Ivars Geldners: Par un ap nierakmeņiem
Statistika liecina, ka aptuveni trešdaļa pacientu, kurus ikdienā uzklausa urologs, pie ārsta vērsušies nierakmeņu slimības dēļ. Vienam no 11 cilvēkiem ir nierakmeņi, un saslimstībai ir tendence aizvien pieaugt. Šī slimība, ko zinātniski sauc par nefrolitiāzi, saistīta ar cietu konkrementu jeb akmeņu veidošanos nierēs un cilvēku visbiežāk netraucē līdz brīdim, kad kāds no akmeņiem migrē no nieres un iesprūst urīnceļos, radot spēcīgu sāpju epizodi – nieru koliku. Plašāk par nierakmeņu slimību stāsta Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas urologs IVARS GELDNERS.
Kas liecina par slimību
Pacienti ar nierakmeņu slimību ir iedalāmi trijās grupās atkarībā no tā, kā šo slimību izdevies atklāt.
Pirmajā gadījumā cilvēks nonāk neatliekamās palīdzības nodaļā ar ļoti spēcīgām sāpēm sānos, sliktu dūšu un vemšanu. Sāpes var izstarot uz vēdera priekšējo sienu, vēdera lejasdaļu, sēkliniekiem, un tām var pievienoties urinēšanas traucējumi – bieža nepieciešamība urinēt mazām porcijām. Uzņemšanas nodaļā šādam pacientam veic izmeklējumus, kas ļauj konstatēt akmeni, kas ir cēlonis minētajām sūdzībām. Šādi simptomi rodas gadījumos, ja nieres akmens ir izkļuvis jeb migrējis laukā no nieres un nokļuvis urīnvadā (orgānā, kas savieno nieres bļodiņu ar urīnpūsli), nosprostojot urīna plūsmu un radot sastrēgumu urīnceļos, kas atrodas augstāk par nosprostojumu, jo nieres, par spīti nosprostojumam urīnvadā, turpina producēt urīnu. Spēcīgās sāpes rada urīna sastrēguma izraisīts nieres kapsulas iestiepums, tātad sāp nevis paša akmens iestrēgšana, bet gan niere. Savukārt sāpju izstarojums uz dažādām lokalizācijām skaidrojams ar nervu sistēmas īpatnībām.
Otrajā gadījumā nierakmeņu slimību konstatē, veicot izmeklējumu (visbiežāk – sonogrāfiju) kādas citas problēmas (visbiežāk – vēdera dobuma problēmu vai muguras sāpju) dēļ. Šādi akmeņi atrodas nierēs, urīna plūsmu netraucējot, tāpēc parasti sāpes nerada un cilvēkam neliek par sevi manīt.
Trešajā gadījumā akmeņi tiek konstatēti mērķtiecīgos papildizmeklējumos cilvēkiem, kuriem ārsts var prognozēt nierakmeņu veidošanos, jo šiem pacientiem jālieto zināmu grupu medikamenti, piemēram, ārstējot hematoloģiskas slimības, kā rezultātā organismā atbrīvojas vielas, kas izdalās caur urīnceļiem un spēj veidot akmeņus.
Riska faktori saslimšanai
Ņemot vērā, ka ir vairāku veidu nierakmeņi – kalcija oksalātu, urīnskābes, cisteīna, struvīti jeb infekcijas un jauktie akmeņi – un katram no tiem ir atšķirīgs rašanās cēlonis un mehānisms, arī slimības riska faktoru ir daudz un dažādi.
Daļa riska faktoru ir iedzimti (piemēram, metabolisma traucējumi vai anatomiskas īpatnības), bet pārējie – iegūti dzīves laikā (piemēram, urīnceļu infekcijas, vienas nieres zaudējums, dažādas kuņģa un zarnu trakta slimības, kā arī plašas zarnu rezekcijas jeb saīsināts kuņģa trakts un bariatriskā ķirurģija, ko veic ar mērķi samazināt lieko svaru).
Labvēlīgus apstākļus nierakmeņu veidošanās procesam rada nepietiekama šķidruma uzņemšana, kas rezultējas ar mazāku un koncentrētāku urīna apjomu, nekā vēlams normālu fizioloģisko procesu norisei. Ar šo apstākli arī skaidrojams, kāpēc atsevišķās dienvidvalstīs nierakmeņu slimība sastopama biežāk nekā Ziemeļvalstīs, proti, mēs uzņemam mazāk šķidruma nekā to zaudējam, tāpēc nierēm ir mazāka ūdens izvadīšanas funkcija.
Ārstēšanas iespēju daudzveidība
Ja akmens ir migrējis urīnvadā un cilvēks nonācis slimnīcas uzņemšanas nodaļā ar nierakmeņu lēkmi, mēs, veicot izmeklējumus, varam noteikt ne vien akmeņu esamību un lokalizāciju, bet arī to izmērus. Tieši izmērs ir būtiskākais stūrakmens turpmākās ārstēšanas izvēlē.
Pati vienkāršākā no ārstēšanas metodēm ir nogaidoša novērošana. To varam īstenot gadījumos, ja akmens izmērs ir mazāks par 6 mm, jo ir pierādīts, ka šādu akmeņu izvadīšana spontāni jeb dabiskā ceļā notiek salīdzinoši bieži. Šādiem pacientiem nozīmējam pretsāpju medikamentus (tādus kā ibuprofēns vai diklofenaks), ko lietot sāpju gadījumā, un rekomendējam dzīvot aktīvu dzīvesveidu un pēc noteikta laika (parasti – divām nedēļām) veikt kontroles izmeklējumu ar mērķi pārliecināties, ka akmens ir izdalījies no urīnceļiem.
Diemžēl ne vienmēr akmens izmērs ir vienīgais faktors, kas ļauj pieņemt lēmumu par ārstēšanas metodi. Nozīmēt nogaidošu novērošanu ārstēšanu varam vienīgi tiem pacientiem, kam labi palīdz simptomātiska pretsāpju terapija un nav pazīmju, kuras liecinātu par infekcijas esamību vai nieru funkcijas pasliktināšanos. Šo metodi nepiedāvāsim arī grūtniecēm, pacientiem ar vienu nieri vai nierakmeņu slimību abās nierēs.
Pacientiem, kam ir infekcijas pazīmes, refraktāras sāpes (tādas, kas nepadodas medikamentozai ārstēšanai), kā arī riska grupu populācijai izvēles ārstēšanas metode ir aktīva novērošana.
Visbiežāk pirmais aktīvas ārstēšanas etaps ir augšējo urīnceļu atslogošana, radot brīvu urīna atplūdi un mazinot sastrēgumu nierē, kas notiek, urīnvadā ievadot stentu (vienkāršu plastmasas caurulīti). Stents palīdz ne vien mazināt simptomus, bet arī palīdz novērst infekciju, kam galvenais priekšnosacījums ir nieres drenāža. Infekcijas gadījumā tikai pēc adekvātas drenāžas nodrošināšanas varam pacientam nozīmēt antibiotiskus līdzekļus un simptomātiskus līdzekļus.
Dažkārt drenāžu nodrošina mazinvazīvi – caur ādu ievadot drenu līdz nieres bļodiņai, un līdzīgā ceļā varam veikt tā saukto perkutāno nefroskopiju, ievadot uz nierēm instrumentus, skaldīt nieres bļodiņās vai kausiņos esošos akmeņus un tos evakuēt.
Kā nākamo ārstēšanas etapu varam piedāvāt neinvazīvu manipulāciju distances litotripsiju vai minimāli invazīvu retrogrādu urīnceļu ķirurģiju, kas nozīmē instrumentu ievadi caur urīnizvadkanālu urīnpūslī un no tā – urīnvadā un līdz pat nierei. Šādi mēs tiešā vizuālā kontrolē akmeni varam satvert groziņā un evakuēt vai arī skaldīt, pēc tam evakuējot šķembas vai atstājot tik sīkus fragmentus, ka tie paši spēj izdalīties kopā ar urīnu.
Brīdī, kad ir izsmeltas visas mazinvazīvās manipulācijas vai akmens ir tik liels, ka tās nebūtu mērķtiecīgas, mēs pacientam piedāvājam ķirurģisku operāciju ar tiešu piekļuvi urīnceļiem. Tā varētu būt laparoskopiska vai atvērta operācija. Jānomierina gan, ka mūsdienās arvien retāk nepieciešams izmantot atvērtu vai laparoskopisku ķirurģiju nierakmeņu slimības ārstēšanā.
Vai akmens uzradīsies atkal
Cilvēkam, kam jau reiz ir bijis nierakmens, ir augtāks saslimšanas recidīva risks nekā pārējai populācijai, tāpēc, ja mēs ārstējam nierakmeņus, tad svarīgi veikt vēl virkni izmeklējumu iespējamo slimības cēloņu izslēgšanai.
Nebūtu slikti, ja tiktu veiktas arī pašu akmeņu ķīmiskā satura analīzes, kas gan Latvijā pašlaik nav ieviests.
Nierakmeņu slimības profilakse
Universāla rekomendācija jebkuras urīnceļu slimības profilaksē ir pietiekama šķidruma daudzuma lietošana uzturā. Svarīgi, ka šajā jautājumā balstāmies nevis uz izdzertā šķidruma apjomu, bet gan uz diennaktī nepieciešamo urīna daudzumu. Tas nozīmē, ka, piemēram, ziemā, lai panāktu noteiktu urīna apjomu, jādzer mazāks šķidruma daudzums nekā vasarā (kad zaudējam šķidrumu ne vien caur nierēm, bet arī svīstot), tāpat arī aktīva dzīvesveida dzīvotājam jāuzņem vairāk šķidruma nekā tam, kurš neveic praktiski nekādas aktivitātes.
