Inese Paiča: Mūzikas terapija

Gandrīz katrs ir pieredzējis mūzikas spēju radīt vai mainīt emocijas, ierosināt iztēli, atsaukt atmiņas, sajust, kā mūzikas klausīšanās laikā ķermenis nomierinās vai iegūst jaunu enerģiju. Mūsdienās pašsaprotamas šķiet atziņas par mūzikas vērtību cilvēka dzīvē, par muzicēšanas nozīmi smadzeņu attīstībā un emocionālās inteliģences veidošanā. Izpratne par mūzikas būtību, kā arī psiholoģijas un psihoterapijas svarīgākās teorijas ir veidojušas pamatu mūzikas terapeita profesijai jeb mūzikas zinātniskam un mērķtiecīgam pielietojumam, lai palīdzētu cilvēkam risināt kādas psiholoģiskas, fiziskas vai sociālas grūtības.

Latvijā mūzikas terapija kā zinātnē balstīta veselības aprūpes joma ir pazīstama aptuveni 15 gadus, lai gan citās valstīs mūzikas terapeita profesija savu attīstību sāka daudz agrāk – īsi pēc Otrā pasaules kara. Latvijā mūzikas terapija ir viena no četrām mākslu terapijas specializācijām (vēl ir drāmas terapija, vizuāli plastiskās mākslas terapija un deju un kustību terapija). Latvijas Mākslu terapijas asociāciju apvienība to definē kā “veselības aprūpes jomu, kurā pacientu/klientu daudzveidīgo veselības un sociālo problēmu risināšanai un pārvarēšanai individuāli vai grupā terapeitiskās vides un terapeitisko attiecību kontekstā izmanto: mūzikas elementus, tehnikas un paņēmienus, radošo procesu un tā rezultātu, pacienta/klienta atgriezenisko saiti par procesu un/vai radīto darbu, kas tiek saprasta kā viņa sajūtu, emociju, jūtu, domu, vajadzību, spēju, resursu, interešu, grūtību u. c. izpausme profesionālā mūzikas terapeita klātbūtnē”. Definīcijas būtību izsakot vienkāršāk, var teikt, ka mūzikas terapijā “satiekas” mūzika visplašākajā tās izpratnē, klients un mūzikas terapeits.

Lai gan Latvijā mūzikas terapija ir veselības aprūpes joma un mūzikas terapeits ir ārstniecības persona, darba vides ir dažnedažādas. Liela daļa sertificēto mūzikas terapeitu strādā klīnikās vai rehabilitācijas centros, veiksmīgi iekļaujoties multidisciplināras komandas darbā. Citi mūzikas terapeiti strādā arī izglītības un sociālās aprūpes iestādēs, privātpraksēs vai kādu projektu ietvaros.

Iepriekš minētajā definīcijā var lasīt, ka mūzikas terapijas procesa laikā tiek risinātas vai pārvarētas “daudzveidīgas veselības un sociālas problēmas”. Kādas tās ir? Piemēram, attīstības traucējumi bērniem, psihiskas slimības (depresija, šizofrēnija u. c.), atkarības, uzvedības traucējumi, komunikācijas grūtības, stresa pārvarēšana, krīzes situācija, zems pašvērtējums un attiecību problēmas. Īpaši atzīmējama varētu būt mūzikas terapijas loma pacienta atlabšanā pēc insulta, darbā ar bērniem, kam ir izteikti autiskā spektra traucējumi, un dažnedažādu emocionālas dabas grūtību risināšanā. Mūzika kā universāla valoda dod iespēju izteikt to, ko nevar pateikt ar vārdiem, bet situācijās, kad vārdi ir pazuduši – tos atkal atrast.

Tālāk definīcijā tiek minēts “radošais process”. Tā ir viena no centrālajām mūzikas terapijas sastāvdaļām. Ja terapijā izmanto metodes, ko dēvē par receptīvo mūzikas terapiju jeb mūzikas klausīšanos, tad radošais process tiek saprasts kā tēli, metaforas, simboli, atmiņas, izjūtas, kas rodas klausīšanās rezultātā. Bet aktīvās metodes rosina klientu darboties ar ritmu, skaņu vai balsi, radīt melodijas vai troksni, eksperimentēt, improvizēt un ļauties. Tiek uzskatīts, ka mūzika spēj neapzināto psihes daļu “ienest” apziņā, tādā veidā palīdzot piekļūt apspiestām jūtām un aizmirstiem notikumiem. Spontāni ļaujoties no iekšpuses nākošajiem impulsiem, tos pārvēršot skaņu un ritmu valodā, varam kaut ko jaunu par sevi uzzināt, atklāt un piedzīvot. Radošais process mūzikas terapeita darbā ir ļoti interesants, bet reizē arī izaicinājumiem pilns. Maziem bērniem ir viegli un dabiski ļauties rotaļai, eksperimentēt ar mūzikas instrumentiem, muzicēt, neraizējoties par prasmēm. Bet pieaugušajiem nereti tas nozīmē komforta zonas pamešanu un lielu nedrošību. Kā gan lai muzicē, ja nav nekad to mācījies darīt, ja nav muzikālo prasmju? Tāpēc mūzikas terapijā tiek piedāvāts dažādu vienkāršu mūzikas instrumentu klāsts, lai spēlēt izdotos katram. Tie var būt ritma instrumenti – bungas, tamburīni, marakasi – jebkas, ko var skandināt ar plaukstu, pirkstiem, vālīti. Tie var būt instrumenti, ar kuriem vienkārši izveidot melodiju, piemēram, metalofons, zvaniņi, hangs jeb zvongo. Arī ģitāra, kokle, klavieres un vēl daudzi citi mūzikas instrumenti. Klientiem pēc insulta vai bērniem ar kustību traucējumiem tiek piedāvāti īpaši pielāgoti un ērti satverami instrumenti. Mūzikas terapeita uzdevums ir iedrošināt, parādīt dažādas iespējas, nereti muzicējot kopā ar klientu. Muzikālās improvizācijas var būt saistītas ar kādu personisku tēmu, piemēram, “manas emocijas”, “iekšējais ritms”, “es”, bet tās var kalpot arī ļoti funkcionālam mērķim, attīstot kādu prasmi – veidot neverbālu komunikāciju, trenēt motoriku, valodu, uzmanību vai atmiņu. Lai arī cilvēkiem nereti šķiet, ka viņiem trūkst muzikālās dzirdes vai ritma izjūtas, patiesībā viņiem tā tomēr ir. Mums katram ir savs iekšējais ritms – sirds ritms, pulss. Un ikviens spēj emocionāli uztvert mūzikas vēstījumu, kaut vai tikai pēc pirmajām skaņdarba sekundēm sajūtot – patīk vai nepatīk.

Pēc radošā procesa mūzikas terapijas sesijas turpinājumā ir klienta pašrefleksija un atgriezeniskā saite. Muzicēšanas pieredze tiek izteikta vārdos, klients stāsta par to, ko ir jutis, pamanījis, atcerējies un sapratis. Mūzikas terapeits palīdz sesijas laikā piedzīvoto noformulēt, uzdodot jautājumus un vērīgi klausoties. Atšķirībā no tām konsultēšanas formām, kur nepieciešama klienta spēja runāt un pastāstīt par savām problēmām, mūzikas terapija spēj sniegt psiholoģisko palīdzību arī tiem, kuri nerunā, izmantojot neverbālās, radošās tehnikas. Tādā gadījumā klienta atgriezenisko saiti var novērot viņa uzvedībā, attieksmē, smaidā un acu skatienā.

Diezgan būtiski atšķiras sesijas individuālam klientam vai klientu grupai. Ja individuāli ir iespējams terapeitisko procesu virzīt personiskākā līmenī, vairāk laika veltīt sarunai, īpaši piemeklētām metodēm, tad grupā priekšplānā izvirzās sadarbības un pieredžu daudzveidības aspekts. Grupas bungošana vai asociatīva improvizācija ātri iedod kopības un piederības izjūtu, grupā klients sajūt, ka nav viens ar savu problēmu, iegūst dažādu skatījumu uz savām grūtībām un grupas biedru atbalstu.

Mūzikas terapeiti praksē bieži izmanto arī relaksācijas tehnikas, vizualizāciju, kustības, mākslas metodes, dzeju vai stāstus. Mūzikas un radošuma klātbūtne terapeitisko darbu ar grūtībām un problēmām padara vieglāku un rotaļīgāku, vairo pozitīvās emocijas.

Raksta noslēgumā vēlos aicināt lasītājus uzmanīgi pavērot, kas ir tas, ko viņi ikdienā klausās. Kā šī mūzika ietekmē noskaņojumu? Varbūt palīdz novērst nepatīkamas domas vai koncentrēties uz veicamo darbu? Varbūt mūzika izklaidē vai rosina iztēli? Ar kādu nolūku tiek atskaņots tas vai cits skaņdarbs? Mūziku vērīgi izvēloties un apzināti klausoties, mēs katrs varam ik dienu pavisam vienkārši sev izdarīt kaut ko labu.

Inese Paiča, Sertificēta mūzikas terapeite,

Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, profesionāla ērģelniece

VSIA “Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs”

ambulatorais aprūpes centrs “Veldre”

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada decembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!