Ilze Zundāne: Čakārnītis: stāsts par skoliozi

“Līdz kaklam melnā akacī

Tup čakārnītis greizs un šķērss.”

Šos Vizmas Belševicas vārdus var attiecināt uz diagnozi skolioze. No grieķu valodas tulkojot, vārds ‘skolioze’ nozīmē izliekums. Mugurkauls, skatoties no mugurpuses, nav taisns, bet atsevišķās vietās izliekts uz labo vai kreiso pusi un nedaudz vēlāk izliekums kombinējas ar skriemeļu rotāciju.

Muguras skriemeļu vidū atrodas muguras smadzenes, bet skriemeļu sānos pa atvērumiem iznāk nervi. Mugurkaula deformācijas rezultātā tiek kairinātas šo nervu saknītes un rodas sāpes. Jebkuras sāpes ir organisma kliedziens pēc skābekļa. To piegādā mugurkaula tuvumā esošie asinsvadi, bet skoliotisko pārmaiņu dēļ tie ir saspiesti un asinis muguras smadzenēm un nervu saknītēm nepienāk vajadzīgajā daudzumā. Skolioze rada muskuļu saišu iestiepumu, un starpskriemeļu locītavas tiek pastāvīgi kairinātas. Nervi šo kairinājumu pārveido sāpēs. Tās var projicēties gandrīz vai jebkurā ķermeņa daļā – vēderā, ekstremitātēs, kaklā, sirds, nieru vai dzimumorgānu apvidū. Lai noturētu mugurkaula balansu, papildu slodze jāuzņemas muguras taisnajiem muskuļiem.

Cilvēkam stāja veidojas bērna un pusaudža vecumā. Bērnam piedzimstot, mugurkauls ir praktiski taisns, nav izliekumu priekšas-muguras virzienā, tā saukto fizioloģisko lordožu un kifožu. Kamēr tādas vēl nav nevienas, jaundzimušais nespēj noturēt galviņu un tā mammai jāpietur ar roku.

Skolioze visbiežāk rodas bērniem bez konstatējama cēloņa, un to sauc par idiopātisku – tā radusies pati no sevis. Šāda veida skolioze ir apmēram 80% no visiem gadījumiem. Ja šī slimība attīstās līdz trīs gadu vecumam, to sauc par jaundzimušo skoliozi.

Iegūtā skolioze visbiežāk rodas sakarā ar muguras muskuļu vājumu vai pēc pārslimota rahīta. Tā var būt uz labo vai kreiso pusi, bet var būt arī divloku jeb S veida skolioze. Izšķir trīs slimības pakāpes:

• sānizliekums nav liels un guļus stāvoklī izzūd;
• sānizliekums guļus stāvoklī samazinās, bet neizzūd.
• sānizliekums guļus stāvoklī saglabājas – fiksētā skolioze, un tā bieži kombinējas ar palielinātu kifozi krūšu daļā, kam raksturīga mugurkaula sagriešanās.

Reiz, ejot pa ielu, dzirdēju, kā māte strostē savu apmēram trīs gadus veco meitiņu, lai viņa pārtraucot “gāzt vēderu laukā”. Šādā vecumā bērniņam uz priekšu izgāzts vēderiņš liecina par mugurkaula problēmām, visbiežāk – skoliozi.

Mugurkaula deformācija var izveidoties jebkurā vecumā līdz pubertātes sasniegšanai, un tad jau runā par juvenilo skoliozi. To neizraisa nepietiekams uzturs, ne arī jelkādas sporta aktivitātes, ne arī smagu somu nešana. Jo agrāk skolioze parādās, jo lielāks risks, ka tā progresēs. Visvienkāršākais veids, kā vecāki paši var konstatēt bērnam šo bīstamo slimību, ir palūgt bērnu, lai viņš noliecas uz priekšu. Jāskatās, vai krūšu daļā neveidojas krūškurvja slīpums jeb ribu kupris. Vēl jāpievērš uzmanība iegurņa kaulu izciļņu simetrijai un tam, vai abas lāpstiņas ir vienādas, vai nav uzrauts viens plecs. Slimībai progresējot, var rasties iekšējo orgānu – sirds un plaušu – darbības traucējumi.

Idiopātisko skoliozi ārstē, izmantojot ārstniecisko vingrošanu, masāžu un citas procedūras. Izteiktas skoliozes gadījumā jānēsā speciāla korsete, bet to nav vēlams darīt ilgstoši, jo var atrofēties muguras taisnie muskuļi. Iztaisnot deformēto mugurkaulu nav iespējams, bet var nostiprināt muguras muskuļus un saites tā, lai kosmētisko defektu pat nevarētu pamanīt. Fizioterapeits var iemācīt, kā uztrenēt muskuli iliopsoas, to sasprindzinot pārmaiņus gan vienā, gan otrā pusē. Ja izveidosies kārtīga muskuļu josta ap muguras skriemeļiem, tiem nekas cits neatliks kā stāvēt taisni. Ja deformācija ir ļoti izteikta un strauji progresē, to var ārstēt ķirurģiski .

Tiek izdarītas ķīļveida rezekcijas muguras skriemeļos. Konstrukcijas ar dažādu metāla detaļu palīdzību – āķiem, skrūvēm un stieņu sistēmām – ir mazāk efektīvas.

Reiz – sen, sen – klausījos kādu lekciju. Tās sākumā tika demonstrēti Emīla Dārziņa dzīves gadu laikā uzņemti portreti sānskatā. Kopīga pazīme visiem bija uzkrītoši stalta stāja. Lektore to pamatoja ar mūsu senču paražu – jaundzimušos līdz trīs mēnešu vecumam ar speciālu lina jostu palīdzību nosaitēt gluži kā malkas pagalītes. Tā mugurkaulam “tiekot iemācīts”, ka tas ir galvenā ass un tam jābūt staltam. Nežēlīgi? Varbūt. Cilvēkam jau rokas un kājas ir dotas, lai tās kustinātu, bet, ja vēl nestabilā ass – mugurkauls – tiek pakļauts haotiskām un gana spēcīgām kustībām, var būt, ka saites un starpskriemeļu diski arī tiek pāragri izļurkāti. Senčiem bija sava gudrība. Vienkārši bija. Es te negribu aicināt jaunos vecākus šo metodi izmantot, audzinot savus zīdaiņus, bet, ja mani bērni būtu nupat kā dzimuši, tad pati gan pamēģinātu.

Skolas laikā mūsu ģeogrāfijas skolotāja ieteica dienā pusstundu pavadīt “miroņa pozā”. Tas nozīmējot apgulties uz grīdas, pievērt acis un mierīgi pagulēt, tad gan mugurai, gan visam organismam būšot labums. Pamēģināju. Bija labi, bet vēlāk kaut kā piemirsās un it kā pietrūka laika. Slikti.

Ļoti labs risinājums bērniem, kuriem ārsts konstatējis skoliozi, ir rehabilitācijas centrs Krimulda. Kopš 2002. gada tā gan ir privāta iestāde, bet ir arī valsts pasūtījuma gultas bērniem. Nepieciešams ģimenes ārsta norīkojums. Vecākiem jāpiemaksā par atsevišķām lietām, bet cenas ir gana demokrātiskas. Turklāt skolas laikā bērns var turpināt apgūt pamatskolas mācību programmu.

Arī es savā bērnībā biju dzirdējusi par Krimuldas sanatoriju, bet skoliozes diagnozi noteicu sev pati jau 5. klasē. Mana informācija bija tāda, ka bērni ar skoliozi tur mācās visu gadu, mācības notiek, guļot uz vēdera uz cieta pamata. Man tās bija šausmas. Prom no mājām? Visiem spēkiem centos savas stājas trūkumus slēpt, stāvēju stalti, plecus atvilku atpakaļ, un dakteriem mana skolioze paslīdēja garām.

Kaut cik zinātniski var pamatot kāda bijušā slimnieka man stāstīto. Viņam lāpstiņas bija asimetriskas, un jaunībā pa laikam ļoti sāpējusi mugura. Kādu dienu viņa sieva ņēmusi mazās, asās nātrītes un nopērusi ar tām vīram muguru. Sajūtas viņam droši vien bija gana ekstremālas, bet kopš tā laika mugura vairs neesot sāpējusi. Atslēgas vārds šajā mīklā ir histamīns. Tas ir biogēns savienojums, kas veidojas no aminoskābes histidīna dekarboksilāzes un organismā ir neaktīvā stāvoklī. Tas atklāts 1911. gadā. Histamīna avots ir bazofilie leikocīti un tuklās šūnas. Histamīns ir viens no mediatoriem, kas izraisa asinsvadu paplašināšanos. Attiecības starp niezi un sāpēm ir ļoti komplicētas. Nieze ir sajūta, kas vieno ādu, muguras un galvas smadzenes tādā kā lokveida neironu ātrgaitas šosejā. Pagaidām zinātniekiem šis fenomens, ka histamīna izraisītā nieze var bloķēt sāpju sajūtu, ir diezgan maz izpētīts. Neiesaku lasītājiem, īpaši tiem, kuriem jebkad bijušas jelkādas alerģijas, izmēģināt uz sevis manis aprakstīto pērienu ar nātrēm.

Man bija tas gods būt pazīstamai ar dakteri Gustavu – naturopātu. Viņš ieteica katram pašam pagatavot virsmatraci no griķu sēnalām. Tās var dabūt Rīgas dzirnavniekā vai Dobeles dzirnavniekā. Griķu sēnalu kārtai jābūt 3 cm biezai. No linu palagiem jāsašuj maiss. Griķu sēnalas tajā jāber pakāpeniski un apmēram 5 cm platumā ar šujmašīnu jānošuj rūtojums tā, lai griķi nedaudz var pārvietoties, bet nesastumjas vienuviet. Griķu sēnalām piemītot lieliska spēja ieregulēt mugurkaula skriemeļus vietā.

Uz priekšu darbā, Čakārnīši! Es ar’ viens no tiem.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada jūlija numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!