Ilze Vinķele: Pacienta un ārsta attiecības – priekšnieks un padotais vai sadarbības partneri?
Jūs noteikti būsiet pieredzējuši vai dzirdējuši par šādu situāciju – pie ārsta ierodas pacients. Viņam līdzi mapju mapes ar izmeklējumiem, receptēm, slēdzieniem. Pacients ir norūpējies, satraucies, jo ir sajūta, ka ārstēšana nerit gludi, uzlabojumi nāk lēnām. Ārsts aplūko mapju saturu un līdzjūtīgā balsī nosaka: “Mjā... Tas vēl ir brīnums, ka esat šādā stāvoklī. Kurš gan jums varēja nozīmēt kaut ko tādu?! Labi, ka beidzot esat nonācis pie manis.”
Saprotams, ka pacients satraucas vēl vairāk un meklē otru viedokli. Pierakstās rindās, izmanto pazīšanos, gatavs maksāt par konsultāciju. Ar neatlaidību un pūlēm nokļūst pie cita cienījama ārsta, kurš, apskatījis izmeklējumus un uzklausījis pacientu, secina: “Nu ko jūs satraucaties? Te jau nekā nopietna nav. Paskatieties pasē uz savu dzimšanas gadu! Ko jūs varat gribēt...” Pacients apjucis dodas mājās un televizorā noskatās Pētera Apiņa raidījumu, kurā cienījami ārsti diskutē par sev interesējošām tēmām. Ir saprotams, ka saruna norisinās latviski, bet teiktais ir profesionālā valodā, reizēm pat ārstu žargonā, un daļa sacītā nemediķim ir grūti uztverama. Pacients atmet ar roku un kioskā nopērk žurnālu “Ko Ārsti Tev Nestāsta”. Ainas beigas.
Cik zinoši esam
Protams, iepriekš aprakstītais satur ironiju. Tomēr katrā jokā ir vien daļa joka, un ārstu un pacientu attiecības Latvijā ir jautājums, kuram būtu jāpievērš nopietna uzmanība visiem iesaistītajiem. Kāda veida attiecības starp pacientu un viņam palīdzošiem veselības aprūpes darbiniekiem būtu uzskatāmas par optimālām? Kas būtu darāms, lai šīs attiecības uzlabotu?
Pavisam svaigajā Aivitas Putniņas un Māra Branta pētījumā par pacientu apmierinātību par veselības aprūpes pakalpojumiem, ko pasūtinājis Nacionālais veselības dienests, atklājas, ka Latvijas pacientiem trūkst elementāras informācijas. (http://petijumi.mk.gov.lv/sites/default/files/title_file/Zinojums_Pacientu_apmierinatiba_ar_veselibas_aprupes_pakalp_kvalitati.pdf) Tikai nedaudz vairāk nekā puse respondentu (57%) norāda, ka zina (turklāt lielākā daļa no tiem saka, ka daļēji zina), kur atrast informāciju par valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem, aptuveni puse respondentu (47%; lielākā daļa atkal tikai daļēji) ir apmierināta ar informācijas funkcionalitāti, bet trešdaļa (36%) norāda, ka zina (lielākā daļa no viņiem – ka daļēji zina), kā šo informāciju izmantot ātrāk saņemamā pakalpojuma atrašanai.
Tikai puse (51%, un lielākā daļa daļēji) atzīst, ka pārzina pacienta tiesības, bet tikai trešdaļa (36%, un no viņiem lielākā daļa daļēji) zinātu, kur sūdzēties par nekvalitatīvu pakalpojumu.
Pacients kā ārsta komandas dalībnieks
Apmierinātību ar pakalpojumu galvenokārt nosaka komunikācijas kvalitāte ar ārstu, jo citus aspektus cilvēki vienkārši nepārzina.
Atļaušos apgalvot, ka ārsta un pacienta attiecībās vienmēr būs zināma asimetrija. Ļoti atšķirīgs informētības līmenis – ārstam vienmēr ir nesalīdzināmi vairāk informācijas un zināšanu nekā pacientam, pat ja par pacientu ir kļuvis mediķis. Pacients vienmēr ir ievainojamākā un trauslākā pozīcijā nekā ārsts, jo veselības problēma rada stresu. Un ārstam vienmēr būs vara pār pacientu, jautājums ir par to, vai to apzinās un kā šo varu realizē. Vertikālas varas attiecības, kurās ārsts ir priekšnieks un pacientam jābūt bezierunu izpildītājam, pacienta un ārsta mijiedarbībā, visdrīzāk, nebūs efektīvas. Sekmīgs ārstēšanas iznākums iespējams vien tad, ja pacients ir līdzestīgs un aktīvi, informēti un pilnvērtīgi piedalās savā atlabšanā. Tāpēc jo īpaši svarīgi ir ārsta un pacienta attiecības dibināt un uzturēt uz horizontālas sadarbības un partnerības principiem. Pacients ir ārsta komandas dalībnieks, aktīvs ārstēšanas procesa dalībnieks, nevis pasīvs norādījumu izpildītājs. Turklāt komandas pilnvērtīgi dalībnieki ir arī pārējie ārstniecības un aprūpes procesā iesaistītie – māsas, funkcionālie speciālisti, psihologi u.c., kā arī pacienta piederīgie.
Nereti pacients netiek uzlūkots kopsakarā, bet gan sastopas ar fragmentētu pieeju, katru saskari ar veselības aprūpes sistēmu sākot kā no jauna, nevis turpinot vienotu uz rezultātu vērstu atlabšanas procesu. Noslogotie ģimenes ārsti, kas sarunai ar pacientu var atvēlēt vien 10–15 minūtes, nepietiekamais māsu skaits ģimenes ārstu praksēs, kas varētu sniegt pilnvērtīgu pacienta aprūpi, izmeklējumu kvalitātes atšķirības un nesaderība, akūtā māsu pārslodze stacionāros, nepilnīgi funkcionējošā e-veselība, stapresoru nesadarbošanās. Iemeslus, kas fragmentē holistisku pieeju pacienta ārstēšanai, ietekmē tās kvalitāti un apgrūtina pacienta iespēju iegūt informāciju, varētu turpināt. Daļa iemeslu ir objektīvi – finansējuma un personāla nepietiekamība, daļa sakņojas paražās un kultūrā.
Kā veicināt ārsta un pacienta sadarbību
Kas būtu darāms, lai pacienti kļūtu informētāki, veselības aprūpes darbinieku un pacientu attiecības – sadarbīgākas?
Pirmkārt, jāapzinās, ka pacientu informēšanas process ir nepārtraukts, tam nav sākuma un beigu, tam jānotiek dažādos līmeņos arī ārpus veselības aprūpes sistēmas. Sākot ar veselības mācību jau pirmsskolā, ar iespēju vecākiem saņemt informāciju izglītības iestādēs par to, kur meklējama palīdzība, ja pedagogi vai atbalsta personāls ievērojis kādas veselības problēmas bērnam, ar proaktīviem un sadarbīgiem sociālajiem dienestiem. Informācijai par veselību un veselības aprūpes sistēmu jābūt brīvi pieejamai jebkurā vietā, kurā cilvēks nonāk saskarē ar publiskajiem pakalpojumiem, lai tā būtu izglītība, sociālā palīdzība vai drošība. Soli pa solim ir drupināmi nesadarbošanās mūri, kas uzbūvēti apkārt nozarēm, kurām būtu jāstrādā ciešā sazobē.
Otrkārt, neatlaidīgs finansējuma pieaugums veselības aprūpei, novirzot to pacientu drošības, pakalpojumu kvalitātes un organizācijas uzlabošanai, kā arī veselības aprūpes darbinieku atalgojuma pieaugumam. Lai sniegtu labu veselības aprūpi, jābūt novērtētam un pienācīgi atalgotam veselības aprūpes darbiniekam. Ceru, ka tas nav tālas nākotnes sapnis, kad pieredzēsim ģimenes ārstu prakses ar mazāku reģistrēto pacientu skaitu un plašāku komandu, kas ļautu veltīt vairāk laika katram pacientam, vairāk pievērsties veselības veicināšanai un profilaksei, pacientu izglītošanai.
Treškārt, veselības aprūpes darbinieku izglītība par pacientu tiesībām, personas datu aizsardzību, par komunikāciju ar pacientiem, modernajām saziņas iespējām un kanāliem, jauno tehnoloģiju izmantošanu, attālinātu pakalpojumu sniegšanā. Šiem aspektiem jābūt iekļautiem gan jauno ārstu un māsu izglītības saturā, gan profesionālās pilnveides kursos.
Ceturtkārt, būtu apsverama pacientu tiesībsarga jeb ombuda institūcijas darbības atjaunošana, kas varētu kļūt par nozīmīgu spēlētāju pacientu tiesību nodrošināšanā Latvijā, konfliktu un neskaidrību risināšanā, efektīvas komunikācijas veicināšanā starp veselības aprūpē iesaistītajiem.
Ilze Viņķele, LR veselības ministre
Maģistra grāds veselības vadībā
Maģistra grāds sabiedrības veselībā