Inese Kolontaja- Zaube: Ādas infekciju norises īpatnības alerģiskiem cilvēkiem
Klīniskajā dermatologa praksē vērojam, ka alerģiju skaits pēdējos gados palielinās. Alerģiju klīniskās izpausmes var būt, sākot no vieglām mazsimptomu, līdz smagām anafilaktiskām reakcijām, kas prasa neatliekamu medicīnisku palīdzību. Cilvēki, kas kopš bērnības sirgst ar hroniskām alerģiskām dermatozēm, piemēram, atopisku dermatītu, dzīves laikā ir apguvuši pareizas ādas kopšanas iemaņas, periodiski lieto pretalerģiskas bezrecepšu zāles un smagākos paasinājumos meklē ģimenes ārsta vai dermatologa palīdzību. Cilvēki ar hroniskām alerģiskām slimībām ir arī tie, kas biežāk apmeklē ārstu saistībā ar ādas infekcijām un nereti ir neizpratnē, kādēļ tik bieži tiek uzlasīti dažādi ārpasaules mikrobi – tā taču nebūt nav higiēnas problēma. Raksta mērķis ir īsumā izklāstīt ādas uzbūvi un funkcionālās īpatnības, lai atvieglotu izpratni par inficēšanās aizsargmehānismiem un to koriģēšanas iespējām cilvēkiem, kam fonā jau ir hroniska alerģiska ādas slimība, kā arī iepazīstināt lasītāju ar biežāko ādas infekciju klīniskajām izpausmēm un to profilakses iespējām.
Āda ir mūsu lielākais orgāns, kura šūnas prot gan ražot, gan izdalīt no organisma dažādas vielas, gan aizsargāt mūsu organismu – ne tikai mehāniski, bet arī smalkā imunoloģiskā līmenī. Ikvienam no mums ādā ir imūnās sistēmas šūnas – gan tādas, kas kā aizsargi stāv sardzē regulāri (Langerhansa šūnas, tuklās šūnas), gan tādas, kuras ieceļo ādā tad, kad nepieciešama papildu palīdzība cīņā ar patogēnu (baktēriju, sēni, parazītu, vīrusu), piemēram, neitrofilie leikocīti, limfocītu dažādas apakšgrupas – subpopulācijas. Bieži sastopamies ar jautājumu: kāpēc dažiem cilvēkiem ādas infekcijas burtiski pielīp uzreiz, bet citiem pat pēc atkārtota cieša kontakta ar ādas infekciju slimnieku āda paliek vesela? Daļa atbildes ir meklējama mūsu ādas aizsardzības mehānismu izzināšanā. Pirmā barjera, kas mūs sargā no apkārtējās vides ietekmes, ir epiderma – ādas ārējās šūnas, kuras virspusē ir pārragotas (raga slānis). Pārragotā ādas virskārta ir ietaukota (lipīdiem ir baktericīda jeb baktērijas iznīcinoša ietekme), un uz tās mīt normālā ādas mikroflora (stafilokoki, mikrokoki un citas baktērijas), kas sargā ādu no kaitīgo baktēriju iekļūšanas. Ādas ārējās nedzīvās šūnas veidojas no epidermas (ādas ārējās kārtas) bazālā slānī izvietotajām dzīvajām šūnām, tām daloties un pakāpeniski pārragojoties. Tieši starp bazālā slāņa šūnām ir izvietotas imūnās šūnas – Langerhansa šūnas. Pārējās imūnās sistēmas aizsargšūnas ieceļo ādā caur asinsvadiem, kuri izvietoti ādas vidusslānī dermā, un gadījumos, kad nepieciešama aizsardzība pret patogēnu, tās izveido veselas aizsardzības kolonijas jeb infiltrātus, kas izdala interleikīnus un citus iekaisuma mediatorus, kas palīdz iznīcināt patogēnu. Vienkāršoti šo procesu var apzīmēt par kauju.
Pat neesot mediķim, ir viegli iztēloties, cik viegli patogēnam (baktērijai, sēnei, parazītam vai vīrusam) ir ieceļot ādas dziļumā, ja āda ir sausa, ar plaisiņām (piemēram sakasīta) – ieejas vārti jau daļēji ir atvērti. Kas notiek, ja āda ir attaukota (lipīdu jeb tauku plēvīte taču sargā pret baktērijām), piemēram, pārāk bieži mazgājoties, vai iznīcinātas normālās baktērijas, piemēram, lietojot antiseptiskas ziepes ikdienā – nu, labu gribot, esam pavēruši ieejas vārtus patogēniem vēl plašākus. Ja patogēns caur atvērtajiem vārtiem ir ienācis ādas dziļumā, talkā jānāk imūnās sistēmas sargiem, kam jācīnās. Šīs cīņas sekas medicīniski sauc par iekaisumu – mēs uz ādas redzam apsārtumu, izdalījumus, izsitumus. Strutas ir mirušās baktērijas, neitrofilie leikocīti, atmirušās ādas šūnas.
Cilvēkiem, kas sirgst ar alerģiju izpausmēm ādā, piemēram, atopisku dermatītu, ekzēmu, kontaktdermatītu, ādas aizsargbarjera funkcionē nepilnvērtīgi. Akūtu alerģiju gadījumos āda ir apsārtusi, tajā var būt pūslīši, mitrošanās, hronisku alerģisku iekaisumu gadījumos āda ir sabiezēta, ar plaisām, sakasījumiem, tā lobās. Šajos gadījumos ieejas vārti patogēniem būs atvērti, un aizsardzībā nāksies piedalīties imūnās sistēmas šūnām, kas radīs ar aci redzamas iekaisuma pazīmes. Tieši šā iemesla dēļ alerģiski cilvēki biežāk inficējas ar dažādiem patogēniem, kā arī infekcijas norit ar smagākām izpausmēm.
Bakteriālas ādas infekcijas ir infekciju grupa, kuru ierosina patogēnās vai nosacīti patogēnās baktērijas, kas spējušas pārvarēt ādas aizsardzības mehānismus un sākušas vairoties ādā. Pēc baktēriju iekļūšanas dziļuma ādā bakteriālās infekcijas var iedalīt virspusējās (skarta epiderma) un dziļajās – skarta derma un dziļākie slāņi. Virspusējo infekciju piemērs ir impetigo – vizuāli apsārtuši ādas laukumi, kas klāti ar dzeltenīgām krevelēm. Impetigo ir ļoti virspusēja bakteriāla infekcija – tā skar tikai epidermas virsējo šūnu līmeni –, kura klīniski izpaužas ar apsārtušiem norobežotiem perēkļiem, ko klāj vezikulopustulas – sīki pūslīšveida izsitumi ar vai bez strutām – vai virspusējas krevelītes. Šajos gadījumos ārstēšanā labi palīdz ārīgie antibakteriālie līdzekļi, kas iekļūst epidermā. Šos līdzekļus pacients aplicē krēmu vai šķīdumu formā.
Patogēnās vai nosacīti patogēnās baktērijas, kas iekļuvušas dziļāk par epidermu – dermā – un savairojušās ap matu maisiņiem, rada folikulītu. Ar aci redzam strutu pūslīšus ap atverītēm jeb ādas porām, caur kurām no ādas spraucas mati.
Folikulīts
Ja imūnās šūnas nav spējušas nogalināt baktēriju kolonijas, tās turpina vairoties, izdalīt savus toksīnus, radot ādas šūnu bojājumu, kā arī izplatās pa ādu un tās dziļumā. Saplūstot folikulārajām pustulām, izveidojas furunkuls – augonis, pēc tam karbunkuls – plašāks strutains iekaisums. Te nu bez iekšķīgas antibiotiku lietošanas, kuras spēj nogalināt baktērijas, vairs nevarēs iztikt. Ārsts, veicot uzsējumu no strutām, noteiks tajās esošās baktērijas, kā arī to jutību pret zālēm – kuras būs visefektīvākās cīņā ar konkrētajām baktērijām.
Termins celulīts, kuru lietojam medicīnā, ne tuvu nav tas celulīts, kā šo vārdu lietojam sadzīvē un kosmetoloģijā. Medicīnā termins celulīts apzīmē dziļu bakteriālu iekaisumu, kas skar arī zemādas audus. Ņemot vērā lokalizāciju zem ādas, robežas nav skaidri noteiktas.
Roze jeb erysipelas ir bakteriāls iekaisums, kas skar piegulošos limfātiskos audus. Dermā ir izteikta tūska. Perēklim ir krasas robežas. Izraisītāji bieži ir bēta hemolītiskie streptokoki, retāk zelta stafilokoks (S. aureus).
Ja ir bakteriāla infekcija, sistēmiski jālieto antibiotikas tajos gadījumos, kad organisma imūnās sistēmas šūnas nespēj tikt galā ar baktērijām. To paveiks zāles. Bet ārstam ir skaidrs – ja cilvēkam bieži atkārtojas ādas bakteriālās infekcijas, ir jāmeklē cēlonis. Vai nu bojāta ir ādas aizsardzība (pacientam ir kāda cita hroniska ādas slimība, piemēram, atopisks dermatīts), vai arī skaita ziņā vai funkcionāli ir izmainītas imūnās sistēmas šūnas, kuras cirkulē asinīs un tiek ražotas mūsu citos orgānos. Varbūt ir citas hroniskas slimības, kas radījušas labvēlīgu vidi, kur vairoties baktērijām, piemēram, cukura vielmaiņas traucējumi – paaugstināts cukura līmenis ir enerģijas avots baktērijām, arī pārdozēti sintētiskie B grupas vitamīni ir labs enerģijas avots baktērijām. Daudzām baktērijām vairošanos veicina skābekļa trūkums (gramnegatīvās, anaerobās baktērijas), tāpēc cilvēki, kas cieš no mazasinības, ir paaugstināta riska grupā. Varbūt pacientam ir citas hroniskas iekšķīgas slimības, kuru dēļ asinīs ir samazināts imūnās sistēmas šūnu skaits.
Cilvēkiem, kuri sirgst ar hroniskām alerģiskām ādas slimībām, arī inficēšanās ar vīrusu infekcijām var noritēt smagāk un ilgstošāk. Piemēram, inficēšanās ar pirmā tipa parasto herpesvīrusu (herpes simplex-1) parasti (līdz 90% gadījumu) norisinās bērnībā, un nereti mamma pat nenojauš, ka bērns ir inficējies ar herpesvīrusu, jo infekcija var noritēt ar izpausmēm, kuras līdzīgas citām respiratorajām infekcijām. Alerģiskiem slimniekiem, piemēram, atopiskā dermatīta slimniekiem, pirmā inficēšanās ar herpesvīrusu parasti norisinās smagi, un medicīnā to pat apzīmē ar atsevišķu terminu – herpētiskā ekzēma. Klīniski ir stiprs apsārtums, izplatīti pūslīši, kreveles, dažreiz pat nekrotiskas kreveles. Terapijā nereti ir nepieciešama sistēmiska pretvīrusa medikamentu lietošana. Parasti herpētiskās ekzēmas gadījumos novēro tā saukto jaukto infekciju – bakteriālu un vīrusu infekciju, kas padara klīniskās izpausmes vēl spilgtākas un pacientam mokošākas.
Tādas vīrusinfekcijas kā kārpas – cilvēka papilomas vīrusa (angļu val. human papillomavirus jeb HPV) ierosināti labdabīgi ādas veidojumi – biežāk novērojami tiem cilvēkiem, kuriem uz ādas ir mikroplaisas. Alerģiskam cilvēkam, kam āda ir sakasīta, sausa, saplaisājusi, risks iekļūt ādā cilvēka papilomas vīrusam ir daudz lielāks. Ja kādam ir kārpas uz rokām un smaga atopiskā dermatīta slimnieks ar tām saskarsies (piemēram, sarokojoties), tad diemžēl risks inficēties ar šo vīrusu ir ļoti augsts. Vīruss nonāk mikroplaisiņās un ilgstoši (pat vairākus mēnešus) var būt neaktīvs un, pastāvot citiem veicinošajiem faktoriem, piemēram, pavājinātai imūnās sistēmas darbībai, sāk vairoties inficētās ādas epidermas šūnās, notiek to proliferācija – vairošanās un augšana, un veidojas vizuāli redzama kārpa.
Lai mazinātu inficēšanās risku ar patogēniem, cilvēkam, kas cieš no hroniskām ādas alerģiskām slimībām, pamatā ir jāstiprina ādas aizsargmehānismi. Ādas kopšanā jāizvēlas atbilstoši aptiekās nopērkami bezrecepšu emolienti – ādas mitruma nodrošinātāji. Ja alerģiska āda ir sausa, jāatceras, ka nepietiks ar mitrinoša krēma, hidrolosjona vai seruma lietošanu – tas caur ādas plaisiņām ātri iztvaikos un padarīs ādu vēl sausāku. Pēc mitrinoša līdzekļa aplikācijas, tiklīdz tas iesūcies ādā, vēlams aplicēt barojošu krēmu vai ziedi. Ja alerģiska āda ir sabiezēta, nepieciešams lietot tādus barojošos līdzekļus, kuru sastāvā ir eksfolianti – vielas, kas palīdz atbrīvoties no atmirušajām ādas virskārtas šūnām, piemēram, urīnviela. Ar mazgāšanās biežumu alerģiskiem cilvēkiem pārspīlēt nevajadzētu. Ūdens ir viens no visspēcīgākajiem ādu attaukojošajiem fizikālajiem faktoriem, tāpēc pēc dušas vai vannas alerģiski cilvēki izjūt ādas dedzināšanu, diskomfortu, niezi. Pēc saskares ar ūdeni noteikti jāatceras ādai uzklāt mitrinošu līdzekli un, kad tas iesūcies, sausajai ādai uzklāt vēl barojošu ziedi, vēlams, kam ir antiseptiskas, proliferāciju veicinošas, dziedinošas īpašības, piemēram, kas satur dekspantenolu, D vitamīnu, E vitamīnu. Labāk izvēlēties produktus bez smaržas un ar minimālāku parabēnu daudzumu. Jāatceras, ka cilvēkam alerģiska reakcija (arī smaga) var būt arī uz dabiskām vielām, augiem, tāpēc nekad neuzķerieties uz krēma reklāmu – “nealerģisks”. Tāds krēms nevar būt neviens, jo alerģiska reakcija diemžēl var būt uz jebkuru, arī dabisku sastāvdaļu, piemēram, alveju, kumelītēm u.c. Alerģiskas vielas nenozīmē sliktas, ķīmiskas vai toksiskas vielas – vaina nav tajā vielā, kas izraisa alerģiju, bet gan makroorganisma (cilvēka) nepareizā, agresīvā imunoloģiskā reakcijā uz šo vielu, kas smagos gadījumos var novest līdz pat anafilaktiskai reakcijai. Cilvēki, kas cieš no alerģiskām hroniskām reakcijām, bieži paši zina, pēc kādu produktu, tostarp kosmētisku, lietošanas dzīves laikā bijusi alerģiska izpausme, un rūpīgi studē katru jauna krēma iepakojuma sastāvu. Alerģiskam cilvēkam ieteiktu katru jauno ādas produktu vispirms testēt uz rokas – trīs vakarus (tas tādēļ, lai veidotos vēlīnā sensibilizācija – ādas jutīguma reakcija) pēc kārtas uz nakti aplicēt uz rokas vietā, kur plānāka āda, pārklāt ar plāksteri (lai nodrošinātu dziļāku iekļūšanu ādā) un vērot ādas reakciju. Ja nerodas alerģijas izpausmes (apsārtums, nieze, pūslīši, pietūkums), krēmu var lietot plašākiem ādas laukumiem.
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2015. gada oktobra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
