Iveta Danovska, Jekaterina Jeremejeva: Ar ko garīgās veselības aprūpes māsa ir īpaša savā darbā

Pēc jaunās māsu profesijas reformas vispārējās aprūpes māsas specialitātē garīgās veselības aprūpes māsas specializācija arī nākotnē paliks kā apakšspecialitāte. Garīgās veselības aprūpes māsa – vienam otram liekas, kas tur īpašs, ar ko tā atšķiras no citām specializācijām, bet kaut kas tomēr atšķirīgs tajā ir. Garīgās veselības aprūpes māsām ir vispusīgas zināšanas, specifiskas iemaņas un prasmes pacientu ar psihiskās veselības traucējumiem ārstēšanas un aprūpes procesa nodrošināšanā. Garīgās veselības aprūpes māsas viena no galvenajām īpašībām ir empātija – spēja precīzi sajust pacienta ar psihiskām izpausmēm emocionālo labsajūtu, izprast, kas ar viņu notiek. Empātija psihiatrijā tiešām ir jāiemācās, jo ne katra māsa to spēj un grib. Varam iedomāties un sajust, kā ir, kad cilvēkam sāp, jo kaut reizi dzīvē katram kaut kas ir sāpējis un zinām, ko tas nozīmē un kā tas ir. Bet garīgās veselības problēmas, izmaiņas psihiskajā veselībā, traucētu pasaules uztveri ir grūti iedomāties un sajust, kā tas ir, ja nav bijusi ar to saskare. Uzreiz rodas jautājums – kā šajā situācijā rīkoties, kā palīdzēt cilvēkam, ja viņš uzvedas nesaprotami un dīvaini, neatbilstoši pieņemtajām sociālajām uzvedības normām? Bieži vien, ieraugot tādu cilvēku, sajūtam bailes, apjukumu, vienam otram šī uzvedība pat izraisa smieklus.

Iveta Danovska no savas prakses atceras: “Kad sāku strādāt par māsu ķirurģijas nodaļā, pacientam pēc operācijas, mostoties no narkozes, sākās psihoze. Viņš sāka vēzēties ar krēslu, izsitot logu. Protams, bija apjukums, bailes, tāpēc skrēju pie dežūrārsta pēc palīdzības, pa ceļam pazaudējot apavus. Saskrēja pie pacienta ārsti, māsas no blakus nodaļām, var teikt, sametāmies virsū pacientam, lai sapotētu un aizvestu uz reanimācijas nodaļu. Pēc tam ilgi nevarēju nomierināties un saprast, kāpēc tā notika un kā vajadzēja rīkoties šādā situācijā. Izrakstoties no slimnīcas, pacients nāca atvainoties, ka tā sanācis, jo tobrīd viņš nav spējis valdīt pār sevi.”

Jekaterinas Jeremejevas piemērs – arī no ķirurģijas māsu prakses: “Vienas dežūras laikā vakarā pamanīju, ka pacients ļoti bieži iznāk no palātas un ieskatās koridora logā. Domājot, ka viņš gaida piederīgos, uzjautāju, vai kaut kas noticis un vai varu palīdzēt. Vīrietis atbildēja, ka viņu izseko sveši cilvēki, kas tagad ir paslēpušies zem viņa gultas. Viņš stāstīja to tik pārliecinoši, ka es kopā ar viņu paskatījos zem tās. Protams, tur neviena nebija. Tā es pirmo reizi sastapos ar alkohola delīriju. Nekad nebiju domājusi, ka nākotnē strādāšu psihiatrijā.”

Psihiatrija ne vienmēr ir saprotama, jo tas, ko nevar izprast, izraisa bailes. Ne tikai kā cilvēkam, bet arī kā profesionālim. Rodas jautājumi – kā es varu palīdzēt; kas man jāzina, lai to izdarītu; vai nenodarīšu pāri pacientam?

Ne katrai māsai pacients uzticas un izstāsta savas sajūtas, jo ne katra saprot. Māsai psihiatrijā jāspēj pacientu uzklausīt, jāprot pareizi atbildēt, neapvainojot un nepazemojot šo cilvēku, atbildēt tā, lai viņš saprastu. Ja pacients dalās savās izjūtās par to, ko redz vai dzird, kas tobrīd ir neesošs, tad nevar viņam atbildēt, ka viņš muļķības stāsta, bet jāatrod vidusceļš, kā pateikt, lai pacients nezaudē ticību māsai, vienlaikus neapstiprinot maldīgos uzskatus. Māsai jābūt zināšanām, prasmēm un spējai nolasīt pēc pacienta ķermeņa valodas signālus, kas liecina par to, vai pacientam ir dzirdes vai redzes halucinācijas, pat gadījumos, ja viņš pats par to nestāsta. Jābūt īpašām prasmēm saskarsmē, lai uzsāktu un uzturētu sarunu tā, lai pacients justos droši, atklātu savas sajūtas un pārdzīvojumus.

Vienlaikus māsai jābūt gatavai un jāspēj valdīt pār savām emocijām situācijās, kad pacients ir agresīvs, uzbudināts, trauksmains vai uzbāzīgs, neatbildēt ar pretreakciju uz aizvainojumiem un pazemošanu. Laikus jāpamana agresīvas uzvedības sākuma simptomi, laikus jāiejaucas, lai cilvēks nezaudētu kontroles spējas pār sevi. Lai to izdarītu, māsai jābūt īpašām zināšanām par agresijas attīstības fāzēm, par agresīvo pacientu aprūpi, par to, kā jārīkojas, lai pēc pacienta nomierināšanas agresija neatkārtotos.

Īpašai pacietībai ir jābūt, strādājot bērnu psihiatrijā, jo bērni mēdz būt nežēlīgi un ļoti rupji. Reizēm māsai nākas dzirdēt no bērniem tādus vārdus, ko viņa savā mūžā nav dzirdējusi. Šīs situācijas prasa īpašu pacietību, savaldību no māsas puses, izpratni par notiekošo ar pacientu. Lai varētu palīdzēt bērnam, spētu rīkoties konkrētā situācijā, māsai ir jābūt zināšanām par bērnu attīstības posmiem, psiholoģiju un psihiskām saslimšanām.

Māsai savas kompetences ietvaros jāveic pacientu un viņu tuvinieku vai likumisko pārstāvju izglītošana par attiecībām ģimenē, izglītības nozīmi. Attālinātu skolas mācību laikā viņai jāsazinās ar skolu un jāīsteno mācību uzdevumu izpilde bērniem nodaļā. Viņai jāspēj atbalstīt un nepieciešamības gadījumā nomierināt bērnu vecākus, izglītot par bērna slimības gaitu, ārstēšanu un aprūpi, iespējām saņemt medicīnisko palīdzību stacionārā vai ambulatorajā nodaļā un sociālo palīdzību.

Geriatrijas nodaļā ārstējas pacienti cienījamos gados, kuriem ir demences slimība, stāvoklis pēc insulta. Gandrīz visas šīs slimības pavada kāda no somatiskām saslimšanām, tādēļ, lai aprūpētu šādus slimniekus, māsām jābūt vispusīgām, plašām zināšanās. Strādājot ar geriatrijas pacientiem, māsai ir jābūt īpašai cieņai pret veco cilvēku, zināšanām par izmaiņām veselībā un saskarsmes īpatnībām, cilvēkam novecojot. Jābūt lielai pacietībai vairākas reizes uzklausīt vienu un to pašu jautājumu, uz kuru jāsniedz vienmēr pieklājīga atbilde. Darbā ar geriatrijas pacientiem ir nepieciešamas zināšanas par ergonomikas principu pielietošanu, pārvietojot un aprūpējot pacientus, jo vismaz 60–70% geriatrijas pacientu atbilst 3. un 4. aprūpes līmenim. Īpaša piepūle ir vajadzīga, kad pacienti jāpiesēdina pie galda, jāpārvieto uz krēsla un gultas. Jāpalīdz visās pašaprūpes darbībās, ko pacients pats nespēj: jānomazgā, jāsaģērbj, jāpaēdina u. c. Māsai jākontrolē, lai pacientam būtu nodrošinātas pamatvajadzības, viņš būtu tīrs un drošībā. Pēc būtības šāds pacients ir aprūpējams kā mazs bērns, bet izrādot cieņu un paaugstinot pacienta pašvērtējumu. Diezgan bieži māsām nākas saskarties arī ar pacientu nāvi, kas ir psiholoģiski smagi.

Psihiatrijā māsām jāaprūpē arī pacienti, kam ar tiesas lēmumu ir nozīmēta piespiedu ārstēšana. Šajā nodaļā māsai vēl jāizprot pacientu manipulatīvā attieksme, jābūt īpašām zināšanām saskarsmē ar pacientiem, kam ir devianta uzvedība.

Īpaši grūta ir narkoloģisko pacientu aprūpe. Gan pacienti, gan viņu piederīgie novērtē personāla darbu, sakot: “Mēs apbrīnojam jūsu pacietību un spēju mierīgi runāt, atbalstīt, pārliecināt, ka viss būs labi. Nenosodāt, bet atbalstāt.” Teiktajā ir patiesība. Māsa rūpējas mierīgi, ar cieņu pret cilvēkiem ar trīcošām rokām un dvēseli, reizēm bravūrīgiem, pat naidīgiem, tajā mirklī neapmierinātiem ar sevi, savu dzīvi un visu pasauli. Māsa izmanto visas savas zināšanas, prasmes un iemaņas, lai palīdzētu, laicīgi pamanītu izmaiņas gan somatiskā, gan psihiskās veselības stāvoklī. Pārtraucot apreibinošo vielu lietošanu, pacientiem var rasties dažādas veselības problēmas: sirds un asinsvadu sistēmas traucējumi, sarežģījumi izvadorgānu sistēmā, neiroloģiskas problēmas, paasinās hroniskās slimības. Var attīstīties delīrijs – akūts aptumšotas apziņas stāvoklis ar spilgtām ilūzijām un redzes halucinācijām, murgiem, dezorientāciju laikā un telpā. Māsai ne tikai jānodrošina manipulāciju izpilde, aprūpe un pastāvīga uzraudzība, bet arī jārūpējas par drošu vidi gan pašam pacientam, gan apkārtējiem nodaļā (citiem pacientiem, personālam). Māsai jāizglīto pacienti par apreibinošo vielu lietošanas kaitīgumu, jāinformē par palīdzības un atbalsta saņemšanas iespējām ārpus slimnīcas.

Māsām, kas strādā garīgās veselības jomā, jābūt zināšanām, prasmēm un iemaņām ne tikai psihiatrijas pacientu aprūpē.

Garīgās veselības aprūpes māsām jānodrošina:

• pacientu ar brūcēm – izgulējumiem, izsitumiem, trofiskām čūlām, pēcoperācijas brūcēm, grieztām un strutainām brūcēm – aprūpe;
• grūtnieču aprūpe līdz dzemdībām un pēcdzemdību periodā;
• onkoloģisko pacientu visās vēža stadijās aprūpe;
• oftalmoloģijas pacientu ar glaukomu, kataraktu aprūpe, arī pēc acs operācijām;
• otolaringoloģisko pacientu ar dažādām ausu, deguna un kakla slimībām aprūpe;
• traumatoloģisko pacientu pēc gūžas locītavas operācijas un lūzumiem aprūpe;
• ginekoloģisko pacientu aprūpe pēc aborta, dažādām ginekoloģiskām slimībām, pēc ginekoloģiskas operācijas;
• stomu aprūpe;
• uroloģisko pacientu aprūpe pēc operācijām, piemēram, pastāvīga katetra maiņa;
• zondes barošana;
• terapeitisko un kardioloģisko pacientu, kam ar hipertensija, plaušu karsonis, HOPS, bronhiālā astma, cukura diabēts, dažādas sirds un asinsvadu slimības, aprūpe;
• pacientu ar ādas slimībām – dažādu veidu ādas ēdi, kašķi u. c. – aprūpe;
• neiroloģisko pacientu vai pacientu pēc insulta aprūpe;
• pacientu ar apdegumiem, barības vada ķīmiskiem apdegumiem aprūpe;
• dažkārt arī paliatīvā aprūpe.

Psihiatrijas slimnīcā cienām jebkuru māsu, kurai ir arī cita specializācija, jo mēs ar to iegūstam, iemācāmies ko jaunu. Latvijā ir apbalvojums “Sirds māsa”. Domājam, ka māsām, kas strādā psihiatrijas aprūpes jomā, varam piešķirt apbalvojumu “Dvēseļu māsa”, jo viņas to ir pelnījušas.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada decembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!