Ilze Blūmentāle: Audiologopēds kā palīgs valodas attīstībā

Kas ir audiologopēds?

Audiologopēds ir speciālists, kurš veic komunikācijas, runas, valodas, balss, dzirdes, rīšanas un citu funkciju novērtēšanu, korekciju, terapiju un rehabilitāciju cilvēkiem jebkurā vecumā, sākot ar zīdaiņa vecumu līdz sirmam vecumam.

Atšķirībā no skolotājiem logopēdiem, kuri iegūst pedagoģisko izglītību, audiologopēdi iegūst medicīnisko izglītību. Audiologopēdi izglītības apguves procesā iegūst plašas medicīniskās zināšanas cilvēka anatomijā, fizioloģijā, psiholoģijā un citās medicīnas nozarēs, kas ļauj labāk izprast komunikācijas, valodas u. c. traucējumus, ar ko audiologopēdi saskaras savā ikdienas darbā. Medicīniskās zināšanas un izpratne par cilvēku kā vienotu sistēmu un valodu kā vienu no kopējās sistēmas daļām ļauj audiologopēdiem palīdzēt dažādu traucējumu gadījumā. Ļoti bieži komunikācijas, valodas u. c traucējumi ir kā sekas citiem funkcionāliem traucējumiem, tāpēc jo īpaši svarīgi ir izprast cilvēku kā funkcionālu sistēmu kopumā.

Audiologopēdi izglītību iegūst Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), kas ir vadošā izglītības iestāde medicīnas izglītības iegūšanā. RSU Rehabilitācijas fakultāte sagatavo ne tikai audiologopēdus, bet arī fizioterapeitus, ergoterapeitus, uztura speciālistus u. c. speciālistus, kas ļauj jau studiju procesa laikā labāk izprast citu funkcionālo speciālistu darba specifiku un komandas darba nozīmi traucētās funkcijas atjaunošanā vai funkcijas attīstīšanā. Tāpat audiologopēdi ļoti apjomīgu studiju laiku pavada klīniskajās praksēs, kas tiek organizētas lielākajās ārstniecības un rehabilitācijas iestādēs Latvijā, gūstot zināšanas un praktisko pieredzi, kā strādāt ar pacientiem, kuriem ir ne tikai komunikācijas un valodas traucējumi, bet arī traucējumi, kas radušies kā citu traucējumu sekas. Audiologopēdam jāmeklē pieeja katram klientam individuāli, attīstot, pilnveidojot vai atjaunojot to, ko cilvēks funkcionāli spēj, un mazinot to, kas viņu ierobežo.

Speciālisti strādā ārstniecības iestādēs, rehabilitācijas centros, privātpraksēs, sniedz medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus mājās, kā arī strādā izglītības iestādēs.

Audiologopēdu klienti var būt: nerunājoši bērni; bērni, kam kavējas gan komunikācijas/valodas, gan vispārējā attīstība; bērni, kam ir iedzimti un iegūti attīstības traucējumi; skolas vecuma bērni, kam ir grūtības lasīšanas un rakstīšanas apguvē vai disleksija (mācību traucējumi, kas izpaužas kā nespēja lasīt, saprast izlasīto, kā arī ātra noguršana lasīšanas procesā); pieaugušie, kam zudusi spēja sazināties pēc insulta vai galvas traumām.

Audiologopēds ikvienam palīdz apgūt komunikāciju. Tiem klientiem, kuriem komunikācija ar valodas palīdzību nav iespējama, tiek atrasts neverbāls komunikācijas veids un arī pielāgots alternatīvais komunikācijas līdzeklis, lai ikvienam viņa iespēju robežās ir iespējams izteikt savas vēlmes un vajadzības.

Dzirdes funkcijas nozīme valodas attīstībā

Ļoti nozīmīga audioligopēda darba daļa ir izpratne par dzirdes funkcijas attīstību, dzirdes traucējumiem un rehabilitācijas iespējām dzirdes traucējumu gadījumā, jo audiologopēdi ir tie speciālisti, kas rehabilitācijas procesā palīdz bērniem, kam ir dzirdes traucējumi, attīstīt un pilnveidot spēju sazināties gan verbāli, apgūstot valodu, gan arī neverbāli, apgūstot zīmju valodu.

Bez normālas dzirdes funkcijas attīstības nav iedomājama pilnvērtīga valodas attīstība. Un tas attiecas gan uz mutvārdu, gan rakstu valodas attīstību. Lai bērnam būtu iespēja apgūt valodu, dzirdes funkcijai jādarbojas pilnvērtīgi. Tas nozīmē, ka dzirdes sistēmai jādarbojas labi gan anatomiski, gan funkcionāli, lai veiktu audiālās jeb dzirdētās informācijas apstrādi. Turklāt augstākos skaņu analīzes procesus veic smadzeņu darbība. Arī tad, ja dzirdes sistēma strādā pilnvērtīgi, tā ikdienā jātrenē. Dzirdes funkcija ir uztvert, analizēt, savienot valodas skaņas. Šie procesi tiek apgūti pirmsskolā, un, dodoties uz skolu, procesiem būtu jābūt apgūtiem.

Katram bērnam, kuram ir būtiski mutvārdu vai rakstu valodas traucējumi, būtu rūpīgi jāizvērtē dzirde. Tas ir nepieciešams, lai izslēgtu iespējamību, ka valodas traucējuma cēlonis ir dzirdes traucējums. Pirmais solis būtu doties pie otorinolaringologa (ausu, kakla, deguna ārsta). Ārsts ir tas speciālists, kurš novērtēs, vai anatomiski viss kārtībā ir ar ausīm, kaklu un degunu, un nepieciešamības gadījumā nozīmēs veikt turpmākus izmeklējumus. Viens no izmeklējumiem, kas sniedz informāciju par to, kā cilvēks uztver skaņas, tostarp arī valodas skaņas, ir audiometrija.

Neatkarīgi no tā, vai ārsts apstiprina, ka bērnam ir dzirdes traucējums, vai noliedz dzirdes traucējumu esamību, audiologopēds sāk strādāt ar bērnu, kuram ir valodas traucējumi. Ļoti bieži dzirdes izmeklējumi pierāda, ka bērniem, kam ir mutvārdu un rakstu valodas traucējumi, dzirdes uztvere nav traucēta. Kaut gan nav vērojami dzirdes funkcijas traucējumi, bērnam var būt grūtības ar valodas skaņu uztveri, analīzi un sintēzi.

Fonoloģiskās prasmes un to attīstīšana

Spēju analizēt un sintezēt jeb sadalīt un savienot valodas skaņas sauc par fonoloģisko apzināšanās prasmi, un par šo prasmi atbild cilvēka smadzenes. Fonoloģiskos procesus ir jātrenē, un fonoloģisko procesu apguvē liela loma ir vecākiem. Katrs vecāks var palīdzēt savam bērnam attīstīt prasmi saklausīt, sadalīt un savienot valodas skaņas un tādā veidā bērnam sagatavoties un apgūt lasīšanas un rakstīšanas sagatavošanas posmu, kas ir viens no pamatiem mutvārdu un rakstu valodas apguvē.

Kā vecāki var palīdzēt bērnam apgūt fonoloģiskās prasmes? Fonoloģiskās prasmes attīstās pakāpeniski no vienkāršākajām līdz pat sarežģītākajām analīzes un sintēzes prasmēm. Vienkāršākā fonoloģiskā prasme ir spēja saklausīt un izplaukšķināt zilbju skaitu vārdā. Nevis noteikt, cik zilbes ir vārdā, bet rotaļājoties izplaukšķināt zilbju skaitu. Šo uzdevumu var sākt veikts jau no trīs gadu vecuma. Lai to varētu izdarīt, bērnam ir jābūt iekšējai izjūtai par vārda ritmu. Apgūstot šo prasmi, bērnam vēlāk nebūs grūtību noteikt zilbju skaitu vārdā un daudz vieglāk būs pateikt un uzrakstīt daudzzilbīgus vārdus. Sajūta par valodas ritmu sāk attīstīties nevis ap trīs gadu vecumu, bet gan ap 6–12 mēnešu vecumu, kad bērnam ir lalināšanas periods. Daudzi vecāki pamana, ka bērns sākotnēji virknē daudzas zilbes, bet, kļūstot vecākam, zilbju skaits samazinās un sāk līdzināties vārdu struktūrai. Bieži vien vecāki, kuru bērniem ir valodas traucējumi (mutvārdu un rakstu), atzīst, ka bērnam šis agrīnais posms ir bijis traucēts, viņš nav lalinājis vai lalinājis ļoti maz.

Spēlējoties kopā ar bērnu, izplaukšķiniet vārdus, sitot plaukstas viens pret otra rokām, vai izstaigājiet, izlēkājiet vārda ritmu. Būs jautri, un jūs palīdzēsiet bērnam sagatavoties fonoloģisko prasmju pilnveidei.

Jau nedaudz sarežģītāka prasme ir izpratne par rīmēm un rīmēšana. Rīmēšana ir atskaņu veidošana, piemēram: kāja-māja, lapa-tapa. Rīmēšanas laikā vārdi var būt bez jēdzieniskas nozīmes. Nozīme ir saklausīšanai un atskaņu veidošanai, piemēram: lapa-tapa-kapa-sapa.

Nākamā prasme, kas jāapgūst ceļā uz fonoloģisko prasmju attīstību, ir aliterācijas. Tā ir spēja saklausīt, izdomāt un lietot vārdus, kas sākas ar vienādu patskani vai līdzskani, piemēram: koka-kola (coca-cola), liepu laipa. Lai attīstītu šo prasmi, jāatceras sen aizmirsta vārdu spēle “Kuģu lādēšana”. Vārdu spēles laikā pēc iespējas vairāk ir jāizdomā vārdi, kas sākas ar vienu skaņu. Jautra vārdu spēle, kas ne tikai palīdzēs attīstīt fonoloģiskās prasmes, bet arī iemācīties jaunus vārdus, trenēs atmiņu un uzmanību.

Apgūstot trīs iepriekš minētās prasmes, bērns būs sagatavots, lai uzsāktu apgūt vārda analīzi un sintēzi. Nākamā prasme, kas bērnam ir jāapgūst, ir pirmās un pēdējās skaņas saklausīšana un izdalīšana. Jau 4,5–5 gadu vecumā bērni sāk apgūt šo prasmi. Piemērs: saucam vārdu SAULE, uzsverot skaņu S (SSSSSSSaule). Un pēc tam jautājam, kāda skaņa ir dzirdama vārda sākumā. Nevis, kāds burts ir vārda sākumā, bet kāda SKAŅA. Tas palīdzēs bērnam gan trenēt spēju saklausīt skaņas vārda sākumā un beigās, gan arī apgūt pareizu terminu “skaņa”. Jo skaņu mēs dzirdam, savukārt burtu mēs redzam un rakstām. Šis vienkāršais uzdevums palīdzēs pilnveidot arī vārdu krājumu un apgūt jaunus vārdus.

Noslēdzošais un sarežģītākais posms dzirdēto vārdu analīzē un sintēzē fonoloģisko prasmju apguvē un dzirdētās informācijas analīzē vārda līmenī ir prasme sadalīt vārdus pa skaņām un no skaņām veidot vārdus. Piemēram, no kādām skaņām sastāv vārds SĒNE –S-Ē-N-E; kāds vārds veidojas no skaņām Z-U-P-A, ZUPA. Cik skaņu ir vārdā SĒNE – četras skaņas. Spēja analizēt un sintezēt ir atkarīga no smadzeņu darbības, tāpēc – jo vairāk trenēsim spējas, jo vieglāk padosies lasīšanas un rakstīšanas apguve.

Ja bērns ir apguvis visus fonoloģisko prasmju attīstības posmus, tad, visdrīzāk, viņa dzirdes sistēma ir sagatavota un viens no lasīšanas un rakstīšanas sagatavošanas posmiem ir apgūts.

Līdztekus šim procesiem bērns apgūst skaņu un burtu priekšstatus, iemācās, ka katrai skaņai, ko dzirdam, ir savs vizuālais tēls. Jo noturīgāka ir sasaiste starp dzirdēto un redzēto, jo ātrāk bērns apgūs burtus. Vienlaikus bērns arī mācās rakstīt burtus. Lai to apgūtu, liela nozīme it telpiskai izpratnei un izjūtai.

Ko darīt, ja ir grūtības apgūt lasīšanas un rakstīšanas iemaņas

Ja bērnam ir grūtības apgūt lasīšanas un rakstīšanas procesus, būtu svarīgi saprast, ko bērnam izdarīt ir grūtāk – uztvert un darboties ar skaņām vai vizuāli atpazīt burtus, varbūt ir traucēta telpiskā izpratne (bērnam ir grūtības iegaumēt burtu elementu virzību, piemēram, jūk p-b-d. Nereti bērniem ir ne tikai grūtības ar burtu telpisku uztveri, bet arī orientēties labā un kreisā ķermeņa pusē, grūtības telpiski izprast jēdzienus – “uz”, “zem”, “virs” utt. Jebkurš traucējums, arī grūtības apgūt lasīšanas un rakstīšanas iemaņas, ir jāaplūko kopainā). Iespējams, ka bērnam ir grūtības paturēt atmiņā lielāku informācijas apjomu, kas saistīta ar burtu apguvi, bet ir arī grūtības iemācīties dzejoļus.

Kur meklēt palīdzību

Pirmkārt, ir jākonsultējas ar pirmsskolas skolotāju, ja bērns apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi. Tieši pirmsskolas skolotājs jau agrīni pamana tās grūtības, kas varētu ietekmēt mutvārdu un rakstu valodas apguvi.

Otrkārt, būtu nepieciešams konsultēties ar audiologopēdu vai logopēdu.

Treškārt, ja speciālisti pamana, ka mutvārdu un rakstu valodas apguves grūtību cēlonis varētu būt bērna veselības un funkcionālais stāvoklis, ieteicams konsultēties ar attiecīgās jomas speciālistiem (psihologu, otorinolaringologu, neirologu, acu ārstu).

Ceturtkārt, der atcerēties – ja bērnam ir būtiski kavēta vai traucēta mutvārdu un rakstu valodas apguve un palīdzība ir nepieciešama ikdienā, ko vispārizglītojošās izglītības iestādes nevar nodrošināt, palīdzību var sniegt arī speciālās izglītības iestādēs vai grupās, kas nodrošina izglītojamam nepieciešamo programmu. Tā var būt programma izglītojamiem ar valodas traucējumiem u. c. Lai bērnam būtu iespēja saņemt attiecīgo pakalpojumu, jābūt pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumam.

Ilze Blūmentāle- audiologopēde

Rīgas Stradiņa universitātes

Audiologopēdijas studiju programmas vadītāja

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada septembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!