Juris Vinķelis: Sports ir veselība, bērnu sports ir Latvijas valsts veselība
Ikdienā caurskatu simtiem dokumentu par veselību – lielākoties tie ir pētījumi par iedzīvotāju neveselīgajiem paradumiem. Latvijas iedzīvotāji nesporto, pat nekustas, kļūst resni vai vismaz nēsā līdzi daudz lieku kilogramu kā taukus uz vēdera un dibena. Fizisko aktivitāšu trūkums veicina lieko svaru un aptaukošanos, kā arī virkni hronisku slimību, piemēram, sirds un asinsvadu slimības un diabētu, kas savukārt pasliktina dzīves kvalitāti, kaitē cilvēka veselībai un rada slogu veselības aizsardzības budžetam un ekonomikai.
Par fiziskām aktivitātēm tiek uzskatīts enerģijas patēriņš vismaz 1500 kcal nedēļā vai vismaz 250–350 kcal dienā, ko panāk ar tik intensīvām ķermeņa kustībām, kas izraisa papildu svīšanu. Nedrīkst par sporta aktivitātēm nosaukt pastaigu gar pilsētas vienīgo ūdenskrātuvi lēnā solī, sporta aktivitātes sākas ar slodzi, kura ir piepūle līdz sviedriem, kas ir organisma atbildes reakcija. Pasaules Veselības organizācija iesaka: ieteicamais sporta un fizisko aktivitāšu skaits ir 5 reizes nedēļā vai intensīvs treniņš trīs reizes nedēļā. Bet arī šie cipari mainās – jau pērn Pasaules Veselības organizācijas amatpersonas aģitēja pieaugušajiem fiziskajām aktivitātēm katru dienu veltīt vismaz 30 minūtes. Skaitļi ir dažādi, tomēr tikai 10–12% Latvijas iedzīvotāju ievēro šo ieteikumu. Arī brīvā laika pavadīšanas veidi galvenokārt ir mazaktīvi – lielākā daļa iedzīvotāju brīvajā laikā lasa vai skatās televizoru. Trešdaļa iedzīvotāju brīvajā laikā brauc ar divriteni vai pastaigājas, bet tikai sestā daļa brīvo laiku velta lēnam skrējienam vai kādām citām fiziskām aktivitātēm.
Esam mēģinājuši noskaidrot – ar kādām fiziskām aktivitātēm iedzīvotāji mēdz nodarboties. Visbiežākā atbilde ir garāku gabalu iešana kājām, parasti uz darbu vai savu mācību iestādi, vai citu mērķi – to par galveno aktivitāti nosaukuši gandrīz ceturtdaļa aptaujāto. Braukšanu ar velosipēdu atzinis par savu ikdienas aktivitāti katrs septītais, peldēšanu vai dažādu vingrojumu izpildīšanu – katrs desmitais. Tikai 11% no visiem Latvijas iedzīvotājiem ar dažādām sportiskām aktivitātēm nodarbojas katru vai gandrīz katru dienu, ceturtdaļa to dara vismaz trīs reizes nedēļā, trešdaļa vismaz divas reizes nedēļā, bet mazāk par pusi – vismaz reizi nedēļā.
Desmitā daļa Latvijas iedzīvotāju mēdz nodarboties ar kādu no komandu sporta veidiem – futbolu, basketbolu, hokeju, piecpadsmitā daļa – ar skriešanu vai slēpošanu, bet vēl mazāk – ar aerobiku vai citiem sporta veidiem. Pētījumos noteikts, ka ar fiziskām aktivitātēm Latvijā vairāk nodarbojas gados jaunāki cilvēki, turklāt sportiskās aktivitātes samazinās itin strauji pēc 35–40 gadu vecuma sasniegšanas.
Iedzīvotāju attieksme pret sportu tiek veidota bērnībā un jaunībā. Nereti skolās, ierēdniecībā un pat politiskajā vadībā Latvijā valda pārliecība, ka sports un fiziskās aktivitātes ir kaut kas pretējs garīgai dzīvei, un valda uzskats, ka intelektuāls cilvēks nesporto. Šī atziņa tiek mantota no vecākiem uz bērniem. Šo atziņu iepotē ģimenes ārsti un skolu māsa, kas izsniedz atbrīvojumus no sporta stundām. Visbeidzot, šo atziņu bērniem rada mazkustīgas skolotājas ar lieku svaru vai aptaukošanos, kas gatavas visādi nodarbināt bērnus ar kontroldarbiem un absurdiem projektiem, lai tik bērns nespēlētu bumbu, neskraidītu augšup lejup pa skolas kāpnēm vai nelēktu pāri skolas žogam.
Pasaules Veselības organizācija ir strikti noteikusi – lai bērns izaugtu vesels un dzīvotu ilgu, veselīgu, darbīgu un raženu mūžu, viņam ik dienu jānodarbojas ar sportu vismaz stundu, turklāt ne tikai aerobā, bet arī anaerobā režīmā. Tas nozīmē – sporta stundas vai treniņa laikā bērnam jātrenējas tik intensīvi, lai pulss sasniegtu ritmu 160–180 reizes minūtē, bērnam jāsvīst no fiziskās slodzes.
Jāsporto ir no tā vecuma, kad bērns sāk pastāvīgi veikt kustības, proti, jānodarbina bērns fiziski jau tad, kad zīdainītis tiek nolikts uz vēdera un cenšas virzīties uz priekšu. Tieši šajā mirklī tiek veidota attieksme pret kustībām un sportu uz visu mūžu. Vēl vairāk – tad, kad mūsu tekatnis (2–4 gadus vecs bērns) sāk vairāk iet, skriet vai braukt ar velosipēdam līdzīgu parikti.
Diemžēl sporta nodarbību pirmsskolas iestādēs nav, vai tās ir visai nejēdzīgas. Šādas stundas notiek pārblīvētās telpās, pedagogiem par to vadīšanu nemaksā vai maksā nepietiekami, vecākiem tiek atļauts sporta nodarbību vietā izvēlēties valodas apmācību vai citu nodarbību. Diemžēl lielākoties pirmsskolas iestādēs tiek gatavoti audzēkņi ar nepatiku pret sporta nodarbībām.
Izglītības un zinātnes ministrija formāli ir atļāvusi bērniem skolā nodrošināt vairāk nekā divas sporta stundas nedēļā, bet realitātē tikai dažu skolu atsevišķās klasēs tas tiek īstenots. Valsts izglītības satura centrs radījis sistēmu, ka skolai nav izdevīgas sporta stundas, skolotājiem par tām nemaksā vai maksā pārāk maz. Izglītības un zinātnes ministrija gadiem pretojas jebkurām aktivitātēm palielināt sporta stundu skaitu, ko ar lielām Veselības ministrijas, Latvijas Ārstu biedrības, Latvijas Olimpiskās komitejas un Latvijas Sporta federāciju padomes pūlēm ir izdevies ierakstīt sporta politikas pamatnostādnēs.
Latvija tērē aptuveni desmitiem miljonus eiro interešu izglītībai, kas formāli ļautu nodrošināt sporta pulciņu vai nodarbību darbu pēc mācībām. Realitātē šī nauda tiek izlietota koriem, deju ansambļiem, mājturībai, praktiski nemaz – sportam.
Vienīgajās institūcijās, kas realitātē nodrošina lielākas bērnu masas sportošanu, – sporta skolās – treneriem maksā ievērojami mazākas algas nekā vispārizglītojošo skolu skolotājiem. Algu izlīdzināšana jau gadiem Izglītības un zinātnes ministrijā apzināti netiek veikta.
Kritiska situācija ir ar pašvaldību attieksmi pret bērnu un jauniešu sporta klubiem, kur viss finansējums gulstas uz vecāku pleciem. Ir liela nevienlīdzība vecāku līdzmaksājumos pašvaldību sporta skolās un sporta biedrībās. Ja vecāki kādu apstākļu dēļ nevar samaksāt par treniņu nodarbībām, bērnam tiek liegta iespēja sportot. Rīgas pašvaldība šajā ziņā ir negatīvais līderis Latvijā. Cik nav runāts un diskutēts par tā saukto Igaunijas modeli, kur pašvaldības līdzfinansējums seko bērnam līdzi uz sporta klubu.
Situācija ar bērnu kustīgumu Latvijā ir traģiska. Vairāk nekā 20% Latvijas mazo klašu audzēkņu ir liekais svars vai pat aptaukošanās. Vidējais Latvijas skolēns interneta spēlēs vai sociālajos tīklos darbdienā pavada četras stundas, bet svētdienās – vairāk, piecas vai sešas. Izglītības ministrija principiāli ignorē pasaulē pierādītus lielumus, ka regulāras sporta nodarbības paaugstina sekmes. Ar apgalvojumu, ka bērnu slodze esot par lielu, gadu no gada tiek atlikta trešā sporta stunda, turklāt bērniem sporta stundās vairs nav vērtējuma, līdz ar to – nav motivācijas sportot. Nezināma iemesla dēļ tās 40 minūtes, ko bērns pavada noģērbjoties, apģērbjoties, bet pa vidu dažu reizi garlaikoti pārskrienot pāri sporta zālei, sauc par sportu. Par sportu pie mums sauc arī tās stundas, kad bērns par sportu raksta referātu vai mācās teoriju. Sports bērnu vecumā nozīmē iesildīties, izstaipīties, izvingroties, daudzkārt ar lielu intensitāti atkārtot sava sporta vingrinājumus, pēc tam atkal izstaipīties, atsildīties, nomazgāties utt.
Sporta stundas Latvijā pat ir grūti nosaukt par fizkultūru, tās varētu dēvēt par minimālo iespējamo fizisko aktivitāti. Vienīgā vieta Latvijā, kurā par atšķirībām starp bērnu fizisko aktivitāti un sportu runāt ir kategoriski aizliegts, ir Izglītības un zinātnes ministrija. Izglītības sistēmā strādā un politikā uz vēlēšanām kā izglītības speciālistes raujas amatpersonas, kas sporta nodarbībām pretojas, – šīs amatpersonas nekad nav nodarbojušās ar sportu, spriežot pēc viņu acīmredzamā ķermeņa masas indeksa. Varbūt viņām sporta stundā bijusi kāda psihotrauma, kas radījusi vēlmi visu mūžu rīt hamburgerus un uz otro stāvu braukt ar liftu, un šādu dzīvesveidu uzspiest visiem bērniem?
Francijā bērniem skolā aizliegts ieiet ar viedtālruņiem. Tādā veidā bērnu vismaz uz skolas laiku atbrīvo no atkarības, rada iespēju attīstīt savu intelektu un garīgo, kā arī fizisko pasauli no globāli uzspiestās tīklu audzināšanas sistēmas. Latvijā līdz šim visi mēģinājumi ierunāties par iespēju skolās aizliegt viedtālruņus atduras pret ražotāju un izplatītāju vērienīgi apmaksātām cilvēktiesību aizstāvju kampaņām.
Latvijas izglītības sistēmu raksturo arī nepietiekama sporta stundu kvalitāte un faktiski neesošas prasības, kā arī augsts atbrīvojumu skaits no sporta stundām un nodarbībām vispārizglītojošās iestādēs, nepietiekama neveselu bērnu un jauniešu iesaiste sporta stundās. Mūsu uzdevums būtu nevis atbrīvot bērnu no fiziskām nodarbībām kādas slimības vai traumas dēļ, bet nodrošināt viņam atbilstošas fiziskās aktivitātes. Nav tādu slimību vai traumu, kad ar kustībām nevajadzētu nodarboties.
Izglītības un zinātnes ministrija apgalvo, ka trešā sporta stunda nedēļā esot peldēšana, bet šis apgalvojums ir viegli apgāžams, baseinu mums vienkārši ir par maz. Veicot vienkāršu aprēķinu – reizinot astoņas piecu darbdienu stundas un 25 metru baseinu celiņus, sanāk, ka vienā celiņā vienlaikus peld 150 bērni. Iespējams, ka vienu sākumskolas klasi var ielikt malējā celiņā ar rokām pie stieņa, paģērot viņiem kustināt kājas, toties nekāds sports nesanāk, ja celiņā ir vairāk par četriem peldētpratējiem. Peldētprasme būtu uzskatāma ne tikai par bērnu fizisko aktivitāti, bet arī drošumspēju, tāpēc valstiskā mērogā būtu nepieciešams nodrošināt peldētprasmes apmācību ikvienam Latvijas bērnam. Paskatoties Latvijas šās vasaras statistiku, noslīkušo mums ir ievērojami vairāk nekā autoavārijās bojā gājušo.
Sporta stundās dažādu iemeslu dēļ nepiedalās vairāk nekā 30% konkrētās klases audzēkņu, un viņiem ir attaisnojoši dokumenti no vecākiem un ģimenes ārstiem, vai arī viņi aizņemti skolas vadības mākslīgi radītās citās paralēlās aktivitātēs un nodarbēs. Parasti daļa ārstu un reizēm arī sporta skolotāji, nonākot saskarsmē ar bērniem, kuriem ir saaukstēšanās vai, nedod dievs, sirdskaites pazīmes, funkcionāla sirdsdarbības mazspēja vai sirds ritma traucējumi, priekšroku dod pilnīgam aizliegumam nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, tādējādi it kā nodrošinot sev samazinātu risku pacienta aprūpē. Tieši šī pārspīlētā cenšanās pasargāt no piepūles (slodzes) būtiski ietekmē motoriskās funkcijas attīstību un spēju adaptēties apkārtējai videi, kā arī veicina izolāciju no normāliem kontaktiem ar citiem bērniem, būtībā kaitējot bērnam vairāk, nekā to dara slimība.
Liela problēma ir tieši skolu vadībā, kas nekādi nevēlas saprast, ka sporta stundā bērniem ir jāsvīst un pēc tam arī jāmazgājas. Sporta stundas netiek plānotas tā, lai pēc tām visas meitenes tiktu dušā un vēl izžāvēt matus.
Latvijas valstiskā un publiskā attieksme pret sportu ir pavērsta kājām gaisā. Mediji piepilda kvadrātmetrus ar informāciju par citu valstu komandām, kurās spēlē vai uz rezervistu soliņa sēž kāds latvietis. Ne vārda par nacionālo čempionātu, kur nu vēl par jaunatnes vai junioru sacensībām. Tā ir publiskā attieksme. Valstiskā attieksme veidojās 21. gadsimta sākumā – visās pilsētās tika sabūvētas halles un arēnas, kuru ekspluatācija ir dārga. Valstiskā attieksme mums nozīmē iedot miljonu valsts uzņēmuma naudas komandai, kurā puse spēlētāju ir svešzemnieku, nevis līdzvērtīgu summu sporta skolai, kas par to ļautu ikdienā sportot simtiem bērnu. Valdības un politikas veidotājs mums valstī ir sportists, kas parasti sporto ar alus kausu siltās čībās pie televizora, kas rāda hokeju. Ministru kabinets runā par sportu tikai tad, ja tas ir eksports vai transports, atplaukst, fotografējoties kopā ar olimpiešiem, bet aizbāž ausis un izvairās no televīzijas kamerām, tiklīdz sākas runas par nepieciešamību interešu izglītībā skolēniem garantēt līdzekļus sporta nodarbībām.
Latvijas valstij un pašvaldībām būtu jādomā – kā visus Latvijas bērnus iesaistīt sporta nodarbībās vai vismaz fiziskās aktivitātēs, to veikt racionāli, izmantojot sportam atvēlētos līdzekļus. Latvija varētu visu sportam paredzēto naudu izdalīt viena F1 pilota apmācībai un aprīkojumam, un pat tad lāgā nepietiktu – nāktos vizināties peletona astē. Latvija par visu sportam paredzēto naudu var uzcelt vēl vienu arēnu Rīga par 40 miljoniem latu, vēl līdzatdodot pašvaldības zemi. Arēna nonāks kāda cietumā sēdoša darboņa īpašumā, vēlāk to mantos kāda nerezidentiem piederoša privātbanka, bet uz arēnas ledus vienlaikus varēs rosīties 15 sportiski cilvēki – 6 hokejisti no katras komandas un trīs tiesneši. Es ļoti lepojos ar Latvijas kamaniņbraucēju, bobslejistu un skeletonistu veikumu olimpiskajās spēlēs, tomēr valsts mērogā palielināt aktīvu šo sportistu skaitu nav iespējams, jo mums ir tikai viena ledus rene.
Ja valsts spēj izdalīt tikai dažus miljonus latu bērnu sportam ik gadu, tad racionālākais tomēr ir bērnu un jaunatnes sporta skolu atbalstīšana, kur daudzi bērni trenējas vieglatlētikā, peldēšanā, sporta spēlēs, orientēšanās sportā un citos, ievērojami lētākos sporta veidos. Pasaules literatūra tikmēr apgalvo, ka lētākais sporta veids esot futbols, kur desmit puišeļiem pietiek ar vienu bumbu un četrām skolas somām vārtu vietā. Argentīna par pasaules futbola lielvalsti kļuva prezidenta Peresa laikā, kad prezidents par saviem līdzekļiem (izcila public relation kampaņa) visos pagalmos puišeļiem dāvāja futbolbumbu par vienu dolāru. Latvijas apstākļos divi stacionāri novietoti basketbola grozi abpus noasfaltētam laukumam nodrošina puišeļu baru no agra rīta līdz vēlam vakaram (protams, arī asfalta slimību, proti – traumas).
Kā pievērst bērnus sportam un fiziskām aktivitātēm? Tas nav vienkārši atbildams jautājums. Valstiska attieksme būtu, ja šo jautājumu risinātu Saeima, valdība, Olimpiskā komiteja, sporta federācijas, mediķi. Pašlaik ir sajūta, ka vienīgie ārstu sabiedrotie ir sporta federācijas, kuras vēlas, lai viņu sporta veidā nāktu trenēties nākošie olimpiskie čempioni. Taču Latvijas uzdevums ir panākt, ka bērni trenējas katru dienu vismaz stundu, bet pieaugušie – vismaz 30 minūtes piecas reizes nedēļā.