnu mDNS notiek atsevišķu gēnu mutācijas, ko sauc par punktveida (point) mutācijām.
Līdz ar pārmaiņām šūnās novecošanās skar arī ārpusšūnu telpu, kur ārsti pievērš uzmanību brīvajiem radikāļiem un antioksidantu sintēzes samazinājumam organismā vai pat tās trūkumam (glutationa peroksidāze, Superoksīdadismutāze (SOD) un citi).
Saprotu, ka ne visiem mans rakstītais šobrīd šķiet viegli lasāma literatūra, tomēr vēlos uzsvērt, ka šūnu fizioloģisko novecošanu palielina pārliecīgs kaloriju daudzums, īpaši, ja tiek pārmērīgi lietoti augsta glikēmiskā indeksa produkti un neveselīgie tauki.
Ļoti nopietni šūnu novecošanos veicina insulīna un insulīnam līdzīgā augšanas faktora (IGF-1) savstarpējās mijiedarbības saikne, kas vienkārši sakot, paaugstina risku saslimt ar cukura diabētu, izraisa insulīna rezistenci un ir saistīta ar vidukļa aptaukošanos (centrālā tipa aptaukošanos).
Par preventīvo medicīnu jeb profilaksi un kādas analīzes būtu jāveic preventīvā nolūkā, kā arī, kāpēc rodas gēnu mutācijas un kā notiek ģenētisko testu veikšana pie preventīvās medicīnas ārsta un ārējiem faktoriem, kas paātrina organisma novecošanos, lasi žurnāla "ārsts.lv" septembra numurā!
