Inese Muceniece, Anna Saliņa: Mikoplazmu pneimonija: aktuāli par mikoplazmām Latvijā un pasaulē

Kas ir pneimonija?

Pneimoniju izraisa dažādi mikroorganismi – baktērijas, vīrusi, sēnītes un parazīti. Viens no biežākajiem un nopietnākajiem izraisītājiem ir baktērija streptococcus pneumoniae, kas visbiežāk ir smagas pneimonijas cēlonis. Arī vīrusu, piemēram, gripas un COVID-19 izraisītājiem ir būtiska loma, īpaši sezonālo epidēmiju laikā. Pēdējos gados ļoti aktuāls kļuvis pneimonijas ierosinātājs – baktērija mycoplasma pneumoniae, kuras gadījumu skaits pieaug gan Latvijā, gan citviet pasaulē.

Pneimonijas gaita atkarīga no slimības ierosinātāja un pacienta vispārējā veselības stāvokļa, un tā var variēt no vieglas formas līdz dzīvībai bīstamai situācijai. Vislielākie riski pastāv bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, kā arī pacientiem ar imūndeficītu vai hroniskām plaušu un sirds slimībām.

Kas ir mikoplazmu pneimonija?

Mikoplazmu pneimonija ir atipiskas baktērijas (mycoplasma pneumoniae) ierosināts plaušu iekaisums. Saslimstība ar mikoplzmu, līdzīgi kā ar citiem pneimonijas ierosinātājiem izteikti samazinājās 2020.gada martā līdz ar COVID-19 ierobežojumu ieviešanu. Jauns saslimšanas vilnis konstatēts vairākās Ziemeļu puslodes valstīs, sākot ar 2023.gada rudeni. Mikoplazmu izraisītas pneimonijas pieder atipiskām pneimonijām, tās lielākoties klīniski noris vieglāk, ar zemākiem iekaisuma rādītājiem un ārstēšanā nepieciešama cita veida antibakteriālā terapija, nekā tipiskām pneimonijām.

Mycoplasma pneumoniae literatūrā pirmo reizi minēta jau 20. gadsimta vidū. Līdzīgi  kā citiem akūtu respiratoto infekciju izraisītājiem, arī šai baktērijai raksturīgs viļņveida uzliesmojumu raksturs aptuveni reizi četros – septiņos gados. Visbiežāk ar mikoplazmu pneimoniju slimo bērni un jaunieši. Atšķirībā no citiem gadiem, šobrīd redzam, ka slimo visas vecuma grupas, ir pieaudzis saslimšanu skaits. Mikoplazma var ierosināt rīkles un deguna gļotādas iekaisumu, bronhītu, arī hronisku elpošanas slimību (piemēram, astmas) paasinājumus, bet pneimonija attīstās tikai nelielai daļai cilvēku, kuri inficējušies ar mikoplazmu.

1. attēls. M. pneumoniae. Avots: CDC/Sarah Bailey Cutchin-Ilustrators:Dan Higgins).

Kā ar to var inficēties?

Mikoplazma izplatās gaisa-pilienu ceļā. Inficēšanās notiek, atrodoties ciešā kontaktā ar inficētu personu, tai šķaudot un klepojot. Saslimt var arī lietojot kopīgus traukus, no inficētām virsmām un, saskaroties ar izlietotajiem kabatas lakatiņiem, dvieļiem, rotaļlietām, salvetēm un citiem priekšmetiem, ko lietojusi saslimusī persona. Šai baktērijai ir salīdzinoši garš inkubācijas periods (divas līdz četras nedēļas) un lēna slimības gaita, līdz ar to ģimenēs, bērnudārza grupiņās un skolā slimošana ir garāka nekā kā citu infekcijas slimību gadījumā.

Kādi ir simptomi?

Mikoplazmu izraisītai pneimonijai slimības gaita un smaguma pakāpe var būt ļoti atšķirīga. Lielākoties norise ir viegla, un pacienta pašsajūta var būt apmierinoša, tomēr atsevišķos gadījumos simptomi var būt smagāki. Atšķirībā no citu veidu pneimonijām, mikoplazmu pneimonija attīstās pakāpeniski – slimības sākums ir lēns, un simptomi pilnībā attīstās aptuveni nedēļas laikā.

Biežākie simptomi ir sauss, neproduktīvs klepus, kas īpaši izteikts naktīs, vājums, nespēks, drudzis, ķermeņa temperatūras paaugstināšanās virs 38°C, drebuļi, iesnas, kā arī galvassāpes, kakla un muskuļu sāpes. Var rasties sāpes krūtīs, kas pastiprinās dziļas ieelpas vai klepus laikā. Smagākos gadījumos iespējams elpas trūkums un aizdusa. Tāpat var rasties dažāda veida un smaguma izsitumi uz ādas un gļotādām. Reizēm slimība var ietekmēt arī kuņģa-zarnu traktu, nieres un locītavas.

2. attēls: M. pneumoniae attīstības stadijas

Kāda ir diagnostika?

Līdzīgi kā citām pneimonijām, ārsts diagnozi nosaka, ievācot anamnēzi, tostarp epidemioloģisko informāciju, un izvērtējot pacienta sūdzības un klīniskās pazīmes. Tiek novērtēts pacienta izskats, ādas un gļotādu stāvoklis, elpošanas biežums, skābekļa piesātinājums asinīs, un veikta auskultācija, lai izklausītu plaušu trokšņus. Ja rodas aizdomas par pneimoniju, veic radioloģiskos izmeklējumus (rentgenogrammu vai datortomogrāfiju) un laboratoriskās analīzes, kur bieži konstatē paaugstinātus iekaisuma marķierus asinīs.

Lai noteiktu, vai pneimoniju izraisījusi tieši mycoplasma pneumoniae, universitātes slimnīcās primārā metode ir mikoplazmas DNS noteikšana ar iztriepi no deguna ejām un rīkles gala, izmantojot polimerāzes ķēdes reakciju (PĶR). Šī ir visjutīgākā diagnostikas metode. Turklāt, ņemot vērā pieaugošo mikoplazmas rezistenci pret makrolīdu grupas antibiotikām, PĶR testos Latvijā iespējams noteikt rezistenci, analizējot specifiskas gēnu mutācijas (A2063G, A2064G un A2067G). Tomēr šie testi ir dārgi un tos veic tikai noteiktām pacientu grupām, piemēram, stacionētiem vai imūnsupresētiem pacientiem.

Ārpus stacionāra biežāk izmanto mycoplasma pneumoniae specifisko antivielu IgM un IgG noteikšanu asinīs. Jāņem vērā, ka IgM antivielas organismā rodas aptuveni 7. līdz 10. saslimšanas dienā, bet IgG antivielu pieaugumam jābūt nozīmīgam (četrkārtīgam), salīdzinot rezultātus akūtā un atveseļošanās periodā.

Mikoplazmas noteikšana kultūrā ir sarežģīta un laikietilpīga, tāpēc klīniskajā praksē to izmanto reti. Svarīgi atcerēties, ka mikoplazmu pneimonijai var pievienoties arī citu baktēriju izraisītas plaušu infekcijas. Šādos gadījumos ieteicams noteikt arī citus biežākos pneimonijas izraisītājus.

Kāda ir ārstēšana?

Mikoplazmas izraisa atipiskas pneimonijas, kuru ārstēšanai nepieciešama specifiska antibakteriālā terapija, izmantojot tetraciklīnu, makrolīdu vai fluorhinolonu grupas antibiotikas. Kopš 2000. gada novērots pieaugošs mycoplasma pneumoniae rezistences līmenis pret makrolīdu grupas antibiotikām. Pašreizējie dati liecina, ka makrolīdu rezistences izplatība pasaulē vidēji ir aptuveni 28%, ar ievērojamām ģeogrāfiskām atšķirībām: Kanādā ~12%, Ķīnā ~80%, Eiropā ~5% (augstākais Itālijā ~20%), Japānā >50%, un ASV ~10% ar reģionālu mainīgumu.

Ņemot vērā šo rezistences pieaugumu, ja ir pamatotas aizdomas par mycoplasma pneumoniae izraisītu pneimoniju, ieteicams izvēlēties terapiju ar tetraciklīnu (piemēram, doksiciklīnu), fluorhinolonu (piemēram, levofloksacīnu, moksifloksacīnu) vai makrolīdu (piemēram, klaritromicīnu) grupas antibiotikām, regulāri vērtējot ārstēšanās efektivitāti dinamikā.

Lielākajai daļai pacientu ārstēšana iespējama mājas apstākļos, nodrošinot pietiekamu atpūtu, šķidruma uzņemšanu un bezrecepšu medikamentus drudža, sāpju un klepus mazināšanai. Smagākos gadījumos var būt nepieciešama stacionāra ārstēšana.

Līdzīgi kā citu pneimoniju gadījumā, arī mikoplazmu pneimonijām pastāv sekundārās infekcijas risks, kas var nopietni pasliktināt pacienta veselības stāvokli. Tas īpaši jāņem vērā, izvēloties terapiju augsta riska pacientiem, kuriem ir ļoti lieli iekaisuma marķieri vai elpošanas mazspēja. Šādiem pacientiem ieteikta duālā antibakteriālā terapija, kas efektīvi iedarbojas gan uz tipisko, gan netipisko floru.

Vai ir kādas paliekošas sekas pēc mikoplazmu pneimonijas izslimošanas?

Lielākajai daļai cilvēku pēc mikoplazmu pneimonijas notiek pilnīga atveseļošanās bez jebkādām komplikācijām. Ārstēšana lielākoties ilgst 7 līdz14 dienas, tomēr tādi simptomi kā klepus, vājums un nespēks var saglabāties vairākas nedēļas pēc infekcijas.

Retos gadījumos mikoplazmu pneimonijas radītais iekaisums var izraisīt sarežģījumus, piemēram, pleiras bojājumus. Vēl retāk baktērija var skart citas orgānu sistēmas, piemēram, nervu sistēmu, locītavas vai sirds un asinsvadu sistēmu, izraisot nopietnākas komplikācijas. Tāpēc svarīgi novērot simptomu dinamiski un nepieciešamības gadījumā konsultēties ar ārstu.

Kāda ir profilakse, lai nesaslimtu?   

Diemžēl šobrīd nav pieejama specifiska profilakse (vakcinācija) pret mikoplazmu pneimoniju. Lai pasargātu sevi un apkārtējos, būtiski ievērot piesardzības pasākumus. Ja rodas simptomi, svarīgi palikt mājās.

Profilakse ietver arī regulāru roku mazgāšanu, virsmu dezinfekciju, klepus higiēnas ievērošanu, telpu regulāru vēdināšanu un individuālo aizsardzības līdzekļu lietošanu.

Papildu uzmanība jāpievērš imunitātes stiprināšanai, veicinot veselīgu dzīvesveidu: svarīgi faktori, kas palīdz mazināt saslimšanas risku, ir regulāras fiziskās aktivitātes, pilnvērtīgs un sabalansēts uzturs, rūpes par psihisko veselību un pietiekams miega daudzums.

Atsauces:

1. Pneumonia outbreaks due to re-emergence of Mycoplasma pneumonia, Meyer Sauteur, Patrick MPereyre, Sabine et al The Lancet Microbe, Volume 5, Issue 6, e514

Foto: pexels.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada februāra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!