Hroniska nieru slimība – ko darīt?

Bieži pacientiem un jaunajiem ārstiem rezidentiem jautāju: kā latviski sauc nieres. Cilvēki apmulst: “Nu kā – nieres.” Atbildu: “Bet tas taču ģermānisms. Vai tad latviešiem nav sava vārda?” Tikai varbūt viens no simta zina teikt: “Īkstis vai īksts.” Tā teikts arī J. Endzelīna vārdnīcā. Ar šo vārdu asociējas arī pasaku tēls – Īkstīte. Tātad – pākstīte. Nu jau katram kļūst skaidrs – nieru forma tiešām atgādina zirņu un pupu pākstis.

Nieres katru dienu strādā ne pa jokam, nepazīstot atpūtu ne dienu, ne nakti. Cilvēka asinis vismaz 300 reižu izplūst cauri nierēm, un tie ir 1800 litri diennaktī. Katrā nierē ir miljons asinsvadu kamoliņu – glomerulu, kur asinis filtrējas, nieru kanāliņos veidojas un koncentrējas urīns, urīnā nokļūst organismam kaitīgās un nevajadzīgās vielas. Citiem vārdiem sakot, organisms no tām atbrīvojas un atindējas. Katru minūti urīnpūslī pa pilienam vien ieplūst mililitrs urīna, 24 stundās sanāks kādi pusotra litra. Bet nierēm nav tikai izdales funkcija vien.

Nieres regulē asinsspiedienu, organisma sāļu un šķidruma, kā arī skābju-sārmu līdzsvaru. Nieres ražo hormonus – eritropoetīnu un renīnu –, padara aktīvu ādā sintezēto D vitamīnu. Eritropoetīns ir atbildīgs par sarkano asinsķermenīšu sintēzi kaulu smadzenēs. Nieres ir ne tikai čaklas un darbaspējīgas, bet arī viegli ievainojamas. Smēķēšana, alkohols, smagie metāli, ogļūdeņraži, kontrastvielas un medikamenti, arī nieru slimības, hipertensija, cukura diabēts un augsts holesterīns var ļoti kaitēt nierēm.

Nieru kamolņi tad iet bojā, un nieru darbaspējas strauji krīt. Diemžēl nieru audiem nav atjaunošanās spēju. Par laimi, nierēm ir milzīgas rezerves. Ar vienu nieri var dzīvot bez bēdu. Ir zināms spārnots teiciens: “Sava tikai pusniere ir labāka par vienu mākslīgo nieri.” Tātad mazumiņš nieru audu vēl spēj kaut daļēji uzturēt organismu pie dzīvības.Bet šīm lielajām nieru rezervēm ir sava ēnas puse. Pat 70% abu nieru audu zaudējums bieži vien pacientam un, ko tur slēpt, dažreiz arī ārstam paliek nepamanīts.

Tā kā nieres pilda svarīgas regulējošas funkcijas, tad par hronisku nieru slimību bieži signalizē nevis pašas nieres, bet augsts asinsspiediens, mazasinība, tūskas, slikta dūša, ādas nieze un citi šķietami ar nierēm pilnīgi nesaistīti simptomi.

Nieru darbspēju zudumu apzīmē par hronisku nieru mazspēju. 2002. gadā Hjūstonas profesors Garabeds Eknojans ieviesa hroniskas nieru slimības (HNS) jēdzienu. Nosakot kreatinīnu asinīs, ņemot vērā pacienta svaru, vecumu un dzimumu, pēc matemātiskas formulas izrēķina glomerulu filtrācijas ātrumu, kas veseliem cilvēkiem ir 90–120 ml minūtē. Nieru bojājumu pēc filtrācijas zuduma pakāpes iedala piecās stadijās. Ja filtrācijas ātrums ir mazāks par 60 ml/min, tas liecina par vismaz 50% nieru funkciju zudumu, kas atbilst trešajai nieru slimības stadijai ar mēreniem nieru darbības traucējumiem. Šajā slimības stadijā jārēķinās ar hipertensiju, iespējamu mazasinību jeb anēmiju, kā arī kalcija un fosfora vielmaiņas traucējumiem.

Hroniskas nieru slimības trešajā stadijā valsts medikamentu kompensācijas sistēma nodrošina to, ka pacienti par brīvu saņem eritropoetīnu, dzelzi, aktīvo D vitamīnu un citus medikamentus. Šajā slimības stadijā pacienta aprūpes komandā bez ģimenes ārsta un citiem speciālistiem obligāti jāiekļauj nefrologs (grieķiski ‘nephros’ – ‘nieres’).

Pēc 40 gadu vecuma cilvēks vidēji zaudē aptuveni mililitru filtrācijas spēju gadā. Raksta sākumā minētie negatīvie faktori var gada laikā likt zaudēt pat 8–10 un vairāk mililitru filtrācijas. Nav grūti izrēķināt, ka tā jau dažu gadu laikā var pilnīgi izsmelt nieru darbaspējas. Tad līdzēt varēs tikai nieru aizvietotājterapija (NAT).

Izmeklējumi hroniskas nieru slimības noteikšanai

1. Svarīgi noteikt kreatinīnu asinīs, kas noderēs arī glomerulu filtrācijas ātruma (GFĀ) aprēķinam. Katram cilvēkam pēc 50 gadu vecuma būtu jāzina arī savs holesterīna, cukura un vīriešiem – prostatas specifiskā antigēna jeb PSA rādītājs.
2. Noderēs arī urīna analīze, hipertensijas un diabēta slimniekiem būtu jānosaka mikroalbuminūrija (olbaltumvielu izdalīšanās urīnā), kas liecina jau par nelielu nieru bojājumu.
3. Nieru ultrasonoskopija.
4. Asinsspiediena kontrole.

Kā apturēt nieru mazspējas progresēšanu?

Protams, visvienkāršāk būtu iedot pāris tabletīšu, kas nierēm liktu tecēt ātrāk. Diemžēl tādu zāļu vēl nav ārstu rīcībā. Tomēr, sekojot asinsspiedienam, holesterīnam, cukuram un hroniskas nieru slimības 3. stadijā pēc vajadzības papildus saņemot kalciju, dzelzi, aktīvo D vitamīnu, slimības attīstību var iegrožot.

Arī pacients var parūpēties pats par sevi. Nesmēķēt, ierobežot alkohola patēriņu, ēst veselīgāk, lietot mazāk sāls un tauku, sekot svaram, vairāk kustēties un sportot. Ļoti svarīgi ir ierobežot pretsāpju tablešu lietošanu, tas īpaši attiecas uz tā sauktajiem nesteroīdajiem pretsāpju līdzekļiem (diklofenaku, ibumetīnu u.c.). Šos preparātus hroniskas nieru slimības 3. stadijā vajadzētu lietot tikai īpašos gadījumos un ne vairāk kā divas tabletes nedēļā.

Kas ir nieru aizstājterapija?

Ja GFĀ samazinājies zem 15 ml/min, tad nieres vairs ar savu darbu acīmredzami netiek galā, parādās urēmijas simptomi – vājums, nespēks, nogurums, nelaba dūša, vemšana un apetītes trūkums, ādas nieze, urīns kļūst gaišs, vairākkārt naktīs jāskrien uz tualeti un strauji krīt darbaspējas. Te palīgā var nākt tikai mākslīgā niere, peritoneālā dialīze vai nieres transplantācija, kas arī ir trīs galvenās nieru aizstājterapijas (NAT) metodes.

1964. gadā svarīgs pavērsiens nieru slimību terapijā Latvijā bija mākslīgās nieres procedūru sākšana. 1973. gada 15. aprīlī Paula Stradiņa slimnīcā veica pirmo nieres transplantāciju. 1994. gada 18. martā šajā pašā slimnīcā dāņu ārsts Palle Nilsens implantēja pirmo peritoneālās dialīzes katetru, aizsākot mūsdienu prasībām atbilstošu trešās nieru aizstājterapijas pamatmetodes ieviešanu Latvijā Pašlaik mūsu valstī vairāk nekā tūkstoš cilvēku dzīvo ar transplantētu nieri, saņem mākslīgās nieres vai peritoneālās dialīzes procedūras.

Kas ir dialīze?

Mākslīga materiāla membrānas caur savām porām spēj filtrēt un izdalīt sāļus un citas vielas, bet aizturēt asins formelementus un olbaltumus. Pa vienu membrānas pusi plūst asinis, bet pa otru pusi dializējošais šķidrums, kur nonāk izvadāmās kaitīgās vielas. Mūsdienās var mainīt filtra lielumu, poru diametru, caurlaides spēju, asins plūsmas ātrumu un citus parametrus, kas dialīzes kvalitāti ievērojami uzlabo. Peritoneālajā dialīzē izmanto dabisko membrānu – vēderplēvi. Vislabāko dzīves kvalitāti gan nodrošina tieši nieres transplantācija.

Rakstu lasiet arī 2015. gada septembra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!