Ilze Strēle: Vajag sapņot, gribēt darīt un arī darīt

Pēc skolas beigšanas izvēlējos savu dzīves ceļu saistīt ar medicīnu. Fotogrāfija un mūzika bijušas vienmēr kopā ar mani, bet pēdējos gados tām ir aizvien lielāka loma manā dzīvē. Medicīna un māksla gan ir ļoti saistītas, tā ka tas ir tikai likumsakarīgi, ka kādā brīdī nonākam pie abu lietu apvienojuma. Un šogad mani vaļasprieki vainagojušies ar grāmatu Mans tautastērps – veltījumu Latvijas tautai.

Spītības pēc medicīna

Esmu dzimusi Rīgā, bet visu savu mūžu dzīvoju Jelgavā. Pēc vidusskolas beigšanas mana mamma teica, lai es mācoties vienalga kur, tikai ne Medicīnas institūtā, jo viņa, pediatre būdama, zināja cik grūts un smags darbs ir medicīnā un gribēja mani no tā pasargāt. Bet man divreiz nebija jāsaka, un es iesniedzu dokumentus Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultātē un tur arī iestājos. Kaut gan pirms tam doma bija stāties Konservatorijā kultūras darbiniekos. Tā nu es savas spītības pēc nonācu medicīnā un esmu tur joprojām.

Ja kāds jautā, vai nožēloju šo savu izvēli, – saku – nē, un ar prieku turpinu savas mammas iesākto. Tomēr pēdējos gados ļoti liela loma manā dzīvē ir kultūrai, mākslai, fotogrāfijai un mūzikai. Medicīna un māksla ir ļoti saistītas, tā ka tas ir tikai likumsakarīgi, ka kādā brīdī nonākam pie šāda abu lietu apvienojuma.

Ar fotogrāfiju esmu pazīstama jau sen – tētis bērnībā iedeva savu fotoaparātu Smena un palaida ceļojumā uz Sočiem, tad jau 12 gadu vecumā tapa mani pirmie patstāvīgi uzņemtie kadri. Nopietnāk fotografēšanai pievērsos pirms gadiem deviņiem, bet kopš 2015. gada darbojos Tautas fotostudijā Bauska.

Visu mūžu arī dziedu – 40 gadus dziedāju korī, bet tagad jau ceturto gadu senioru vokālajā ansamblī Vīzija. Šogad sapratu, ka vēlos arī iemācīties spēlēt kokli – vairāk savam priekam un sajūtām. Savu dzīvi nevaru iedomāties bez mūzikas, dziesmas, foto un ceļošanas. Pēdējos gados gan vairāk pa Latviju un tuvajām kaimiņzemēm, bet savā laikā ir apceļota gan Eiropa, gan Āzija, gan bijušās padomju zemes. Un mūsu zeme Latvija ir tik skaista un daudzveidīga, ka pašreiz pat īsti negribas doties tālu plašā pasaulē.

Mans tautastērps

Pirms trim gadiem man radās doma izcelt saulītē un parādīt plašākai publikai latviešu sievietes viņu individuālajos tautastērpos (jo līdz tam biju redzējusi tikai koru un deju kolektīvu foto tautastērpos) un izdot kalendāru 12 mēnešiem, kur katru fotogrāfiju papildina stāsts par šo tērpu un Daces Sadakas rakstīts dzejolis, kurš sacerēts tieši šim cilvēkam. Un fotografēts tiek noteikti Latvijas dabā un ar ziedu vainadziņu galvā. Lēnām darbojos, bet, kad bija tapuši 12 fotostāsti, tad ar to nekas nebeidzās. Tad kādā brīdī mums pieslēdzās Ginta Zaumane ar vainadziņu izšuvumiem, un tapa pirmā izstāde. Pēc tās pieteicās vēl un vēl, un vēl tautastērpu īpašnieki ar saviem stāstiem, un tie visi bija tik interesanti un vēsturiski nozīmīgi, ka izlēmām – būs grāmata. Trīs gadu garumā, fotografējot grāmatai Mans tautastērps, esmu apbraukusi septiņas reizes pa kontūru apkārt Latvijai, satikusi neskaitāmus cilvēkus, uzklausījusi stāstus par tautastērpiem, to rašanos, izjūtām un par to, kā tautastērps sadzīvo ar savu valkātāju, vai tie ir mantoti vai radīti mūsdienās, kādi meistari palīdzējuši, kādas izjūtas ikvienu vadījušas, izvēloties vienu vai otru tērpu. Esmu kronējusi stiprās latviešu sievietes ar ziedu vainagiem par latviskā turēšanu godā un savu senču mantojuma saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm. Un ir piepildījies sapnis. Šī gada jūnijā saules gaismu ieraudzīja mūsu – trīs autoru – Ilzes Strēles, Gintas Zaumanes un Daces Sadakas kopdarbs – grāmata Mans tautastērps, kurā apkopoti 120 stāsti par tautastērpiem, to valkātājiem, un tur ir ne tikai sievietes, bet arī vīri un bērni, un visas ģimenes. Vēl šogad skatāma arī izstāde Mans tautastērps, kura divu gadu laikā būs apceļojusi gandrīz visu Latviju. Izstādē skatāmas fotogrāfijas un izšūtās miniatūras, lasāmi stāsti un dzejoļi.

Pediatrija

Es vienmēr uzsveru, ka esmu dzimusi un augusi pediatre, bet par ģimenes ārsti kļuvu brīvprātīgi obligātā kārtā, kad 1997. gadā mums pateica, ka pediatriem darba nebūs un, ja gribam strādāt, tad jāmācās par ģimenes ārstiem. Tā tas arī notika. Tomēr vēl arvien bērni ir mīļāki un tuvāki, un vairāk saprotami. Ar bērniem visu var sarunāt, ar vecākiem grūtāk. Vecāki dažkārt negrib saprast vienkāršas lietas, viņiem liekas, ka tikai viņu patiesība ir tā vienīgā pareizā. Bet bērns jau nav mazs pieaugušais, bērnam ir pavisam citāds organisms, citāda uzbūve un citāda domāšana. Bet tik bieži mēs, pieaugušie, to negribam saprast un bojājam bērnu jau no pašas dzimšanas. Cik bieži mēs liekam mazajam cilvēkam vilkt mugurā to, kas viņam nepatīk, cik bieži mēs liekam ēst to, kas negaršo – bērns ļoti labi apzinās to, kas viņam vajadzīgs, kas ne. Ja bērns grib skriet basām kājām – lūdzu, lai skrien, tas ir veselīgi. Ja bērns grib ēst, mūsuprāt, nesavienojamus produktus, lai ēd, jo bērna intuīcija noteikti saka, ka tā vajag.

Vakcinācija – lai pasargātu sevi un citus

Un cik bieži mēs izlemjam savu bērnu vietā? Ir viena ļoti sāpīga tēma, kura neliek mieru sevišķi pēdējā laikā – tā ir vakcinācija. Arvien vairāk vecāku diemžēl dažādu iemeslu dēļ atsakās no pamatvakcinācijas saviem bērniem – viens otrs vienkārši negrib, cits pamato to, ka bērnam ar šīm vakcīnām tiek sagrauta imunitāte, dažs vienkārši uzskata to par farmācijas firmu biznesu un negrib to atbalstīt. Bet – vakcīnas jau tāpēc ir, lai pasargātu mūs no smagām saslimšanām un to sekām. Bērni, kuri nav vakcinēti, ar akūtām slimībām diemžēl neslimo retāk, kā dažiem vecākiem varbūt liekas. Bet, šai tendencei saglabājoties, mēs kādā brīdī varam nonākt līdz tam, ka slimības, no kurām varētu sevi un savus bērnus pasargāt, atkal būs neuzvaramas. Jau tagad ir daudz difterijas, garā klepus, masalu saslimšanas gadījumu. Manuprāt, tas ir neprātīgi neļaut vakcinēt savu bērnu un tā nepasargāt viņu no vēl nezināmām sekām tuvākā un tālākā nākotnē.

Rudens – pārmaiņu laiks

Rudens ir mans mīļākais gadalaiks. Ar agro rītu pirmajām miglām, ar dzelteno lapu čaukstoņu zem kājām, ar mārtiņrožu saldi rūgto smaržu. Rudens ir pārmaiņu laiks gan dabā, gan cilvēku dzīvē. Rudens ir laiks, kad pēc saulainās vasaras mainās ne vien daba mums apkārt, bet maināmies arī mēs paši. Īpaši pastiprināti uz šīm un citām pārmaiņām reaģē mūsu mazuļu organismi – vienam ģimenē uzradies konkurents – brālītis vai māsiņa, otram jāsāk spert pirmie soļi lielajā dzīvē un jādodas uz bērnudārzu, trešajam varbūt ir mīļa ome vai auklīte mājās, bet māmiņa un tētis visu dienu darbiņā. Tas viss rada stresu mūsu mazulim un līdz ar to arī imunitātes pazemināšanos. Un, ja vēl tam pievienojas vīrusi, kas rada augšējo elpceļu un kuņģa zarnu trakta slimības, tad maisam gals vaļā un mazulis sāk slimot. Ir vecāki, kas saprot, ka mazulim visvairāk nepieciešamas vecāku rūpes, kopābūšana, svaigs gaiss un dabiskas veselīgas lietas uzturā, bet tam visam vajag laiku un pacietību, kuras daļai no mums diemžēl šai straujajā laikmetā ne vienmēr pietiek un ne vienmēr ir vēlme saprast pašsaprotamas lietas. Tāpēc daudzi vecāki izvēlas medikamentozu terapiju, lai tik ātrāk bērns būtu vizuāli vesels un varētu doties uz dārziņu, bet neņem vērā to, ka būtībā nekā laba tajā visā nav. Vajadzīga tikai pacietība un rūpes, lai lielākā daļā gadījumu uzvarētu saslimšanu.

Protams, ir gadījumi, kad bez nopietnas ārstēšanas neiztikt. Iesnu un saaukstēšanās gadījumā nevajag uzreiz ķerties pie aptieciņas, jo varam mēģināt palīdzēt citādi – kaut vai ar pēdu masāžu, kas stimulē organisma dabiskās aizsargspējas un stiprina imunitāti. Visvienkāršāk mazulim uzvilkt īstas vilnas zeķītes basās kājās, tas reflektori iedarbosies uz dažādiem punktiem, kas atrodas pēdās, un iesnu ārstēšanai ar to arī pietiks. Un vismaz stunda svaigā gaisā katru dienu. Noteikti vajadzīgas pastaigas dienas gaišajā laikā, jo arī tas ir viens no veidiem, kā uzlabot pašsajūtu, kā organisma šūnas pabarot ar skābekli un parūpēties par savu veselību ilgtermiņā. Arī saslimšanas gadījumā svaigais gaiss ir viena no ārstēšanas sastāvdaļām.

Imunitāte

Imunitāte ir organisma dabiska aizsardzība pret dažādām vīrusu slimībām un infekcijām. Lai gan mūsu imunitāte ir tik sarežģīta un apbrīnojama sistēma, ka izpētīta tikai daļēji, daži pamatprincipi ir saglabājušies kopš laikiem, kad mūsu senči vēl nebija spēruši kāju uz sauszemes. 20. gadsimta zinātnieks Pauls Ērlihs atklāja, ka imunitāti rada asinīs esošās pretvielas – antivielas. Ja organismā iekļūst vīruss, tas kādu laiku tur cirkulē, tikmēr cilvēka pašsajūta pasliktinās, paaugstinās temperatūra. Tad nāk lūzuma punkts – asinīs sāk izstrādāties antivielas. Cilvēka asinīs ir īpašas šūnas, limfocīti, kas kopā ar antivielām iznīcina infekciju. Ja tā pati slimība uzbrūk atkārtoti, organisms jau reaģē ātrāk, neļaujot saslimt otru reizi, vai, ja nu gadās saslimt, tad slimība norisinās vieglāk. Tāpēc jāņem vērā, ka temperatūra ir organisma dabiskā aizsargreakcija, antivielu izstrādātāja, un ir nepareizi slimības pirmajās dienās to pazemināt līdz normas skaitļiem, neļaujot izstrādāties antivielām.

Izšķir iedzimto un iegūto imunitāti. Iedzimtā ir saistīta ar organisma bioloģiskajām īpašībām, un tā ir stabila (piemēram – cilvēkam piemīt imunitāte pret dzīvnieku slimībām). Iegūtā veidojas mūža gaitā un pēcnācējiem neidzimst, to iedala dabiski un mākslīgi iegūtajā. Dabiskā imunitāte veidojas pēc pārciestas infekcijas slimības, organismam izveidojot atbilstošus aizsargmehānismus. Mākslīgo imunitāti panāk ar vakcīnām.

Imunitātes būvmateriāli ir olbaltumvielas, tauki, ogļhidrāti, minerālvielas, vitamīni.

Kas jādara un jāēd, lai paaugstinātu imunitāti?

• A vitamīns – aktivizē imūnsistēmu – to satur dzeltenie un sarkanie dārzeņi, aknas, olas.
• B vitamīns – palīdz organismam ražot antivielas un pārvarēt fizisku slodzi – to satur piens, siers, aknas, raugs, sēnes.
• C vitamīns – paaugstina izturību stresa situācijās – kad rodas sajūta, ka spēki sāk izsīkt un vīruss varētu pieķerties, C vitamīns ir ātrā palīdzība – to satur dzērvenes, mežrozītes, citrusaugļi, kāposti, spināti, upenes, smiltsērkšķi, arī ķiploki.
• E vitamīns – ir antioksidants, kurš palīdz iznīdēt vielmaiņas procesos radušās kaitīgās vielas, kas bojā organisma šūnas – to satur augu eļļas, graudaugi, rieksti, olas dzeltenums.
• Viskareivīgākās uzturvielas, kas nonāvē mikroorganismus, ir fitoncīdi – visvairāk to ir ķiplokos, sīpolos, lociņos, rutkos, kāļos un selerijās.

Ķiploks organismā darbojas kā ugunsdzēšamais aparāts, kas maksimāli ātri likvidē saaukstēšanās slimību šūnas. Lieliski, ja katru vakaru visi ģimenes locekļi apēd pa svaigai ķiploka daiviņai. Tomēr, ja nepatīk asā garša, var saspiest ķiploku daiviņas, apliet ar novārītu atdzesētu ūdeni un izvilkumu liet klāt pie sulas, dzēriena vai izsmidzināt rīkles galā. Ķiploku daiviņas var sasmalcināt, salikt uz šķīvīšiem un turēt istabā, no tiem plūdīs aromāts, kam piemīt ārstniecisks efekts. Mazuļiem pie gultiņas var piekārt ķiploku krelles, bet bērnudārzniekam, kad viņš dodas uz dārziņu, sasmalcinātas ķiploku daiviņas ieliek kinderolas trauciņā un uzkar šo rotu kaklā. Tomēr, ja ķiplokam nav izdevies pasargāt no saslimšanas, to vajag turpināt ēst arī slimošanas laikā – tas palīdzēs ātrāk izveseļoties. Ir veikti pētījumi, kas pierāda, ka ķiplokos esošās aktīvās vielas darbojas pat pret tādiem mikroorganismiem, kas ir kļuvuši nejutīgi pret dažādām zāļu vielām.

• Bišu produkti – medus, ziedputekšņi, bišu māšu peru pieniņš, bišu maize. Medus ir zāles pret daudzām kaitēm – tas ir līdzeklis, lai ātrāk atjaunotu spēkus, uzturētu veselību un pasargātos no iespējamām saslimšanām. Medus pozitīvās īpašības varbūt slēpjas faktā, ka tas ir ļoti pietuvināts, gandrīz atbilstošs mūsu asins sastāvam. Tas rada ķermenī siltumu un kalpo kā nesējs augu ārstējošo īpašību nogādāšanai uz ķermeņa audiem, tāpēc medu izmanto kā starpnieku daudziem līdzekļiem. Medu nedrīkst karsēt vairāk par 40 grādiem, jo augstākā temperatūrā bioloģiski aktīvās vielas iet bojā un paliek tikai saldvielas. Mūsu senči secinājuši, ka vislabāk C vitamīna avotu dzērvenes uzglabāt, iemērktas medū. Laika gaitā atklājusies arī tik atšķirīgo produktu lieliskā saderība garšas ziņā, izveidojot līdzsvaru starp abiem piemītošajām spēcīgajām garšām.
• Jau tūkstošiem gadu nolūkā stiprināt imunitāti tiek izmantota margrietiņai līdzīgā puķe – ehinācija. Tā satur bioloģiski aktīvas vielas, kas aktivizē imūnsistēmu, palīdzot uzveikt vīrusus un baktērijas. Šo produktu gan nevajadzētu lietot ilgstoši, bet gan kursu veidā 4–6 nedēļas.
• Ļoti būtiski ir uzņemt pietiekami daudz šķidruma – ūdeni, zāļu tējas, dabīgās sulas, jo dehidratācija (šķidruma zudums) negatīvi ietekmē bērnu un arī pieaugušo imūnsistēmu.

Manuprāt, vispiemērotākais vecums, kad sākt bērnudārza gaitas, ir trīs gadi, kad bērns jau ir tik liels, saprot, kas īsti ar viņu notiek, saprot to, ka vecāki ir savā darbā un viņš dosies uz savu mazo darbiņu un ka vakarā atkal visi būs kopā savās mājās, savā siltumā. No pieredzes zinu, ka šādi bērni pirmajā bērnudārza apmeklējuma gadā slimo daudz mazāk nekā tie, kuriem bērnu dārza gaitas bija jāsāk pusotra vai divu gadu vecumā.

Kā neizdegt darbā

Ģimenes ārsts un atvaļinājums – divas lietas, kuras pie mums diemžēl nav savienojamas vienotā veselumā. Katram un ikvienam ir tiesības uz ikgadēju valsts apmaksātu atvaļinājumu – kad var pilnībā distancēties no darba pienākumu veikšanas. Ģimenes ārsti to nekad tā īsti nevar, jo, pirmkārt, nav iespējams šo atvaļinājumu izmantot visā garumā vienlaikus, otrkārt, – pēc noteikumiem mūs atvaļinājumā aizvieto otrs kolēģis (aizvietotājs – lielākā gadījumā tikai uz papīra, jo reāli dzīvē reti kur tā notiek), kurš šai laikā strādā dubultu darbu par vienas slodzes algu. Savukārt, atgriežoties no atvaļinājuma, atkal notiek šo pienākumu maiņa, un tā nav atpūta, tas nav atvaļinājums, ja pēc tam jāstrādā dubulta slodze par vienu algu. Turklāt, ja aizvietotājs nav vienā ārstniecības iestādē, bet otrā pilsētas galā, tad tas viss tā arī uz papīra paliek... Arī pacientam tā ir problēma – jāiet pie sveša ārsta. Tā nu mēs esam vieni, it kā neaizvietojami, jo šī aizvietošana praktiski dzīvē nav realizējama. Mums, kuri izvēlējušies strādāt savās pamatteritorijās atsevišķās praksēs, tā ir ļoti sāpīga tēma.

Taču nekur nav teikts, ka ģimenes ārstam jāstrādā 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā un 12 mēnešus gadā. Tāpēc cenšos savu darba režīmu veidot tā, lai nenodarītu pāri nevienam. Manuprāt, būtu ļoti pareizi, ja būtu atsevišķi ārsti, kas rotācijas kārtībā aizvietotu ģimenes ārstus atvaļinājuma laikā, un par šo darbu valsts maksātu viņiem algu. Bet tā jau laikam ir tikai manu sapņu pasaule, kurā kas tāds varētu notikt. Cenšos distancēties no darba pienākumiem savās brīvdienās, darbus praksē sakārtot tā, lai viss būtu izdarīts laikā un visi būtu apmierināti, un lai arī es varētu kaut nedaudz izbaudīt īsos atelpas brīžus.

Man dažkārt jautā – kā tu visu paspēj – fotografēt, dziedāt, ceļot, vēl kādu rokdarbu uzdarināt un vēl strādāt par ārsti... Atbildu, ka vajag visu pareizi salikt pa plauktiņiem, vajag sapņot, gribēt darīt un arī darīt, jo tikai darot mēs spējam paveikt neiedomājamas lietas. Neko nevar paspēt tikai tie, kuri neko nedara.

Un visbeidzot – fantastisks palīgs mūsu organismam ir smiekli. Pēc minūti ilgas sirsnīgas smiešanās organisms izdala lielu daudzumu antivielu, kas palīdz uzvarēt baktērijas un vīrusus. Smiekli stimulē leikocītu rašanos, bet tie savukārt cīnās ar dažādām slimībām. Pat vienkāršā smaidā izvērsta lūpu kustība atbrīvo endorfīnus – laimes hormonus, kas palīdz atbrīvoties no uztraukuma un negatīvām emocijām, kas grauj imunitāti.

Vairāk smaidiet, domājiet labas domas, esiet mierīgi, sniedziet un gūstiet pozitīvas emocijas, mīliet sevi un savus tuvākos, tad arī pārmaiņu laika izraisītās nebūšanas jūs neskars.

Grāmatas Mans tautastērps idejas un fotogrāfiju autore, www.manstautasterps.lv

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2018. gada septembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!