Ilze Mežraupe: Jauniešu psihiskā veselība

Raksts tapis pēc lekcijas Latvijas Ārstu biedrības konferencē “Jauniešu veselība” 2019. gada 19. septembrī

Konferences organizatori bija ginekologu un endokrinologu asociācijas – speciālisti, kam ikdienā nākas saskarties ar dažāda vecuma pacientiem, tai skaitā arī bērniem, pusaudžiem un jauniešiem. Meklējot sūdzību, ar kurām vērsušies pie ārsta, cēloņus, nereti nākas saskarties ar situāciju, ka bieži vien saslimšanu pavada vai arī ir tās cēlonis bērna, pusaudža vai jaunieša emocionālais stāvoklis vai psihiskās veselības problēmas. Neatrisinot, neārstējot tās, atgūt pilnīgu izveseļošanos nereti ir neiespējami. Tādēļ ir svarīgi runāt arī par bērnu, pusaudžu, jauniešu psihisko veselību.

Kas ir jaunietis?

Pēc Pasaules Veselības organizācijas definīcijas, pusaudži ir indivīdi vecumā no 10 līdz 19 gadiem, savukārt jaunieši – no 15 līdz 24 gadiem. Pie jauniem cilvēkiem tiek pieskaitīti indivīdi vecumā no 10 līdz 24 gadiem.

Latvijas Jaunatnes likumā noteikts, ka par jaunieti Latvijā uzskata personu vecumā no 13 līdz 25 gadiem.

Oksfordas vārdnīcā (Oxford dictionary) rodams skaidrojums, ka jaunietis ir cilvēks starp pusaudža un brieduma gadiem.

Bērna un jaunieša personības veidošanās laiks

Balsoties uz šiem definējumiem, par bērna, kas tūlīt kļūs par jaunieti, veselību varam runāt, kad bērns sasniedzis 10 gadu vecumu. Tomēr to nekādi nevaram nodalīt no līdz šim pieredzētā bērnības perioda un citiem būtiskiem faktoriem, kas varētu ietekmēt bērna, pusaudžu un arī jaunieša psihoemocionālo stāvokli.

Ir vairāki faktori, kas nosaka bērna personības veidošanos un līdz ar to arī to, cik veiksmīgi vai mazāk veiksmīgi viņš augot spēs adaptēties, pielāgoties un iekļauties vecumam atbilstošās vides prasībām un augt, lai sasniegtu labāko pēc sava potenciāla.

Personības veidošanos nosaka bērna ģenētiskais kods, ģimenes situācija, audzināšana, traumatiska pieredze, attiecības ar vienaudžiem, viņu viedoklis (īpaši pusaudža gados), sociālās vides ietekme (skolas prasības, konkurence), kā arī spriedze, ko šobrīd bērni izjūt straujās informācijas plūsmas un komunikācijas ātruma dēļ. Jo stabilāka veidosies personība, jo veiksmīgāk bērns spēs adaptēties un izdzīvot sarežģītās situācijās un arī iziet cauri attīstības posmiem ar tiem raksturīgo emocionālo slodzi.

Sasniedzot agrīnās pubertātes vecumu, bērns jau ir paspējis daudz piedzīvot un pārdzīvot: viņš ir piedzimis, iepazinis šo pasauli, iepazinis savus vecākus, ieguvis pirmos priekšstatus gan par pasauli – cik draudzīga un droša tā ir viņam, par saviem vecākiem – cik stipri un mīloši viņi ir, vai var uz viņiem paļauties, gan par sevi – cik mīlams, pieņemts un drošs viņš drīkst justies šajā pasaulē.

Vairāki kritiskie periodi līdz pubertātes sasniegšanai

Kad no zīdainīša un nevarīga bērniņa cilvēks kļūst par mazu bērnu, tas ļauj viņam sākt izrādīt savu gribu, protestu pret negribēto un mērķtiecīgi mēģināt panākt savu, kas maza bērna vecumā tiek praktizēta un apgūta bērnam drošā vidē, proti – ģimenē. Lielie dzīves pārbaudījumi vairumam bērnu sākas ļoti agri – 1,5–2 gadu vecumā, apmeklējot bērnudārzu.

Iešana bērnudārzā vairumam bērnu saistās ar lieliem pārdzīvojumiem, lai arī viss, kas no bērna tiek gaidīts, ir iesaistīties rotaļās un nodarbībās, būt draudzīgam. Tomēr daudziem bērniem ilgstoši ir grūti adaptēties, justies droši, iekļauties dārziņa dienas ritmā un kārtībā. Šajā laikā daudzi bērni sāk slimot (somatizēt), kas neapzinātā veidā bērnu paglābj no lielā stresa, jo slimības dēļ uz bērnudārzu nav jāiet. Jo nedrošāks, bailīgāks bērns, jo grūtāk pierast, jo grūtāk sadraudzēties un ar prieku piedalīties nodarbēs. Ir bērni, kas tā arī nekad nepierod un izaugot dārziņu atceras kā vislielāko nelaimi.

Šie bērni arī nākamo dzīves izaicinājumu – skolas gaitu uzsākšanu – izjutīs kā vissmagāko pārbaudījumu. Skolas gaitu uzsākšana var izrādīties liels pārbaudījums arī bērniem, kuri dārziņā jutušies labi, bet lielās klases, noteikumi, mācību stundas, mājas darbi, vērtēšana, ilgās stundas skolā var bērnu ļoti satraukt. Bērni šādos stresa apstākļos reaģē dažādi: viens milzīgā saspringumā centīgi mācās un cenšas visu izpildīt, otrs protestē ar uzvedības traucējumiem, kāds slimo, cits kļūst agresīvs, vēl kāds nespēj mācīties. Īpaši grūts šis periods ir bērniem ar kādiem traucējumiem – hiperaktivitāti, trauksmainību, negatīvu agrīnas bērnības pieredzi. Būtībā pirmais mācību gads paiet, adaptējoties mācību procesam un noteikumiem, komunikācijai starp vienaudžiem. Vairākumam bērnu iznākums ir labvēlīgs, kamēr nedrošākiem un bērniem ar kādām emocionālām grūtībām nereti tā arī neizdodas pierast pie skolas.

Nākamais kritiskais periods – 5. klase, kad būtiski mainās gan apmācība un prasības, skolotāju skaits, kabinetu sistēma, pirmās hormonālās vētras un ar tām saistītie pārdzīvojumi, seksuālās identitātes jautājumi. Šis laiks ir grūts arī tiem bērniem, kas līdz 4. klases beigām ar centīgu darbu ir guvuši labas sekmes, bet, palielinoties mācību sarežģītībai un prasībām, vairs nespēj saglabāt teicamnieka statusu, ko ļoti pārdzīvo.

Laiks, kad pubertāte ir pilnā plaukumā un apjukums pastiprinās, ir 7. un 8. klase. Pusaudzim ir grūti saprast, cik liels vai mazs viņš ir, kāds ir, kā citi viņu uztver. Pusaudži vienlaikus jūtas gan lieli un gudri, gan joprojām atkarīgi no vecākiem un viņu atbalsta. Šajā laikā vērojama emocionāla labilitāte, pārspīlētas emocionālas reakcijas, uzvedības traucējumi, kas saistīti ar jauniešu vēlmi iepazīt dzīvi, izmēģināt visu, kas attiecīgajā periodā ir aktuāli vienaudžiem vai vecākiem jauniešiem. Jo stabilāka personība un drošāka atbalsta sistēma (ģimene, draugi, hobiji) līdz šim laikam izveidojusies, jo veiksmīgāk arī šis periods noritēs. Jo nestabilāka personība, jo lielāks risks iekļūt nepatikšanās un emocionāli traumējošās situācijās.

Bērna vecumā biežāk sastopamās psihoemocionālās vai psihiskās problēmas pārsvarā izpaužas kā dažādi neirotiski traucējumi – tiki, enurēze, enkoprēze, trauksme, fobijas, arī somatizācija, kuru dēļ vecāki ar bērniem konsultējas gan pie ģimenes ārsta, gan neirologa, psihologa un psihiatra.

Pusaudžu un jauniešu vecumā pieaug emocionālo un uzvedības traucējumu biežums, kuru dēļ jaunieši nonāk psihiatra redzeslokā.

Biežāk sastopamie traucējumi var būt saistīti gan ar traucējumiem vai to iezīmēm, kas sākušies jau bērna vecumā, vai arī pirmo reizi izpausties jau pusaudža un jaunieša vecumā.

 

Nereti šie traucējumi savstarpēji kombinējas vai arī kombinējas ar uzvedības traucējumiem. Tīšs paškaitējums attiecas gan uz suicīda mēģinājumu depresīvu traucējumu gadījumā, gan uz pēdējos gados izplatīto paškaitējumu ar asu priekšmetu (graizoties – veicot virspusējus griezienus ādas virsējā slānī, dedzinot to).

Somatizācija/somatoforma veģetatīvā distonija

Somatizācija – izpaužas kā daudzveidīgi, ilgstoši (ilgāk par diviem gadiem) somatiski simptomi (galvassāpes, reiboņi, subfebrila temperatūra, vēdersāpes, sirdsklauves u. c.), sākotnēji visbiežāk ir veikti daudzi izmeklējumi ģimenes ārsta uzraudzībā, bet rezultāti ir bez patoloģijas atradnes, anamnēzē medicīniskas manipulācijas, ārstēšanās vai izmeklēšana slimnīcā dažādās nodaļās. Ārstēšanās gaita ir viļņveidīga, saistīta ar situāciju ģimenē, sociālajā vidē un skolā.

Somatoforma veģetatīvā distonija – sūdzības saistītas ar vienu vai vairākām orgānu sistēmām, ko inervē veģetatīvā nervu sistēma, raksturīgi ir 1–2 simptomi, bojājumu neatrod, izpaužas ar veģetatīvās nervu sistēmas uzbudinājuma simptomiem (sirdsklauves, svīšana, sarkšana, trīce, bailes un bažas par slimību). Sūdzības ir subjektīvas, par nespecifiskām vai mainīgām sajūtām (ātri pārejošas, smeldzošas un asas sāpes, dedzināšanas, smaguma, sasaistītības, uztūkšanas, iestiepuma sajūta), ko pacients saista ar kādu orgānu vai orgānu sistēmu.

Depresīva epizode

Pusaudžu vecumā depresija var izpausties dažādi – sākotnēji nemanāmi, it kā maskējoties aiz citiem simptomiem, piemēram, somatizācijas vai uzvedības traucējumiem.

Parasti depresijai raksturīgs pazemināts garastāvoklis bez redzama iemesla. Pazeminās jaunieša intereses, spēja izjust prieku, pievienojas neizlēmība, grūtības plānot, koncentrēties, pasliktinās sekmes, viņš izvairās iet uz skolu, izmainās uzvedība, norobežojas no draugiem un ģimenes. Rodas pašapsūdzības domas, neadekvāta vainas sajūta, miega traucējumi, pazemināta vai pastiprināta apetīte. Dažkārt rodas suicidālas domas vai uzvedība. Jauniešu vecumā (arī agrīnā 10–12 gadu vecumā) var būt arī alkohola un psihoaktīvu vielu lietošana, kā arī tīšs paškaitējums.

Trauksme

Dominējošais simptoms – trauksme, par kuru izsaka sūdzības vai arī var novērot jaunieša uzvedībā, nav saistīts ar kādu ārkārtēju, īpašu situāciju. Tās var būt gan panikas lēkmes, kas izpaužas ar pēkšņām ļoti spēcīgām trauksmes epizodēm, vai rasties bez īpaša iemesla, bet var būt arī saistītas ar jaunietim pastiprinātu stresa situāciju – piemēram, pirms uzstāšanās klases priekšā. Panikas lēkmes var izpausties gan ar sirdsklauvēm, gan ar elpas trūkumu, gan ar vispārēju ļoti sliktu pašsajūtu, kam var pievienoties izteiktas bailes nomirt. Lēkmēm atkārtojoties, var attīstīties baiļu lēkmes, ko izraisa bailes no lēkmēm.

Nereti trauksme noris vienlaikus ar depresiju un abu pazīmes ir samērā viegli izteiktas, tomēr ikdienā traucējošas. Var būt arī t. s. cita veida jaukta trauksmainība, kad trauksme noris vienlaikus ar citiem traucējumiem, bet neviens nav tik smags, lai noteiktu atsevišķu diagnozi.

Reakcija uz smagu stresu un adaptācijas traucējumi

Reakcija uz smagu stresu rodas kā novēlota vai ieilgusi atbilde uz psihotraumējošu notikumu (vardarbību, tuvinieka zaudējumu, katastrofu, smagu slimību) vai situāciju (kā īslaicīgu, tā ilgstošu), kas ir sevišķi draudoša vai katastrofāla un varētu izraisīt difūzus smagus emocionālus pārdzīvojumus (distresu) ikvienam. Jūtīgākiem, nedrošākiem bērniem arī vispārpieņemti mazāk katastrofāla situācija var izraisīt smagu stresu un tam sekojošu reakciju.

Personības īpatnības, iepriekšējas psihoemocionālas slimības, neirotiski traucējumi var veicināt posttraumatiskā sindroma rašanos vai arī padarīt tā norisi smagāku. Visbiežāk tas izpaužas kā atkārtota uzmācīga psihotraumējošās epizodes atdzīvošanās atmiņās, pagātnes uzplaiksnījumi atmiņās, sapņi vai nakts murgi. Var pievienoties depresijai raksturīga simptomātika, miega traucējumi, trauksme vai arī kā ilgstošs emocionāla sastinguma stāvoklis, tieksme norobežoties no citiem, vēlme izvairīties no darbībām vai situācijām, kas atgādina psihotraumu. Nereti ir suicidālas domas. Traucējumi pēc traumas sākas pēc latentā perioda, kas var ilgt no dažām nedēļām līdz dažiem mēnešiem. Norise ir viļņveidīga, bet vairākumā gadījumu var cerēt uz izveseļošanos.

Akūta stresa reakcija – atbilde uz fizisku vai psihisku stresu, kas parasti pāriet dažu stundu vai dienu laikā, taču posttraumatiskā stresa reakcija rodas kā novēlota vai ieilgusi atbilde uz psihotraumējošu notikumu.

Adaptācijas traucējumi – jau nosaukums pats par sevi raksturo, ka tie ir saistīti ar grūtībām adaptēties kādā situācijā, piemērojoties jūtamām pārmaiņām dzīvē vai psihotraumējošiem dzīves notikumiem. Bērnu un jauniešu vecumā tās visbiežāk ir pārmaiņas ģimenē, skolas maiņa.

Ēšanas traucējumi

Ēšanas traucējumi ir specifiska psihisko traucējumu grupa, kas pārsvarā sākas 13–16 gadu vecumā, pēdējo gadu laikā arī 10–12 gadu vecumā un neārstēti negatīvi ietekmē arī fizisko veselību un dzīves kvalitāti visā dzīves laikā. Pārsvarā slimo meitenes un jaunas sievietes, bet ir sastopama arī zēniem un vīriešiem.

Šiem traucējumiem raksturīgi ir ne tikai psihoemocionālie traucējumi, bet ir arī būtiska ietekme uz vispārējo veselību un ir ar lielu invaliditātes un mirstības risku lielā svara zuduma dēļ vai bieži izraisītās ēdiena izvadīšanas dēļ, kā arī psihiskās komorbiditātes dēļ.

Ēšanas traucējumi vairumā gadījumu kombinējas ar vienlaicīgi esošu depresiju, trauksmi, obsesīvi kompulsīviem traucējumiem vai kādu citu psihoemocionālu stāvokli, tādēļ ārstēšanas procesā ir būtiski pievērst uzmanību un risināt abus (emocionālo un fizisko) apdraudošos faktorus. Slimībai raksturīgs sākums agrīnā pusaudža un pusaudža vecumā, tāpēc būtiski ir pēc iespējas ātrāk pamanīt, diagnosticēt un uzsākt ārstēšanu.

Biežāk sastopamie ēsanas traucējumi- anoreksija un bulīmija un to atipiskās formas

Anoreksija (Anorexia nervosa)

Anoreksija – pusaudžu vecumā biežāk sastopamie un smagākie ēšanas traucējumi, jo pastāv reāli draudi dzīvībai vai invaliditātei lielā svara zuduma dēļ. Tā ir vienīgā dzīvību apdraudošā slimība, kuru pacients nevēlas ārstēt!

Kad un kā saslimst ar anoreksiju?

Saslimšana pārsvarā sākas agrīnā pusaudžu vai pusaudžu vecumā, bērnam ļoti sarežģītā laikā, kad personība tikai sāk veidoties, kad notiek daudzas izmaiņas ķermenī, emocijās, mainās skatījums uz dzīvi, pieaug esošs vai iedomāts apkārtējās vides spiediens, prasības pēc sasniegumiem, apliecinājumiem, kad persona priekšstatus par sevi, savu vērtību gūst no vienaudžiem vai salīdzinot sevi ar citiem vienaudžiem. Lielākā daļa saslimušo meiteņu uzrāda ļoti labas sekmes skolā, ir disciplinētas, mērķtiecīgas, ar pašu vai vecāku definētiem spožiem plāniem nākotnei, izglītībai. Varētu teikt, ka milzīga enerģija un ieguldījums tiek vērsts uz intelektuālo attīstību, bet emocionāli šie bērni “iestrēgst” agrīnās pubertātes vecumā.

Kā to pamanīt?

Anoreksijas fenomens ir tas, ka ilgstoši to var arī nepamanīt. Saslimšana lielākoties sākas klusi, ar kādu diētu vai veselīgas ēšanas principiem un pamazām aizvien vairāk pārņem meiteni. Visbiežāk to, ka meitene maz ēd vai gandrīz nemaz neēd, ka salīdzinoši neilgā laika posmā ir zaudēti 10–15–20 kilogrami no NORMĀLĀ (!) svara, pamana tad, kad rodas kādas citas veselības problēmas.

Anoreksijai raksturīgā uzvedība un pazīmes, kurām vajadzētu pievērst uzmanību

Fiziskās pazīmes ir saistītas ar vispārēju olbaltumvielu un enerģētisku malnutrīciju: pārmērīgs svara zudums; neregulārs menstruālais cikls, amenoreja, matu izkrišana, sausa āda, trausli nagi, aukstas un/vai pietūkušas ekstremitātes, uzpūsts vēders, aizcietējumi, ķermeņa pūkains apmatojums, zems asinsspiediens, nespēks, sirdsdarbības traucējumi, osteoporoze.

Uzvedības izmaiņas:

• pastiprināta uzmanība attiecībā uz ēšanu, svaru, resnumu, izmainīta ķermeņa uztvere (uzskata/redz sevi resnu), bieži dažādos veidos cenšas pārbaudīt, vai svars nav palielinājies, vai atsevišķas ķermeņa daļas pēc ēdienreizes nav kļuvušas resnākas, bieža svēršanās;
• pārņemtība ar ēdienu – sastāva pētīšana, kaloriju skaitīšana, nākamo ēdienreižu plānošana pakāpeniski aizņem aizvien vairāk laika, aizvien biežāk gatavo sev atsevišķi, katru sastāvdaļu sver vai skaita kalorijas;
• izvairīšanās no ēšanas – izvairās ēst kopā ar ģimenes locekļiem, draugiem, un, ja nevar izvairīties, mēģina pēc iespējas vairāk atstāt uz šķīvja vai noslēpt;
• pastiprināta sportošana – piemēram, skriešana 8 km katru dienu;
• izvairīšanās akceptēt slimības nopietnību – pat vissliktākās analīzes vai kardiogramma tiek uztverta formāli un apdraudējums dzīvībai un veselībai netiek saistīts ar anorektisko uzvedību;
• pakāpeniska sociālās dzīves sašaurināšanās – aizvien mazāk draugu, mazāk interešu – visu pārņem domas par ēdienu, kalkulācijas, svara/resnuma pārbaudes;
• pasliktinās sekmes, jo pievienojas atmiņas traucējumi, grūtības koncentrēties, arī interese mācīties;
• sūdzības par vispārējo veselību.

Atipiskas anoreksijas gadījumos ir krass ķermeņa masas zudums ierobežota uzņemtā ēdiena daudzuma dēļ, bet iemesls šai uzvedībai nav vēlme kļūt tievākai. Tās var būt, piemēram, bailes no vemšanas pēc ilgstošas barošanas caur zondi, vai arī bailes aizrīties, vai bailes, ka būs vemšana, pēc pārciestas vīrusa infekcijas. Šo diagnozi drīkst noteikt tikai, ja ķermeņa masas zudumu nav saistīti ar somatisku saslimšanu.

Bulīmija (Bulimia nervosa)

Bulīmijai raksturīgas atkārtotas pārēšanās lēkmes un pārmērīgas rūpes par ķermeņa masu, kas noved pie tā, ka pēc pārēšanās arvien seko vemšana vai caurejas līdzekļu lietošana. Līdzīgi kā anoreksijas gadījumā, ir vērojamas pārmērīgas rūpes par ķermeņa formu un svaru, tomēr šajā gadījumā pārsvarā svars ir tuvu normai un lielākus draudus veselībai rada biežā pārēšanās un sekojošā vemšanas izraisīšana ar mērķi atbrīvoties no uzņemtā lielā ēdiena daudzuma. Atkārtota vemšana (pat vairākas reizes dienā) var izraisīt elektrolītu līdzsvara traucējumus un somatiskus sarežģījumus – piemēram, barības vada vēnu asiņošanu.

Psihisko traucējumu ārstēšanas principi pusaudžiem un jauniešiem

Visu iepriekšminēto un arī citu psihisko traucējumu gadījumā būtiski ir savlaicīgi diagnosticēt saslimšanu un atbilstoši sniegt palīdzību.

Pamatprincipi

1. Psiholoģiskā intervence: psihoterapija, kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT), mākslas terapija, smilšu terapija, drāmas terapija, mūzikas, deju un kustību terapija, ģimenes terapija, psihologa konsultācijas.
2. Medikamenti – tikai tad, ja nepieciešams, izteiktu, traucējošu simptomu mazināšanai, ja ir smags stāvoklis, iepriekšējā (psiholoģiskā) terapija nav bijusi efektīva.
3. Kombinētā terapija – apvieno psiholoģisko intervenci ar medikamentu lietošanu.
4. Ēšanas traucējumu gadījumā liela uzmanība tiek pievērsta fiziskajam stāvoklim, somatiskajiem riskiem, tādēļ tiek iesaistīti dažādu specialitāšu ārsti.

Kur meklēt palīdzību?

1. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas

Bērnu psihiatrijas klīnikā (www.bkus.lv).

• Ambulatorā aprūpe – diagnostika un ārstēšana (bērnu psihiatru, psihiatru, narkologu konsultācijas, psiholoģiskā izpēte).
• Dienas stacionārs – psihorehabilitācijas programmas pusaudžiem ar neirotiskiem traucējumiem un ēšanas traucējumiem.
• Stacionārā ārstēšana.

2. Pusaudžu resursu centrā (www.pusaudzim.lv).
3. Privātpraksēs un ārstniecības iestādēs (www.arstipsihoterapeti.lv; https://psihoterapija.lv; www.kbt.lv u. c).

Secinājumi

Jauniešu psihoemocionālie traucējumi var būt daudzveidīgi un vairāki vienlaikus, tie var izraisīt invaliditāti un/vai apdraudēt dzīvību.

Neārstēti psihoemocionālie traucējumi atstāj ietekmi uz turpmāko dzīvi.

Visefektīvākā metode ar stabilu un paliekošu pozitīvu efektu ir psiholoģiskā intervence.

 

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada marta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!