Jānis Zaržeckis: Ievainojumi dārza darbos
Vasara ir laiks, kad dārza darbi sagādā gan rūpes, gan prieku vairumam Latvijas iedzīvotāju. Arī man darbošanās dārzā rada prieku, piemēram, pļaušanu uztveru kā meditatīvu procesu ar pļavas smaržu un baudāmu rezultātu. Dārzkopības veikalos pieejamā tehnika – motorzāģi, pļaujmašīnas un traktoriņi – no vienas puses, būtiski atvieglo dārza darbu veikšanu, no otras puses, neuzmanīgi rīkojoties, var novest pie nepatīkamiem ievainojumiem.
Lai tas nenotiktu, būtiski ir ievērot darba drošības noteikumus. Ilgāka darbošanās iemidzina uzmanību. Slinkums apturēt pļaujmašīnu, ja tajā ieķēris kāds zars. Jāatceras, ka asmens vienlīdz labi pļauj gan zāli, gan pirkstus. Dārza traumas nereti gadās pēc vārdiem: ņem, paturi manu aliņu, es tev parādīšu, kā tie zari jāzāģē! Bīstamos instrumentus nevajadzētu lietot alkohola ietekmē!
Būtiski atcerēties par aizsarglīdzekļiem: pareiziem apaviem, darba cimdiem, aizsargbrillēm, īpaši – strādājot ar trimeri vai fleksi. Ja nav šāda ieraduma, iesaku uzreiz ņemt abonementu pie acu ārsta! Tāpat brilles un cimdi nepieciešami, ja veicat augu miglošanu ar ķimikālijām.
Ja tomēr noticis kāds negadījums – ķermeņa ievainojums, griezta vai plēsta brūce –, svarīgi ir to ārstēt pareizi.
Katram no mums – gan mediķiem, gan nemediķiem – ir izveidojies priekšstats par to, kas ir un kas nav pareiza brūču ārstēšana. Stereotipi redzami kinofilmās, kad filmu ievainotie varoņi drosmīgi brūcēs lej alkoholu, dezinfekcijas šķidrumu vai piededzina ar karstu dzelzi. Pēc mokošas un sāpīgas procedūras redzama tūlītēja ātra un laimīga izveseļošanās. Varoņi var cīnīties tālāk. Ikvienam skatītājam top skaidrs – ja nebūs dezinfekcijas, varoņus gaida asins saindēšanās un nāve.
Taču jāatceras, ka mūsu ķermenim piemīt spējas sadziedēt jebkuru ievainojumu. Smalkie brūču dzīšanas mehānismi izstrādājušies miljoniem gadu laikā, vēl pirms mūsu attālie priekšteči pārvācās no dzīves ūdenī uz sauszemi. “Pareizi” ārstēt brūces esam sākuši tikai pēdējo pārsimt gadu laikā.
Kā zināms, dārza instrumenti nav sterilizēti, tāpēc neapšaubāmi mikrobi nonāk brūcē. Ar to jāsamierinās, “vilciens ir aizgājis”!
Tomēr, ielejot brūcē dezinfekcijas šķidrumu vai ūdeņraža pārskābi, “lai labi uzputo un attīra”, mēs vēl bez eksistējošās traumas radām arī ķīmisku audu apdegumu. Vispirms cieš mūsu audi, denaturējas olbaltumvielas, mikrobu sporas apvalki labāk pretojas šai iedarbībai. Mūsu olbaltumu polimēru ķēdes kā desa tiek sagrieztas īsākos gabaliņos, veidojot lielisku barotni mikrobiem.
Tādus dezinfektantus kā jods, spirts, briljantzaļais, ūdeņraža peroksīds, labāk izņemt no ģimenes aptieciņas. Spirtu, atbilstoši atšķaidot, labāk var izmantot iekšķīgai lietošanai, bet peroksīdu – matu balināšanai.
Pamazām atjaunojoties homeostāzei (temperatūrai, osmotiskajam spiedienam, pH), no sporām tiek ārā mikrobi un var netraucēti vairoties, barotne ir labi sagatavota, ķermeņa šķidrumi ir dezinfektantu pietiekami atšķaidījuši, lai tas nebūtu veiktspējīgs. Mūsu dabiskās aizsargspējas ir bloķētas, ir izdarīts viss, lai bakteriālais iekaisums varētu notikt. Liela varbūtība, ka brūce dzīs ar strutošanu. Gan jau ar lielāku vai mazāku pacietību ar laiku brūce sadzīs. Pēc maniem novērojumiem, brūces, kas koptas ar dezinficējošiem šķīdumiem, atstāj lielākas un neglītākas rētas.
Brūču kopšanā būtiski atcerēties kādu no galvenajiem medicīnas pamatprincipiem – noli nocere – galvenais nekaitēt!
Ja ļaujam darboties organisma dabiskajiem aizsargmehānismiem, brūce dzīst vislabāk. Galvenais – netraucēt. Ja ir nepieciešamība attīrīt brūci no smiltīm vai cita mehāniska piesārņojuma, vienīgais pieļaujamais būtu 0,9% NaCl fizioloģiskais šķīdums. Nav dārgs aptiekā, kā arī viegli pagatavojams mājas apstākļos: pustējkarote vāramā sāls uz glāzi ūdens. Parasts ūdens nebūtu piemērots, būs sāpīgi tā nepietiekamā osmolārā spiediena dēļ. Ja brūce mitrojas, tā jākopj ar mitrām fizioloģiskā šķīduma kompresēm, sausa brūce – ar sausu pārsēju. Ja bojājums lielāks, jāmeklē ārsts, kas varētu pārbaudīt, vai rokai, kājai nav kāds strukturāls bojājums, vai arī nepieciešamības gadījumā uzlikt kādu šuvi. Ja gadījumā brūce ir apkopta, tai uzlikts pārsējs, bet nav iespējams nekavējoties atrast kādu speciālistu, kas brūci varētu sašūt, to var atlikt 24 h un šūšanu veikt vēlāk.
Liekot pārsēju, jāizvēlas materiāli, kas elpo, lai nerastos brūces izsutums. Laba prakse ir izmantot vaskaino Bactigras tīkliņu, lai pārsējs nepieliptu pie brūces.
Ja brūce nav pārāk liela, šuvju vietā var lietot steri-strip plāksterus. Tie labi elpo, tos var viegli pielīmēt, viegli noņemt, kad nepieciešams, un tie labi turas. Plāksteru vietā labāk lietot šuves, ja bojājums ir tuvu locītavai. Pirms steri-strip uzlikšanas brūce jāskalo ar fizioloģisko šķīdumu, tad jānosusina sausa, lai plāksteris labāk fiksētos.
Ja nevar uzlikt marles pārsēju, labi noderēs labi elpojošie Mepor pārsēji.
Ja brūce stipri asiņo, vajadzētu atturēties no žņauga lietošanas. Neprasmīgi lietojot žņaugu, asiņošana var pastiprināties. Pareizāk būtu lietot spiedošu pārsēju – asinsvadi ir līdzīgi dārza laistāmajām caurulēm – ja uzspiedīsim un kādu laiku paturēsim nospiestu traumēto vietu, asiņošana mitēsies. Te labi noder elastīgā saite, bet, ja tādas nav pa rokai, noderēs arī parastā marles saite.
Nobrāzumam labāk ļaut brīvi sadzīt, tas pārklāsies ar fibrīna kreveli. Sadzīstot brūcei, krevele nokritīs. Nevajadzētu to aiztikt līdz nokrišanai, jo krevele ir dabisks mehānisms, tā nodrošina dzīšanai nepieciešamo homeostāzi.
Izpratne par brūču dzīšanu ir labs priekšnoteikums labam rezultātam, lai gan praksē esmu novērojis – lai ko arī mēs darītu, jebkura brūce agrāk vai vēlāk vienalga sadzīs.
