Iluta Lāce: Vardarbība pret sievieti, vardarbība ģimenē. Rīcība vardarbības atpazīšanas gadījumos
Vardarbība pret sievieti un vardarbība ģimenē atstāj nopietnas sekas ne tikai uz upura fizisko, bet arī garīgo veselību. Ir būtiski, lai ārsti un veselības speciālisti atpazītu vardarbību un cietušo novirzītu tālākai palīdzības saņemšanai un tādējādi pārtrauktu vardarbību.
Pat tad, ja ievainojumi un traumas rada aizdomas par vardarbību, nereti cietušie aizbildinās ar citiem iemesliem. “Centra MARTA” pētījumā tika intervētas sievietes, kas bija cietušas no vardarbības 2019. gadā. Uz jautājumu, vai jūs teiktu ģimenes ārstei par notikušo, lielākoties tika saņemtas noliedzošas atbildes:
“Visticamāk, neteiktu. Ja tā godīgi, tad, visticamāk, ne. Ja dakterei būtu novērojumi, aizdomas, tad pieļauju. Manā gadījumā tā bija emocionāla vardarbība, nevis miesas bojājumi. Tas ir grūtāk atklājams, ja par to nerunā.”
“Nē. Es domāju, ka vairāk ar citām iestādēm, ārstam es neteicu…”
“Man bija kauns. Lai arī pēdējos gadus man ģimenes ārsts nomainījās. Man uz nervu pamata bija slikta veselība dēļ tā, ar ko man ikdienā jāsaskaras. Šī gada februārī es pie viņas aizgāju un izstāstīju, kas par lietu, ka es pa naktīm nevaru gulēt. Es lūdzu nomierinošas zāles, lai vismaz pa nakti varētu izgulēties. Man miegs bija 2–3 stundas. Naktīs tas viss saasinās. Ja neesi izgulējies, tad galva nestrādā. Pazūd jebkura vēlme kaut ko darīt, enerģija pilnīgi nekāda. Tad es vērsos pie viņas, izstāstīju par situāciju. Man bija kauns. Tāpēc, ka ģimenes ārste pazīst visu mūsu ģimeni. Viņai arī toreiz bija pārsteigums. Viņa teica, ka nekad neticētu. Par tādām lietām nerunā, bet es citiem varētu pateikt, ka tas ir jādara.”
“Nē. Mums dīvaina ģimenes daktere. Mums nav ar viņu paveicies. Es neteicu. Es par šo esmu sākusi runāt tikai pirms diviem gadiem. Es par to nerunāju nevis tāpēc, ka man ir kauns, es to gribēju atstāt kā pagātni. Jo mazā ir redzējusi, kā viņš mani žņaudz. Es varu pateikt godīgi, ja nebūtu mans bērns izdzirdējis, ka es jau smoku nost, un ieskrējis istabā, nezinu, kur šobrīd būtu mani bērni.”
Lai izprastu, cik sarežģīti ir atklāti runāt par vardarbību, jāizprot vardarbības problemātika, kad cietusī sieviete atrodas nelīdzvērtīgās attiecībās, tiek pakļauta, kontrolēta, izsekota un iebiedēta, proti, ir runa par piespiedu kontrolēšanu, realizējot vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu. (attēls 1.)
Piespiedu kontrolēšana ir nepārtraukta iebiedēšana, piespiešana un vardarbība, kā arī citas kontroles taktikas, lai izveidotu un uzturētu dominējošas attiecības ar intīmo partneri. Īstenojot vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu, katrs atsevišķs incidents ir daļa no lielākas un sarežģītākas sistēmiskas uzvedības, kuras mērķis ir kontrolēt un iebiedēt upuri. Varmākas, kas lieto piespiedu kontroli, uzskata, ka viņiem ir tiesības kontrolēt savu partneru un bērnu rīcību, domāšanu un uzvedību.
Piespiedu kontroles pazīmes ir fiziska un seksuāla vardarbība un dominējoša vai pazemojoša attieksme. Tās mērķis ir radīt cietušajā personā bailes un būtisku varas pārsvaru pār viņu. Cietušajam šādās attiecībās autonomijas ir maz vai nav vispār, tādēļ viņš bieži jūtas ieslodzīts. Vardarbības veicējs skaidri vai netieši cietušajam dara zināmu, ka tas nevarēs vardarbības veicēju pamest, paliekot nesodīts. Šīs nepārtrauktās vardarbīgās rīcības padara cietušo ļoti ievainojamu, samazinot viņa spējas brīvi izteikties, pārtraukt attiecības vai meklēt palīdzību.
Ir personas, kas, atrodoties šādās kontrolējošās, mokpilnās attiecībās, sāk izrādīt pretestību – pretošanās vardarbību.
Pretošanās vardarbība izpaužas kā spēka lietošana no cietušā puses, lai pretotos varmākas piespiedu kontrolei. Lielākā daļa personu, kas cieš no piespiedu kontroles, izmanto daudzas citas taktikas, lai saglabātu savu drošību, pirms pašas ķeras pie vardarbības, lai pretotos piedzīvotajai apspiešanai un vardarbībai. Cietušās personas parasti vispirms centīsies apspriesties ar varmāku, nomierināt viņu, vērsties pie ģimenes locekļiem un draugiem vai izšķirties no vardarbīgā partnera, pirms sāks pašas lietot spēku.
Jāpiebilst, ka vardarbība ģimenē starp intīmajiem partneriem vairumā gadījumu ir saistīta tieši ar piespiedu kontroli, nelīdzvērtīgām attiecībām un cietušā pakļaušanu. Tomēr ir vērojama arī ar piespiedu kontroli nesaistīta vardarbība. Šo vardarbību realizē viens intīmais partneris pret otru, un tā nav uzskatāma ne par nemitīgiem centieniem realizēt piespiedu kontroli, nedz arī par atbildes reakciju uz piespiedu kontroli. Tā sevī ietver visus pārējos vardarbības ģimenē veidus, kurus var iedalīt šādās kategorijās:
- situacionāla vardarbība – viena vai abas puses pielieto vardarbību, bet tā nav daļa no nepārtrauktas piespiedu kontroles un iebiedēšanas; šādā gadījumā nepastāv ieslodzījuma sajūta vai bailes.
- patoloģiska vardarbība – patoloģijas (garīgas slimības, narkotiku un alkohola atkarības, smadzeņu bojājumu) izraisīta vardarbība; patoloģijas izbeigšana vai ierobežošana izbeigtu arī vardarbību.
Izvērtējot vardarbības veidus, jāsaprot, ka vairākas to izpausmes liecina par augstu apdraudējumu dzīvībai. Ja cietušais tiek žņaugts, vajāts, viņai vai viņam tiek izteikti draudi dzīvībai, tiek draudēts, ka pats varmāka veiks pašnāvību, kā arī ja pastāv seksuāla vardarbība, tas liecina par ārkārtīgi augstu slepkavības iespējamību. Ja cietušajai personai ir bērni, kas nav varmākas bioloģiskie bērni, tad arī viņu dzīvībai draud briesmas. Visaugstākais risks tikt nogalinātam ir brīdī, kad cietušais pavisam nopietni sper soļus, lai pārtrauktu vardarbīgās attiecības. Tieši tādā brīdī ir svarīga kvalitatīva speciālistu intervence un atbalsts.
Lai uzsāktu sarunu par vardarbību, tās atpazīšanu, svarīgi ir izprast sekas, ko tā nodara.
Fiziskās sekas. Pie šīm sekām var pieskaitīt dažādas saslimšanas, hroniskas galvassāpes, redzes un dzirdes traucējumus utt., kas veidojušies dažādu fizisku traumu rezultātā un var veicināt invaliditātes rašanos. Vairāki pētījumi liecina, ka piedzīvota vardarbība ģimenē palielina gan mātes nāves, gan spontānā aborta risku grūtniecības periodā. Hroniska stresa dēļ cietušajiem mēdz būt pazemināta imunitāte. Smagākās vardarbības sekas, protams, ir cietušās personas nāve.
Emocionālās sekas. Samērā bieži vardarbība veicina depresijas attīstīšanos, pēctraumatiskā stresa sindroma pazīmes. Vardarbības gadījumā cietušās personas piedzīvo vainas, kauna sajūtu, dusmas un trauksmi.
Pēctraumatiskā stresa sindroms ir ilgstošas psihiska rakstura problēmas, kas daļai cilvēku attīstās pēc tam, kad pārdzīvots traumatisks notikums – situācija, kurā pārņēmušas bailes par sevis paša vai tuvinieku dzīvību vai veselību. Atsevišķos gadījumos sindroma simptomi izzūd dažu mēnešu laikā, taču var arī pāriet smagākās problēmās, piemēram, depresijā, fobijās un atkarībās.
Pēctraumatiskā stresa sindroma izpausmes:
- pieredzētā notikuma atkārtota piedzīvošana ar spēcīgām emocionālām sajūtām (bailes, trauksme, dusmas, bezpalīdzība, apjukums u. c.);
- emocionāls sastingums, nav tikpat kā nekādu emociju (sajūta, ka tas nav noticis ar mani);
- spontānas, fragmentāras atmiņas par notikumu (pēkšņi un biedējoši atmiņu uzplaiksnījumi);
- fizioloģiskās reakcijas (galvassāpes, bezmiegs, gremošanas traucējumi, sirdsklauves, galvas reiboņi, roku trīce, slikta dūša u. c.);
- nomāktība un pastāvīga trauksme (parādās apdraudējuma sajūta, izteikts diskomforts, bailes gan par to, kas ir noticis, gan par savu pašsajūtu);
- norobežošanās un izvairīšanās (pazūd interese par ikdienas lietām, cenšas izvairīties no vietām un cilvēkiem, kas atgādina par traumu);
- vainas apziņa un kauns (cilvēki var vainot sevi notikušajā nelaimē un pastāvīgi lauzīt galvu par to, kā būtu varējuši to novērst. Tieši sevis vainošana notikušajā izraisa nepārvaramu kauna un vainas sajūtu).
Starppersonālās sekas. Piedzīvojot vardarbību, cietusī persona nereti zaudē interesi par lietām, kas iepriekš radīja gandarījuma sajūtu. Bieži parādās atsvešinātība un izolēšanās gan no aktivitātēm, gan cilvēkiem. Var rasties grūtības attiecībās ar sievietēm/vīriešiem, vecākiem, bērniem, bailes no intimitātes, viktīma (upura) uzvedība.
Pašdestruktīva uzvedība. Īpaši bīstama pašiznīcinoša, pašsakropļojoša uzvedība, kas var novest cietušo personu līdz pašnāvības domām un reāla pašnāvības mēģinājuma. Vardarbības pieredze var veicināt narkotisku vielu un alkohola lietošanu.
Kognitīvās/uztveres sekas. Piedzīvotā vardarbība atstāj nozīmīgas sekas uz cilvēka spēju domāt, koncentrēties un izdarīt spriedumus. Var būt neatbilstoša realitātes uztvere, traumas noliegšana, vardarbību veikušās personas attaisnošana, uzskatu par apkārtējo pasauli, attiecībām, sevis izkropļošana, amnēzija, disociatīvie traucējumi, nakts murgi un halucinācijas.
Iespējamie izkropļojumi sevis un pasaules uztverē:
- esmu sabojāts;
- esmu bezspēcīgs;
- esmu slikts, vainīgs par to, kas ar mani notiek;
- mani var izmantot;
- man svarīgi cilvēki mani vienmēr nodos;
- es nepiederu pats sev, nevaru sevi pasargāt;
- mani mīl tikai tad, ja esmu... (seksuāls, izdabāju citiem, dalos ar naudu...);
- es nezinu, kas es esmu;
- es neko nejūtu;
- dzīve ir smaga, pasaule ir bīstama;
- visi tā dara (rīkojas vardarbīgi).
Jāpiebilst, ka šādi izkropļojumi sevis un pasaules uztverē var veidoties arī bērnam, kas aug vardarbīgā ģimenē, un ietekmēt vēlāku viktimizāciju pieaugušo vecumā.
Smagākos vardarbības gadījumos var novērot arī tā saucamo Stokholmas sindromu. Tā ir psiholoģiska parādība, kad ķīlnieks izrāda empātiju vai simpātiju pret sagūstītājiem un dažkārt tos arī aizstāv. Ar Stokholmas sindromu saprot arī tādas situācijas, kuras nav ķīlnieku krīze, bet kurās personai ir spēcīgas emocionālas saites ar personu, kas viņu apkauno, sit, baida, izmanto vai biedē.
Izmaiņas seksualitātē – uzmācīgas bailes no intimitātes, nepatika, traucēts uzbudinājums un orgasms, nespēja atdalīt seksualitāti no emocionalitātes, pārmērīga seksualizācija.
Lai atpazītu vardarbību, jārunā ar cietušo atsevišķi no citiem ģimenes locekļiem, kas, iespējams, vēlas būt klātesoši. Pat tad, ja vērojami viegli miesas bojājumi un cietusī atzīst, ka pastāv tūlītēji draudi, ārstam ir jāziņo policijai, jo policija var ierosināt krimināllietu bez cietušā piekrišanas. Tas noņem slogu no cietušās pleciem un pasargā no varmākas iespējamās izrēķināšanos ar viņu. Ja cietusī neatzīst pret sevi vērstu vardarbību – jādokumentē ievainojumi, paužot aizdomas par vardarbību, jāsniedz informācija par palīdzības iespējām (“Skalbes”, “Centrs MARTA” u. c. organizācijas, sociālie dienesti). Ja slimnīcā ir sociālais darbinieks – jānovirza pie sociālā darbinieka, lai var palīdzēt sastādīt drošības plānu.
Iluta Lāce
Biedrības “Centrs MARTA” vadītāja
Foto: Shutterstock
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada aprīļa numurā!