Ivars Krastiņš: Aiz intensīvās terapijas nodaļas durvīm

Ģimenes locekļa vai tuva drauga nokļūšana slimnīcā vienmēr ir pārdzīvojums ne vien pašam sasirgušajam, bet arī mājās palikušajiem. Jo īpaši sirds pamirst brīžos, kad uzzinām, ka tuvs cilvēks ievietots intensīvās terapijas nodaļā, jo šī vieta slimnīcā (domājams, seriālu un filmu iespaidā) asociējas ar nemitīgu balansu starp dzīvību un nāvi. Kas realitātē notiek aiz intensīvās terapijas nodaļas cieši slēgtajām durvīm, skaidro Liepājas reģionālās slimnīcas Intensīvās terapijas un anestezioloģijas nodaļas virsārsts IVARS KRASTIŅŠ.

Gaišās un ne tik gaišās puses

Reanimācijas jeb intensīvās terapijas nodaļa ir tieši tāda pati nodaļa kā pārējās nodaļas slimnīcā. Atšķirība ir vienīgi tajā, ka šī nodaļa ir, pirmkārt, labāk aprīkota ar dažādām tehniskām palīgierīcēm un, otrkārt, šeit strādā vairāk personāla nekā parastās nodaļās. Intensīvās terapijas nodaļā ir ļoti svarīga attiecība – personāls pret pacientiem un līdz ar to uzmanības daudzums, ko medmāsa var veltīt katram pacientam, tāpēc šajā nodaļā katras medmāsas uzraudzībā ir proporcionāli mazāk pacientu nekā citur.

Aparatūra, pie kā pacienti ir pastāvīgi pieslēgti, dod iespēju labāk sekot līdzīgi katra slimnieka stāvoklim – redzam izmaiņas sirdsdarbībā, asinsspiedienā, audu apgādē ar skābekli u.tml.

Tomēr šai nodaļai ir arī savas ne tik labās puses, tostarp viena no mūsdienu medicīnas nelaimēm, proti, aiz aparatūras, vadiem un spožajiem ekrāniem un glītajiem cipariem pazūd cilvēka personība. Ikdienas steigā reizēm pacientu identificē ar viņa slimību, teiksim, “kuņģa audzēju” vai “divpadsmitpirkstu zarnas čūlu”. Taču patiesībā gultā guļ nevis kāda no slimībām, bet gan konkrēts cilvēks – Kalniņš vai Bērziņš – ar savu raksturu un vajadzībām. Ja mēs par cilvēku runājam tikai kā par slimību, neuztverot viņu kā personību, cilvēks tā dēļ var ciest. Īpaši intensīvās terapijas nodaļā, kur, skatoties uz monitoru ekrāniem, ārsts vai māsiņa nopriecājas, viss ir lieliski, parametri teicami, taču pacients, iespējams, jūtas vientuļš, viņam nepatīk būt aplīmētam ar kaut kādiem vadiem un tamlīdzīgi. It kā sīkumi, taču cilvēkam tas var būt ļoti svarīgi.

Otra negatīvā puse, kas raksturīga intensīvās terapijas nodaļām, ir tajās mītošie mikrobi, kuri ir pārcietuši gandrīz visu un uz kuriem vairs nedarbojas lielākā daļa līdzekļu. Līdz ar to pacients, kas ilgstoši atrodas šāda tipa nodaļās, ir pakļauts slimnīcas infekcijas riskam. Cilvēka organisms, esot slims, ir novājināts un ar samazinātām imunitātes spējām, tādēļ apkārt esošie mikrobi, kuri nodaļā mitinās, par spīti rūpīgai tīrīšanai un dezinfekcijai, agri vai vēlu pacels galvu un radīs infekciju.

Veseļoties, nevis nomirt

Ir svarīgi saprast, ka no reanimācijas nodaļas nevajadzētu baidīties, jo tas, ka cilvēks šeit ievietots, nebūt nenozīmē nāves spriedumu. Šeit tiek ievietoti pacienti, kas ir smagāk slimi, vai tie, kuru stāvoklis ir nestabils, arī tādi, kam iespējami dažādi iznākumi, lai, izmantojot visas mūsu rīcībā esošās iespējas, no šiem dažādajiem iznākumiem panāktu pacientam labāko – izveseļošanos.

Intensīvās terapijas nodaļa noteikti nav vieta, kur pacientam atrasties ilgstoši vai kur ievietot pacientus, par kuriem ir skaidri zināms, ka viņi nomirs.

Tuvinieku atbalsts

Iznākums, kā beigsies atrašanās intensīvās terapijas nodaļā, lielā mērā ir atkarīgs no triju faktoru – pacienta, piederīgo un medicīnas personāla – mijiedarbības. Bez paša pacienta vēlmes izveseļoties un piederīgo atbalsta sekmīgs iznākums ir mazāk iespējams, savukārt, ja līdzdarbojas gan pacients, gan piederīgie, izredzes vienmēr pieaug.

Paša slimā cilvēka vēlme izveseļoties mūsu nodaļas gadījumā ne vienmēr ir iespējama, jo pacients savas slimības dēļ var būt bezsamaņā vai dažkārt viņa apziņa ir aptumšota medikamentu iedarbības dēļ, tāpēc tuvinieku atbalsts un sadarbošanās ar medicīnisko personālu ir jo īpaši svarīga.

Ārsts vienmēr izskaidro, kas un kāpēc ar pacientu varētu notikt un kas būtu jādara, lai viss notiktu pēc iespējami labvēlīgākā scenārija. Varu minēt vairākus gadījumus, kuros, tiešām pateicoties šai pozitīvajai mijiedarbībai ar pacienta tuviniekiem, ir izdevies pacientu izārstēt ļoti labi.

Piemēram, reiz bija gadījums, kad jauns vīrietis no pieklājīgas ģimenes ar trim maziem bērniem un jauku sievu smagi saslima un bija tuvu nāvei, tādēļ divus mēnešus tika turēts mākslīgajā miegā. Kad beidzot viņa stāvoklis stabilizējās, mēs viņu lēnām modinājām. Viņš pamodies neatcerējās pilnīgi neko un iztrūkstošo mēnešu dēļ nevarēja saprast pat datumus, tādēļ ik dienu pie viņa nāca sieva, rādīja ģimenes locekļu, bērnu attēlus un skaidroja, kā kuru sauc un ar ko viņš nodarbojas. Vīrs sākumā negribēja piepūlēties, sacīja, lai viņu liek mierā un iet prom. Tā bija nopietna problēma, taču sieva ar pacietīgu un rūpīgu darbu katru dienu vairākas stundas ar viņu strādāja kā psihologs, līdz viss nostājās savās vietās, cilvēks aizgāja mājās un tagad turpina vadīt savu saimniecību. Protams, ir zināmas sekas no slimības, taču viņš var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Savukārt cits gadījums bija līdzīgs minētajam, taču trūka piederīgo ieinteresētības. Šajā gadījumā tuvinieki ļoti pārdzīvoja par sava radinieka likteni, tomēr to pārsvarā darīja, stāvot pie viņa gultas ar bēdīgām sejām un saliktām rokām. Šis jauneklis aizgāja mājās ar atmiņas un domāšanas traucējumiem.

Kaimiņi, kurus neizvēlas

Nav noslēpums, ka liela daļa mūsu pacientu ir trakojoši dzērāji, kas nodzērušies līdz absolūtam deģenerācijas līmenim un nekontrolē savu uzvedību. Ja normāls, inteliģents cilvēks, esot smagi slims, vietu trūkuma dēļ nonāk kaimiņos šādam eksemplāram, kurš auro un lamājas pēdējiem mātes vārdiem, arī šo problēmu jāmēģina atrisināt visiem kopā, proti, mēs cenšamies nomierināt dzērāju, savukārt radinieki var palīdzēt, atvedot slimniekam austiņas, lai viņš klausās, piemēram, Bēthovena piekto klavierkoncertu un dzērāju nedzird. Tas ir vienkāršs piemērs, kā saprast, cik svarīgi ir tuvinieku apciemojumi un morālais atbalsts slimošanas laikā.

Process, nevis prece

Viena no mūsdienu nelaimēm ir tā, ka esam diezgan pamatīgi komercializējušies, valda uzskats, ka viss ir pērkams, un iemīļotākā izklaides vieta ir lielveikals. Mēs neejam uz teātriem vai koncertiem, bet braucam uz Spici. Liela daļa sabiedrības uzskata, ka arī slimnīca ir sava veida lielveikals, kurā pārdod veselību. Cilvēks domā tā: mani turp aizvedīs, man jāmaksā 10 eiro dienā, un par šo lielo naudu (par ko ikdienā varu nopirkt divas pudeles alkohola, četras paciņas kontrabandas cigarešu vai citas vērtīgas lietas) dakteris man iedos veselību. Un, ja veselību neiedos, tad ārsts vainīgs. Tomēr tik vienkārši tas diemžēl nav. Lai uzturētu veselību vai atgūtu to slimības gadījumā, pašam pacientam mērķtiecīgi jādarbojas un jāpieliek lielas pūles. Ja cilvēks visu mūžu ir nevis kustējies, bet sēdējis dīvānā, dzēris alu, ēdis burgerus, skatījies ziepju operas un pats par savu veselību nav rūpējies (gadiem ejot, nezina savu asinsspiedienu un citus svarīgus veselības rādītājus), nekas dižs par šiem 10 eiro dienā nesanāks. Pat ja ārstam izdosies kaut ko uzlabot, pacients izkļūs no slimnīcas un, nonākot atpakaļ ierastajā vidē, turpinās dzīvot kā līdz šim, nekādas veselības nebūs.

Tāpēc ir svarīgi apzināties, ka veselība ir nevis prece, ko nopirkt, bet gan process, kas jāveido apzināti kopā ar medicīnas personālu – ārstiem un māsām, kas pacientam un piederīgajiem var palīdzēt ceļā uz veselību, bet nevar to pārdot.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada augusta numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!