Hosams Abu Meri: Nevaram dzīvot tā, kā līdz šim

Nu jau aizritējuši vairāki mēneši veselības ministra amatā, bet sajūtu līmenī šķiet, ka daudz vairāk. Būt veselības ministram ir liels izaicinājums, darba ir ļoti daudz un skatāmo jautājumu amplitūda milzīga. Ikdiena paiet lielā tempā, risinot problēmjautājumus, tiekoties ar dažādām organizācijām, dodoties vizītēs, apmeklējot sēdes un pārstāvot nozari.

Pēc profesijas esmu ārsts gastroenterologs, tāpēc veselības aprūpe man nav sveša, taču ar birokrātiskiem procesiem un veselības nozares politiskajiem lēmumiem līdz šim nav bijusi saskarsme. Tagad, būdams ministrs, es redzu sistēmas kļūdas no cita skatupunkta un esmu pārsteigts, cik daudz veselības nozarē vēl jāpilnveido un jāuzlabo, tāpēc esmu noteicis savus mērķus un prioritātes, ko vēlos sakārtot nākamajos trīs līdz piecos gados.

Kopā ar kolēģiem redzam, ka ir normatīvi, kas nav mainīti vairāk nekā 20 gadus, piemēram, zāļu cenu veidošanās un kompensēšanas mehānisms, dažādi ierobežojumi kaitīgo vielu lietošanā. Tāpat arī skumji, ka politikas plānošanas dokumenti tik svarīgās jomās kā  mātes un bērna veselība, mentālā un psihiskā veselība pusaudžiem un jauniešiem top tikai šobrīd, kaut gadiem ilgi speciālisti par to ir runājuši un aicinājuši rīkoties. Pašlaik aktīvi strādājam pie metodisko centru izveides, par ko jūtos ļoti gandarīts. Šādu metodisko centru izveide ļaus nodrošināt vienādu veselības pakalpojumu kvalitāti visās Latvijas ārstniecības iestādēs, jo pakalpojumam ir jābūt uz pacientu orientētam un efektīvam.

Taču, līdz šim strādājot, ir izkristalizējušās divas lietas, kuras esmu pamanījis. Pirmkārt, ir jāmaina domāšana un attieksme. Mums ir jākļūst elastīgākiem, jāiet līdzi laikam un vairāk vienam otram jāuzticas. Uzticoties un sarunājoties varam uzlabot situāciju nozarē, rast risinājumus, kas, iespējams, pat neprasa finansiālu atbalstu.

Otra lieta ir finansiālais atbalsts: ir jātiecas uz to, lai mediķiem, skolotājiem, policistiem utt. būtu citāds minimālās algas slieksnis. Šie cilvēki, kuri strādā tik atbildīgu darbu, ir pelnījuši, ka viņus ciena un atbilstoši atalgo.

Medicīnas nozare ir dārga

Veselības nozares sistēma kopumā prasa pamatīgas pārmaiņas un līdz ar to arī ieguldījumus. Šobrīd intensīvi strādājam pie tādiem svarīgiem jautājumiem, kā slimnīcu tīkla stiprināšana, primārās aprūpes pakalpojumu uzlabošana un pāreja uz digitalizētiem veselības aprūpes procesiem, lai mēs varam pieņemt loģiskus, racionālus un datos balstītus lēmumus. Ejot līdzi laikam, procesi ir jāpadara ātrāki, efektīvāki un kvalitatīvāki. Digitāliem rīkiem ir jābūt viegli lietojamiem, lai ārsti un pacienti var piekļūt datiem un lai šie dati palīdz analizēt un prognozēt Latvijas iedzīvotāju kopējo veselības stāvokli.

Nevienā valstī, arī tā dēvētajās vecajās labklājības valstīs, viss nav ideāli. Šobrīd visā Eiropā cilvēkresursu trūkums ir ļoti aktuāla problēma, it īpaši medicīnā. Lai kļūtu par kvalificētu speciālistu medicīnā, nepieciešami gadi un, pabeidzot studijas, jaunie speciālisti skatās, kur ir labākas darba iespējas - kas ir saprotami, taču mobilitāte līdzi nes savus plusus un mīnusus. Mums ir jādomā, kā Latvijas medicīnas darba vidi padarīt pievilcīgu - tādu, lai mūsu pašu lieliski izskolotie speciālisti gribētu palikt Latvijā, te strādāt un veidot ģimenes.

Tāpat veselības aprūpē nemitīgi ienāk jauni pakalpojumi, rodas nepieciešamība pēc mūsdienīgiem risinājumiem un inovatīviem medikamentiem vai ārstēšanas metodēm, bet tas viss prasa finansējumu. Medicīna ir dārga un ir nepieciešami lieli līdzekļi īpaši iekārtām, diagnosticēšanai, ārstēšanai, jaunu zāļu izgudrošanai, testēšanai un ieviešanai. To pašu var teikt par klīniskajiem pētījumiem, bez kuriem medicīna vispār nav iedomājama. Tāpēc, ja mēs runājam par veselības sistēmu globāli – tā vienmēr būs dārga un vienmēr attīstības procesā. Nebūs tā, ka šodien varēsim pielikt punktu un pateikt: viss ir izdarīts, te vairs nav, ko pilnveidot. Turklāt jāņem vērā, ka pasaules, Eiropas (ieskaitot Latviju) iedzīvotāji noveco, dzīves ilgums palielinās, hroniskās slimības pieaug, līdz ar to katru gadu nepieciešams papildināt veselības nozares budžetu. Tomēr jāseko līdzi tam, lai šie līdzekļi tiktu izlietoti efektīvi, lai rezultāts būtu kvalitatīvs un visiem pieejams. Lai arī izdevumi veselības nozarē visā Eiropā pieaug, valdības, arī Latvijas, saprot, ka šī nozare ir prioritāte - tikai veseli cilvēki var kvalitatīvi strādāt, mācīties, tikai veseli cilvēki var nodrošināt valsts attīstību.

Jau no pirmās dienas, būdams ministrs, es aicināju: beigsim runāt kategorijās “jūs” un “mēs”, nav tāda dalījuma. Mēs visi veidojam šo valsti. Es ļoti izjūtu šo dalījumu, kad uz ministriju nāk runāt dažādu organizāciju pārstāvji. Katra tikšanās sastāv no pārmetumiem par birokrātisko slogu un finansējuma trūkumu, ko es arī saprotu, taču organizācijas nāk ar prasību “man vajag un tev man jādod”. Tas ir daļēji nepareizi. Es saprotu, ka ir nepieciešams finansējums, bet es šajās tikšanās gribu saklausīt, ko organizācijas ir gatavas darīt citādāk, ko sabiedrības labā? Kur ir rīcības plāns, noteikti soļi, kas par šo finansējumu tiks dots pretī, kāds labums sabiedrībai, iedzīvotājiem? Ja eju lūgt finansējumu, man katram centam pretī jābūt lietderībai, efektivitātei, atdevei un jēgai.

Nopietnas pārmaiņas nevis “kosmētiskais remonts”

Nozarei ir vajadzīgas nopietnas pārmaiņas nevis “kosmētiskais remonts”.  Šobrīd aktīvi strādājam pie zāļu pieejamības iedzīvotājiem un es sastopos ar lielu pretestību no dažādām pusēm. Mani nomelno un par mani izplata melus, bet es nebaidos. Es arī apzinos to, ka neviens ministrs, kurš vēlēsies ieviest pārmaiņas, nebūs ne mīlēts, ne slavēts. Tā tas nav tikai Latvijā, tā ir visur. Ja pie varas nāk spēcīgs politiķis, kas vēlas mainīt lietu kārtību, viņš nekad nebūs populārs. Pārmaiņas daudzus biedē un tās ir bailes no nezināmā, to var saprast, bet līdz ko pārmaiņas nes pirmos pozitīvos rezultātus, cilvēki jūtās apmierināti un atzīst, ka viss, kas noticis, tomēr noticis uz labu.

Latvija nav unikālākā situācijā, kā citas valstis, globālās tendences demogrāfijā un tehnoloģiju attīstībā daudzām valstīm liek pārskatīt valsts pakalpojumu pārvaldību – arī veselības pakalpojumu. Šobrīd viena no lielākajām reformām veselības un sociālo pakalpojumu jomā norisinās te pat kaimiņos Somijā, tieši iedzīvotāju novecošanās un iedzīvotāju blīvuma izmaiņas valstī Somijas politiķus rosināja pārskatīt veselības pakalpojumu tīklu – mans redzējums par slimnīcu pārvaldību faktiski sakrīt ar Somijas realizēto slimnīcu tīkla konceptu, tāpat arī es redzu, ka mums aktīvāk jāstrādā pie profilakses un primārās aprūpes stiprināšanas – tam ir jābūt veselības aprūpes pamatam.

Es negaidu, ka man pēc pieciem gadiem kāds nāks klāt un pateiksies, es to daru, lai mums visiem ir labāk, lai tos rezultātus izjūt arī mūsu bērni un mazbērni. Ministri nāk un iet, tomēr pārmaiņas, kuras gatavojos veikt ietekmēs arī mani, jo es šajā sistēmā, ko pats būšu ieviesis gan strādāšu, gan ārstēšu, gan ārstēšos. Es gribu aicināt būt solidāriem vienam pret otru un paskatīties tālāk par savu maciņu. Uzskatu, ka neesmu nekāds reformators, jo pēc būtības es vēlos sakārtot nozares spēles noteikumus, lai rezultātā mēs visi būtu ieguvēji, nevis tikai divi vai pieci uzņēmēji. Tas, kurš domā, ka uz viņu neattiecās vienādi spēles noteikumi ir tuvredzīgs. Nav svarīgi vai tu esi ārsts, politiķis vai uzņēmējs, ja tevi skar slimība, tu esi vienā laivā ar pārējiem. Slimība var piemeklēt kā bagātos tā nabagos.

Es gribētu arī aicināt godīgi maksāt nodokļus, jo labāka veselība, izglītība un labklājība ir mūsu kopīga atbildība. Ja vēlamies labklājības valsti, kādu bieži piesaucam, kad skatāmies uz Skandināviju vai Rietumiem, tad visiem kopā ir jāmaina attieksme. Labklājības valstīs cilvēki ir neiecietīgi pret tiem, kas izvairās no nodokļu maksāšanas, tur šis tolerances līmenis ir krietni zemāks, jo nodokļu nemaksāšana nav nekāds varoņdarbs. Nemaksājot nodokļus, mēs zāģējam zaru uz kura paši sēžam.

Uz veselības rēķina nevar risināt sociālās problēmas, ir ciešāk jāsadarbojas

Latvijā vairs nevar risināt sociālās problēmas uz veselības budžeta rēķina. Mēs redzam, ka veidojot Latvijas budžetu vienmēr rodas izaicinājumi un, lai risinātu citas problēmas, kaut kas tiek paņemts arī no veselības nozares maciņa – bet būtu jāsadarbojas veselības, sociālo pakalpojumu un pašvaldību pakalpojumu sniedzējiem, jāveido multidisciplināri centri, apvienojot spēkus, nevis mēģinot kaut ko risināt uz citas nozares rēķina.

Pēdējos 20 gadus mēs nemitīgi sadzīvojam ar izaicinājumiem. Mums bija finanšu krīze, vēlāk notika Krimas aneksija – signāls, ka mums ir jāpalielina savs aizsardzības budžets. Visu finansiālo izaugsmi, kas mums bija novirzījām aizsardzībai. Mēs nedabūjām “ieelpot”, lai vairāk investētu jomās, kurās ir samilzušas problēmas, kad jau sākās Covid, kas apturēja ražošanu, sarežģīja starptautisko tirgus situāciju. Visa nauda tika izlietota, lai glābtu situāciju - arī tas mazumiņš, kas mums bija iekrājies.

Beidzās Covid un sākās Ukrainas-Krievijas karš. Piemēram, medikamenti, kas tika saražoti, tika sūtīti uz fronti Ukrainā, kur cilvēkiem nepieciešama palīdzība, tas pats ar ieročiem, humanitāro palīdzību, rūpniecības precēm – viss tika un joprojām tiek veltīts Ukrainas atbalstam un, protams, ka tas daudz ko arī sadārdzina. Bet, ja mēs gribam investēt mūsu drošība, mums ir jāatbalsta Ukraina, jo ukraiņi šobrīd karo mūsu vietā. Finansiālā, militārā palīdzība ir minimālais, ko varam sniegt. Bez šaubām, tas mums izmaksā dārgi, jo mums pašiem trūkst līdzekļu, lai atbalstītu visas savas nozares, ieskaitot veselības nozari, taču katram ir jāpadomā, vai tiešām pie mums ir tik slikti, kā esam raduši gausties, vai tomēr ir sliktāk tiem, kas atrodas kara zonā – bez mājām, bez elektrības, bez apkures, bez gultas un katru dienu savā priekšā redz asiņu peļķes, vai tik tiešām, tie daži eiro klāt pie mūsu izmaksām ir dārgi? Mēs esam drošībā, mums ir jumts virs galvas, ir slimnīca, kur aiziet, ir skolas, kur bērni katru dienu mācās. Un, iedomājoties sevi tagad Harkivā, Mariupolē vai jebkur citur frontē! Varbūt vajadzētu vairāk novērtēt to, ka no mūsu samaksātajiem nodokļiem tiek atbalstīts mūsu miers un mūsu drošība.

Es nevaru apsolīt ne mediķiem, ne pacientiem, ka mēs tuvāko pāris gadu laikā tiksim pie ideālās veselības aprūpes sistēmas, jo medicīna nemitīgi un strauji attīstās – tā ir progresīva, taču redzējums man ir, tāpēc, soli pa solim, ejot pareizajā virzienā, man nepieciešama sapratne, atbalsts un uzticība gan no ārstiem, gan pacientiem, gan politiķiem.

Slimnīcu tīkla sakārtošana

Šobrīd tāds kārtīgs darbs gaidāms sakārtojot slimnīcu tīklu, bet uzreiz jāakcentē, ka ne mediķiem, ne pacientiem nav jābažījas. Cilvēki tiek tracināti ar melīgām baumām, ka tiks slēgtas slimnīcas, īpaši ārpus Rīgas – nē! Mēs netaisīsim reformu, lai likvidētu kādu slimnīcu. Tās būs veselīgas pārmaiņas, kas uzlabos sadarbības tīklu, jo mazās slimnīcas tiks specializētas, nodrošinot ar tiem speciālistiem, kādi ir uz vietas, bet zināmas funkcijas tiks pārnestas uz tuvāko slimnīcu, kur ir citi speciālisti. Šāda pieeja ļaus nosegt visu Latviju ar kvalitatīvu un pieejamu pakalpojumu.

Tāpat mēs nostiprināsim un attīstīsim sadarbību starp universitāšu slimnīcām, izveidojot metodiskos centrus. Šajos metodiskajos centros būs izstrādāta ārstēšana, diagnožu noteikšanas algoritmi, pēc kuriem vadoties būs iespējams secināt, cik speciālisti un kurā slimnīcā ir nepieciešami, kādas ir konkrētā pakalpojuma izmaksas, kuri ir tie punkti, kuros ir jābūt noteiktam pakalpojumam labā kvalitātē. Metodiskie centri arī nodrošinās jaunu pieeju, jaunu pakalpojumu integrēšanu Latvijas veselības aprūpē.

Es gribu panākt to, lai cilvēks, kurš ārstējas Jelgavā, Gulbenē vai Saldū saņem tādas pašas kvalitātes medicīnisko pakalpojumu, kā tas, kurš ārstējas Rīgā. Pie šāda secinājuma esam nonākuši redzot, ka mazajās slimnīcās bieži vien tiek pieļautas ārstēšanas kļūdas, kuras beigās labo reģionālās vai lielās Universitāšu slimnīcās. Šis būs liels kopdarbs ar pašvaldībām, ar VARAM, ar reģionālajām slimnīcām, bet es ticu, ka mēs šo tīklu sakārtosim. Ir dažādi modeļi, kas pēc līdzīga principa darbojas Somijā, Nīderlandē, Lietuvā un Igaunijā. Protams, ka mēs nevaram pārņemt šīs pieredzes pēc copy-paste principa. Latvijai ir sava specifika, demogrāfija, ekonomiskā situācija un vispirms ir jāsaprot, kas mums strādā vislabāk, bet mums nav jāizdomā ritenis no jauna, mēs jau šobrīd esam paanalizējuši citu valstu pieredzi un sapratuši, ko varētu pārņemt, bet kas nebūs Latvijas gadījumam nebūtu piemērots.

Rezultātā: dienas stacionāram, vienkāršām ķirurģiskām manipulācijām un traumatoloģijas punktam ir jābūt katrā mazā slimnīcā, pie kam tādā pašā līmenī, kā lielajās slimnīcās. Un šāds metodiskais centrs, vadoties pēc pacienta diagnozes varēs pateikt, uz kuru slimnīcu vispareizāk šo slimnieku nogādāt. Tāpēc, būtu labi, ja pie katras šādas slimnīcas būtu arī Neatliekamā medicīniskā palīdzības brigāde (NMPD) un uz visu Latviju arī divi medikopteri, lai viss notiktu operatīvi un bez sarežģījumiem.

Vienu gan es varu uzslavēt - mums ir daudz laba aprīkojuma, taču, diemžēl, trūkst speciālistu, kas ar to strādā. Vairākās ārpus Rīgas slimnīcās ir labs aparāts, bet strādā vien pāris stundas nedēļā vai vispār stāv dīkstāvē, kamēr Rīgā nevar tikt uz pakalpojumu mēnešiem ilgi. Tāpēc šobrīd medicīnas tehnikā noteikti nav nepieciešams ieguldīt lielus līdzekļus, jādomā par speciālistu sagatavošanu un noturēšanu tepat Latvijā.

Tāpat svarīgi attīstīt telemedicīnas pakalpojumu un pacelt ārstniecības personu: māsu, ātrās palīdzības palīgu, feldšeru, ārstniecības personu asistentu un farmaceitu lomu šajā sistēmā. Tas nenotiks uz burvju mājiena, tas prasīs laiku, bet piecu gadu laikā tas ir izdarāms. Domāju, ka šiem profesionāļiem ir jādod lielākas iespējas iesaistīties veselības aprūpē. Piemēram, medicīnas māsas varētu dot daudz lielāku pienesumu, īpaši lauku reģionos, kur ir liels ģimenes ārstu trūkums. Arī šajā ziņā Somija ir lielisks piemērs. Somijā, kur apdzīvotas vietas atrodas tālu viena no otras, medicīnas māsas atslogo speciālistus un sniedz plaša spektra medicīnas pakalpojumus - konsultē, izraksta nepieciešamos medikamentus, nosūta uz izmeklējumiem un veic ilgstošu pacientu novērošanu. Mēs varam pārņemt šo pieredzi, jo Latvijā ir labi speciālisti, tikai jādod viņiem iespēja.

Uzskatu, ka veselībai ir jābūt vienai no top prioritātēm, līdzīgi kā drošībai, jo tikai veseli Latvijas iedzīvotāji var aizstāvēt savu valsti. Spilgts piemērs ir Covid pandēmija - līdz ko cilvēki sāka slimot, visa pasaule apstājās. Ekonomikas sāka buksēt, cilvēki nebija spējīgi strādāt, mazie un lielie biznesi bija uz izmisuma robežas, jo baidījās par savu pastāvēšanu. Tā bija laba mācība, kas ļāva palūkoties, cik veselība patiesībā ir nozīmīga. Reizē tas ir spilgts piemērs tam, ka veselībai jāatvēl nevis tik, cik paliek kaut kur pāri, bet mērķtiecīgi jāiegulda, jāinvestē, lai būtu veseli bērni, patīkami, veselīgi un dzīvespriecīgi pensijas gadi. Ja būsim veseli, varēsim ražot, kļūt pašpietiekami, neatkarīgāki, maksāt nodokļus, saņemt augsta līmeņa pakalpojumus un veidot pozitīvus demogrāfiskos rādītājus.

Primārā aprūpe ir pamatmedicīna

Pagājušajā mēnesī es apmeklēju Ziemeļu dimensijas Sabiedrības veselības un sociālās labklājības partnerības ikgadējo konferenci, kur tikos ar Zviedrijas veselības ministru. Neskatoties uz to, ka Zviedrijā primārā veselība ir ļoti augstā kvalitātē, ministrs divpusējā tikšanās uzsvēra primārās veselības veicināšanas pasākumu aktualitāti Abi bijām vienisprātis, ka nav svarīgi, vai tu esi ārsts, politiķis, vecāks vai seniors, mums ir jāmaina sabiedrības domāšana un jāsāk nopietni runāt par veselībpratību.

Primārā aprūpe ir pamatmedicīna. Jo labāka primārā aprūpe, jo mazāk cilvēki slimo un mazāka slodze uz slimnīcām. Kamēr pārējās Baltijas valstīs un Skandināvijā primārās aprūpes modelis mainīts vairākkārtīgi, Latvijā viss ir tāpat kā pirms 20 gadiem. Šobrīd strādājam pie jauna ģimenes medicīnas modeļa, kas balstīsies dažādu līmeņu praksēs, bet, protams, lai kvalitatīvi diskutētu par ģimenes ārstu prakšu attīstību, svarīgi ir nodrošināt pamatvajadzības, tāpēc no 1. februāra ģimenes ārstiem tiek pacelta prakses uzturēšanas nauda, kā arī tiks piešķirta aizvietošanas nauda, lai ģimenes ārsti var cilvēcīgi doties atvaļinājumā un atpūsties, neraizējoties vai varēs visu apmaksāt.

Esam izveidojuši darba grupu ar kuru kopā strādājam pie primārās aprūpes stiprināšanas un uzlabošanas. Arī šeit saskatu, ka primāro aprūpi var attīstīt vairākos līmeņos. Ir jābūt mono praksei un ir jāattīsta kopprakses, kur vienā ēkā, vienās telpās strādā vairāki ģimenes ārsti, kas piesaista arī pediatru, psiohoterapeitu, fizioterapeitu, vecmāti un citus speciālistus pēc nepieciešamības. Tomēr šādu kopprakses modeli var veidot arī vairāki ārsti, ģeogrāfiski atrodoties dažādās vietās, taču savstarpēji vienojoties, ka kopprakses ietvaros pacientiem noteiktās dienās un noteiktā laikā tiek nodrošināti papildus speciālisti (vecmāte, fizioterapeits utt.).

Ar dažādiem rīkiem jāmotivē jaunos ģimenes ārstus strādāt reģionos un pārņemt arī jau esošas ģimenes ārstu prakses, lai dakteris var doties pelnītā pensijā. Izrietoši, ja ģimenes ārsts nosedz tikai pamata bāzi - ir viens finansējuma algoritms, ja ģimenes ārsts paplašina savu pakalpojumu, sadarbojas ar citiem speciālistiem – ir cits finansējuma aprēķins. Tā tas šobrīd veiksmīgi darbojas visā pasaulē. Speciālistiem apvienojot spēkus, ir jānodrošina spēcīga komanda, ja gribam efektīvu primāro aprūpi.

Tāpat mēs redzam, ka trūkst jauno speciālistu, jauno ģimenes ārstu, bet te es saskatu iespēju stiprināt šo komandu asistentus, jo ģimenes ārstam nav vienpersoniski jāuzņemas visi pienākumi. Ja būtu šāds atbalsta personāls, ārstus varētu atslogot. Jau esam uzsākuši sarunas ar izglītības iestādēm ar lūgumu sagatavot specializētās māsas jeb advanced nurse. Igaunijā redzējām brīnišķīgu piemēru, kur tas jau darbojas.

Jāsaprot, ka mums ir jāpielāgojas jaunajai pasaulei, jāmaina tradīcijas. Piemēram, Igaunijā, lielā ģimenes ārstu koppraksē – pilsētā ar iedzīvotāju skaitu ap desmit tūkstošiem, vairāki ģimenes ārsti izveidojuši praksi, kurā strādā arī sešas medicīnas māsas – katrai no viņām sava specializācija, piemēram, viena kā palīgs pediatram, otra vecmātei, trešā pieaugušajiem pacientiem, ceturtajai specializācija psiholoģijā, lai risinātu psihoemocionālus jautājumus. Visas sēdēja vienā telpā, tādā kā zvanu centrā un telefoniski konsultēja pacientus.

Nopietni jādomā arī par mājas aprūpi, kur nepieciešami speciālisti, kas var mājās aprūpēt pacientus, pirms iesaistām HOSPIS. Speciālistu trūkums ir bijis vienmēr un būs, turklāt tā nav tikai Latvijas problēma. Tā šobrīd ir visas Eiropas problēma, tāpēc mums jādomā par alternatīvām.

Preventīvie pasākumi un rūpes par sevi

Tā, kā viena no manām prioritātēm ir kvalitatīva primārā aprūpe, es lielu uzmanība veltīšu arī prevencijai. Cilvēkiem visu laiku jāatgādina, cik svarīgi ir regulāri rūpēties par savu veselību, lai neielaistu kaites, lai nebūtu jānonāk līdz slimnīcai un jātērē lieli līdzekļi ilgam atveseļošanās procesam, bet šobrīd redzu pretējo – diemžēl, sabiedrība kopumā ir ļoti slima. Ir skumji noraudzīties, cik vienaldzīgi izturamies pret veselību. Protams, nevar vispārināt, jo katrā sabiedrībā ir cilvēki ar iedzimtām kaitēm, bet mums būtu jāizskauž tās slimības, kas veidojas nepareiza dzīvesveida vai paviršas attieksmes dēļ.

Šad, tad dzirdu cilvēkus sakām: es 20 gadus neesmu bijis pie ārsta. Slikti - ar to nav jālepojas! Tas tikai parāda to, ka cilvēks patiesībā nezina, kas ar viņu notiek. Un, iespējams, tad, kad viņam šo ārstu ievajadzēsies, būs jau par vēlu. Esmu veselības ministrs, ar uzsvaru uz vārdu “veselība”. Tas ir pareizi un tā tam būtu jābūt, bet šobrīd atbilstošāk situācijai man būtu sevi jādēvē par “ārstēšanas” ministru, jo līdz labam Latvijas sabiedrības kopējam veselības stāvoklim vēl tāls ceļš ejams.

Tas pats ir ar onkoloģiju. Pirmkārt, pacientiem ir rūpīgāk jāseko līdzi savai veselībai. Ir jāinteresējas, kur un kā laikus var pārbaudīties, veikt skrīninga testu un pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Diemžēl šobrīd, piemēram, uz mamogrāfiju dodas vai nu ļoti bailīga vai nobažījusies sieviete, kas jau vien ir rādītājs, ka kaut kas ir novēlots.

Ļoti mazs procents sieviešu veic izmeklējumus profilaktiski, lai drošs paliktu drošs. Informācija ir pietiekoši, bet ar informāciju vien nepietiek. Ir jāseko darbībai. Par to ir jārunā mājās, par to jāstāsta skolās un jāinteresējas pie sava ģimenes ārsta un jāsper pirmais solis īstajā virzienā. Drīz visi dati par pacienta vēsturi būs apkopoti digitāli un arī ārstam būs vieglāk redzēt, vai cilvēkam ģenētiski pastāv risks uz kādu onkoloģiksu slimību vai nē. Mums šobrīd ir onkoloģijas reģistrs, kas ir labi iesākts darbs, bet nav pilnveidots un pabeigts, tātad arī tur vēl jāpiestrādā. Tāpat sievietēm tiek izsūtīti aicinājumi veikt skrīningu, taču redzam, ka tas nav efektīvi, tāpēc domājam, kā labāk aizsniegt un uzrunāt šo auditoriju. Taču, tiešām, gribu mudināt iedzīvotājus būt proaktīviem un regulāri iet pie ģimenes ārsta.

Līdzīgi ir ar vīriešiem – demonstrējot spēcīgos, kuriem nekad nekas nekaiš, kuri vienmēr visu var, kaites tiek ielaistas tik dziļi, ka sekas ir neatgriezeniskas. Ja mamma vai sieva nepieteiks pie ārsta, tad pats jau neies - cietīsies, līdz jāsauc ātrie. Aicinu vīriešus tomēr vairāk padomāt par sevi, jo tikai vesels vīrietis var parūpēties par ģimeni un pasargāt tuvākos.

Dzīvojam laikmetā, kad viss notiek strauji, minūte dzen minūti un ilgstoši tāda spriedze rada stresu. Tieši pārlieku liela stresa, nepietiekama miega un nepareiza uztura dēļ ikviens var kļūt par pacientu. Ne politiķis, ne ārsts pats, ne Latvijas iedzīvotājs – neviens nav pasargāts no slimības, tāpēc, pirms meklēt vainīgo, būsim godīgi pret sevi un padomāsim, vai mēs individuālā līmenī visu esam izdarījuši, lai dzīvotu veselīgi un pilnvērtīgi?

Mentālā veselība

Viss iepriekšminētais attiecināms arī uz mūsu mentālo veselību. Diemžēl arī šeit rādītāji un pētījumi neiepriecina. Mūsu mentālo veselību ikdienā ietekmē ļoti plašs faktoru daudzums – tā var būt mūsu ģenētiskā iedzimtība, ikdienas notikumi (gan patīkamie, gan nepatīkamie), arī mūsu dienas režīms: miega daudzums, ēdienreizes un fiziskās aktivitātes, pandēmijas uzkrātais nogurums, karš, inflācija un personīgās problēmas. Un, ja visam klāt vēl nāk veselības problēmas, tad ārsts ir pirmais pār kuru tiek izlādētas visas dusmas kas uzkrājušās. Taču paturēsim prātā, ka tas nabaga ārsts arī ir noguris, jo viņam ir tieši tāda pati situācija.

Šobrīd visā pasaulē ir novērojama psihiskās veselības problēmu un saslimšanu pieaugums, kas saistāms par pasaules socio-ekonomisko situāciju un citiem faktoriem (notiekošie kari, COVID-19 pandēmija u.c.). Augstais pieprasījums pēc pakalpojuma ir radījis lielu problēmu ar psihiatrijas speciālistu daudzumu arī citās pasaules valstīs.

Latvijā tāpat kā citās valstīs kritisks ir cilvēkresursu jautājums psihiskās veselības jomā -  jau 2022.gada sākumā slimnīcās bija vakantas 24 ārstu psihiatru slodzes un 9 bērnu psihiatra slodzes. Esošie speciālisti strādā milzīgā pārslodzē -  Latvijā īpaši izceļams lielais pacientu skaits vienam ārstam valsts iestādē - 15-20/dienā, kamēr Skandināvijā 2-4 pacienti/dienā.

Šobrīd strādājam pie rezidentūras skaita pārskatīšanas vairākās specialitātēs, bet diemžēl ātru risinājumu nebūs.

Gandarījums, ka tieši psihiskās veselības jomā esam izveidojuši pirmo metodisko centru un visas psihiskās veselības slimnīcas ir apstiprinājušas kvalitātes un klīniskos standartus.

Tāpat šobrīd ministrijā strādājām ar programmām, lai dotu ārstiem skaidrākas vadlīnijas, kā tikt galā ar šādiem neapmierinātiem pacientiem, kas visas dusmas izgāž uz mediķiem. Taču, mēs bieži dzirdam arī pacientu sūdzības par ārstiem. Uz pacientu vērsta veselības aprūpe nozīmē, ka centrā ir cilvēks. Pacientiem ir jābūt saredzētiem un sadzirdētiem, jājūtas droši. Jau sen pasaulē ir pierādīts, ka ne tikai ārstēšanas rezultāti, bet arī pacientu drošības un pieredzes jautājumi ir būtiski, lai veidotu kvalitatīvu veselības aprūpi. Ņemot vērā cilvēka vajadzības, turpmāk vēl vairāk uz tām jāplāno balstīt iekšējo saskarsmes kultūru un ilgtspējīgu sadarbību. Ārstiem ir jāmācās vairāk komunikācijas un empātijas prasmes, bet iedzīvotājiem arī jābūt tolerantākiem. To, ka sabiedrības emocionālais stāvoklis ir nokaitēts redzam arī veikalā pie kases un mašīnās pie stūres. Es gribētu aicināt tomēr būt iecietīgākiem vienam pret otru, jo agresija neko neatrisina. Agresija rada vēl vairāk agresiju.

Mums ir arī jālauž vecie stereotipi, ka pie psihologa vai psihiatra iet tikai nenormālie. Muļķības! Ja ir sajūta, ka radusies fiziska un emocionāla iztukšotība, kad vairs nav iespēju atjaunot savas "rezerves" un katrs mazākais sīkums “uzvelk” – ir jāmeklē palīdzība.

Zāļu reforma

Kā ārsts es esmu pilnīgi pārliecināts, ka efektīvai ārstēšanai ļoti būtiski ir pareiza medikamentu lietošana. Tādēļ jau no pirmās dienas amatā, es esmu runājis zāļu pieejamības sakārtošanu. Esmu gandarīts, ka pirmais solis ir sperts - esam guvuši zaļo gaismu no valdības kompleksam pasākumu plānam un tagad varam turpināt strādāt, lai iedzīvotājiem samazinātu izdevumus par medikamentiem, lai mazinātu to iedzīvotāju skaitu, kas nelieto vai nepareizi lieto medikamentus, jo nevar atļauties. Zāļu pieejamības dokuments iezīmē “ceļa karti” pirmajām pārmaiņām nozarē, apzināmies, ka šobrīd arī Eiropā top jaunā Farmācijas pakotne un tā ietekmēs mūsu normatīvo bāzi.

Līdz 1. aprīlim mums bija jārevidē kompensējamo zāļu saraksts, jāpaplašina ar inovatīviem medikamentiem onkoloģijā, vēnu slimībās un citās, ko cilvēki gaida, jāiekļauj jaunas diagnozes un  jāsakārto birokrātiski jautājumi, kas šobrīd ir apgrūtina gan nozares speciālistu, gan pacientus. Mēs panācām arī kompensējuma apmērs ir vizmas 75% apmērā. Tie medikamenti, kas šobrīd netiek kompensēti, piemēram, antibiotikas, arī tur jābūt kontrolei kā Lietuvā – tiem ir jābūt lētākiem.

Tāpat mums jau pavisam drīz publiskai apspriešanai tiks nodots jaunais cenu veidošanas modelis. Lai izstrādātu to, esam pētījuši dažādu valstu pieredzes un regulējumu. Lai arī tirgotāji ir ļoti nepamierināti, ka kaut kas tiks mainīts, analīze parāda, ka diemžēl gadiem tirgotāji ir nesamērīgi pelnījuši uz pacientu rēķina.

Jaunais uzcenojuma modelis ir izstrādāts pirmkārt radot vienlīdzīgu cenu veidošanās mehānismu gan kompensējamajiem medikamentiem, gan recepšu zālēm, otrkārt – mazinātu aptieku atkarību no lieltirgotavām, kā arī ņemts vērā, ka iespējams būs jāatbalsta lauku aptiekas. Taču kopumā tas ļaus samazināt cenas par zālēm iedzīvotājiem, kā jau esmu minējis par apmēram 15- 20%.  Zinu, ka būs karstas diskusijas, bet esmu apņēmīgs, ka gada otrā pusē iedzīvotāji jau redzēs ieguvumus.

Lietuva šādu pieeju nesen īstenoja, par spīti draudiem, ka medikamenti nebūs pieejami un izrādījās, ka tas bija blefs no tiem, kuri līdz šim bija labi iekārtojušies. Nevajag biedēt cilvēkus. Valsts atbalsts būs un esmu vairāk nekā pārliecināts, ka medikamenti arī turpmāk būs pieejami. Ja būs kādas indikācijas, ka kāda lieltirgotava glabā zāles savos krājumos un nedod uz āru citām aptiekām, valdība varēs iejaukties, lai šādu absurdu novērstu. Neviens uzņēmums nedrīkst veidot monopolsituāciju un draudēt uz cilvēku veselības rēķina.

Es ministra amatā gribu izdarīt konkrētas lietas, kas uzlabo dzīvi iedzīvotājiem un palīdz efektīvi rīkoties ar valsts  - mūsu visu kopējo – naudu, nevis vienkārši darīt visu “pavecam” un tikai prasīt no budžeta arvien lielāku naudu. Mēs nevaram dzīvot tā, kā bijis līdz šim. Nākamajos trīs, četros, piecos gados mums ir jāmaina ļoti daudz, lai varētu dzīvot labāk.

Jo Latvijā iedzīvotāju kļūst arvien mazāk, ieņēmumu no nodokļiem kļūst mazāk, arī ārstu kļūst mazāk, bet pieprasījums pēc veselības pakalpojumiem nesamazināsies – mums ļoti gudri jāizveido pakalpojumu tīkls un jābūt ļoti efektīviem, lai nodrošinātu pakalpojumu pieejamību un iedzīvotāji būtu apmierināti ar veselības aprūpes sistēmu.

Foto: Reinis Hofmanis

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada marta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!