Inese Kokare: Integratīvās medicīnas vieta veselības aprūpē: izaicinājumi un perspektīvas
Katram ir gadījies izjust patiesu prieku no aizraušanās ar to, kas viņam patīk. Prieks gatavot ēdienu, strādāt dārzā, nodarboties ar sportu vai prieks no tā, ka vari palīdzēt citiem.
Medicīnas studiju laikā biju pilnībā pārliecināta, ka viss, ko man mācīja, ir absolūta un nesatricināma patiesība. Nebija šaubu, ka medicīnas pasaule ir droša un es, būdama ārste, tajā jutīšos komfortabli. Tad kāpēc sajūta, ka ir kas būtisks palicis ārpus klasiskās medicīnas, medicīnas lekcijās un nodarbībās stāstītā? Jo vairāk centos meklēt atbildes, jo bija vairāk sarežģītu jautājumu. Rodoties atskārsmei, ka arī medicīnā viss ir relatīvs, ka slimības progresēšana vai atveseļošanās ir organisma dinamisks stāvoklis, šķita tik aizraujoši un interesanti uzsākt studēt Ķīnas tradicionālo medicīnu.
“Kad 5 iņ un 6 jan orgāni ir slimi, tas ir kā ērkšķis, netīrumu gabals, mezgls vai aizsprostojums. Lai gan ērkšķis var būt ilgi stāvējis, to var izvilkt. Lai gan mezgls var būt ilgi stāvējis, to var atsaistīt. Lai gan aizsprostojums var būt ilgstošs, to var atvērt. Tie, kas saka, ka vecas slimības nevar ārstēt, runā nepareizi. Tiem, kas lieto adatas, jāmeklē slimības cēlonis. Tad ērkšķi var izņemt, netīrumus aizslaucīt, mezglu atraisīt. Pat domājot, ka slimība ir ilgstoša, to var apturēt. Tie, kas saka, ka šos apstākļus nevar ārstēt, vēl nav sapratuši savas prasmes” (Dzeltenā imperatora iekšējais kanons, 1 gadsimts pirms mūsu ēras).
Akupunktūras skolu teoriju dažādība publikācijās, kas radās Rietumu pasaulē 20.gadsimta 2.pusē, raisīja lielas šaubas Rietumu medicīnas praktizētājos, gan par akupunktūras iedarbības fizioloģiskajiem mehānismiem, gan par iespējamo izmantošanu klīniskajā praksē. Akupunktūras piekritējiem bija skaidrs, ka jāmēģina “tulkot” akupunktūras metafizisko terminoloģiju Rietumu medicīnā pieņemtā valodā, kā arī jāmudina zinātniekus veikt pētījumus par akupunktūras iedarbības mehānismiem un efektivitāti, atbilstoši Rietumu medicīnas zinātnes prasībām. Ja var teikt, ka apgalvojums par akupunktūras efektivitāti organisma regulāciju sistēmu funkcionālā stāvokļa normalizēšanai, nu jau ir uz pierādījumiem balstīts, tad mēģinājums tulkot akupunktūrā izmantoto terminoloģiju Rietumu medicīnas “valodā”, ir grūts pasākums. Kā viens no neveiksmes piemēriem ir plaši lietotais jēdziena Qi tulkojums kā “enerģija”. Ķīniešu medicīnas praktiskajā vārdnīcā, ko izveidojuši starptautiski atzītie tulkotāji Nigel Wiseman un Feng Ye ķīniešu medicīnas terminam Qi ir 12 nozīmes un neviena no tām nav tulkota angļu valodā kā energy, enerģija. Drīzāk Qi ir jebkas, kas attiecas uz nepārtrauktā mainībā notiekošiem procesiem ķermenī un terminu izmanto, lai atainotu orgānu sistēmu aktivitāti visdažādākajās to izpausmēs. Situāciju vēl grūtāku padara tas, ka terminam Qi mūsdienu zinātnē nav atrodama epistemoloģiskā paralēle.
Vispārinot, daudzkārt tieši neskaidrības par to, kas īsti ir domāts ar kādu terminu, medicīniskā valoda, ko mēs, akupunktūras ārsti, lietojam aprakstot kādu medicīnisku problēmu, radījušas Rietumu ārstu neizpratni un pretestību pieņemt ne tikai ķīniešu tradicionālās medicīnas, bet arī citu medicīnisko sistēmu, metožu un prakšu pielietošanas iespējamību savu pacientu ārstēšanā. Bet, tas nekavē mūsu pacientus meklēt savu ceļu veselības atgūšanā. Tajā satiekas Rietumu medicīnas uzkrātās zināšanas, tehnoloģijas un iespējas ar daudzveidīgo integratīvās medicīnas pasauli. Tās praktizētāji pacientus nereti meklē, nevis, lai ārstētu kādu konkrētu diagnozi, bet gan, lai uzlabotu vispārējo pašsajūtu, mazinātu sāpes un trauksmainību, gūtu padomu par savu individuālo ceļu veselības problēmu risināšanā. Integratīvās medicīnas heterogenitāte kā nekad agrāk raisa diskusijas par to, kas tieši būtu izmantojams mūsu pacientu ārstēšanā, radot diskusijas, konfliktus un jautājumus par tās vietu individualizētā, multiprofesionālā, multimodālā, biopsihosociālā modelī balstītā terapijā. Problēmas ir daudzskaitlīgas, no kurām tikai viena ir terminoloģija. Nākošā un saistītā problēma ir integratīvās medicīnas sistēmas vai metodes pieņemšana mūsu sociumā. Domāju, ka akupunktūra Ķīnā ir efektīvāka, nekā Rietumu pasaulē. Kaut vai tāpēc, ka Austrumos akupunktūras pamatprincipi un koncepcijas cilvēkiem ir ierasti un pazīstami. Turklāt valdošā veselības un medicīnas socioloģija būtiski ietekmē veselības aprūpes politiku katrā atsevišķā valstī. Protams, atveseļošanās ierosē liela nozīme ir arī pacienta gaidām un attieksmei pret terapiju. Integratīvā pieejā pacienta ārstēšanā nozīmīga ir spēja rast kopīgo un konstruēt modeļus, kas būtu pieņemami no dažādiem skatu punktiem. Rietumu medicīnas tehnoloģiju iespējas ļāvušas reducēt patofizioloģisko procesu izpēti līdz šūnu fizioloģijas, gēnu, molekulāram līmenim un koncentrēt visus spēkus šī līmeņa procesu izpratnei. Parādības sadalīšana komponentos un katras atsevišķās daļas skrupuloza analīze - šī pieeja guvusi visplašāko pielietojumu fizikā, ķīmijā un pat bioloģijā. Tas no vienas puses ir triumfs, bet no otras – mūsdienu medicīnas posts, pakāpeniski zūdot spējai dzīvu, funkcionējošu organismu uzlūkot kā veselumu, kas sarežģītā mijiedarbībā ar apkārtējo vidi veido vienotu savstarpēji saistītu, dinamisku atvērtu sistēmu. Austrumu medicīnas pievilcība slēpjas redukcionisma opozīcijā - visas lietas un parādības apkārtējā pasaulē dažādos veidos un pakāpē mijiedarbojas. Vienkāršoti un vispārināti to var attēlot shematiski: debesis – cilvēks – zeme. Tas nozīmē, ka pēc būtības nav iespējams uzlūkot indivīdu separēti, kā no apkārtējās pasaules nodalītu objektu. Viss eksistē, tikai pateicoties mijiedarbībai. Mijiedarbības harmonisku likumsakarību neievērošana ir līdzsvara zudums un kā sekas, slimības attīstības iesākums.
Vēl kāda Austrumu medicīnas svarīga nostādne, proti, nav iespējama skaidra šķirtne starp psihi un somu (ķermeni) – ne-duālistisks skatījums, kas jo īpaši akcentēts, diskutējot par slimību cēloņiem Austrumu tradicionālās medicīnas literatūrā. Izmantojot akupunktūru pacienta ārstēšanā, psihes un somas savstarpējo saistību likumsakarības nosaka metodiku izvēli, kamēr mūsdienu Rietumu medicīnā joprojām prevalē dualistiskā pieeja.
Cik gan liels izaicinājums ir rast kopīgu valodu tik atšķirīgām pieejām un aprakstīt Austrumu medicīnas sistēmu Rietumu medicīnas sistēmas valodā!
Vai ārstam, apzinoties pilnu atbildību, ir tiesības iegūt zināšanas, ieteikt un izmantot integratīvās medicīnas sistēmas un metodes, kas iedarbojoties uz organisma iekšējām regulācijas sistēmām, varētu palīdzēt pacientam atgūt nosacītu līdzsvara stāvokli, ko varam apzīmēt kā veselību?
Gribētos teikt, ka jā. Bet dzīvē ir savādāk. Integratīvā medicīna ārsta ikdienas klīniskajā praksē vēl dus bērna autiņos un gaida kvalitatīvus pētījumus par pierādītu efektivitāti. Esmu pārliecināta, ka sagaidīs. Lai nebūtu tā, ka attiecībā uz integratīvu pieeju ārstniecībā, varētu vilkt paralēles ar vācu fiziķa Maksa Planka 20.gadsimta sākumā teikto: “Jauna zinātniskā patiesība neuzvar, pārliecinot savus pretiniekus un liekot tiem ieraudzīt gaismu, bet gan tāpēc, ka tās pretinieki galu galā mirst un izaug jauna paaudze, kas to pazīst”.
Latvijā pēdējo gadu laikā situācija un izpratne par individualizētas, multimodālas, multiprofesionālas terapeitiskās pieejas priekšrocībām ārstu vidu ir būtiski mainījusies uz labo pusi. Tam iemesls ir informācijas pieejamība par zinātnisku pētījumu rezultātiem, par integratīvās medicīnas metožu efektivitāti, kā arī profesionālo organizāciju pūles, veidot tālākizglītības studiju un profesionālās pilnveides programmas ārstiem interesentiem, aprakstīt komplementārās (papildinošās) medicīnas pakalpojumu tehnoloģijas, radot pamatojumu šo tehnoloģiju pielietošanai ārstnieciskajā praksē Latvijā. Piemēram, RSU uz internās medicīnas bāzes ir izveidota un apstiprināta rezidentūras studiju programma akupunktūras ārsta specialitātē. Ārstiem interniem jau tagad ir iespēja divu gadu laikā apgūt nepieciešamās zināšanas pilnvērtīgai akupunktūras praktizēšanai. Ceru, zaļo gaismu sagaidīs integratīvās akupunktūras metode ārsta praksē, kas ir apstiprināta medicīniska tehnoloģija un ļautu ārstiem – speciālistiem iegūt zināšanas un prasmes, lai, atbilstoši pacienta vēlmei, izmantotu akupunktūru savā specialitātē. VZA ir apstiprināta Ājurvēdas kā holistiskas medicīnas sistēmas tehnoloģija. LU Starptautiskajā Indijas studiju institūtā atvērta profesionālās pilnveides programma “Ājurvēdas izglītības pamati”, darbojas jogas studiju ievadprogramma. Latvijas Homeopātu asociācija izstrādājusi un VZA ir apstiprinātas homeopātijas medicīniskās tehnoloģijas, sniedzot iespēju apgūt homeopātiju RSU rezidentūras studijās. Tie ir redzamākie piemēri integratīvo medicīnu praktizējošo ārstu un interesentu pūļu rezultātam.
Mēs, ārsti, esam, lai mazinātu ciešanas. Tas ir iemesls profesijas izvēlei, motivācija celties agri no rīta, lai dotos uz darbu. Kad mums izdodas sasniegt mērķi, ir prieks un gandarījums. Kad neveiksmes – vilšanās un vainas sajūta. Zināšanu nemitīga papildināšana, arī integratīvās medicīnas jomā, ļautu sekmīgāk praktizēt, piedāvājot mūsu pacientiem gan patiesīgu informāciju, gan praktisku palīdzību.
Jau daudzus gadus praktizēju akupunktūru, sākumā nelielā privātpraksē, tagad medicīnas centrā “Medfix”. Šīs ārstniecības iestādes vadība radījusi vidi, kur mierīgi un harmoniski Rietumu un Austrumu medicīna sinerģiski papildina viena otru, nevis konkurējot, bet apzinoties, ka ikvienai ir savas iespējas, vieta un izmantošanas robežas.
Foto: Shutterstock
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2022. gada decembra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
