Ingrīda Circene: Kvalitatīva dzīve sievietei pēc 50

Dzīves kvalitāte ir jēdziens, ko ietekmē ļoti daudz faktoru, arī paša cilvēka subjektīva attieksme pret šiem faktoriem. Kas vienam šķiet liela problēma, otram neērtība, ar ko jāsadzīvo. Ar katru nodzīvoto dzīves gadu kļūstam bagātāki ar dzīves pieredzi, bet diemžēl mūsu ķermenis vairs nespēj atjaunot šūnas tik ātri kā jaunībā, vielmaiņa kļūst lēnāka un samazinās hormonu līmenis. Tas ietekmē sievietes dzīves kvalitāti. Ko darīt, lai pēc iespējas veselīgāk un laimīgāk nodzīvotu arī otro mūža pusi?

Sieviešu vidējais dzīves ilgums lielākajā attīstīto valstu daļā sasniedz gandrīz 80 gadus. Tas ir būtiski mainījies pēdējo 40–50 gadu laikā. Vēl pirms 40 gadiem sievietes reproduktīvās dzīves gadi bija tuvu darba mūža periodam, taču šodien pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas vēl 15 gadi aktīvi jāstrādā līdz pensijas vecumam, sievietes ārpusdarba dzīve ir piepildīta ar sabiedriskajām aktivitātēm, kultūras pasākumiem, politiku, ceļošanu, kā arī vienlaikus palikušas rūpes par ģimeni un mazbērniem. Arī seksuālā dzīve un apmierinātība ar to sen vairs nav tabu tēma sievietēm pēc 50.

Dzīves periods pēc 50 ar katru gadu kļūst aktuālāks, jo 2030. gadā šādu sieviešu skaits pasaulē sasniegs 1,2 miljardus. Kāda tad būs mūsu dzīve, noteiks ne tikai sociālie apstākļi, bet arī kopējais indivīda veselības stāvoklis – sirds un asinsvadu slimības, cukura diabēts, aptaukošanās, onkoloģiskas slimības u.c. Vienlaikus dzīves kvalitāti ietekmēs arī stabilas partnerattiecības, izglītības līmenis, veselīgs dzīvesveids un sociālas aktivitātes. Jāpiemin, ka tas jāskata arī saistībā ar dzīves kvalitāti pirms menopauzes.

Menopauzes iestāšanās ir ļoti individuāla, taču lielākoties notiek vecumā starp 45 un 55 gadiem.

Taču kopumā sievietes piemin divus galvenos faktorus, kas maina dzīvi pēc 50 – menopauze un fiziskās aktivitātes. Menopauzes diagnozi visbiežāk nosaka atpakaļejoši – gadu pēc pēdējās mēnešreizes. Menopauze lielākoties neiestājas pēkšņi – nesākas menstruāla asiņošana un reproduktīvais dzīves cikls ir beidzies. Šo pārmaiņu laiku ievada perimenopauze, kad apmēram 3–4 gadus ir svārstīgs hormonu līmenis, taču šis periods var būt ļoti individuāls. Perimenopauzes laikā mainās ovulatorie un anovulatorie cikli, kuru laikā menstruācijas kļūst neregulāras, cikls pagarinās līdz 6–8 nedēļām, kam seko stipra un ilga asiņošana. Šīs izmaiņas saistītas ar estradiola samazināšanos un folikulus stimulējošā hormona (FSH) un luteinizējošā hormona (LH) daudzuma palielināšanos asins serumā. Pēc ārsta palīdzības pacientes visbiežāk vēršas tieši saistība ar asiņošanu, karstumiem vai psihoemocionāliem traucējumiem – trauksmi, nervozitāti, bezmiegu, depresiju, koncentrēšanās un atmiņas traucējumiem u.c. Samazinoties estrogēnu līmenim, smadzenēs apjūk normālas temperatūras atskaites punkts, un tas dod signālu, ka ķermenis pārkarsis un sākas svīšana, lai atvēsinātu ķermeni. Jāpiemin, ka sievietes, kuras nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, sevišķi kardiovaskulāro fitnesu, karstuma viļņus izjūt mazāk. To skaidro ar aktīvāku vielmaiņu un asins apgādi ādā un galvas smadzenēs, vienlaikus pastiprināti ražojot hipotalamisko un perifēro endorfīnu. Karstumu biežumu un stiprumu vairāk un biežāk jūt arī sievietes ar svara pieaugumu. Svara pieaugums nav mērāms tikai kilogramos, bet arī audu proporcijā – pakāpeniski samazinās muskuļu masa, palielinās taukaudu masa, sevišķi tauki uz vēdera. Bez estrogēnu aizvietojošas terapijas kaulu masa var samazināties pat par 1% gadā, vienlaikus samazinoties arī kaulu blīvumam.

Ar gadiem pievienojas estrogēna trūkuma radītie vēlīnie simptomi – maksts gļotādas sausums, urinācijas traucējumi, maksts noslīdējums, urīnceļu infekcijas, atrofiski maksts bojājumi un iekaisumi. Vienlaikus notiek izmaiņas ādā – āda kļūst plānāka un zaudē elastīgumu, mati kļūst plānāki un trauslāki. Estrogēnu līmeņa pazemināšanas rada papildus riskus sirds un asinsvadu sistēmas slimībām, Alcheimera slimības attīstībai, kā arī resnās zarnas vēža draudiem. Estrogēna iedarbība uz asinsvadu sieniņām, imunitāti, centrālās nervu sistēmas funkciju un muskuloskeletālo sistēmu notiek šūnu līmenī.

Kā redzam no visa iepriekš minētā, ļoti daudzas pārmaiņas mūsu organismā notiek tieši estrogēna nepietiekamības dēļ. Tieši tādēļ dažādās nehormonālās ārstēšanas metodes var īslaicīgi uzlabot pašsajūtu, novērst kādu simptomu, taču nespēj nodrošināt organisma darbību kā līdz menopauzei.

Ilgus gadu desmitus ir ceļojis mīts par to, ka, lietojot hormonaizvietojošu terapiju jeb HAT, sievietēm sāks augt ūsas, viņas kļūs resnas, noteikti attīstīsies vēzis un – vispār tas ir kaitīgi. Kā zinām, viss negatīvais vienmēr ātrāk atrod dzirdīgas ausis un ilgāk paliek atmiņā. Lai noskaidrotu, kā tad ir īstenībā, starptautiska organizācija Women`s International Study of Long Duration Oestrogen after Menopause (WISDOM) veica pētījumu par kombinētas hormonaizvietojošās terapijas ilgstošu lietošanu sievietēm vecuma grupā 62,9 +/– 4,8 gadi. Slēdziens bija, ka šāda terapija būtiski uzlabo dzīves kvalitāti, pat ja tā sākta daudzus gadus pēc menopauzes iestāšanās. Dzīves kvalitātes uzlabošanās ir saistīta gan ar estrogēna devu, gan arī ar ievadīšanas veidu. Labu vispārēju efektu var sasniegt ar mazu devu estradiolu, vislabāk transdermāli. Lietojot vagināli lokālu terapiju ar estrogēnu preparātiem, nav vispārējās iedarbības efekta. Līdz ar to labu efektu var panākt, kombinējot dažādus estrogēnu saturošus preparātus. Būtiski ir sākt hormonaizvietojošo terapiju pēc iespējas pietuvināti brīdim, kad krītas dabiskais estrogēnu līmenis, tādējādi novēršot ne tikai jūtamos karstuma viļņus, bet arī aizkavējot un palēninot dažādos organisma novecošanās simptomus. Lielākajai daļai sieviešu hormonaizvietojošās terapijas lietošanas ieguvumi būtiski pārsniedz iespējamos riskus, kā arī ir finansiāli ir izdevīgi, novēršot izdevumus dažādo blakusparādību un slimību ārstēšanai.

Dzīves kvalitāte nav tikai sievietes fiziskais stāvoklis, bet arī psihoemocionālā labsajūta. Vienkāršāk sakot – kā sieviete ir apmierināta pati ar sevi, seksuālajām attiecībām, attiecībām ar sabiedrību un kā aizpilda savu brīvo laiku. Liela problēma ir tieši apziņas līmenī. Sievietes perimenopauzes un menopauzes vecumā sāk justies mazāk pievilcīgas tieši seksuālo attiecību jomā. Pirmkārt – beidzoties menstruālajai funkcijai, sieviete vairs nevar radīt bērnus, turpināt dzimtu, un zemapziņā viņa jūtas savu misiju seksuālajā dzīvē izpildījusi. Ķermenis bieži vairs nav kā Afrodītei, darba stundas liek ātrāk justies nogurušai, atmiņa nav tik laba kā skolas gados, vieglāk uzmācas depresija un sajūta – kas gan vairs man no dzīves atlicis. Bet – tas velns nav tik melns, kā to mālē. Pētījumi Tokijas Medicīnas universitātē parādījuši, ka tieši estrogēna trūkuma izraisītās ķermeņa izmaiņas bieži ir iemesls savas pašvērtības samazināšanai. Tas saistīts ar ķermeņa formas izmaiņām, tauku nogulsnēšanos vēdera rajonā, jostas vietas izzušanu, mazkustīgumu. Kā sevišķi būtiskas tika atzīmētas izmaiņas seksuālajās attiecībās – libido mazināšanās, dzimumorgānu atrofiskas izmaiņas, maksts sausums, urīna nesaturēšana, maksts noslīdējums. Sava vērtējumu pazemināšanu ietekmēja arī ādas novecošanās un dažādu slimību parādīšanās, kas pastiprinās uz nepilnvērtīga miega fona. Te vērts atkārtot – ar estrogēna līmeņa pazemināšanos ir saistītas sūdzības, kas ir novēršamas.

Lai sievietes saglabātu labu pašnovērtējumu un dzīvesprieku, viens no svarīgākajiem nosacījumiem ir apmierinātība ar seksuālajām attiecībām, par spīti pasē rakstītajiem dzimšanas datiem. Starptautiskā Menopauzes asociācija ir pievērsusi sevišķu uzmanību maksts atrofisko izmaiņu aizkavēšanai un novēršanai menopauzē. Pirmās agrīnās sūdzības rada sausuma sajūta makstī, kas, protams, apgrūtina dzimumdzīvi. Tas saistīts ar to, ka maksts epitēlijā samazinās mikrocirkulācija asinsvados, epitēlijs nespēj vairs saražot pietiekamā daudzumā maksts sekrētu, kā arī mainās maksts vides pH. Menopauzē stipri samazinās normālās mikrofloras laktobaciļu (Lactobacillus – pienskābās baktērijas) kolonijas, samazinās virspusējās epitēlija šūnas, veidojas mazāk glikogēna un gļotāda kļūst plānāka. Aptuveni 4–5 gadus pēc menopauzes 25–50% sieviešu ir klīniskas izmaiņas maksts gļotādā līdz ar sekojošām sūdzībām. Maksts sieniņas un urīnceļi ir jutīgi bioloģiski indikatori asinīs cirkulējošā estrogēna samazinājumam. Sievietēm, kuras šajā vecumā dzīvo aktīvu dzimumdzīvi, sūdzības var būt mazāk izteiktas, jo asins serumā ir nedaudz augstāks androgēnu līmenis, kas labvēlīgi ietekmē maksts gļotādu. Jau 2–3 gadus pēc menopauzes izlīdzinās maksts sieniņu krokojums un gļotāda kļūst plānāka. Tas saistīts ar kolagēna samazināšanos maksts epitēlijā. Nesaņemot estrogēnu terapiju, kolagēna daudzums vēl vairāk samazinās un pieaug iespēja, ka veidosies maksts noslīdējums.

Jau embrionālās attīstības periodā urīna izvadkanāls, urīnpūslis un maksts attīstās vienoti un satur estrogēnu receptorus. Samazinoties estrogēnu līmenim, izmaiņas vienlaikus notiek visos šajos orgānos – gļotādas kļūst atrofiskas, vienlaikus samazinoties laktobaciļu daudzumam un savairojoties patogēnajiem mikrobiem, kas izraisa infekcijas. Bieži sievietes ar sūdzībām par urinācijas traucējumiem apmeklē citus speciālistus, pirms nonāk pie ginekologa.

Izmaiņas maksts gļotādā rada neapmierinātību seksuālajās attiecībās, un sievietes bieži neizjūt orgasmu. Izmaiņas urīnpūslī un urīnceļos veicina nepieciešamību pēc biežas urīnpūšļa iztukšošanas, steidzamu vajadzību doties uz tualeti, urīna nesaturēšanu, kā arī vajadzību celties naktī.

Šādas plānās gļotādas izmaiņas veicina vieglu ievainojamību, uz slikti apasiņotās maksts gļotādas parādās mazi asinsizplūdumi un iekaisuma izmaiņas. Bieži vainīgais mikrobs ir zarnu nūjiņa, kura ir nekaitīga, ja ir pietiekami daudz laktobaciļu un maksts vide ir skāba (pH 3,5–5,0). Dzimumdzīves laikā vai ginekoloģiskās apskates laikā maksts gļotāda viegli tiek traumēta un var būt nedaudz asiņu. Nelielas izmaiņas – čūliņas – maksts sieniņās var izveidoties arī spontāni, bez traumatizācijas. Sievietēm, kuras nedzīvo dzimumdzīvi, var būt arī maksts sašaurināšanās un saīsināšanās, sevišķi tām, kuras nav dzemdējušas.

Lai medicīniski izvērtētu maksts sieniņu izmaiņas, tiek noteikta procentuālā attiecība starp maksts virsējā, vidējā un dziļā slāņa šūnām un maksts pH. Ļoti svarīga ir pacientes saruna ar ārstu. Nav nepareizu vai nepieklājīgu jautājumu. Pirms vizītes pie ārsta būtu labi pārdomāt visas problēmas, kuras padara dzīvi citādu nekā pirms menopauzes. Viens no sevišķi jutīgiem jautājumiem ir libido mazināšanās un dzimumdzīves apmierinātība. Samazinātais estrogēnu daudzums, izraisot daudz un dažādas izmaiņas sievietes organismā, apstiprina, ka pamatārstēšanai nepieciešams tieši šis trūkstošais hormons. Ja nav riska faktoru, kas ierobežo hormonaizvietojošo terapiju, pirmā izvēle ir sistēmiska estrogēnu terapija. Ginekologs izvērtēs individuāli katrai pacientei piemērotāko preparātu. Ja sievietei nav nepieciešama endometrija aizsardzība ar progesteronu, tad pašreiz visefektīvākā terapija ar vismazāko blakusiedarbības iespēju ir estradiola transdermāla lietošana. Tā kā ar gadiem sievietes organisma ražotais estrogēns tikai samazināsies, hormonu aizstājterapija ir jālieto ilgstoši, lai, pārtraucot lietošanu, nerastos kaulu lūzumi, nepastiprinātos sirds asinsvadu iespējamās saslimšanas, neattīstītos atmiņas zudumi. Protams, uzņemtais estrogēns palīdzēs saglabāt arī ādas, gļotādu un matu veselīgumu.

Cik ilgi lietot hormonaizvietojošo terapiju? Pašlaik nav konkrētu vadlīniju par konkrētu ilgumu, vienīgi ir rekomendācijas ilgtermiņa terapijai lietot zemo devu medikamentus.

Ja sievietei nav bijusi dzemdes izņemšanas operācija, tad endometrija aizsardzībai ginekologs piedāvās estrogēnu kombinācijā ar progesteronu.

Jo agrāk ar menopauzes iestāšanos tiek sākta terapija, jo rezultāti ir labāki.

Taču ne visos gadījumos, sistēmiski lietojot hormonaizvietojošo terapiju, ir pietiekami labs rezultāts, lai novērstu maksts atrofiskās izmaiņas. Nelielu izmaiņu gadījumos var papildus lietot lubrikantus un maksti mitrinošus līdzekļus, kuri aizsargā maksts sieniņu un aizkavē atrofisko izmaiņu pastiprināšanos. Taču tas lielākoties nav ilgtermiņa risinājums. Pat lietojot šādu nehormonālu lokālu terapiju un hormonaizvietojošo terapiju, aptuveni 10% sieviešu ir sūdzības par maksts sausumu un citiem ar maksts atrofiju saistītiem simptomiem. Lai panāktu pilnvērtīgu efektu, kombinē sistēmisko hormonaizvietojošo terapiju ar lokālu estrogēnu terapiju. Lokāli tie var būt krēmi, lodītes vai vaginālie riņķi. Estrogēna vaginālā iedarbība ir vietēja. Labāka uzsūkšanās novērota, sākot terapiju, kamēr maksts gļotādā ir izteiktākas atrofiskās izmaiņas. Taču jau drīz, mazinoties atrofijai, arī iedarbība pamatā ir lokāla maksts sieniņā. Lietojot tikai lokālos estrogēnus, dzemdē endometrija aizsardzība nav nepieciešama, jo vairāki Starptautiskās Menopauzes asociācijas pētījumi vairāku gadu garumā pierādījuši, ka nav bijuši gadījumi ar endometrija hiperplāziju vai vēzi. Rezultāti apstiprināja arī to, ka nav trombemboliju risku vai krūts vēža metastāžu gadījumu, lokāli lietojot estrogēnu. Palielinot lokāli lietotā estrogēna devu, bija novēroti atsevišķi endometrija hiperplāzijas gadījumi, taču ne biežāk kā to sieviešu grupā, kuras terapiju nesaņēma. Šie pētījumu rezultāti arī tika iekļauti Starptautiskās Menopauzes asociācijas vadlīnijās.

Par konkrētiem medikamentiem sievietēm padomu varēs sniegt ginekologs, jo saruna un vispārējā veselības stāvokļa izvērtēšana terapiju padarīs individuālu, katrai vispiemērotāko.

Līdzīgi kā citās nozarēs, arī medicīnā katra diena nes ko jaunu. Sievietēm, kuras joprojām baidās no estrogēnu terapijas, maksts atrofijas mazināšanai pieejams sintētiskā dehidroepiandrosterona (DHEAS) krēms. DHEAS ir hormonu prekursors, kas perifēri transformējas par androgēnu, kurš, iedarbojoties uz maksts gļotādu, mazina atrofiju. Vēl pie jaunākajiem medikamentiem pieminams recepšu medikaments ospemifēns. Kopš 2013. gada to pasaulē bieži lieto sāpīgu dzimumattiecību gadījumos, kad iemesls tam ir maksts atrofija. Ospemifēns ir estrogēnu receptoru modulators, kas atjauno maksts epitēlija šūnas, līdz ar to mazinās maksts sausums un palielinās maksts sekrēts. Uzlabošanos novēro apmēram pēc 4 nedēļu lietošanas.

Dažreiz samazināts androgēnu (testosterona) līmenis var būt iemesls samazinātam libido. Testosterona zemo līmeni sievietes asins serumā nesaista ar menopauzi. Ja tas ir zems, tad, iespējams, tas bijis zems arī pirms 10 gadiem. Testosteronu aizvietojošā terapija ir viens no veidiem, kā ārstēt sieviešu pazemināto libido. Deva ir desmitā daļa no tā, ko lieto vīriešu terapijā.

Mūsdienās ir iespējas izmantot arī pulsa CO2 lāzerterapiju, kas uzlabo kolagēna veidošanos maksts gļotādā. Gļotāda kļūst biezāka, un atjaunojas rievojums. Parasti izmanto 5 minūšu terapiju 3 reizes ar 6 nedēļu intervālu. Procedūra ir nesāpīga, un nav nepieciešama atsāpināšana.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2018. gada augusta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!