Hosams Abu Meri: Lielo izvēļu laiks veselības aprūpē

Septembrī apritēs divi gadi kopš esat veselības ministra amatā – kāda, Jūsuprāt,  ir situācija veselības aprūpē? Ko šajos divos gados izdevies paveikt un īstenot, bet kas, Jūsuprāt, nav izdevies un ir uzskatāmas par neveiksmi?

Vispirms noteikti vēlos pateikt – esmu vēl vairāk pārliecinājies par Latvijas ārstu, ārstniecības personu profesionalitāti un zināšanām. Mūsu speciālisti patiesi ir pasaules līmeņa, un es ar to lepojos – ne tikai kā ministrs, bet arī kā kolēģis un draugs.

Šie divi gadi bijuši ļoti intensīvi. Jāatzīst, ka mani pārsteidza, cik atšķirīgi mēdz būt arī ārstu sabiedrības redzējumi – dažkārt dominē šauru specialitāšu intereses, trūkst gatavības raudzīties plašāk. Bet vienlaikus – mēs ļoti daudz sarunājamies un diskutējam, un es uzskatu, ka tieši caur dialogu speram soli uz priekšu. Varbūt izmaiņas un risinājumus gribētos ātrāk, bet, manuprāt, pieņemtie lēmumi ir izsvērti un izdiskutēti.

Domāju, nevienam nav pretēja viedokļa – veselības aprūpes finansējums ir nepietiekams. Tomēr, šķiet, mums visiem kopā jāpieņem arī fakts, ka veselības aprūpe, līdzīgi kā Rīga, nekad nebūs “gatava”.  Tāpat kā jebkura cita nozare, tā saskaras ar ne tikai “iekšējām krīzēm”, bet arī ārējo apstākļu radītiem izaicinājumiem – piemēram, demogrāfisko situāciju, sabiedrības novecošanos. Tas ietekmē ne tikai veselības pakalpojumu vajadzības, bet arī cilvēkresursu pieejamību. Tehnoloģiju izmaiņas un attīstība sniedz milzīgas iespējas, bet pieprasa arī mainīt ierasto rīcību. Veselības aprūpē nevar ignorēt arī ģeopolitisko situāciju.

Veselības aprūpe nemitīgi mainās un mūsu, politikas veidotāju, uzdevums ir veicināt šo attīstību “pacients centrā” virzienā, lai uzlabotu aprūpi atbilstoši viņu vajadzībām un pieprasījumam. Nevaram neņemt vēra – pacienti kļuvuši daudz aktīvāki, informētāki, demokrātiskāki un aktīvi aizstāv savas tiesības. Vienlaikus, cienot un stiprinot ārstniecības personālu, jārūpējas gan par darba vidi, gan motivāciju un ārstniecības personu drošību.

Uzskatu, ka divu gadu laikā esam paveikuši nozīmīgus un kvalitatīvus uzlabojumus. Virzienu uzlabojumiem definēju, jau stājoties amatā – pieejamība, efektivitāte un kvalitāte – un mēs to ievērojam: stiprināt veselības aprūpes sistēmu pacientu un sabiedrības ilgtermiņa labā, vērtējot uzlabojumus caur šo aspektu prizmu.

Man gandarījums noteikti ir par zāļu pieejamības uzlabošanu – vēl vakar sociālajos tīklos saņēmu pateicību no kāda pacienta, kurš tagad mēnesī par zālēm maksā par 200 eiro mazāk. Izmainījām arī kompensācijas apmēru – paaugstinot no 50 uz 75% un finansējums kompensējamajiem medikamentiem divu gadu laikā palielināts gandrīz par 100 miljoniem eiro. Mainīts arī zāļu uzcenojuma modelis – jā, tas vēl nav ideāls, šobrīd ar nozari kopā strādājam pie korekcijām gan pašā modelī, gan informācijas sistēmās un slimnīcu iepirkumu kārtībā. Tas ir darbs procesā, bet jau ar taustāmu rezultātu.

Esam uzsākuši ļoti svarīgu diskusiju – par klīnisko universitāšu slimnīcu (KUS) pārvaldības modeļa ilgtspēju. Tas ir nopietns darbs ar tiesību aktiem, bet, ja izdosies, reģionālo slimnīcu ciešāka sadarbība un līmeņu pārskatīšana būs nākamais lielais izaicinājums.

Milzīgs solis sperts veselības datu jomā – Latvijas Digitālās veselības centra izveide un datu apmaiņas uzlabošana, Biobanku likuma virzība un precīzijas medicīnas attīstība Bērnu slimnīcā. Biobanku likums ir būtībā nodrošinājums nākotnes medicīnai – personalizēta medicīna nav iespējama bez datiem. Savukārt, izstrādājot regulējošos mehānismus veselības datu izmantošanai gan pētniecībā, gan individuālas terapijas izstrādē, spēsim pacientiem piedāvāt personalizētas ārstniecības metodes.

Lai nodrošinātu vienlīdzīgas un vienotas kvalitātes pakalpojumu visā Latvijas teritorijā un vienotu pieeju to pilnveidošanā, esam izveidojuši metodiskās vadības institūcijas nu jau deviņās specializācijās, bet, domāju, laikā gaitā būs nepieciešamas vēl.

Pateicoties ES finansējuma pieejamībai, manuprāt, viens no vērtīgākajiem projektiem tieši nākotnes veselības aprūpes veidošanā ir Nacionālā veselības dienesta (NVD) jauno pakalpojumu laboratorija, kurā īsteno 18 inovatīvu pakalpojumu un risinājumu projektus. Jau pēc aptuveni gada mums būs pierādījumos balstīti rezultāti un varēsim vērtēt, kuri no šiem projektiem var kvalitatīvi aizstāt vai papildināt esošos veselības aprūpes pakalpojumus.

Ļoti nopietni esam strādājuši, lai sagatavotu pirmo Liekā svara samazināšanas plānu – ticu, ka jau šoruden to apstiprināsim arī Ministru kabinetā. Atbilstoši demogrāfijas politikas attīstībai, izstrādāts arī Mātes un bērna veselības aprūpes plāns, sagatavots jau ceturtais Onkoloģiskās aprūpes plāns. Līdz novembrim plānojam Ministru kabinetā apstiprināšanai virzīt arī Sirds un asinsvadu slimību plānu.

Arī pacientu tiesību īstenošanā, paralēli pacientu pieredzes uzlabošanai slimnīcās, esam guvuši būtiskas izmaiņas. Ar grozījumiem Pacientu tiesību likumā nostiprināta valsts valodas lietošana, un no 2025. gada jūlija ārstniecības iestādēm ir obligāts pacientu tiesību īstenošanas plāns. Esmu patiesi priecīgs, ka ārstniecības iestādes to uztver nopietni – piedalās semināros, konsultējas un demonstrē ļoti atbildīgu attieksmi.

Gadu strādājām pie valsts līdzdalības iegūšanas Daugavpils reģionālajā slimnīcā. Šis lēmums nav tikai par finanšu stabilizāciju pēc sarežģītā pārvaldības perioda – tas ir par pakalpojumu nepārtrauktību un lielākās reģionālās slimnīcas ilgtspējīgu attīstību un efektīvu valsts slimnīcu tīkla attīstību kopumā.

Visas šis izmaiņas nonākušas viedokļu krustugunīs – piekritīsiet, ka ir samērā daudz arī neatbalstošu, kritisku viedokļu – kā meklēt kompromisus?

Vispirms teikšu - es ļoti priecājos, ka dzīvojam demokrātiskā un tiesiskā valstī – tiešām priecājos, ka varam brīvi paust viedokli, lai arī nenoliegšu, ka sociālais dialogs ar nozari šajā laikā mani ir pārsteidzis, sadusmojis, iepriecinājis, atņēmis spēku un arī atdevis cerības – visa emociju gamma. Publiskajā laukā biežāk redzam viedokļu sadursmes un dažādu PR instrumentu mākslu un varētu šķist, ka neprotam sarunāties, bet es to redzu kopumā kā ļoti pozitīvu iezīmi – kā sabiedrība esam ļoti auguši. Mākam aizstāvēt savas intereses, mākam un spējam izmantot demokrātiskā sabiedrībā pieņemamas metodes diskusijām un, vieglāk vai sarežģītāk, bet spējam rast kompromisus pārmaiņām procesos, kas skar un ietekmē kādas specifiskas nozares vai pat lielu sabiedrības daļu.

Man personīgi grūtākais – ļoti bieži var novērot, ka kolēģi sistēmā negrib pārmaiņas. Vēlamies citu rezultātu, bet darīt “pa vecam”. Diemžēl tā tas nestrādā.

Demokrātijas ēnas puses – pat ja visi esam uz vienas nots, praktiski nav iespējams ieviest uzlabojumus tik ātri, cik vēlamies. Piemēram, pagājušā gada beigās difterijas uzliesmojuma kontekstā uzvirmoja diskusijas gan publiski, gan neformālās sarunās par ārstu atbildību un disciplinārlietu vērtēšanu, kā arī lēmumu skaidrošanu sabiedrībai. Mans birojs, Veselības ministrijas (VM) un Veselības inspekcijas (VI) eksperti vairākkārt diskutēja ar Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) kolēģiem – vēlreiz analizējām pieredzi citās valstīs, konsultējāmies arī ar Tieslietu ministriju. Principā visi bijām vienisprātis, ka funkcija ir deleģējama LĀB. Lai vārētu uzsākt virzīt likuma grozījumus, šobrīd eksperti jau sagatavojuši likuma grozījumu priekšlikumu, notiek saskaņošana ar TM. Ņemot vērā, ka funkcijas deleģējumam nepieciešams arī finansējums, šobrīd lielākais izaicinājums ir rast avotu, un arī par to vēl vienoties ar partneriem. Vienošanās – vairāki mēneši; grozījumu likumprojekta redakcija – arī mēneši. Tagad vēl jāvienojas par finansējuma avotu. Tā paies gads.

Tomēr ļoti novērtēju sociālos partnerus un to, ko kopā īstenojam, par ko esam vienojušies – pat ja reizēm tas aizņem vairāk laika, kā sākumā šķiet. Kopā ar LĀB mums ir virkne risināmu jautājumu, tādēļ svarīga skaidrība par vadības pilnvarām. LĀB ir ļoti nopietna profesionālā organizācija, būtiski, ka ir skaidrs arī vadības redzējums.

Bet, Jūs pats minējāt – veselības aprūpe ir krustcelēs – tad kurp ejam un vai mums, kā mazai valstij, nebūtu jārīkojas ātri un izlēmīgi, vai ir laiks tik garām diskusijām?

Šis patiesībā ir ļoti “pielādēts” temats. Deficīts veselības aprūpē Latvijā ir ap 500 līdz 700 miljoniem eiro, esam ar zemāko finansējumu Baltijā un vieni no pēdējiem pat visā ES. To ignorēt vairs nav iespējams. Kopā ar nozares organizācijām  būs jāpieņem nepopulāri, bet ilgtspējai nepieciešami lēmumi – neredzu citu iespēju.

Taču tas nav vienvirziena jautājums – pat ja valdība piešķirtu papildu, teiksim, 500 miljonus eiro, vai mums uzreiz no tā būtu ideāla veselības aprūpe? Nē, mums ir nopietns cilvēkresursu trūkums, nepietiekami efektīvs stacionārās aprūpes tīkls un nepaveikti mājasdarbi profilakses pasākumu ieviešanā un primārajā aprūpē. Tomēr vēl lielāks risks par nepietiekamo finansējumu ir turpināt strādāt kā līdz šim un cerēt uz citiem rezultātiem – tā ir ilūzija. Nozarei un politiķiem, kā mēdz teikt, jāraugās patiesībai sejā un jāsaprot, ka pārejai uz nākotnes vajadzībām atbilstošu veselības aprūpes sistēmu nepietiks tikai ar lielāku finansējumu – kritiska ir gan politiskā, gan pašas nozares griba un attieksmes maiņa. Ir nepieciešama drosme mainīt ierasto pieeju – raudzīties plašāk par savu iestādi, amatu vai vēlēšanu ciklu.

Ja neizmantosim šo laiku būt revolucionārākiem pacientu, veselības aprūpes un visas sabiedrības nākotnes interesēs – jau pavisam tuvā nākotnē sagaidāms veselības aprūpes sistēmas sabrukums.

Kādas, Jūsuprāt, ir būtiskākas pārmaiņas, kas nepieciešamas?

Vēsturiski mums ir liels fokuss uz stacionāro ārstēšanu. Tam ir objektīvi apstākļi, piemēram, ilgstošais finansējuma “bads”, kas iedzīvotājiem ar sūdzībām veido rindas vispirms uz izmeklējumiem, un tad secīgi, kamēr nonāk pie diagnozes un nepieciešamās ārstēšanas metodes, ir nākamā rinda uz ārstniecības pakalpojumu. Dienas stacionāros ir nedaudz vieglāk, bet plānveida stacionāra ārstēšana – atkal rindas. Rezultātā ir daudz hroniski slimu cilvēku, kuriem nepieciešami medikamenti, bieža neatliekamā palīdzība un kompleksi pakalpojumi ar rehabilitāciju. Šo “ciklu” jāpārrauj cēlonī – proti, kopumā, gan sabiedrībā, gan ārstniecības personām jāmaina domāšana un izpratne par veselību un jāpārkārto veselības aprūpes politika, lai sākotnēji fokusētos uz sabiedrības dzīvesveida paradumiem, to uzlabošanu un primāro aprūpi. Proti, uz veselības saglabāšanu, nevis ārstēšanu. Pat hronisko pacientu aprūpē, pievēršot uzmanību veselīgam dzīvesveidam un regulārām veselības pārbaudēm, aprūpe kļūst gan vienkāršāka, gan, iespējams, izmaksu ziņā saudzīgāka. Ir pilnībā skaidrs, ka ārstniecība paliks tikai dārgāka un dārgāka – esošajā demogrāfiskajā situācijā valsts nespēs segt iedzīvotāju ārstniecības vajadzības. Mūsu visu vēlme un mērķis taču ir vesela un spēcīga sabiedrība – šo mērķi, nemainot pieeju, diemžēl nebūs iespējams sasniegt.

Redzam, ka ļoti lēnām pieaug skrīningu apmeklējumi. Te varētu uzsākt vēl vienu plašu un nepieciešamu diskusiju par pacientu līdzestību un atbildību. Esam jau diskutējuši ar sadarbības partneriem par, piemēram, skrīningu iekļaušanu obligātajās veselības pārbaudēs.

Profilaksē un veselības veicināšanā ļoti nozīmīga loma ir ģimenes ārstiem, tādēļ jāstiprina ģimenes medicīnas prakses un komandas paplašināšana. Vasarā, lai tiktos ar ģimenes ārstiem, paviesojos visos Latvijas reģionos. Diskusijā 90% laika veltījām, lai vienotos par risinājumiem, ko valsts un pašvaldības vēl var palīdzēt  – kā atbalstīt ģimenes ārstus, īpaši motivēt jaunos doties strādāt reģionos, kā ģimenes ārstu komandās iesaistīt speciālistus – pediatrus, fizioterapeitus, farmaceitus, māsas un vecmātes. Arī kopprakšu attīstība ļautu pārvirzīt pacientu aprūpi vairāk uz primāro, nevis stacionāro.

Lai pieņemtu lēmumus – gan ārstēšanai, gan prognozēšanai un kvalitatīvas politikas veidošanai, ļoti svarīga precīza datu apmaiņa visos veselības aprūpes līmeņos. Ar ģimenes ārstiem vienojāmies soli pa solim hronisko pacientu datus ievadīt E-veselībā. Darbu uzsācis ģimenes medicīnas metodiskās vadības institūts, un, kā ministrs, sagaidu konkrētus rezultātus – algoritmus un plānus profilakses situācijas uzlabošanai. Strādājam arī pie jaunā pacientu E-veselības portāla, kur lietotājs varēs vieglāk orientēties un kur būs pieejami viņa veselības dati, izmeklējumi un izraksti. Divu gadu laikā pacients varēs redzēt arī savu veselības plānu un pats uzraudzīt nepieciešamos izmeklējumus. Domāju, gan pacientu izglītošana, gan reāla instrumenta izveide digitālajā vidē, būtiski uzlabos profilakses situāciju un sabiedrības līdzatbildību.

 Kā jau minēju, ļoti svarīgs aspekts ir veselības datu pieejamība. Valsts, pašvaldību, un privātās ārstniecības iestādes Latvijā kopumā ir ļoti digitāli attīstītas. Bieži dzirdu atzinīgus vārdus no ārvalstu kolēģiem, daudzi pat izrāda interesi mācīties no mūsu pieredzes. Tomēr izaicinājumu rada tas, ka ikviena individuālā iestāde ir izstrādājusi un ieviesusi savas IT sistēmas un tajās nenotiek datu apmaiņa. Proti – ārsts RAKUS neredz, ka pacients pirms mēneša bijis reģionālajā slimnīcā, ģimenes ārstam pacienta datos nav pieejami maksas pakalpojumu izmeklējumi un ārstu izraksti, rezultātā pacients pie katra ārsta dodas ar papīru čemodānu. Pacienta ceļu veselības aprūpē esam padarījuši smagnēju, sarežģītu un viņam bieži nesaprotamu.

Tomēr jebkurš veselības aprūpes aspekts vērtējams no vairākiem skatpunktiem – valsts jeb veselības aprūpes politikas, ārstniecības iestādes, ārsta, māsas vai cita ārstniecības personāla un arī pacienta. Visām pusēm ir vienlīdz jālīdzdarbojas. Par valsts “neizdarībām”, ārstu kļūdām, slimnīcu valdēm mēdzam bieži redzēt, dzirdēt sūdzības, bet ir vēl viens – pats svarīgākais “spēlētājs” – pacients. Paša pacienta atbildība un līdzdalība. Diemžēl joprojām lietojam pārmērīgi alkoholu, kustamies par maz, neievērojam veselīgu uzturu – par daudz lietojam cukuru, produktus, kas satur taukskābes, palmu eļļu un tā tālāk. Diemžēl liela daļa neapmeklē nozīmētos izmeklējumus, jo “sajutās labāk”, neapmeklē arī elementārāko rehabilitāciju – fizioterapiju, – lai gan lielākajai daļai ir sēdošs darbs.

Vēl viena sava veida revolūcija, pie kā esam uzsākuši darbu – un es pat neceru uz “vieglu” ieviešanu – ir vienota digitālā pieraksta sistēma pie speciālistiem un uz izmeklējumiem. Paredzam, ka tas samazinās rindas pat par 15%. Ieviešanas process gan būs izaicinošs, jo būs nepieciešama ierasto darbību maiņa gan pacientiem, gan ārstiem, gan ārstniecības darba organizētājiem. Ārstniecības iestādes epikrīzes (izrakstus) sistēmā apņēmās ievadīt tikai tad, kad piešķirts digitālais maksājums, bet reāli sāka ievadīt, kad jau nācās piedraudēt atņemt finansējumu. Izņemot Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu – te vēlos paslavēt Bērnu slimnīcas ļoti atbildīgo un mērķtiecīgo virzību datu pieejamībā.

Fokuss uz profilaksi nepieciešams ilgtermiņā, tāpat ka veselības datu pieejamība, bet, kā uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un kvalitāti reģionos? Rīgā iedzīvotājiem tomēr ir lielākas iespējas kaut vai par maksu nokļūt pie ārsta, ja nevar sagaidīt valsts pakalpojumu rindu.

Veselības aprūpes pieejamība reģionos ir sarežģīts un daudzslāņains jautājums, kam nav vienkāršu risinājumu. Tam nepieciešami gan tūlītēji pasākumi, gan nopietnas strukturālas pārmaiņas ilgtermiņā. Vienlaikus, man pašam bieži cilvēki saka, ka rinda uz kādu pakalpojumu ir pieci mēneši. Nepaslinkoju, atveru rindapiearsta.lv un skatos –  Valmierā vai Kuldīgā pakalpojums pieejams pēc piecām dienām. Saprotu, ka ne visiem ir iespēja aizbraukt, bet nav arī viennozīmīgi, ka nav pieejami pakalpojumi.

Vēl daudz šķēpu lauzts par dzemdniecību. Iedzīvotāju dabiskais pieaugums ir negatīvs kopš 1991. gada, un 2021.gadā tas sasniedza augstāko negatīvo rādītāju. Dzemdību skaits samazinās, līdz ar to katra grūtniece un bērns ir īpaši svarīgi, tāpēc galvenajam akcentam jābūt uz pakalpojuma kvalitāti un drošumu. Diemžēl mums vēl joprojām ir augsts mirstības rādītājs dzemdībās, dzemdību traumas, pataloģiju riski, kas varētu nebūt, ja laikus pamanītu problēmu un nepieciešamie speciālisti būtu līdzās. Nozares vadošie speciālisti ceļ trauksmi par pārlieku augsto ķeizargriezienu skaitu un daudz biežākiem gadījumiem, kad māmiņu jāpārved uz plaša profila stacionāru, jo rodas komplikācijas, ko jārisina tūlīt un tepat. Demogrāfijas politikas plānā kā augstākā prioritāte ir pirmsdzemdību, dzemdību un pēcdzemdību aprūpe, kad jāparūpējas par katras jaunās māmiņas un bērniņa drošību. Pozitīva un kvalitatīvi vadīta dzemdību pieredze ir būtisks aspekts dzimstības palielināšanā – Dzemdību nodaļām jābūt augsta līmeņa daudzprofilu slimnīcās, kur var nodrošināt kvalitatīvu multidisciplināru aprūpi gan mātei, gan bērnam. Mums nav “jāturas” pie Dzemdību nodaļām katrā slimnīcā, galvenais ir kvalitatīvi dzemdību aprūpes pakalpojumi drošā vidē pie kvalificētiem ārstiem, kaut vai 100 kilometru rādiusā. Tāpat kā visā Eiropā, arī Latvijā vidējais māmiņas vecums pieaug, un pieaug arī dažādi riski, kas rosina pārmaiņas arī aprūpē, – lai novērtētu abu veselības stāvokli, tajā skaitā mammas mentālo stāvokli, svarīgi nodrošināt kvalitatīvu vecmātes pakalpojumu gan pirms, gan pēcdzemdību periodā.

Pamatpakalpojumos jāmaina fokuss no ēkām uz cilvēkam nepieciešamo aprūpes pakalpojumu dzīvesvietā – aprūpe mājas, attālinātas konsultācijas, mobilās brigādes un cits. Sabiedrībā vēl joprojām ir arī dažādi viedokļi par divu cilvēku Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) brigādēm, bet Eiropā jau pāriet arī uz viena cilvēka sniegto pakalpojumu, ierodoties ar velosipēdu, motorolleru. Ļoti novērtēju NMPD vadības un kolektīva drosmi meklēt efektivitātes uzlabojumus, mēģināt jaunus risinājumus – vēl tikko Skolēnu dziesmu un deju svētkos izmēģinājām darbībā NMPD elektrisko skrejriteni.

Vienlaikus atzīstu, ka jābūt uzmanīgiem – ir skaidrs, ka populācija Latvijā centrējas Rīgā un Pierīgā, bet valstiski esam arī apņēmušies attīstīt reģionus – vēlamies spēcīgus novadus un labklājību arī reģionu iedzīvotājiem.

Ar veselības aprūpes organizēšanas izaicinājumiem sastopas daudzas Eiropas valstis – dzirdam – Somijā, Beļģijā, Slovākijā – runā par vērienīgām slimnīcu reformām. Arī Jūs publiski esat teicis, ka mums jāpārskata slimnīcu tīkls, vai esat jau ar slimnīcām par šo diskutējuši – vai būs kādi lēmumi?

Jāatzīst, ka šobrīd esošais slimnīcu tīkls un darbības modelis nav pietiekami efektīvs. Tas ir vēsturiski veidots un ne vienmēr atbilst mūsdienu pacientu vajadzībām vai reālajam iedzīvotāju blīvumam. Latvijā ir 35 slimnīcas, kas sniedz diennakts veselības pakalpojumu, bet 40% pacientu ārstējas Rīgā – RAKUS un PSKUS. Klīniskās universitātes slimnīcas netiek galā ar pacientu plūsmu, strādā milzīgā intensitātē, risinot salīdzinoši vienkāršas ārstniecības problēmas un nespēj pilnvērtīgi pildīt klīniskās universitātes slimnīcas zinātnes, pētniecības un attīstības funkciju. Jautājums – vai tiešām efektīvi finansējam reģionu slimnīcas? Vai mums vajag tik daudz slimnīcu, ja trūkst speciālistu? 

Darbs pie pakalpojumu kvalitātes jautājumiem un pieejamo resursu efektīvas pārvaldības, tajā skaitā, slimnīcu tīkla un pakalpojumu izvērtēšanas notiek nepārtraukti. Kopš stājos amatā, esmu par kvalitatīvu un uz datiem balstītu slimnīcu tīklu. Esmu arī kolēģiem politisko partiju frakcijās prezentējis savu vīziju, kurp jāvirzās veselības aprūpes organizēšanā  – prioritizējot profilaksi un ģimenes medicīnu, efektivizējot Neatliekamās palīdzības dienesta reaģēšanas spēju, ieviešot paramediķu profesiju, optimizējot slimnīcu ekosistēmu, veidojot reģionālos sadarbības tīklus un ieviešot metodisko vadību ārstniecības kvalitātes pārraudzībai.

Pagājušajā gadā uzmanību veltījām neatliekamajai palīdzībai –  piešķīrām papildu finansējumu, no 2024. gada 1. oktobra līdz 2025. gada 1. jūnijam aprobēts Slimnīcu hospitalizācijas plāna modelis, kad pacientu nogādā tuvākās slimnīcas Neatliekamās medicīniskās palīdzības Uzņemšanas nodaļā (nevis uzreiz specializētā iestādē).

Šobrīd mums ir pilna informācija – pilotprojekta laikā slimnīcas atkārtoti lūdza nenogādāt pacientus konkrētajā nodaļā. 40% gadījumu atteikuma iemesls bija izmeklējumu, tostarp radioloģisko (RTG), datortomogrāfijas (CT) un endoskopisko izmeklējumu (FGS) nenodrošināšana. Visbiežāk, 26% gadījumu, slimnīcās nebija pieejams ķirurgs, bet 20% gadījumu nebija pieejams neirologs. 60% gadījumu konstatēti I līmeņa slimnīcās, bet 30% - IV līmeņa slimnīcās. Atklājās, ka “profili”  ir tikai “uz papīra” – tas nav pieņemami! Jau tuvākajā laikā kopā ar slimnīcām analizēsim pilotprojekta rezultātus, lai pieņemtu datos balstītus lēmumus par  ieviešamajām izmaiņām neatliekamās palīdzības tīklā.

Pārmaiņu nepieciešamību nosaka ne tikai dati par slimnīcu kapacitāti, bet arī jau iepriekšminētie demogrāfiskās situācijas izaicinājumi. Vēsturiski turamies pie tā, ka ikvienā pilsētā nepieciešama 24/7 atvērta slimnīca, bet esmu pārliecināts, ka, ņemot vērā esošo iedzīvotāju blīvumu, vajag četras – piecas spēcīgas reģionālās daudzprofilu slimnīcas, kas visu diennakti sniedz kvalitatīvu un drošu pakalpojumu reģionā, sarežģītos un komplicētos ārstēšanas gadījumus, novirzot uz KUS.

Jāstiprina sadarbība starp ārstniecības iestādēm, novēršot resursu dublēšanos un koncentrējot cilvēkresursus tur, kur iespējams nodrošināt kvalitatīvu pacientu plūsmu, vienojoties par prasībām stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu pamatprofiliem. Lai nodrošinātu vienlīdzīgu pakalpojumu kvalitāti un vienotus standartus pakalpojumiem gan Rīgā, gan reģionos, jāizstrādā kritēriji, kuru ievērošanu jāuzrauga metodiskās vadības institūcijām.

Savukārt, mazajām reģionu slimnīcām jāpārprofilējas par labbūtības un veselības aprūpes centriem, kur uzsvars likts uz ilgstošo un hronisko pacientu aprūpi, kompleksu sociālo aprūpi un rehabilitāciju. Veselības rezultātiem jābūt visu veselības aprūpes lēmumu un kvalitātes mērījumu virzītājspēkam.

Novecojošā sabiedrībā, kur pieaug hronisku slimību īpatsvars un nepieciešama ilgstoša aprūpe, veselības un sociālo pakalpojumu integrācija ir absolūti nepieciešama. Jāattīsta tāds aprūpes modelis, kur pacients nejūt šo sistēmu robežas. Šāda pieeja ilgtermiņā samazinās spiedienu uz slimnīcām un specializēto aprūpi. Jā, tas iespējams tikai, “laužot” kāda priekšstatus un katras nozares fokusu uz šauri savu specifiku, bet to nav iespējams ignorēt, jo iedzīvotāju vajadzības un pieprasījums pēc integrētiem pakalpojumiem aizvien vairāk pieaugs un jau kļūst akūti nepieciešams.

Jūs minējāt speciālistu trūkumu laukos, bet VM pašas organizētājā starptautiskajā konferencē “Cilvēkresursu krīze”, prezentēti dati, ka jau 2030. gadā Latvijā varētu trūkt 2,4 tūkstoši medicīnas darbinieku. Kā nodrošināsim iedzīvotāju veselības aprūpi?

Cilvēkresursu nodrošinājums veselības aprūpē ir viens no lielākajiem izaicinājumiem gan Latvijā, gan citviet Eiropā. Latvijā statistika skaidri parāda izaicinājumus –gandrīz puse ārstu un vairāk nekā trešdaļa māsu ir vecāki par 55 gadiem. Vienlaikus, lai gan ārstu absolventu skaits ir viens no augstākajiem Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīs, mūsu faktiskais ārstu un māsu skaits uz 1 000 iedzīvotājiem joprojām ir zem OECD vidējā līmeņa.

Pozitīvi, ka pēdējos divos gados būtiski audzis studētgribētāju skaits tieši māszinībās. Kopumā jaunieši interese par medicīnas studijām ir augsta un domāju, ka tas ir kopīga darba rezultāts – esam sasnieguši nozīmīgus atalgojuma līmeņa uzlabojumus ārstiem un rezidentiem, kā arī ieguldījuši motivācijas programmās; arī ārstniecības iestādes un pašvaldības aktīvi uzrunā jaunos speciālistus.

Jautājums gan nav tikai par darbinieku skaita palielināšanu, bet arī par gudru un ilgtspējīgu veselības aprūpes darba organizāciju, tādēļ jāturpina darbs vairākos virzienos – jaunu speciālistu piesaistē, darba vides uzlabošanā, profesionālo kompetenču paplašināšanā un moderno tehnoloģiju ieviešanā. Arī Veselības darbaspēka attīstības stratēģijā esam iezīmējuši konkrētus soļus – gan studiju vietu palielināšanu un mūžizglītības iespēju paplašināšanu, gan jauno speciālistu mērķtiecīgu piesaisti reģionos un mazāk pieprasītās jomās.

Vienlaikus īpašu uzmanību veltām arī māsu noturēšanai profesijā – mērķtiecīgi strādājam, lai iespēju robežās nodrošinātu atbilstošu atalgojumu vismaz divu līdz trīs tautsaimniecības vidējo algu apmērā ne tikai māsām, bet arī vidējam ārstniecības personālam.

Sadarbībā ar Latvijas Māsu asociāciju strādājam pie paplašinātās kompetences māsu maģistrantūras programmas. Šīs māsas varēs uzņemties lielāku atbildību un patstāvību, īpaši primārajā aprūpē un hronisko pacientu aprūpes vadībā. Minētais modelis ļaus ārstam fokusēties uz tiešo ārstniecību, kamēr māsa jau būs sagatavojusi visu nepieciešamo informāciju un turpinās pacienta aprūpi pēc vizītes. Līdz ar to pacients iegūst gan kvalitatīvāku, gan plašāku veselības aprūpi. Vienlaikus jālauž arī profesionālie stereotipi – paplašinātās kompetences māsas nav konkurence ārstam, bet gan partneris. Arī ārstniecības personālam būs jāpārorientējas uz komandas darbu, kur ikvienam speciālistam ir nozīmīga loma. Arī farmaceitu lomas paplašināšana var sniegt pienesumu pieejamības uzlabošanā, piemēram, profilaksē – citu valstu pieredze liecina, ka iespēja farmaceitiem vakcinēt iedzīvotājus būtiski paplašina vakcinācijas aptveri.

Visbeidzot – ārstniecības personāla trūkumu nevar atrisināt bez tehnoloģiskā progresa. Tāpēc, lai stiprinātu ārstniecības personāla prasmes, īpaši mūžizglītībā, un attīstītu inovācijas izglītībā, apstiprināta “Simulācijā balstītas izglītības attīstības stratēģija 2025.–2027. gadam”, ko jau ievieš sadarbībā ar RSU un nozari. Lai nodrošinātu aprūpes pieejamību visā valstī, attīstām arī telemedicīnu un citus digitālos risinājumus, gūstot pieredzi no ārvalstīm.

Šie ir kompleksi, savstarpēji saistīti pasākumi, un tikai sistēmiska pieeja nodrošinās, lai veselības aprūpes personāla pietiktu gan šodien, gan nākotnē.

Noslēgumā, tomēr par sāpīgāko jautājumu – veselības finansējumu Latvijā, jo arī pārmaiņām nepieciešami līdzekļi, arodbiedrība prasa paaugstināt atalgojumu, veselības infrastruktūrā arī jāiegulda, paralēli tam redzam, ka slimnīcām ar būvniecības projektiem īpaši labi neveicas.

Godīgi sakot, situācija ar veselības aprūpes finansējumu, šķiet, jau no neatkarības atgūšanas ir neatrisināts “vēlmju un iespēju” aplis, trūkst arī stratēģiska redzējuma un drosmīgu lēmumu. Saprotu, ka man var tagad teikt – bet jūs taču esat veselības ministrs, jūs varat pieņemt šos drosmīgos lēmumus. Realitāte ir tāda, ka lēmumus par jebkādām izmaiņām pieņemam kolektīvi – es un VM varam nākt ar iniciatīvām un izmaiņām – bet nozarē patiesi iespējams, ko mainīt, tikai vienojoties ar valdības kolēģiem. Lai apmierinātu tik daudz vajadzību un vienlaikus rastu līdzsvaru, nepieciešama samērā liela pacietība un virtuozitāte.

Jau gadu diskutējam par Veselības nozares finansēšanas un administrēšanas likumu un NVD reorganizāciju par fondu. Izvirzījām priekšlikumu pārņemt Igaunijas pieredzi finansējuma administrēšanā – uzlabot veselības aprūpes budžeta izlietojumu un veselības pakalpojumu pieejamību, nodrošinot lielāku elastību un sabiedrības iesaisti lēmumu pieņemšanā. Veselības aprūpes finansēšanas un administrēšanas likumprojektu Ministru kabinets konceptuāli apstiprināja jau šī gada 25.februārī. Skatot likumprojektu Saeimā, izkristalizējās atbalsta trūkums jaunajam valsts veselības aprūpes līdzekļu administrēšanas mehānismam, tas ir, Fonda izveidei, un diskusijas ar nozari un politiķiem vēl turpināsies.

Izvirzījām priekšlikumu iezīmēt konkrētu procentu no nodokļiem veselībai, vēlreiz pārskatīt divu grozu principu. Diskusijas Saeimā vēl turpinās, lēmumi šobrīd nav pieņemti. Trūkst kopējas politiskas izlēmības – kā tieši viens ministrs, viena ministrija var šo  izmainīt?

Ģeopolitiskās situācijas ietekmē veselībai Latvija nevarēs atvēlēt nepieciešamos vēl aptuveni 500 miljonus eiro. Visiem kopā vēl vairāk jāstiprina motivāciju sasniegt  rezultātu, arī ģimenes ārstiem. Proti, šobrīd finansiālā motivācija par kvalitatīvu darbu ir pavisam neliela, bet jāmaina proporcija – sasniegti kvalitātes kritēriji varētu veidot kādus 30% no, piemēram, ģimenes ārsta prakses ienākumiem. Finansējumu jāorientē uz pacientam nodrošināto rezultātu arī stacionārajā aprūpē.

Ierobežotā finansējuma izaicinājumi skar ne tikai veselības pakalpojumus, bet arī jautājumā minēto veselības aprūpes infrastruktūru. Jābūt pateicīgiem, ka esam ES – pēdējos 10 gados veselības aprūpes infrastruktūrā investētos vairāk kā 700 miljonus eiro bija iespējams iegūt tikai no ES fondiem. Latvijas valsts budžets neko tādu nebūtu spējis nodrošināt. Tas, savukārt, ir metis arī vairākas “ēnas” – būvnieku cīņas iepirkumos, “zelta gultas” slimnīcās, pagrabos stāvošas un neizmantotas iekārtas, arī biežās tiesvedības. Lai īstenotu vienu aptuveni 50 līdz 100 miljonu eiro vērtu infrastruktūras projektu slimnīcā, slimnīcas valdei nepieciešamas ļoti komplicētas zināšanas – sākot no projektu sagatavošanas, tehnisko specifikāciju izstrādes, iepirkumu vadības un specifiskām juridiskajām zināšanām. Slimnīcu vadītāji šobrīd svarīgākajam uzdevumam - veselības pakalpojumu kvalitatīvai vadībai iestādēs - velta tikai aptuveni 30% sava darba laika, un tas nav pieņemami.

Nenoliedzu, ka veselības aprūpes infrastruktūrai pieejamos ES fondu līdzekļus varētu pārvaldīti efektīvāk. Tomēr jāsaprot, ka tā ir kopējā Eiropas Savienības nauda, ko piešķir ar specifiskiem nosacījumiem un tā nāk komplektā ar lielu administratīvo slogu – ilgām saskaņošanas procedūrām, atskaitēm, un nepieciešamību pierādīt rezultatīvos rādītājus. Tam visam nepieciešami milzīgi cilvēkresursi un tik vērtīgais laiks.

Situācija ir nomācoša, taču šobrīd šie ir vienīgie attīstībai pieejamie līdzekļi, kamēr mēs, kā sabiedrība, vēl neesam iemācījušies organizēt privātās un publiskās partnerības projektus, kas atbilst labajai praksei. Nepieciešamas arī pārmaiņas lielo slimnīcu finansēšanas pieejā, lai finanšu plūsma kļūtu pārliecinošāka un sniegtu iespēju aizņemties attīstībai.

Jau tuvākajā nākotnē jādiskutē par iespēju veselības infrastruktūras attīstības projektu pārvaldību nodot Valsts nekustamajiem īpašumiem – kā tas notika ar PSKUS A2 korpusa būvniecības pabeigšanu.

Te vēlreiz vēlos uzsvērt, ka bieži izskan jautājumi, ko ministrs darīs viena vai otra iepirkuma gadījumā. Ne ministrs, ne ministrija nav iesaistīti iepirkumu organizēšanā. Protams, VM kā akcionārs uzrauga situāciju un pieņem lēmumus. Tomēr, projekta plānošana, prasību definēšana, iepirkuma izsludināšana, uzvarētāja izvēle un spēja pabeigt projektus laikā slimnīcas padomes uzraudzībā, ir slimnīcas valdes un iesaistīto darbinieku kompetence un atbildība. Katram ir savs atbildības līmenis, katram savs darbs jāveic pēc labākas sirdsapziņas. Bieži to saku, un patiesi tam ticu – tikai kopā strādājot, varam izveidot labāku – nākotnes Latvijas veselības aprūpes sistēmu.

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2025. gada septembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!