Izkaisīta laikā un telpā

Izsētā jeb multiplā skleroze – diagnoze, kas liek nodrebēt ikvienai sirdij, kam radu, draugu vai kaimiņu lokā bijusi saskarsme ar stāstiem par šo slimību.

Pati kopš Rīgas Medicīnas institūta beigšanas 1985. gadā strādāju par ārsti, bet 2002. gadā šī diagnoze mani piemeklēja kā zibens spēriens, jo vienas dienas laikā zuda redze ar vienu aci.

Multiplā skleroze ir hroniska iekaisīga, autoimūna centrālās nervu sistēmas slimība. Tas nozīmē, ka organisms pēkšņi par svešiem sāk uzskatīt sava ķermeņa nervu šķiedru apvalkus, pa kuriem tiek pārvadīti nervu impulsi, lai cilvēks varētu sajust pieskārienu, vibrāciju, temperatūru, pēc taustes atpazīt priekšmetus un saprast sava ķermeņa novietojumu telpā un izdarīt kustības. Ja nervu šķiedru apvalki bojāti, visas šīs funkcijas tiek traucētas.

Slimība parasti skar jaunus cilvēkus. 2–5% gadījumu tā sākas jau līdz 16 gadu vecumam. Pārsvarā slimo Ziemeļamerikas valstīs, Kanādā, Jaunzēlandē un Austrālijas dienvidos. Zema saslimstība konstatēta Dienvidamerikā un Āzijā. Dominē baltās rases slimnieku skaits. Pasaulē ir apmēram 2,5 miljoni multiplās sklerozes slimnieku.

Multiplās sklerozes cēloņi joprojām nav atklāti. Dažos gadījumos var runāt par pārmantotu slimību, kad slimo vecāki, brāļi, māsas, bet ir gadījumi, kad no vienolas dvīņiem viens saslimst, bet otrs ir vesels. Manā ģimenē ar šo slimību slimoja mans vectēvs, mammas tēvs. Viņš mira divus gadus pirms manas dzimšanas ar asinsizplūdumu galvā 56 gadu vecumā. Mājās mums glabājas 1942. gadā uz mazas rūtiņu lapas ar zīmuli rakstīts Pļaviņu ārsta norīkojums: Jānis Dzērvītis, diagnoze: sclerosis multiplex ar lūgumu stacionēt Rīgas 2. (tagad Paula Stradiņa) slimnīcā. Vectēvs uz turieni arī aizbraucis. Vecmammai un manai mammai sacīts, ka slimība nav ārstējama un ar laiku viņš palikšot gulošs.

Kad es jau mācījos Medicīnas institūta 3. kursā, tad, pārcilājot lietas, kuras uzskatu par patiesajām ģimenes dārglietām – fotogrāfijas, karaklausības dokumentus un vectēva brāļa Pētera dziesmu kladi –, pēkšņi uzgāju šo norīkojumu. Skaļi paudu mammai, ka ir gan kādreiz bijuši aprobežoti ārsti, ka manam vectēvam piekarinājuši tādu absurdu diagnozi. Bet 3. kursā man neiroloģija vēl nebija mācīta. Mamma stāstīja, ka vectēvs teicis, ka viņam nekas nesāpot, viņš tikai nejūtot savas rokas un kājas. Staigājis viņš ar spieķīti jau apmēram no 50 gadu vecuma. Viņa tēvs Jānis pēc rakstura bijis skarbs, un mamma atceras, kā viņš rājis savu dēlu: “Tu pat cirvim kātu nejēdz uztaisīt – viss krīt no rokām laukā!” Tātad vectēvs jau diezgan sen cietis no jušanas traucējumiem rokās.

Mans pirmais simptoms parādījās, mācoties vidusskolā. Tas bija pēkšņs reibonis. Visa pasaule griezās kā karuselis. Mamma pie rokas mani aizveda visām Pļaviņām cauri uz poliklīniku pie terapeita. Ārste Arklone mani momentā aizsūtīja pie Šīres, kura bija izslavēta kā ļoti gudra neiroloģe. Viņa teica, ka vajadzētu mani likt slimnīcā, bet neesot vietas. Izrakstīja triju veidu zāles un pēc dažām dienām lika atnākt vēlreiz. Reibonis pārgāja, un es par to tūdaļ aizmirsu.

No jušanas traucējumiem vispirms samazinās vibrācijas sajūtas ilgums. To pārbauda ārsts ar kamertoņa palīdzību. Kamertonis ir kordiriģentu instruments, lai varētu sadzirdēt noteiktu skaņu, pēc tās atrastu vajadzīgo un uzdotu toni, no kura jāsāk dziesma. Ārsts kamertoni iesvārsta, uzsitot ar to pa savu roku, tad pieliek instrumentu pie pacienta ārējās potītes un uzņem laiku, cik ilgi pacientam turpinās vibrācijas sajūta. Jo slimība stiprāk bojājusi mielīna apvalkus, jo vibrāciju jūt īsāku laiku. Vēl jušanas traucējumi var izpausties kā savdabīga tirpoņa vai sāpes, nereti pat ļoti stipras. Kustību traucējumi izpaužas kā nespēks vienā vai abās rokās un kājās, muskuļu saspringums. Līdzsvara traucējumu dēļ slimnieks streipuļo kā reibumā būdams, var būt arī trīce rokās vai kājās.

Ja perēklis skāris smadzeņu stumbru, parādās reibonis, redzes dubultošanās, runas un rīšanas traucējumi, sāpes sejā, mīmikas muskuļu paralīze vai patoloģiska noguruma sindroms.

Bieži ir urīnpūšļa un zarnu darbības traucējumi. Augstākās nervu sistēmas bojājums izpaužas kā garastāvokļa maiņas no depresijas līdz eiforijai, koncentrēšanās un uzmanības traucējumi, grūtības lēmumu pieņemšanā.

Neirologi uzskata, ka nav divu vienādu multiplās sklerozes slimnieku, jo bojājumi var skart smadzenes visdažādākajās vietās.

Studiju laikā, pusdienojot ēdnīcā, negaidīti apjautu, ka man grūtības sagādā dakšiņas turēšana kreisajā rokā, jo tā gluži vienkārši drebēja. Bija kauns no grupas biedrenes, tāpēc atmetu pieklājības normas un darbojos tikai ar labo roku.

Nākamais solis multiplās sklerozes virzienā bija miega traucējumi, un tam sekoja depresija, kas parādījās laikā, kad saslimu ar pneimoniju un ārstējos P. Stradiņa slimnīcas Pulmonoloģijas nodaļā. Nesapratu, kas ar mani notiek, ārsts izrakstīja antidepresantus, bet tie vairāku mēnešu garumā nelīdzēja. Mācoties 3. kursā, piestrādāju par medmāsiņu P. Stradiņa slimnīcas Nefroloģijas nodaļā. Reiz naktī, ejot pa nodaļas gaiteni, uzskrēju galdiem, pie kuriem pusdienoja slimnieki. Tie bija novietoti logu pusē. Par to pabrīnījos, bet man likās, ka tā ir vienkārši mana organisma īpatnība.

Multiplās sklerozes slimniekiem ir raksturīga hiperrefleksija. To pārbauda ar neirologa āmuriņu, uzsitot pa dažādu muskuļu cīpslām. Jo straujāka ir muskuļa kontrakcija, jo slimība ir progresējusi tālāk. Mediķu valodā tos sauc par augstiem refleksiem.

Veicot magnētisko rezonansi ar kontrastvielu, attēlos parādās tipiski multiplās sklerozes perēkļi, kuriem ir noteikta forma. Perēklis ir rētaudi. Ja tas krāj kontrastvielu, tad tas ir aktīvs un izmeklējuma laikā tajā notiek iekaisuma process. Ja perēklis kontrastvielu nekrāj, tad tas ir vecs un iekaisums tajā brīdī neiet ne plašumā, ne dziļumā. Jebkurš no vecajiem perēkļiem kaut kad var aktivizēties, bet var notikt arī tā, ka bojāgājušo nervu šūnu vietā attīstās jaunas, un simptomi, piemēram, redzes zudums, palēnām mazinās, stāvoklis uzlabojas un pēc kāda pusgada redzes problēmu vairs nav. Pamatā iekaisums skar smadzeņu balto vielu, bet, slimībai progresējot, tiek bojāta arī smadzeņu pelēkā viela. Ja izmeklējumā ir dati par aktīviem perēkļiem, pacients tiek stacionēts, lai saņemtu pretiekaisuma terapiju.

Multiplo sklerozi var izprovocēt vīrusi, bakteriālas infekcijas, traumas, stress, ķīmiski faktori, arī farmakoterapija, īpaši – nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, starp kuriem ir arī daži bezrecepšu medikamenti, piemēram, ibuprofēns un aspirīns.

Visbiežāk slimība sākas 20–40 gadu vecumā. Ir trīs šīs slimības formas – cerebrālā, spinālā un cerebrospinālā, kura ir visbiežāk sastopamā. Tas nozīmē, ka multiplā skleroze ir skārusi gan galvas, gan muguras smadzenes. Pēc norises slimību iedala trijos apakštipos:

- recidivējoši remitējoša, kad raksturīgi paasinājumi, pēc kuriem novēro pilnīgu vai daļēju simptomu izzušanu;

- sekundāri progresējoša ar vai bez recidīviem, kad novēro pakāpenisku subjektīvā un objektīvā stāvokļa pasliktināšanos un funkciju atjaunošanās pēc paasinājuma nav pilnīga;

- primāri progresējoša, kad jau no paša sākuma slimības norise ir progresējoša.

Ir pierādīts, ka ilgstoši slimība var norisināties subklīniski – pacientam nav nekādu sūdzību, bet izmaiņas atklāj, veicot radioloģiskos izmeklējumus.

Pirmā akūtā klīniskā epizode tiek saukta par klīniski izolētu sindromu, un to rada viens vai vairāki perēkļi. Par slimības paasinājumu var runāt, ja simptomu ilgums ir vismaz 24 stundas. 85% gadījumu multiplās sklerozes norise ir recidivējoši remitējoša. Daudz retāk sastop primāri progresējošo multiplās sklerozes norisi, un biežāk to novēro vīriešiem.

1985. gadā sāku strādāt Zasas lauku ambulancē, drīz apprecējos, piedzima meita un dēls. Grūtniecības laikā nebija nekādu traucējumu, jutos lieliski. Kad bērni vēl bija mazi, sadomāju viņiem mācīt slidot. No Pļaviņām atvedu savas skolas laika slidas, bet izrādījās, ka pēkšņi vairs nepratu slidot – bija dziļās jušanas traucējumi kājās, par kuriem man vēl nebija ne jausmas. Vīrs nolēma mācīt man braukt ar moskviču. Īsti nejutu gāzes pedāli, bet bremzes vienmēr bija grīdā. Norakstīju sevi kā bezcerīgu autobraucēju un turpmāk šoferi vairs netēloju.

Sapratu, ka ziemā, slidenā laikā, es nepratu kā citi nobalansēt, bet mūžīgi nostiepos gar zemi. Tam sekoja neskaitāmi roku un kāju lūzumi. Kādu dienu, ejot mājās no darba, jutu, ka kāpjot nelielajā kalniņā pie ambulances, nepārvarams spēks aizvilka mani grāvja virzienā kreisajā pusē. Šo epizodi saistīju ar iespējamu kakla daļas spondilozi un nepievērsu notikušajam uzmanību. Vēl kaut kad ap 2000. gadu sākās redzes miglošanās, ārstējos acu nodaļā un 10 dienas saņēmu kortikosteroīdu injekcijas aiz acs ābola. Acu ārsti Rīgā tam neatrada iemeslu. Bet kā īsts pērkona spēriens nāca redzes zudums ar vienu aci. Vērsos pie acu ārsta Jēkabpilī, sekoja norīkojums uz Rīgu, jaunākā aparatūra un speciālisti nekādu vainu acij neatrada, tajā pašā dienā ieteica doties pie neirologa. Kolēģes teiktais: “Jums, dakter, ir vai nu audzējs galvā, vai izkaisītā skleroze. Saprotat, ka jūs jāliek slimnīcā? Bet vietas ir tikai uz jumta,” mani iznīcināja. Lūdzu Dievu, lai tas būtu audzējs, bet pēc konsultācijas Vecmīlgrāvja slimnīcas Multiplās sklerozes nodaļā un magnētiskās rezonanses izmeklējuma telefoniski saņēmu atbildi, ka multiplās sklerozes diagnoze ir apstiprinājusies.

Dzīve sākās no jauna, atskaites punkts – 2002. gada maijs. Gribēju būt vienkārši paciente un centos neko nelasīt par multiplo sklerozi, pilnībā uzticējos savai ārstei Maijai Mētrai. Slimības paasinājumus jau otrajā dienā lieliski noņēma intravenozās sistēmas ar metilprednizolonu. Ir pagājuši 14 gadi, no tiem pēdējos divus pārsvarā nākas būt ratiņkrēslā, jo vienā piegājienā ar nūjošanas nūjām jaudāju pieveikt vien 30 metrus, tad spēks kājās izzūd. Esmu 1. grupas invalīde, bet par šo faktu cenšos nedomāt. Priecājos par visu, ko vien spēju izdarīt, bet, ja ko nejaudāju, palīdz mana asistente Anastasija, kura, par laimi, dzīvo kaimiņos. Es ticu, ka konkrēti manu multiplās sklerozes formu izārstēs ar cilmes šūnu terapiju. Es ticu, ka manu saslimšanu pašreizējā līmenī var apturēt ar reitterapijas palīdzību.

Priecājos, ka meita iet manās pēdās, tūlīt aiz muguras būs rezidentūras otrais gads, vēl pēc gada viņa būs ģimenes ārste, bet dēls kļuva par autotransporta inženieri un strādā tepat, Līvānos. Esmu sapratusi, kuri ir patiesi draugi, bet kuri bija tikai draugu izstrādājumi...

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2016. gada jūlija numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!