Ilze Rukšāne: Saikne ar dabu, dārzkopība un māksla – atbalsta mehānisms mentālajā veselībā

Kopš 2020. gada, kad pasaules dienas kārtību satricināja Covid–19 pandēmija, un 2022.gada februāra, kad Krievija uzsāka necilvēcīgu karu pret neatkarīgu Ukrainas valsti, mēs ikviens, lai gan nu jau pie daudz kā pieraduši, strādājam pastiprināta stresa un trauksmes apstākļos, kas var draudēt ar sabiedrības masveida izdegšanu. Abi satricinājumi, kas sekoja viens otram, visticamāk ilgi iespaidos mūsu mentālo un fizisko veselību. Sadzīvot ar kara radītajām fiziskajām sekām un tās likvidēt varēsim salīdzinoši viegli, bet risināt sekas mūsu mentālajā veselībā būs daudz grūtāk, un tam būs nepieciešami gadi, iespējams, pat paaudzes. Jau 18 gadus strādājot ainavu arhitekta profesijā un projektējot skolu, bērnudārzu un ārstniecības iestāžu ārtelpu, gan Latvijā, gan Igaunijā, regulāri tiekamies ar ārstniecības personālu, skolotājiem, audzinātājām. Es – raksta autore – neesmu mediķe, bet diemžēl arvien biežāk praksē gūstu apstiprinājumu tam, ka ik gadu skolās pieaug bērnu skaits, kuriem ir klīniski apstiprināti mentālās veselības traucējumi, kas izpaužas kā uzmanības deficīta, hiperaktivitātes sindroms, autisms, bipolārie traucējumi, depresija un citi. Tie ir mūsu bērni, mūsu nākotne. Turklāt šie izaicinājumi skar ne tikai bērnus.

Pēdējos trīs gadus, darbojoties iniciatīvā “Sporta pils dārzi”, empīriskā ceļā esmu sapratusi, ka cilvēkiem saikne ar dabu, kas man šķiet tik pašsaprotama, relaksējoša, harmoniska un zināma, urbanizācijas un labklājības laikmetā ir zudusi. Biju ļoti pārsteigta, cik maz jaunākā paaudze (divdesmit, trīdesmitgadnieki) zina un saprot par dabu, tās cikliem un procesiem, jo nekad dzīvē nav iestādījuši vai kopuši augus. Šī  raksta autore ir ainavu arhitekte – un tas veidots kā kompilācija lasītajām no praksē apgūtajām zināšanām, tāpēc ļoti ceru, ka izlasīsiet un piedosiet, ka neizmantoju zinātnisko publikāciju atsauces. Publikācijas, cik nu varu, lasu regulāri, pārliecinos par avotu ticamību, bet diemžēl kā ne-akadēmiķis nesaglabāju rakstus un to avotus, bet noteikti varētu tās atkal sameklēt – ja jums manas empīriskā ceļā pārbaudītās un lasītās atziņas šķistu pievilcīgas. Raksta noslēgumā pievienotas atsauces par grāmatām, kurās savukārt ir atsauces uz publikācijām. Paldies jums, ja izlasīsiet.

Dziednieciskas un terapeitiskas ainavas

Kas ir dziednieciska, kas ir terapeitiska ainava un, kas ir dārzkopības terapija? Kā neapjukt terminoloģijā, atceros, cik pašai sākumā bija grūti saprast šo atšķirību. Tāpēc no vairākiem avotiem mēģināju to apkopot un strukturēt.

Nereti sabiedrībā neredz atšķirību abos terminos – dziednieciska vai terapeitiska ainava. Gan dziednieciska, gan terapeitiska ainava vai dārzi ir mērķtiecīgi veidoti, lai veicinātu mijiedarbību starp cilvēku un dabas dziednieciskajām īpašībām. Šī mijiedarbība var būt pasīva vai aktīva atkarībā no dizaina un lietotāju vajadzībām.

Dziednieciski dārzi/ainavas (no angļu valodas - Healing gardens/landscapes) ir mērķtiecīgi, pēc noteiktiem principiem veidota publiski pieejama telpa, kas nodrošina atbalsta funkciju ikdienā, un ne tikai ārstniecības iestādēs. Šis termins daudz ietilpīgāks ir angļu valodā un norāda uz abpusēji iespējamu procesu – gan cilvēkorientētu, gan dabas/ainavas orientētu, kur viens vai otrs ir ieguvējs un savstarpēji mijiedarbojas.

Terapeitiski dārzi/ainavas (no angļu valodas - Therapueutic gardens/landscapes) ir aktīvas iesaistes instruments terapijā, līdzīgi kā nodarbinātības terapija, fizioterapija, mūzikas un mākslas terapija un tamlīdzīgi, un atbalsta gan dārzkopības, gan ar dārzkopību nesaistītas darbības.

Attēls: Horatio dārzs veicina cilvēku labklājību pēc mugurkaula traumas. Foto: Horatio dārzu arhīvs

Terapijā izmanto trīs dārzu tipus

1. Dārzkopības terapijas dārzi – paredzēti primārās dārzkopības terapijas atbalstam, uzlabo fizisko kondīciju, sociālās prasmes un attīsta spēju iesaistīties. Terapeits vada šo procesu un pacients piedalās. Tā ir aktīva līdzdalība un mijiedarbība.

2. Atjaunojošie, rehabilitācijas dārzi – koncentrējas uz identificētām atjaunojošās vides sastāvdaļām un ir tuvāki dziednieciskas ainavas principiem. Te var arī nenotikt aktīva līdzdalība.

3. Sajūtu dārzi – veidoti, lai stimulētu maņas caur pieskārienu, redzi, dzirdi, smaržu, garšu, līdzsvara sajūtu, ķermeņa un telpas apzināšanos (proprioception), atmiņām un tamlīdzīgi, jo mūsdienās dažādi resursi paplašina klasisko piecu maņu loku ar citām jaunām sajūtām. Te var būt gan aktīva, gan pasīva līdzdalība un mijiedarbība.

Dārzkopības terapija

Psihoterapeite Sue Stuart-Smith raksta (grāmata “The Well Gardened Mind” – “Rūpīgi kopts prāts” – grāmatas latviešu valodas tulkojums iznāks izdevniecībā “Zvaigzne” augusta nogalē), ka ir reizes, kad klasiskās terapijas metodes nepalīdz. Tad talkā var nākt terapeitiskie dārzi/ainavas un ar to saistītā dārzkopības terapija. Tā nav vienkārša rušināšanās piemājas dārziņā, kas gan nenoliedzami arī var sniegt terapeitisku efektu.

Dārzkopības terapija ir augu izmantošana un darbošanās ar augiem mērķtiecīgas cilvēku rehabilitācijas nolūkos. Terapiju vada dārzkopības terapeits, kompetents augu zinātnē, psiholoģijā, anatomijā un cilvēkzinātnē. Tās prakses vēsture ir vairāk nekā 2000 gadu sena. Dārzkopības terapeitiskās iezīmes kā ārstniecības instruments ir pētīts kopš 19. gadsimta, kad Dr. Bendžamins Rašs izmantoja dārzkopības terapiju kā instrumentu garīgo slimību ārstēšanā. Mūslaiku vēsturē pēc abiem pasaules kariem un pēc Vjetnamas kara dārzkopības terapija plaši izmantota militārpersonu rehabilitācijā.

Pirmā grāmata par dārzkopības terapiju publicēta 1960. gadā, pirmais akadēmiskais grāds dārzkopības terapijā nodibināts 1972. gadā. Mūsdienās pasaulē dārzkopības terapeita kvalifikāciju un zināšanas par šo jomu var iegūt vairākās universitātēs un dažādu institūciju veidotos kursos Eiropā, ASV un Austrālijā – tikai ne Latvijā. Ticu, ka arī mēs to varam, jo tā ir atzīta par efektīvu metodi, ko plaši izmanto rehabilitācijā. Dārzkopības terapija palīdz uzlabot atmiņu, kognitīvās spējas, valodas prasmes un socializāciju, kā arī mazina stresu, palīdz stiprināt muskuļus un uzlabo koordināciju, līdzsvaru un izturību. Cilvēki mācās strādāt patstāvīgi, risināt problēmas un ievērot norādījumus. Sjū arī raksta, - kara veterāni atzīst, ka darbs ar augiem ļāvis atgūt pārliecību par saviem spēkiem un ir mazinājis trauksmes sajūtu – viņi atzīst, ka dabā un kokos saskata sevī zudušo spēku un plasticitāti neatkarīgi no apstākļiem. Darbojoties dārzā, citas sajūtas iegūst šizofrēnijas pacienti. Kāds pacients teic: “Augi ir daudz godīgāki nekā cilvēki un ir tik delikāti!”.

Viņš saskata citas līdzības nekā veterāni. Veidojot atvērtības un maiguma pilnas attiecības ar augiem, iemācījies palēnām veidot arī attiecības ar citiem cilvēkiem un viņiem uzticēties.

Sjū analizē arī dārzkopības terapijas ietekmi uz cietumniekiem. Pētījumi ASV liecina, ka tiem cietumniekiem, kuri apguvuši šo terapijas kursu, atkārtoti noziegumi samazinās par 40% . Paralēli var uzdot jautājumu, vai nav jārada tāda vide, kas mazinātu iespējamību nonākt cietumā?

Atjaunojošie un rehabilitācijas dārzi, sajūtu dārzi

Tie dārzi vai vide, kuras radīšanā izmantoti principi un īstenoti instrumenti, kas veido un nodrošina dziedniecisku atmosfēru, lai mazinātu stresu, recidīvu un veicinātu savstarpēju komunikāciju, atvērtību un būtu kā atbalsta mehānisms arī medicīnas personālam, piemēram terapijas sesiju veikt ārtelpā.

Ārtelpā ir vieta socializācijai un komunikācijai

Iekļaujoša daudzu iespēju vide, kurā noteiktos attālumos var socializēties – dažāda mēroga telpas socializācijai un komunikācijai – gan grupu terapijai, gan individuālai, gan vienkārši pastaigām vai atpūtai ārtelpā arī ārpus terapijas kursa.

Attēls: Sporta pils dārzi – centra apkaimes iedzīvotāju mentālais balsts. Foto: Kristīne Madjare

Daudzfunkcionalitāte jeb daudzu iespēju vide

Aktīvām un pasīvām darbībām. Vide ir iekļaujoša - ne tikai dažāda vecuma, rases, dzimuma, veselības stāvokļa cilvēkam ar cilvēku, bet arī pašam ar sevi, tā, lai neviens nejustos atstumts un ikviens ārtelpā rastu sev nozīmīgu vietu, telpu un nodarbi. Salutoģenēze jeb uz cilvēku orientēta dizaina principi nosaka, ka vidi veidojam visām lietotāju grupām. Vēl pavisam nesen šos principus galvenokārt izmantoja, veidojot ārstniecības iestāžu ārtelpu – pacientam, personālam, apmeklētājam, bet šodien to pielieto, veidojot jebkuru publisko ārtelpu - pat šķietami tik ikdienišķu, bet tajā pašā laikā aktīvu, informatīvi un vizuāli piesātinātu vidi kā ielu – vispubliskāko no publiskajām ārtelpām.

Daudzfunkcionalitāte nosaka arī telpu veidošanu dārzkopības terapijas atbalstam.

Iespējas apstāties un viegli pieņemt lēmumus. Psihiatrs, profesors Dr. Māris Taube kādā intervijā minējis, ka pēc kara sākuma būtiski palielinājies akūto saslimšanu skaits, kas saistītas ar nemieru, trauksmi, panikas lēkmēm. Tieši tāpēc videi jābūt tādai, kas sniedz šo iespēju apstāties, ja nepieciešams, un paņemt pauzi, lai atvieglotu lēmumu pieņemšanu. Tātad, tā būtu vide kur viegli intuitīvi orientēties – neatkarīgi vai esi jauns, vai vecs, vietējais vai svešinieks.

Vides intuitīva uztvere

Ne tikai telpas veidošana, bet arī navigācija un vides elementi var palīdzēt intuitīvi uztvert, lietot, sajust telpu, kas sniegs miera un drošības sajūtu. Sensorās pieredzes līdzsvara sajūta un ķermeņa apzināšanās rodas līdz ar drošības un miera komponenti.

Sensorā pieredze un fizisks kontakts ar dabu ir daļa no vides un dziednieciskā procesa daudzveidības, kas integrējams arī dārzkopības terapijā. Tā mūsos stimulē ne tikai maņas, bet arī citus mentālos un fiziskos procesus. Viss, ko redzam, veido spēcīgu ietekmi uz zemapziņu. Vizuālā informācija un kodi, ko tā nes, būtiski ietekmē un stimulē atmiņas – pozitīvas un arī negatīvas. Vizuālā pieredze nevērtējot, bet sajūtot – uztverot kustību vai miera stāvokli, arī ir instruments dārzkopības terapijā.

Smarža. Īpaši pavasaris, vasara un rudens ir laiks, kad varam veicināt pacientus arī ikdienas pastaigas laikā izvēlēties daudzveidīgākus ceļus – ceriņu, jasmīnu, narcišu, liepu, mārtiņrožu… smaržu maršrutus. Ziemu arī nevajadzētu nolīst kaktā – jo, vai zinām kā smaržo sniegs? Veicināt iziet ārā – kustēties, staigāt, braukt ar velo – izvēlēties garāku, bet interesantāku ceļu uz darbu, skolu vai mājām. Sajust kā smarža veido telpas izjūtu un kā raisa citas maņas, lai atvērtos socializācijai. Sasmaržot, viegli pieskaroties un daloties savās izjūtās, asociācijās. Ļaujot pieskarties augiem un sajust rasu zālienā, iebrienot basām kājām.

Arī tā ir daļa no terapijas ārtelpā. Sadzirdēt – ne tikai auto riteņu un signālu troksni, bet arī putnu čalas, ne tikai izejot parkā, bet arī atverot palātas logu, vasarā mosties no strazda vīterošanas turpat līdzās esošā koka vai krūma zaros. Saklausīt pavasara ūdens čalošanu atjaunotā upītē vai strūklakā, graudzāļu čabēšanu ziemas spelgonī. Vīzijas, ko var uzburt ne tikai laukos, bet arī pilsētā un ārstniecības iestādē. Pastāv iespējas nogaršot terapijas laikā izaudzēto, pašu izaudzēto. Sajust sava darba augļus. Un sajust to, ka neviens no tevis neko neprasa, ka daba neprasa būt labākajam, veiksmīgākajam un tā tālāk. Daba ir un ļauj būt daļai no sevis, no procesa.

Saikne ar dabu un augiem ir ierakstīta cilvēka DNS, kad tieši no tās bija atkarīga izdzīvošana. Daba nodrošināja patvērumu – pabaroja un ļāva paslēpties no ienaidnieka. Ikdienā vajadzētu atcerēties, ka neesam dabas pavēlnieki un, ka tāpat kā augi, esam vienas un tās pašas dabas sastāvdaļa. Etnobotāniķis Charles Heiser savos pētījumos apraksta senču mednieku – vācēju vidi, kur daba ir gan garīgās, gan fiziskās mājas. Viņš pēta ne tikai ar augiem saistītos rituālus, ceremonijas, mītus, bet arī pragmatiski analizē, - kā soli pa solim esam iemācījušies izprast to, kas nodrošina un kādi apstākļi nepieciešami, lai augi augtu. Rūpēties par vidi un augiem ir tāpat kā rūpēties par cilvēkiem, - abiem nepieciešama vienlīdz dziļa, mīloša un personiska, ne tikai garīga un ķermeniska iesaiste, bet arī visa nedalīta būtība. Viņš līdzīgi kā antropologs Tims Ingolds raksta, ka nevaram piespiest augus augt, cilvēks neražo zemes augļus, bet var nodrošināt tiem labvēlīgus apstākļus, un augi tad apbalvo ar saviem augļiem, - fiziskiem un mentāliem. Augi nodrošina pavēni, putekļu un vēja barjeru, ir skābekļa avots, var samazināt stresa un agresijas līmeni, kā arī ir sirds, asinsvadu un cits veselības balsts.

Attēls: Izzināt kukaiņu dzīvi saprotamā veidā ir viens no pirmajiem soļiem, lai nebaidītos atgūt saikni ar dabu. Foto: Ieva Andersone

Skats pa logu ir būtiska vides kvalitātes komponente

Pierādīts, ka pacienti, kuri aiz loga redz kokus, atveseļojas ātrāk nekā tie, kuri redz sienu vai vidi bez kokiem. Man, kopš dzīvoju dzīvoklī, kur pa guļamistabas logu redzu kļavu, attiecības ar koku kļuvušas gluži vai personiskas. Tā prieka un laimes sajūta, ko kļava sniedz pavasarī, plaukstot, ir neparakstāma.

Dabiska vide un mākslīga vide atšķirīgi stimulē uztveri un attiecīgi arī uzvedību. Psihoterapeite Sue Stuart-Smith grāmatā “The Well Gardened Mind” atsaucas uz pētījumiem, kas apliecina faktu, ka pilsētniekiem, ik nedēļu vienu reizi dodoties uz parku, depresija samazinātos par 7%, bet augsts asinsspiediens par 9%.

Laikmetīgā māksla. Būtiski neaizmirst par mākslas sniegtajām iespējām vietas un identitātes veidošanā. Pārdomāti integrēti mākslas objekti vidē var mainīt vietas tēlu un palīdzēt atbrīvoties no stigmām, ko mēdzam piešķirt vai esam piešķīruši. Taču par mākslu nevajadzētu domāt tikai kā par krāšņiem, abstraktiem objektiem, kas izvietoti skvēros un parkos. Publiskā māksla var ieņemt akcijas un perfomances formas, kas dažkārt nav tieši redzamas un ir vairāk vērstas uz cilvēku ieradumu un redzējuma maiņu, kopības sajūtas, socializācijas un pieredzes veidošanu.

Tas var būt notikums vai ilggadējs projekts, kas iepazīstina ar jauniem veidiem kā pieredzēt telpu un sabiedrību, izrauties no rutīnas un paraudzīties uz to citā rakursā. Īpaši jāizceļ mākslas projekti, kas iesaista kopienu – tātad arī pacientus darba radīšanas procesā. Tie var funkcionēt kā mentālas un fiziskas tikšanās vietas, paaugstināt pašnovērtējuma, veicināt vienotas identitātes sajūtu un būtiski uzlabot fizisko un mentālo veselību. Un dārzs vai dārzkopības terapija šādam projektam var būt kā atbalsta mehānisms. Kā vienu no piemēriem, kur savstarpēji mijiedarbojas dārzkopība un māksla, var minēt projektu EATS Ņujorkā, kura vīzija izteikta trīs komponentēs – Māksla, Pārtika un Dzīve. Idejas autore un iniciatore – māksliniece – Linda Goode Bryant saka: “Māksla ir tas, ko mēs iztēlojamies un radām, kas veido mūsu dzīvesveidu. Pārtika ir iztika, kas mums nepieciešama, lai dzīvotu. Dzīve ir veids, kā mēs dalāmies ar to, ko radām”.

Projekts EATS darbojas no visu aspektu savstarpējas savijas. Tā misija ir ikvienam, neatkarīgi no ienākumiem, nodrošināt iespēju dzīvot veselīgi un attīstīties. Projekta dalībnieki darbojas apkaimēs, kur strādā gan kā katalizatori, gan atbalsts, veidojot kopienas filiāles, kas audzē un izplata pārtiku, stiprinot saites starp kaimiņiem. Gala mērķis ir palielināt katra labklājību un uzlabot kopienu sociālo, ekonomisko un kultūras dzīvotspēju.

Latvijai ir liels potenciāls, daudz varošu un zinošu profesionāļu abās jomās – gan terapijā, gan dārzkopībā – tāpēc ir laiks atjaunot savstarpējo saikni, lai atjaunotu saikni ar dabu mentālās veselības balstam.

 

Ilze Rukšāne

Ainavu arhitekte

“ALPS ainavu darbnīca”,

e-pasts: ilze@alps.archi

 

Foto: Pexels.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada augusta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!