Izklaides pēc uz galvas ūdenī nav vērts lēkt – nekad!

“Pēc lēciena uz galvas ūdenī slimnīcas uzņemšanas nodaļā nokļuva jauns puisis,” par vienu no daudzajiem mugurkaula traumu gadījumiem stāsta ARTIS GULBIS, ORTO klīnikas mugurkaula ķirurgs. “Līdzi bija atbraukuši cilvēki divdesmit – draugi, paziņas, tuvinieki. Visi ļoti satraucās. Ļoti juta līdzi. Pēc operācijas kļuva skaidrs, ka šis jaunais cilvēks nekad vairs nestaigās. Nedēļu viņš gulēja reanimācijā. Nu jau no visa līdzjutēju pulka pie viņa nāca trīs vai četri radinieki. Turpmāk puisim slimnīcā bija jāpavada vēl daudzas nedēļas. Beigās viņš palika pilnībā viens. Nevienam nevajadzīgs. Paralizēts. Un viņš, gluži tāpat kā citi, kuri guvuši mugurkaula traumu, lecot uz galvas ezerā, karjerā vai upē, nemitīgi atkārtoja galvā to ainu – tās dažas lēciena milisekundes. Šausminošo atskārsmi, ka viņš taču varēja to neizdarīt. Varēja nelēkt. Un nekad nebūtu jāpiedzīvo postaža un murgs, par kuru pārvērtusies puiša dzīve. Bez iespējas to jelkad mainīt.”

Ik gadu Latvijā 15–25 cilvēki pēc līdzīgām traumām, lecot uz galvas ūdenī, paliek paralizēti uz mūžu. Biežāk tie ir jauni, vidēji 27 gadus veci vīrieši. Cilvēki reti ir vieni, kad lec uz galvas ūdenī. Biežāk šādi rīkojas kompānijā, dzīvespriecīgi dzerot alu vai malkojot vīnu, grilējot gaļu turpat krastā, smejoties un jokojot. Un, līdzīgi kā ar iespēju nepieļaut otra sēšanos pie stūres reibumā, visiem klātesošiem ir bijusi iespēja neļaut cilvēkam lēkt uz galvas ūdenī.

– Jums ir vairāk nekā 20 gadu pieredze mugurkaula ķirurģijā. Tuvojoties vasarai, ik gadu no jauna daudz tiek runāts par to, ka uz galvas ūdenī lēkt nevajag. Šķiet, visi to zina. Un tomēr cilvēki atkal un atkal tā rīkojas. Jūsuprāt – kādēļ?

– Manuprāt, to ietekmē vairāki faktori. Viens ir ģenētisks. Mūsos ir ielikti daudzi aizsargmehānismi. Cilvēkam ir dabiski baidīties no čūskas, nebāzt roku ugunī, aizvērt plakstiņus, kad acij tuvojas svešķermenis. Bet attiecībā uz ūdeni un lēkšanu tajā daba nav parūpējusies radīt nepārprotamu aizsardzības refleksu. No otras puses, lai arī dažkārt meitenes lec uz galvas ūdenī, tomēr biežāk tie ir jauni puiši, kam šķiet, ka skaisti ielēkt ir vīrišķīgs un efektīvs žests, kas nevar skatītājus atstāt vienaldzīgus. Trešais raksturīgais faktors ir alkohols. Ir izveidojies priekšstats, ka alus un vīns atšķirībā no konjaka vai ruma īsti nav alkohols, bet gan viegli atspirdzinošs dzēriens. Savā praksē ārstēju meiteni, kura bija ielēkusi uz galvas Daugavā un guvusi kakla traumas. Uz jautājumu: “Vai bija lietots alkohols?” –, viņa sašutumā atbildēja, ka, protams, ne. Pēc brītiņa apdomājusies meitene piebilda: “Nu vienīgi alus, bet tas jau neskaitās.” Cilvēks, iespējams, nejūtas ne piedzēries, ne apreibis pēc viena, diviem aliem vai vīna glāzes, bet šāds alkohola daudzums atslābina un ievērojami mazina modrību un baiļu slieksni. Un vēl ir cilvēki, kas visu dzīvi ir lēkuši uz galvas ūdenī, un ikreiz tas beidzies labi. Viņu prātā valda negrozāma paļāvība, ka tā rīkoties nav bīstami.

Zinot sekas, kādas iestājas pēc mugurkaula traumas, es neļauju lēkt uz galvas nevienam, kurš ir manā tuvumā. Bērniem liedzu lēkt vispār. Arī baseinā ne.

– Kādēļ tik liela piesardzība?

– Bieži ārstēju cilvēkus, kuri lēkuši no laivas, piemēram, Vidusjūrā, vērot koraļļus un zivis. Lēcienā no šķietami ļoti neliela augstuma strauji atliekuši muguru, radot pārmērīgu mugurkaula saišu iestiepumu vai pat plīsumu un pēc tam mēnešiem vai pat gadiem mokās ar sāpēm, kuras īsti nevar novērst. Vai tas ir tā vērts?

– Tātad, lecot uz galvas ūdenī, iespējams gūt dažādas mugurkaula traumas?

– Šīs traumas skar mugurkaula kakla daļu, kura pēc savas uzbūves ir neaizsargātākā un trauslākā daļa mugurkaulā. Galva ir pamatīgs smaguma centrs, kuru notur kakla muskuļi. Esmu vērojis biomehānisku simulāciju, kurā no kakla atdala pa vienai muskuļa šķiedrai. Pēc neilga laika galva vienkārši iegāžas krūškurvī.

Kakla daļa ir ļoti trausla – to nesargā ne ribas, ne masīvi kauli. Kakla daļā mugurkauls ir anatomiski izliekts uz priekšu, skriemeļu locītavas cits virs citas novietotas 45 grādu leņķī, katram skriemelim ir divas kustīgas augšējās un apakšējās locītavas. Iedomājieties taisni, kuru ar lielu spēku saspiež no abiem galiem, – tā nesalieksies. Savukārt, ja izliektu, kustīgu līniju šādi saspiež, tā vēl vairāk ielieksies vai lūzīs ieliekuma vietās. Tieši tas notiek, lēciena brīdī galvai atsitoties pret cietu virsmu – zemi vai akmeni. Kakla muskuļi milisekundēs nespēj sagrupēties, lai kaut mazliet pasargātu mugurkaulu no spēcīgā trieciena. Visu interviju lasi žurnāla "ārsts.lv" jūnija numurā!