Juris Ērenpreiss: Vīriešu klimakss
Šajā rakstā pievērsīšos jautājumam, vai pastāv vīriešu klimakss. Zināms, ka sievietēm ap 50 gadiem iestājas klimakss jeb menopauze – kad olnīcas pārstāj producēt sieviešu hormonus un pārstāj veidoties olšūnas, jeb beidzas sievietes reproduktīvais vecums. Bet kā ir ar vīriešiem? Vai viņiem ir kāds analogs sieviešu menopauzei – tā sauktā andropauze?
Centrālā loma te, protams, ir galvenajam vīrišķajam hormonam - testosteronam, ko producē vīrieša sēklinieki. Šī gadsimta sākumā zinātnieki sāka pētīt, kas, vīriešiem sasniedzot vecumu, notiek ar testosteronu. Un atklājās, ka tā produkcija un tādēļ arī līmenis asinīs pēc 40 gadu vecuma pakāpeniski samazinās – aptuveni par 1,5 līdz 2,5% katru gadu. Tas izskaidro, kādēļ vīrieši 40, 50 vai 60 gadu vecumā vairs nav tik seksuāli aktīvi kā jaunībā, kad testosterona līmenis ir visaugstākais. Testosterons regulē un ietekmē ļoti daudzas funkcijas vīrieša organismā, un viena no galvenajām – seksuālā dziņa jeb dzimumtieksme. Samazinoties testosterona līmenim, samazinās arī dzimumtieksme, un tas ir normāli, ja vīriešiem ap 40 - 50 gadiem sekss notiek retāk nekā 20 - 30 gados. Tā ir normāla fizioloģiska parādība, ko izraisa tāds pats normāls fizioloģisks testosterona līmeņa pakāpenisks kritums. Domājams, daba tā iekārtojusi tādēļ, ka sievietēm ap 40 gadiem auglības spējas kļūst jau ļoti minimālas, un dzimumdzīve vairs nav nepieciešama reproduktīvai funkcijai – bērnu radīšanai. Starp citu, seksuālās tieksme mazināšanās noteikti var kļūt par vienu no tā sauktās pusmūža krīzes iemesliem. Vīrieši nereti nesaprot, ka tas ir normāls process – tādēļ daži no viņiem šajā vecumā šķiras no sievām un atrod sev gados jaunākas partneres, lai ar šādu “jaunu stimulu” palīdzību atkal mēģinātu aktivizēt savu seksuālo dzīvi. Tādēļ man pacientiem nereti nākas skaidrot, ka tas ir pavisam normāli, ja vīrietim 40 vai 50 gados nav pastāvīgi prātā sekss – jo patiesībā dzīve šajā vecumā viņam izvirza citas prioritātes: jāliek lietā iegūtā dzīves pieredze, īstenojot savu radošo potenciālu sabiedrības labā, piemēram, kļūstot par pasniedzēju, politiķi, vai vienkārši labi pildot savu darbu.
Tātad – normāls fizioloģisks process ir tāds, ka gadu gaitā testosterona līmenis vīriešiem pakāpeniski pazeminās, kam vajadzētu izraisīt “dzīves fokusa” maiņu, taču – no otras puses, tam nevajadzētu samazināties zem minimālās normas, kad vīrietim jau iestājas testosterona deficīts, jeb tas, ko var dēvēt par andropauzi/klimaksu. Pētījumi pēdējo 20 gadu laikā apliecinājuši, ka daļai vīriešu testosterona krišanās ar gadiem notiek pārāk strauji, un viņiem iestājas testosterona deficīts. Taču konstatēts, ka tas reti notiek vīriešiem ar labu veselību un veselīgu dzīvesveidu – tikai 2 līdz 5% vīriešiem 40 līdz 70 gadu vecumā, ja viņi citādi ir veseli. Acīmredzot, tie ir vīrieši, kuriem kādu iedzimtu īpatnību dēļ jau jaunībā nav bijis ļoti augsts testosterona līmenis, tādēļ tā pakāpeniska samazināšanas ar gadiem var izraisīt testosterona deficīta stāvokli. Taču daudz biežāk testosterona deficītu pēc 40 gadiem novēro vīriešiem ar lieko svaru un/vai dažādām hroniskām saslimšanām – augstu asinsspiedienu, cukura diabētu, plaušu un citām saslimšanām: 15 līdz 30% vīriešu šajā grupā fiksē pārāk zemu testosteronu. Līdz ar to konstatēts, ka andropauze drīzāk ir neveselu novecojošu vīriešu viena no “neveselības” izpausmēm, nekā atsevišķs fenomens.
Testosterona līmeni ļoti negatīvi ietekmē un tā samazināšanos paātrina liekais svars. Viens no galvenajiem iemesliem – taukaudos testosterons metabolizējas par sievišķajiem hormoniem. Pierādīts, ka vismaz pusei vīriešu ar lieko svaru bez citas papildu ārstēšanas zemu testosterona līmeni izdodas normalizēt, tikai ja tiek normalizēts svars. Jāteic, ka te gan nereti ir viena problēma – vīriešiem ar zemu testosteronu var būt grūti zaudēt svaru, tādēļ vismaz īslaicīga ārstēšana var būt nepieciešama.
Kādas ir testosterona deficīta jeb andropauzes pazīmes?
Kā paši pirmie rodas seksuālie simptomi – krītas vai zūd dzimumtieksme (jeb libido), samazinās rīta erekciju biežums vai tās izzūd, rodas erekcijas traucējumi dzimumdzīves laikā. Pakāpeniski samazinās muskuļu masa, spēks un izturība, pieaug taukaudu daudzums un rodas liekais svars. Testosterona deficītam raksturīgs enerģijas trūkums, depresīvs vai svārstīgs noskaņojums, dzīvei “zūd krāsas”, kļūst grūti saņemties kaut ko darīt. Līdzīgi kā sievietēm – var rasties pastiprināta svīšana. Samazinās prāta (kognitīvās) spējas. Ar laiku pakāpeniski var attīstīties kaulu trauslums jeb osteoporoze, anēmija, jo testosteronam vīrieša organismā ir ļoti plašas un daudzveidīgas funkcijas. Tas ne vien nepieciešams normālai seksuālai dzīvei (un reproduktīvai funkcijai jeb labai spermas kvalitātei, kas gan šajā vecumā ne vienmēr vairs ir aktuāli), bet arī normālai smadzeņu, muskuļu, aknu, asinsrades orgānu, kaulaudu funkcionēšanai. Citiem vārdiem sakot, andropauze izraisa gan izteiktu dzīves kvalitātes samazināšanos, gan traucē dažādu orgānu un sistēmu normālu fizioloģisku funkcionēšanu.
Reizēm andropauze jādiferencē no depresijas – kas ne vienmēr ir viegli, jo depresija pati par sevi arī izraisa testosterona līmeņa pazemināšanos, un otrādi – testosterona deficīts var izraisīt depresīvu stāvokli. Taču, ja vīrietim ir depresīvs stāvoklis, bet nav seksuālo traucējumu, tad maz ticams, ka pie vainas testosterons.
Ja vīrietim attiecīgie simptomi un asins analīzes apstiprina testosterona deficītu, tad viņam nozīmējama testosterona aizvietojošā terapija. Tā var būt testosterona krēma veidā, kas katru rītu uzklājams uz ādas, vai injekciju veidā, ko ievada muskulī. Ir dažāda ilguma darbības injekcijas – īsas darbības: divas līdz četras nedēļas, un ilgstošākas darbības injekcijas: trīs mēneši.
Nav pareizi domāt – ja testosterona aizvietojošo terapiju uzsāk, to noteikti jāturpina visu mūžu un nedrīkst vairs pārtraukt. Piemēram, ja vīrietim ir liekais svars, testosterona līmeņa normalizēšana noteikti ir viens no faktoriem, kas ļoti palīdzēs samazināt lieko svaru, un tad var pārtraukt testosterona aizvietošanu un novērot, vai vīrietim viņa paša testosterons neatjaunojas jau normālā līmenī, kas nereti arī notiek.
Testosterona terapijai principā nav gandrīz nekādu nevēlamu blakusefektu. Reizēm tā var izraisīt pastiprinātu eritrocītu produkciju, taču tas notiek nelielai daļai vīriešu un tā arī ir risināma problēma, piemēram, ar asins nodošanu kā donoram. Bet kopumā testosterona terapija ļoti labvēlīgi ietekmē visu organismu, novēršot minētos testosterona deficīta simptomus un problēmas – rodas enerģija, normalizējas seksuālā dzīve, novēro pozitīvu efektu attiecībā uz muskuļiem un kauliem, uzlabojas smadzeņu kognitīvās spējas.
Diemžēl lielākā daļa vīriešu vēl aizvien nezin, ka pastāv šāda problēma, ko var tikt veiksmīgi ārstēt, un viņi nereti gadiem mokās ar sliktu pašsajūtu un sliktu dzīves kvalitāti, ko izraisa testosterona deficīts, līdz nonāk pie ārsta un saņem nepieciešamo ārstēšanu. Gribētu iedrošināt vīriešus vērsties pie attiecīga speciālista un izmeklēties, jo visi vīrieši, kuriem ir testosterona deficīts un kuri sāk saņemt nepieciešamo ārstēšanu, saka: “Pašsajūta ir kā diena pret nakti! Atkal jūtos kā normāls cilvēks un normāls vīrietis! Kādēļ tik ilgi mocījos, vajadzēja ātrāk nākt pie daktera!”
Foto: Shutterstock.com
Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada oktobra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
