Ingūna Liepa: Veselības aprūpe ir valsts drošības jautājums

Kādēļ izvēlējāties kļūt par ārsti? Kāds bijis ceļš līdz tam?

Kopš bērnības zināju, ka mācīšos par ārsti. Mana mamma strādāja Aizputes slimnīcā par vecmāti. Kad vēroju to atbildību, aizrautību un pienākuma apziņu, kas viņai piemita, un ikdienā redzēju, kā mediķis spēj palīdzēt pacientiem, tas man šķita patiesi cēls darbs. Sākot ar māsu palīgu vai sanitāru, līdz pat ārstam vai slimnīcas vadītājam. Tam kā pievienota vērtība nāca klāt mana tēva attieksme pret lietām: viņa izzinātkāre, empātija komunikācijā ar cilvēkiem. Sapratu, ka vēlos iet tieši šādu dzīves ceļu. Bet tādu īstu atziņu par mediķa darbu, šķiet, neviens nav pateicis precīzāk par profesoru Paulu Stradiņu viņa slavenajā lekcijā, kuru viņš lasīja pirmā kursa studentiem pirms aptuveni 75 gadiem. Viņš teica, ka medicīna ir viscilvēcīgākā no mākslām, un tajā apvienots amats, zinātne un māksla. Mediķis savā profesijā spiests un viņa uzdevums ir nepārtraukti sevi izglītot visas dzīves gājumā. Mediķa lielākā alga ir prieks, ka esi palīdzējis otram. Gadā, kad stājos augstskolā, konkurss bija deviņi cilvēki uz vienu vietu, bet es tam biju mērķtiecīgi gatavojusies, padziļināti mācījusies ķīmiju un citus mācību priekšmetus. Izvēlēties interno medicīnu mani pamudināja nokļūšana Rīgas 1. slimnīcā profesora Jūlija Anšeļeviča vadītajā hospitālās terapijas katedrā. Sajutu gaisotni, kas tur valdīja: ar attieksmi, prasībām, sistēmisko un zinātnisko pieeju darbam. Tā bija stingri strukturēta hierarhija, kur katrs zināja savus uzdevumus, bet vienlaikus demokrātiska vide ar ļoti lielu cieņu pret pacientiem un starp kolēģiem. Joprojām atceros, kā profesors Anšeļevičs reizi nedēļā gāja konsultācijās pie sarežģītākajiem pacientiem. Ieejot palātā, sasveicinājās un ar katru aprunājās. Maza, bet zīmīga nianse par attieksmi. Pieklauvēt pie pacienta palātas durvīm – arī tas ir svarīgi. Tā bija augsta līmeņa darba ētika. Uzskatu Rīgas 1. slimnīcas speciālistus un Rīgas Medicīnas institūta 1. hospitālās terapijas katedras darbiniekus par saviem lielākajiem dzīves skolotājiem ārsta profesijā. Un, kā jau neatliekamās palīdzības slimnīcā, tur bija ļoti daudz akūtu situāciju. Man tas patika. Izkristalizējās vēlme kļūt par internisti ar apakšvirzienu kardioloģijā. Es vairāk strādāju kā interniste, bet no visām internās medicīnas specialitātēm kardioloģija man ir vistuvākā.

Kad 1978. gadā beidzu Medicīnas institūtu, profesors Anšeļevičs man piedāvāja turpināt mācības klīniskā ordinatūrā aspirantūrā. Taču kopmītņu dzīve man bija tik tālu apnikusi, ka devos strādāt prom no Rīgas, bet pēc trim gadiem atgriezos. Tas bija laiks, kad varēju gan mācīties, gan strādāt specialitātē, tajā skaitā kā nodaļas vadītāja pienākumu izpildītāja. Vēl vairāk nostiprināju sevī iemaņas, kā strādāt ar pacientiem un kādām attiecībām jābūt starp kolēģiem. Jau 45 gadus esmu medicīnā, un joprojām apzinos sevi kā ārsti, lai arī 25 no šiem gadiem esmu bijusi slimnīcu vadītāja. Vispirms mazajā Alojas slimnīcā, kas šobrīd vairs nepastāv, tad 12 no 25 Vidzemes slimnīcā nostrādātiem gadiem biju slimnīcas vadītāja, un pēdējos 10 gadus – Cēsu klīnikā.

Kā kļuvāt par Cēsu slimnīcas vadītāju?

Līdz 2013. gadam, kad kļuvu par Cēsu klīnikas vadītāju, maz zināju par Cēsīm. Pazinu vadītājus, dažus no Cēsīs strādājošiem ārstiem, savus kursabiedrus. Priekšstats man bija tikai no statistikas datiem par personāla nodrošinājumu, no informācijas, ko ieguvu, strādājot pie maģistra darba biznesa vadībā par ārstniecības personāla nodrošinājumu Vidzemes reģionā. Man radās priekšstats par Cēsīm kā ļoti pašpietiekamu, tradīcijām un kultūrvēsturiskām vērtībām bagātu novadu ar savām noteiktām prioritārām nozarēm – izglītību un kultūru. Bet man īsti nebija skaidrs, kāds novadā ir statuss veselības aprūpei. Sākums nebija viegls, jo sabiedrībā bija bažas par Cēsu klīnikas iespējamu pievienošanu Vidzemes slimnīcai. Iepriekšējā desmitgadē politisku lēmumu rezultātā biju gājusi cauri Rūjienas un Valkas slimnīcu pievienošanai Valmieras slimnīcai. Tā rezultātā radās Vidzemes slimnīca. Līdz ar to cēsniekos varēja rasties aizdomas, ka varbūt arī Cēsīm būs šāds nākotnes scenārijs. Šāds uzdevums man nekad nav bijis.

Vai ir bijusi kāda reize, kad savu izvēli esat nožēlojusi? Ja jā, tad kādēļ?

Impulsīvi gribētos teikt “nē”. Tomēr, pārdomājot dažādus notikumus, varu nosaukt divas epizodes, kad gandrīz katru dienu sev uzdevu mokošos jautājumus - “Kāpēc man tas jādara?” un “Vai mācēšu pieņemt pareizos lēmumus?” Pirmā situācija bija 2009. –2011. gadā. Saistībā ar ekonomisko krīzi slimnīcām pēkšņi un dramatiski samazināja finansējumu. Vidzemes slimnīcā vajadzēja slēgt vairākus profilus, bija jāatlaiž darbiniekus, tajā skaitā kolēģus, ar kuriem biju ilgstoši strādājusi kopā un kurus uzskatīju par saviem skolotājiem. Tā bija viena no vissmagākajām situācijām. Tajā laikā tika pārprofilēta Limbažu un Smiltenes slimnīca, kur bija reducēta neatliekamās palīdzības nodrošināšana. Pacientus veda uz Vidzemes slimnīcu, un nekādu papildu finansējumu mēs par to nesaņēmām. Diemžēl nebija arī atrunāta kārtība, kā organizēt palielināto pacientu plūsmu Uzņemšanas nodaļā. Nebija tādas observācijas vienības, kāda ir tagad. Tāpēc nebija skaidrs, kā varētu notikt izmitināšana, ja nakts vidū no 100 kilometru attālas vietas atved pacientu, kuram stacionēšana nav nepieciešama. Visu šo procesu rezultātā veidojās arī konflikti, kas padarīja veselības aprūpes sniegšanas situāciju apgrūtinātu. Otra situācija izveidojās 2020. gadā līdz ar pandēmijas sākumu, kas sev līdzi nesa daudz nezināmā. Mēs zinājām par nāves gadījumiem Eiropā un pirmajiem gadījumiem jau arī Latvijā. Beidzot bijām saņēmuši ilgi gaidītos individuālās aizsardzības līdzekļus. Vienlaikus tika apšaubīta šo aizsardzības līdzekļu kvalitāte. Sākās tā sauktā “masku sāga”. Sajūta bija ļoti nedroša, jo sabiedrībā tika veidots priekšstats, ka individuālās aizsardzības līdzekļi nav derīgi. Uz šī fona bija jāorganizē darbs, jāsūta savus kolēģus nodrošināt medicīniskos pakalpojumus. Bija jāveic neskaitāmas sarunas ar darbiniekiem un citiem sabiedrības locekļiem, kuri pieprasīja drošības garantijas. Tā tiešām bija tāda frontes sajūta, kuru pastiprināja neskaidra krīzes vadība. Sākumā visa orientācija bija uz lielajām jeb universitātes slimnīcām, kur tika veikta personāla sagatavošana, apmācība Covid-19 pacientu ārstēšanā, bija atbilstošs individuālo aizsardzības līdzekļu nodrošinājums. Un tad pēkšņi, bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanas, ieviesa prasības 2. un 3. līmeņu slimnīcām šo pacientu ārstēšanai. Tajā situācijā ļoti daudz kas bija atkarīgs no slimnīcas vadības lēmumiem.

Spēja pieņemt pareizus lēmumus veidojas darba gadu laikā. Tā nevar rasties tikai no teorijas. Man bija tā brīnišķīgā iespēja, ka vispirms strādāju par ārsti un varēju iepazīt ar veselības aprūpi saistītos procesus no iekšpuses. Brīdī, kad pati jau biju guvusi empīrisku pieredzi kā vadītāja, nonākusi pie daudziem secinājumiem jeb izgudrojusi savu velosipēdu, izmantoju iespēju maģistrantūrā mācīties biznesa vadību ar apakšprogrammu veselības aprūpē. Tas daudzus no tiem riteņiem, kas bija izgudroti, balstoties empīriskā pieredzē, apstiprināja teorijā. Manī nostiprinājās pārliecība, ka daudzās situācijās lēmumi bijuši pareizi. Bet skaidrs, ka vadītājam jāmācās nepārtraukti. Katrs nostrādātais gads sniedz kādu jaunu pieredzi un liek izdarīt jaunus secinājumus, kā arī veikt pārmaiņas. Protams, vadītājiem svarīgus lēmumus vienmēr jāizskata darba grupā, lai mazinātu kļūdu iespēju. Pozitīvā ziņā apbrīnoju kolēģus, kuri piekrīt vadīt slimnīcas, neko nezinot par veselības aprūpi. Process, kamēr tu saproti, kā strādā šī nozare, tomēr prasa noteiktu laiku.

Saprotu, ka ar pacientiem pati vairs nestrādājat (ja kļūdos, labojiet), vai viegli bija no viņiem atteikties par labu slimnīcas vadīšanai?

Valmierā joprojām esmu daktere Liepa. To ļoti izjūtu ikdienā, ne tikai ar bijušajiem kolēģiem, bet arī pacientiem un viņu piederīgajiem, kad eju pa ielu vai dodos uz veikalu un satieku cilvēkus. Pacientu vidū man ir daudz labu paziņu. Arī iekšēji visu mūžu jutīšos kā ārste. Kad tikko kļuvu par vadītāju, man bija ilūzija, ka varbūt to var savienot, bet drīz vien sapratu, ka no tā cietīs abi darbi. Mēģinot labi darīt abus darbus, nepieciešami pārāk lieli iekšējie resursi. Laikā, kad to mēģināju apvienot, ļoti nopietna slimība mani atsēdināja, liekot saprast savas fiziskās robežas, kādas mums katram ir.

Kas bijis tas, kas Jums licis turpināt šo ceļu - būt vadītājai, turpināt organizēt slimnīcas darbu?

Vienmēr vadībā esmu centusies strādāt tā, kā es gribētu pati tikt vadīta un atbalstīta kā klīniskais ārsts. Tas ir tāds manis pašas definēts uzdevums. Man šķiet interesanti tālāk attīstīt un transformēt pieredzi un zināšanas, kas izveidojušās gan mācību procesā, gan praksē Latvijā un ārzemēs. Deviņdesmitajos gados un divtūkstošo gadu sākumā man bija iespēja apgūt veselības aprūpes darba organizāciju Ziemeļreinā – Vestfālenē un pēc tam šo pieredzi iespēju robežās izmantot Latvijā. Tas ir entuziasms un aizrautība. Atsaucoties vēlreiz uz P. Stradiņa formulējumu, tad, kad esi apguvis prasmes, pieredzi un zināšanas, vari justies brīvāk un medicīnā ienest radošumu. Tas attiecas arī uz slimnīcas vadību. Spēju interpretēt, meklēt labākos ceļus, saprast, kas būs efektīvāk un stratēģiski pareizāk ilgtermiņā. Un, ja doti apstākļi to realizēt, apkārt ir kolēģi, laba komanda, ar kuru kopā strādāt, var paveikt ļoti daudz.

Kāda ir galvenā Cēsu slimnīcas “panākumu atslēga”, ka tā 2022. gadā tā kļuva par Gada slimnīcu?

Atslēgas ir vairākas. Ir pilnībā vienalga, vai runa ir par lielu vai mazu slimnīcu, vai tā atrodas Rīgā vai kur citur, ārstniecībai jābūt orientētai uz pacientiem. Jau no pieredzes Rīgas 1. slimnīcā esmu pārliecinājusies, cik svarīgi “iekāpt pacienta kurpēs”. Tas ir būtiski, un tas strādā. Vēl svarīgi nekonkurēt ar kaimiņiem, ar citā līmenī esošām slimnīcām. Jāatrod savu vietu un nišu. Lai to izdarītu, bija jāapzina Vidzemes reģiona iedzīvotāju vajadzības, kā arī savas stiprās puses, to, kur varam vēl augt. Universitātes slimnīcām vienmēr būs tas, kas vajadzīgs terciārai palīdzībai, bet kas ir tas, ko kvalitatīvi varam izdarīt mēs? Uz to ir jāiet. Piemēram, 2018. gadā tika pieņemts lēmums slēgt dzemdību nodaļu. Situācijā, kad bija maz pacientu un permanenti trūka operējošu ginekologu – dzemdību speciālistu dežūru nodrošināšanā, bija ļoti dārgi uzturēt nodaļu atbilstoši visām kvalitātes prasībām. Savā iepriekšējā pieredzē biju modernizējusi dzemdību nodaļu Vidzemes slimnīcā, lai tā darbotos kā otrā līmeņa dzemdību nodaļa ar perinatālās aprūpes centru. Skaidri saskatīju arī Siguldas slimnīcas nozīmi kā monoprofila slimnīcai, kur arvien pieauga dzemdību skaits. Siguldas slimnīcu šajā virzienā attīstīja jau ilgtermiņā kopā ar Siguldas pašvaldību, saņemot ikgadēju, regulāru finansējumu. Turklāt tajā brīdī mūsu rīcībā bija Pasaules Bankas pētījums, kur bija atspoguļota demogrāfiskā statistika un tās prognoze līdz 2030. gadam attiecībā par fertilā vecuma sieviešu īpatsvaru populācijā, depopulācijas tendencēm Latvijas reģionos un iedzīvotāju koncentrāciju Rīgas aglomerācijā. Sapratām, ka tālāk attīstīt dzemdību nodaļu Cēsīs nav loģiska konkurēšana, ja vēlamies saglabāt kvalitatīvu, pacientiem drošu pakalpojumu. Tas ne pavisam nebija vienkāršs lēmums. Bija ļoti daudz emociju. Mums, slimnīcas vadībai, tika uzdots jautājums: “Ko piedāvāsiet vietā?” Izveidojām Bērnu veselības centru, lai ģimenes ar bērniem varētu saņemt medicīnisko palīdzību tuvu dzīvesvietai. Tagad klīnikā ir bērnu endokrinologs, pneimologs, alergologs, ķirurgs, neirologs, rehabilitologs, psihiatrs, var saņemt arī otolaringologa un oftalmologa palīdzību – tie ir speciālisti, kuri ir deficīts, pie kuriem rindā gaida vairākus mēnešus. Uzskatu to par veiksmīgu projektu, ar kuru šobrīd varam lepoties visā Vidzemē. Lielā mērā par to jāpateicas kolēģiem, kuri šo ideju uztvēra un katru dienu ar savu darbu turpina attīstīt tālāk. Vēl viens piemērs ir Vidzemes mazinvazīvās ķirurģijas dienas centrs. Sākot strādāt Cēsu klīnikā, jau vairākus gadus veiksmīgi darbojās atsevišķa struktūrvienība - plānveida dienas stacionārs ķirurģijā. Ķirurģijā vērojama tendence arvien vairāk pāriet uz mazinvazīvām metodēm, izmantot plānveida ķirurģiju, kad pacientu operācijai iespējams labāk sagatavot. Dienas ķirurģija attīstās visā pasaulē un arī pie mums. Sapratām, ka līdzvērtīgas iespējas nekur Vidzemē nav, un šo “rozīni” vajag attīstīt. Tā ir attīstāma niša esošajā situācijā. Tagad, pateicoties speciālistiem, kuri var, grib un ir motivēti strādāt, nākusi klāt ir arī otorinolaringoloģija ar plaša spektra mazinvazīvām operācijām, kā arī endokrinoloģiskās operācijas. Endokrinoloģiskos pakalpojumus attīstām kompleksi, domājot par bērniem un pieaugušajiem, pakāpeniski veidojot klīnikā ambulatorās endokrinoloģijas centru. Slimnīcas vadības uzdevums ir nodrošināt modernu, kvalitatīvu iespēju strādāt, infrastruktūru un apstākļus saskaņā ar Cēsu klīnikas vīziju – būt modernai ārstniecības iestādei, kur augsti profesionāla komanda nodrošina mūsdienīgu ārstēšanu ar individuālu attieksmi pret katru pacientu mājīgos apstākļos.

Izvēlētie virzieni, attieksme, ar kādu cenšamies strādāt, kā arī pēdējo gadu laikā īstenotie vērienīgie infrastruktūras uzlabošanas projekti – to visu novērtē gan darbinieki, gan sabiedrība, un tas darījis iespējamu Cēsu klīnikas atzīšanu par “Gada slimnīcu 2022”. Vēlos uzsvērt, ka jābūt motivācijai no speciālistiem, kuri jūt vēlmi strādāt un izjūt piederību savai slimnīcai. Jābūt pietiekami lielam darbinieku īpatsvaram, kas saprot kopīgos mērķus. Izaugsme nekad nevar notikt tikai pēc administrācijas vēlmes. Visgrūtāk ir strādāties ar tiem kolēģiem, kuriem šī nav pamata darbavieta, bet tikai viena no daudzajām.

Cēsis ir brīnišķīga pilsēta, tuvu Rīgai, ļoti latviska - ja kāds jaunais ārsts vēlētos pārcelties uz dzīvi Cēsīs, kas ir tas, ko viņš varētu sagaidīt gan no pilsētas, gan slimnīcas?

Jā, šī ir viena no skaistākajām pilsētām Latvijā ar īpašu kultūras un vēstures mantojumu, kā arī ļoti ainavisku vidi, kam komentāri nav nepieciešami. Turklāt pilsēta arvien attīstās, lai tā būtu pievilcīga mājvieta ar labu infrastruktūru, spēcīgām skolām, daudzveidīgām interešu izglītības iespējām, kas ir aktuāli jaunām ģimenēm ar bērniem.

Apzinoties, ka viena jauna ārsta izglītošanai nepieciešami vairāk nekā 10 gadi pēc ģimnāzijas beigšanas un māsas sagatavošanai – ne mazāk kā četri gadi, par speciālistu nodrošinājumu Cēsu klīnikā domājam gadiem uz priekšu. Esam jau realizējuši vienu personāla piesaistes programmu un iesākuši jaunu, lai veiksmīgi pildītu savus uzdevumus kā 24/7 neatliekamās palīdzības slimnīca, kas veic ārstēšanu pamatspecialitātēs. Saprotot, kuras specialitātes noteikti jāsaglabā un kuras, vadoties no iespējām. Pateicoties personāla piesaistes programmai, vairāku gadu laikā esam ieguvuši virkni jaunu, spējīgu kolēģu. Ļoti priecājos par ambulatorajiem speciālistiem un sevišķi par ārstiem, kuri nodrošina neatliekamo palīdzību. Mēs joprojām savā komandā gaidām jaunus speciālistus. Esam atraduši veidu kopā ar pašvaldību, kā jaunos speciālistus atbalstīt. Cēsu klīnikai jāspēj piedāvāt gan konkurētspējīgu atalgojumu, kas var konkurēt ar privātās medicīnas sektoru, gan pietiekami plašu “darbinieku labumu grozu”, sākot ar veselības apdrošināšanu, mobilitātes atbalstu ceļa izdevumiem, veselības veicināšanas pasākumiem, apmaksātiem profesionālās pilnveides pasākumiem, iespēju izmantot dienesta dzīvokli un citu. Reģionālajā atbalsta programmā 13 speciālisti saņēmuši Veselības ministrijas vai Cēsu pašvaldības vienreizēju pārcelšanās pabalstu. Vēl būtiski ir tas, ka, lai arī neesam liela slimnīca, izvēlamies strādāt ar pēc iespējas kvalitatīviem materiāliem, medicīnas precēm un modernu aprīkojumu. Atsevišķos gadījumos pārsniedzam mūsu līmeņa prasības. Darām to, lai piesaistītu darbam jaunus, progresīvus un talantīgus speciālistus. Kāds rezidents, kurš savas rezidentūras laikā bija izvēlējies Cēsu klīniku kā vienu no vairākām darba vietām, man sacīja: “Jūs gan esat bagāta slimnīca! Jūs varat atļauties strādāt ar modernām, mūsdienīgām, pat atsevišķām universitātes līmeņa medicīnas tehnoloģijām. Jums ir plašs medikamentu klāsts, un aprūpes speciālisti strādā ar kvalitatīviem aprūpes līdzekļiem.” To uztvēru kā vienu no lielākajiem komplimentiem, lai gan patiesībā stāsts nav par bagātību, bet par prioritātēm. Mēs vēlamies padarīt slimnīcas vidi tādu, lai jaunie šeit gribētu strādāt. Te ir mazāka hierarhija, vairāk iespēju vienkāršāk un ātrāk sākt sevi attīstīt praktiskā darbā, salīdzinājumam - universitātes slimnīcā šo iespēju var nākties gaidīt ilgāk.

Ar ko Cēsu slimnīca atšķiras no citām, ko sniedzat iedzīvotājiem?

Tiecamies attīstīt trūkstošo, lai Vidzemes un Pierīgas daļa sniegtu iedzīvotājiem nepieciešamo sekundārās palīdzības spektru, atstājot terciāro palīdzību universitātes slimnīcām un primāro palīdzību ģimenes ārstiem. Nekad nedrīkst aizmirst arī, ka neatliekamai medicīniskai palīdzībai pamatspecialitātēs jābūt nodrošinātai pietiekami tuvu dzīvesvietai. Pie tā arī paliekam, jo pārāk liela koncentrācija vienuviet var kļūt bīstama. Taču vienlaikus noteikti jānodrošina kvalitatīvu pakalpojumu. Sniedzam medicīnisko palīdzību tajos profilos, par kuriem jūtamies pārliecināti.

Dr. Pēteris Apinis kādā no saviem rakstiem minēja, ka universitātes slimnīcas tiek piespiestas veikt sev neatbilstošas funkcijas, rutīnas stacionāro un ambulatoro pacientu ārstēšanu, tas ir, sekundāro veselības aprūpi, ko patiesībā nodrošina arī pārējās slimnīcas. Tas degradē veselības aprūpes sistēmu. Mani tas ļoti uzrunā, es tam piekrītu. Situācija Rīgā un Pierīgā ir nenormāla. Tā izveidojusies, likvidējot neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcas. Līdz ar to gandrīz pusei Latvijas iedzīvotāju nav citas iespējas kā vērsties universitātes slimnīcās arī pēc rutīnas palīdzības. Un cik tas izmaksā veselības aprūpes budžetam?

Pēdējos gados aktuāls ir finansējuma trūkums veselības nozarei, kas jums šķiet būtiskākais, lai veselības aprūpe Latvijā tiktu uzlabota?

Ne sabiedrība, ne sabiedrības priekšstāvji īsti nesaprot, ka veselības aprūpe ir valsts drošības jautājums. Un te man gribas minēt kādu profesora Viestura Bokas interviju, kur viņš salīdzināja veselības aprūpi ar džezu. Viņš teica, ka improvizēt var tikai tie, kas labi zina pamattēmu. Ja veselības aprūpes vadība Latvijā balstās uz spriedumiem “man liekas” vai “manam radiniekam ir pieredze”, tad saprotams, kādus secinājumus var gaidīt. Covid-19 krīzes laikā redzējām, kā tiek risināti jautājumi komandā, kurā nepietiekami ieklausījās nozares ekspertos. Būs vajadzīgi gadi, lai valsts un sabiedrība atgūtos no sastrādātā.

Manā pieredzē šobrīd briest jau ceturtā veselības aprūpes reforma. Vispirms bija Māsterplāns 2004. gadā, tālāk finansiālā krīze 2009. – 2011. gados, tad 2017. – 2019. gados bija zināms “atkusnis”. Pasaules Bankas pētījumā jau varēja saskatīt kādas konkrētas ilgtermiņa iestrādes, ar kurām sākām rēķināties. Arī profesionāļu vide to ņēma vērā. Tajā laikā saistībā ar amatalgu pieaugumu no ārzemēm nozarē atgriezās daļa personāla. 2019. gadā Saeimas komisija paziņoja, ka likumdošanā paredzētās naudas nav un nebūs. Nozare tika kārtējo reizi piekrāpta. Un tagad piedzīvojam nākamo krīzi, kura noteikti ir visdziļākā, jo bez finanšu situācijas ļoti strauji pasliktinājies arī cilvēkresursu nodrošinājums. Būs vajadzīgi vismaz 10 gadi, lai redzētu jūtamu situācijas uzlabošanos, ja jaunā politiskā vara pieņems pareizos lēmumus.

Tātad, lai situāciju uzlabotu, jābūt sabiedrības veselības pamattēžu izpratnei un ilgtermiņa stratēģijas attīstībai, kura nemainās ar katru valdību, bet ir noteikta vismaz nākamajiem 10 gadiem, lai ar to var rēķināties visi. Finansējumu, nozares darba un cilvēkresursu plānošanu jāveic ilgtermiņā, nemainot uzstādījumus. Ārstniecības iestādes vadītājs, pieņemot lēmumus par turpmāko pastāvēšanu un attīstību, taču nepieņem šodienas lēmumus, viņš domā vismaz par nākamajiem trim līdz pieciem gadiem. Tas ir ļoti būtiski arī jaunajiem profesionāļiem, lai viņi izvēlētos veidot savu karjeru šajā valstī, nevis kļūtu par trimdas ārstiem. Latvijā ir pieejama ļoti laba izglītība kā ārstiem, tā māsām. Viņi ir pieprasīti darbam Eiropas Savienībā, un var izlemt doties prom, ja nesaredzēs skaidru vīziju, kā veidot karjeru uz vietas.

Uz visa šī fona ar nemitīgu darbu pie Cēsu klīnikas attīstības un reputācijas piedzīvojam arī darba augļus. Jaunie ārsti, meklējot darbu šaipus Rīgai, no kolēģiem saņem ieteikumu strādāt Cēsīs. Te ir labs kolektīvs, darba vide, adekvāta samaksa un modernas tehnoloģijas, kas ļauj ārstiem apgūto pielietot praksē.

Ko jūs ieteiktu visiem cilvēkiem Latvijā?

Godāt mediķus. Tieši tā – godāt. Un sabiedrību vēlētos aicināt mācīties pašiem un mācīt citiem veselības pratību. Māciet to bērniem jau no piedzimšanas brīža. Tas ir visstabilākais veselības aprūpes ekonomijas, finansēšanas un tālākas attīstības virziens. Bet tas vislēnāk realizējas, jo saistīts ar mūsu kā sabiedrības kopīgo izaugsmi. 90% veselības ir atkarīgi no mums pašiem – dzīvesstila, ieradumiem, atbildības par savu ķermeni. Tikai 10% var nodrošināt medicīna. Izturieties atbildīgi, rūpējieties par savu fizisko ķermeni, sargiet savu mentālo veselību!

Ambulatorā nodaļa