Inita Dāniele: Sēnes – bīstamās līdzinieces
Sēņošana Latvijā ir ļoti izplatīta tradīcija, tomēr nereti sēņotājus attur bailes no saindēšanās, tāpēc tiek vāktas tikai nedaudzas, labi pazīstamas sēņu sugas. Tomēr, par spīti piesardzībai, reizēm tomēr nepatīkami piedzīvojumi saistībā ar sēnēm gadās, reizēm pat ar letālām sekām. Patieso saindēšanās gadījumu skaitu noteikt ir grūti, jo ne jau visi gadījumi nonāk līdz ārstiem un ekspertīzei, lai noteiktu, ar kuru sēni cilvēki saindējušies.
Neviens tīšu prātu nevāc indīgās sēnes. Visi domā, ka vāc tikai ēdamas, tāpēc paši cietušie uzskata, ka saindējušies ar ēdamām sēnēm. Cilvēki bieži mēdz jokot, ka visas sēnes ir ēdamas, bet dažas tikai vienu reizi mūžā. Taisnību sakot, “vienu reizi ēdamās sēnes” ir tikai dažas, un, tās labi iepazīstot, no saindēšanās var pilnībā izvairīties.
Aplamie priekšstati par indīgo sēņu atpazīšanu
Nav nekādu kopīgu pazīmju, pēc kurām var pateikt, ka sēne ir indīga, tāpēc katras sēnes īpašības jāiepazīst individuāli. Tomēr cilvēkiem ļoti gribas atvieglot sev dzīvi, tāpēc diezgan plaši izplatās dažādi zinātniski nepamatoti paņēmieni indīgo sēņu noteikšanā.
Lūk, izplatītākie aplamie indīgo sēņu noteikšanas “paņēmieni” un to skaidrojumi:
- 1. mīts. Ja sēnei ir gredzentiņš uz kātiņa, tad tā ir indīga. Gredzentiņš ir arī ēdamajām sēnēm – atmatenēm, dižsardzenēm, čigānenēm.
- 2. mīts. Ja sēnes mīkstums griezumā maina krāsu, tad tā ir indīga. Arī ēdamās apšu un lāču bekas, kā arī smilšbekas griezumā zilē.
- 3. mīts. Ja sēnei ir patīkama garša un smarža, tad tā nav indīga. Arī visindīgākā Latvijas sēne – zaļā mušmire – smaržo pēc medus un garšo pēc riekstiem.
- 4. mīts. Ja katlā ir kāda indīga sēne, tad sudraba karote ūdenī melnē. Melnēšanu izraisa sēru saturošo aminoskābju iedarbība uz sudrabu. Tās sastopamas gan indīgajās, gan ēdamajās sēnēs.
- 5. mīts. Ja sēnes vārot kļūst melnas, tad tās nav ēdamas. Vārot melnē arī daļa ēdamu bērzlapju un beku.
- 6. mīts Ja sēnes ēd tārpi, tad tās ir ēdamas. Sēņu odiņu kāpuri, kurus tautā dēvē par tārpiem, dzīvo arī indīgajās sēnēs
Indīgo sēņu iedarbība
Indīgās sēnes pēc to iedarbības var iedalīt vairākās grupās.
Sēnes, kas iedarbojas uz gremošanas sistēmu
Šīs ir vismazāk bīstamās indīgās sēnes. Saindēšanās gadījumā pēc 20–120 minūtēm rodas dažāda smaguma gremošanas traucējumi – nelaba dūša, sāpes vēderā, nespēks, svīšana, vemšana, caureja. Saindēšanās pazīmes parādās ātri (20–120 minūtes pēc ēšanas). Pie šīs grupas pieder vilnīši, bērzlapes ar ļoti sīvu garšu, rūgtā sērsēne, sēra pūkaine, baltbrūnā pūkaine u.c.
Sēnes, kas iedarbojas uz nervu sistēmu
Saindēšanās ar šīm sēnēm ir daudz bīstamāka. Arī šajos gadījumos saindēšanās pazīmes parādās samērā ātri – pēc 30–120 minūtēm. Raksturīgs uzbudinājums, kam seko smieklu un raudu lēkmes, bezsamaņa, murgi, halucinācijas, elpošanas un pulsa palēnināšanās, svīšana, siekalošanās, arī gremošanas traucējumi. Šajā grupā ietilpst sarkanā mušmire, panteru mušmire, šķiedrgalvītes, iebaltā piltuvene, lapu piltuvene u.c.
Sēnes, kas iedarbojas uz aknu un nieru šūnām
Šīs ir ļoti bīstamas indīgās sēnes, īpaši tāpēc, ka saindēšanās pazīmes parādās vēlu, pēc 8–40 stundām, kad jau ir skarti dzīvībai svarīgi orgāni. Raksturīga stipra vemšana un caureja, neremdināmas slāpes, asinsspiediena pazemināšanās, aukstas rokas un kājas, krampji. Šajā laikā jau sākusies aknu un nieru šūnu nekroze, tāpēc saindēšanās bieži beidzas ar nāvi. Pie šīs grupas pieder Latvijas indīgākās sēnes – zaļā un baltā mušmire.
Sēnes, kas ir indīgas kopā ar alkoholu
Raksturīgākā šāda sēne ir pelēkā tintene. To izmanto tautas medicīnā alkoholiķu ārstēšanā. Saindējoties raksturīgas sirdsklauves, karstuma sajūta, sejas apsarkums, vemšana, caureja, slāpes. Šīs pazīmes dažu stundu laikā izzūd, bet pēc atkārtotas alkohola lietošanas tuvākajās dienās parādās no jauna.
Sēnes, kas izraisa sarkano asins ķermenīšu noārdīšanos
Dažas sēnes, kā, piemēram, kailā mietene Paxillus involutus, satur toksīnus, kas izraisa sarkano asinsķermenīšu sabrukšanu (hemolīzi), aknu un nieru darbības traucējumus. Lai gan bijušas vairākas publikācijas par šo tēmu, daudzi cilvēki aizvien vēl kailās mietenes lieto uzturā. Šīs sēnes īpatnība ir tā, ka toksiskās vielas organismā uzkrājas un saindēšanās pazīmes var parādīties pēc daudzkārtējas sēņu lietošanas. Reizēm mēdz būt tradicionālās saindēšanās pazīmes – vemšana un caureja – pat pēc vienreizējas šo sēņu lietošanas, īpaši, ja tās saceptas bez iepriekšējas novārīšanas.
Halucinogēnās sēnes
Kailgalvju ģints sēnes satur halucinogēnu vielu – psilocibīnu. To ievešana un audzēšana Latvijā aizliegta ar likumu. Latvijā sastopamās kailgalvju sugas satur ļoti nelielu psilocibīna daudzumu. Nozīmīgākā psilocibīnu saturošā sēne – smailā kailgalve – Latvijā sastopama ļoti reti un ir atšķirama no citām neliela izmēra pļavu sēnēm tikai ar mikroskopa palīdzību.
Kā atšķirt
Lai izvairītos no nelaimes gadījumiem, svarīgi ir pazīt pašas indīgākās sēnes un zināt, ar kurām ēdamajām sēnēm tās var sajaukt.
Pati indīgākā sēne Latvijā ir zaļā mušmire Amanita phalloides, kura aug zem ozoliem mežos un parkos. Tās svarīgākā pazīme ir bumbuļveida paresninājums pie kātiņa pamatnes, tāpēc šaubu gadījumā sēne nevis jānogriež, bet ar nazi uzmanīgi jāizceļ no zemes. Zaļo mušmiri iespējams sajaukt ar zaļas krāsas bērzlapēm Russula spp., bet bērzlapei pie kātiņa pamata bumbuļa nekad nav. Tāpat bērzlapes var atšķirt pēc mīkstuma struktūras – tās ir trauslas, birzīgas, bet mušmire ir samērā mīksta. (Skat. 1. un 5. attēlu.)
Jauns zaļās mušmires augļķermenis ir ietverts vispārējā plīvurā, tāpēc ļoti jaunus augļķermeņus var pat sajaukt ar zemestaukiem Phallus impudicus! (Skat. 2. un 3. attēlu.)
Otra bīstamākā sēne ir egļu mežos augošā baltā mušmire Amanita virosa, kura ir ļoti līdzīga atmatenēm, īpaši turpat egļu mežos augošajai dzeltējošajai atmatenei Agaricus silvicola. Galvenā pazīme, pēc kuras šīs sēnes var atšķirt, ir lapiņu krāsa. Mušmirēm lapiņas vienmēr baltas, bet atmatenēm – jaunām sēnēm sārtas vai pelēcīgas, vecumā gandrīz melnas. (Skat. 6. attēlu.)
Sēņotājam ļoti svarīgi ir iemācīties pazīt arī parasto žultsbeku Tylophilus felleus, kas gan nav indīga, bet rūgtās garšas dēļ var sabojāt visu ēdienu. Žultsbeka līdzinās gan baravikām, gan bērzubekām, visvienkāršāk to pazīt, pieliekot pie mēles – rūgtā garša uzreiz būs jūtama. Svarīga žultsbekas pazīme ir arī tīklveida zīmējums uz kātiņa un sārts stobriņu slānis. (Skat. 7. attēlu.)
Bīstama indīgā sēne ir arī apmalotā ķiverene Galerina marginata, kuru nepieredzējis sēņotājs var sajaukt ar mainīgo pacelmeni Kuehneromyces mutabikis. Apmalotās ķiverenes augļķermeņi ir mazāki, neveido tik lielas grupas, aug uz skuju koku koksnes. Mainīgā pacelmene aug uz lapu koku celmiem un kritalām, tās cepurīte ir higrofāna (ūdeni uzsūcoša), izžūst, sākot no centra, tāpēc cepurīte ilgi ir divkrāsaina – ar tumšāku maliņu. Kātiņš zem gredzena mainīgajai pacelmenei (Skat. 9. attēlu) ir zvīņains, bet apmalotajai ķiverenei – gluds (Skat. 8. attēlu).
Arī vāji indīgā vai vienkārši rūgtuma dēļ neēdamā rūgtā sērsēne Hypholoma fasciculare var šķist līdzīga gan mainīgajai pacelmenei, gan ēdamajai dūmainajai sērsēnei Hypholoma capnoides. Atšķirt var pēc lapiņu krāsas. Rūgtajai sērsēnei lapiņas ir zaļganas, dūmainajai sērsēnei pelēkas, bet mainīgajai pacelmenei brūnganas. Šo sēņu pazīšana jau ir mazliet sarežģītāka un prasa lielāku pieredzi.
Vienīgā sēne, kuru, šķiet, nevar sajaukt ne ar vienu citu, ir parastā gailene Cantharellus cibarius. Par tās līdzinieci uzskata dzeltensarkano negaileni Hygrophoropsis aurantiaca, tautā sauktu par neīsto gaileni (skat. 4. attēlu). Tā ir mazvērtīga, sīksta ēdamā sēne, kuru var atšķirt pēc oranžajām lapiņām.
Mūsdienās aizvien vairāk pieejamas dažādas skaistas grāmatas ar fotogrāfijām un pat mobilās aplikācijas, ar kuru palīdzību var noteikt sēņu sugas pēc attēliem. Diemžēl izlasīt arī aprakstus parasti nav ne laika, ne pacietības, ne arī vēlmes saprast lietotos terminus. Pirmais, ko parasti attēlā pamana, ir cepurītes krāsa. Diemžēl tā ir ļoti mainīga un nedroša pazīme. Tādējādi iespējams saindēties ar tādām mazpazīstamām sēnēm kā tīmeklenēm (skat. 12. atēlu), sārtlapītēm utt.
Savukārt meklējot pļavās un ganībās halucinogēnās kailgalves, cerētā efekta vietā var nokļūt citos medību laukos, jo ļoti līdzīgas ir arī vairākas nāvējoši indīgas šķiedrgalvītes (Skat. 13. attēlu).
Jebkurā gadījumā jāievēro pats galvenais sēņotāja likums – lasīt tikai tās sēnes, kuras pazīstat pilnīgi droši! Bet vēl labāk ir nodarboties ar sēņu vērošanu un fotografēšanu – fotografējot vēl neviens nav saindējies!
Foto: Inita Dāniele
Inita Dāniele- Bioloģe, mikoloģe
Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja