Harijs Čerņevskis: Nefrologs ar bagātīgu pieredzi
Ik gadu septembrī Latvijas Ārstu biedrība kādam no ārstiem pēc visas Latvijas kolēģu balsojuma pasniedz prestižu apbalvojumu par nozīmīgu ieguldījumu medicīnas un medicīnas izglītības attīstībā – profesora Ilmāra Lazovska balvu. Šogad to saņēma nefrologs profesors HARIJS ČERŅEVSKIS – viņu Latvijas ārstu saime augstu vērtē kā izcilu speciālistu nefrologu un internistu, kā arī Rīgas Stradiņa universitātes ilggadēju mācībspēku (ik gadu profesors dažādās konferencēs un kongresos nolasa līdz pat 50 lekciju!).
Uzaugt slimnīcas pagalmā
Pēckara gados Paula Stradiņa klīniskās slimnīcas teritorijā atradās kopmītnes, kur izmitināja darbiniekus. Mana māte strādāja par medmāsu, tāpēc es biju viens tiem, kas šajā slimnīcā un tās teritorijā teju vai uzauga. No slimnīcas aizgāju prom 17 gadu vecumā. Tā nu visiem arī ir doma: ja jau tik ilgus gadus esmu dzīvojis pa slimnīcu, tad likumsakarīgi izlēmu kļūt par mediķi.
Tolaik man labs draugs, kas bija nedaudz vecāks, gāja stāties Medicīnas institūtā, bet es viņu pavadīju. Viņš eksāmenus nokārtoja, taču neizturēja konkursu, mani savukārt tā atmosfēra ieinteresēja, un tad, kad pašam vajadzēja stāties augstskolā, vairs nebija divu domu par to, kur mācīties. Tā nonācu medicīnā un izmācījos par ārstu.
Par nefrologu – nejauši
Nokļūšana nefroloģijā gan ir pilnīga nejaušība. Visus studenta gadus, sākot no pirmā kursa, mana medicīniskā darbība bija saistīta ar Rīgas pilsētas ātro palīdzību. Sākumā brigādē strādāju par sanitāru, vēlāk – feldšeri, bet, beidzis augstskolu, vienu dežūru nostrādāju kā ārsts.
Katra svētdiena studiju laikā pagāja diennakts dežūrā – strādāju 4. kardioloģiskajā brigādē. Bija trīs šādas brigādes, kas brauca palīgā tad, ja izsaukums bija pie kardioloģiski smaga slimnieka.
To, ko citi mācījās no grāmatām, es redzēju savā acu priekšā, un mana sirds piederēja kardioloģijai. Tad, kad nonācu piektajā kursā, kopā ar savu draugu un kolēģi Jāzepu Keišu strādājām kopīgu darbu pie profesora Jūlija Anšelēviča. Tas bija veltīts kardioloģijas jautājumiem, un es biju simtprocentīgi pārliecināts, ka kļūšu par kardiologu.
Pēc institūta beigšanas sāku strādāt Ogres poliklīnikas filiālē par trikotāžas rūpnīcas ceha ārstu, vienlaikus nedaudz strādāju arī slimnīcā.
Kardiologa vieta toreiz bija aizņemta, turklāt tā kolēģe, kas šajā amatā strādāja, bija vecāka par 80 gadiem, taču pensijā vēl nebūt negrasījās iet. Tā kā tolaik nekādu cerību saistīt darbu ar kardioloģiju man nebija, izmantoju radušos iespēju strādāt par gastroenterologu.
Ļoti labi atceros, kā mani aizsūtīja uz kursiem Stradiņa slimnīcā – tā bija 1972. gada ziema. Kursos satiku savu labu draugu Mārtiņu Liepiņu, kas bija Ķirurģijas nodaļas vadītājs. Viņš man teica: “Klausies, tu negribi nākt strādāt pie mums? Mums jauna nodaļa atveras – nefroloģijas nodaļa.” Es gan noteicu, ka pa nierēm un urīnu nekrāmēšos, tomēr bija laiks apdomāties. Padomāju un izlēmu, ka varētu aiziet paskatīties, kas tur īsti organizēsies, – tomēr jauna nodaļa un pavisam svaigs novirziens.
Šajā pašā gadā no Maskavas bija atbraucis profesors Josifs Jarmoļinskis, kuram uzdeva organizēt nieru transplantācijas nodaļu. Viņš bija pilnīgs ienācējs – Latvijā viņam nebija neviena cilvēka, uz ko balstīties, izņemot ļoti stingru ministrijas un slimnīcas administrācijas atbalstu. Viņam ļāva izvēlēties un ņemt komandā jebkuru kadru, ko viņš vēlējās. Protams, viņš pulcēja ap sevi nevis kolēģus ar stāžu, bet gan jaunatni. Tad, kad es aizgāju uz pirmo tikšanos, man bija tāda jocīga sajūta. Biju 27 vai 28 gadus vecs un noteikti nebiju tur jaunākais. Man imponēja attieksme un kolektīva jautrums, kas tur valdīja, tādēļ piekritu.
Tā no 1973. gada papildus (jo nebiju atstrādājis vēl visus savus gadus Ogrē) sāku strādāt Stradiņa slimnīcā 2. operatīvās nefroloģijas nodaļā uz pusslodzi. Nodaļas vadītājs bija profesors Jānis Slaidiņš. Apguvu mākslīgās nieres aparatūru. Viss bija jauns, interesants.
Pirmā nieres transplantācija Padomju Savienībā bija veikta 1965. gadā, un viens no tiem, kas Maskavā bija veicis visvairāk transplantāciju, bija tieši profesors Jarmoļinskis. Latvijā nebija īsti, kur mācīties, tāpēc braucām pēc zināšanām uz Maskavu. Tad mani mēģināja pataisīt par ķirurgu, jo ārstu nebija nemaz tik daudz – kad notika transplantācijas (sevišķi, kad noritēja dzīva donora nieres transplantācija pacientam un pietrūka ķirurgu), mani sauca piepalīdzēt operācijas laikā paturēt āķus, un tīri labi tā lieta iepatikās.
1974. gada augustā ar ministra pavēli tika nodibināts Nieru transplantācijas centrs ar trim nodaļām. Es kļuvu par Hroniskās hemodialīzes nodaļas vadītāju. Tur nostrādāju līdz 1985. gada ziemai, kad mani uzrunāja profesors Ilmārs Lazovskis ar aicinājumu nākt strādāt uz viņa vadīto Fakultātes terapijas katedru par pasniedzēju. Pirmais, par ko mani uzreiz brīdināja – ka tur nebūs tikai nefroloģija, bet gan visa internā medicīna – gan locītavas, gan sirds, plaušas, gremošanas sistēma... Tas bija izaicinājums, tomēr es pametu Stradiņa slimnīcas nodaļas vadītāja vietu un aizgāju strādāt uz Rīgas Medicīnas institūtu par parastu asistentu ar divreiz lielāku algu, nekā man bija kā nodaļas vadītājam.
Pēc nonākšanas katedrā mans turpmākais darba lauks ir bijis darbs ar studentiem un Stradiņa slimnīcas 8. nodaļas 4. palātas uzraudzība.
Nefroloģija toreiz un tagad
Agrākos laikos 8. nefroloģijas nodaļa atradās vecās telpās – Stradiņa slimnīcas 23. korpusā, ko savieno gaiteņu sistēma. Sākumā nodaļā bija izmēros ļoti mazas gultas, un vienā palāta varēja iespiest pat sešas šādas gultas. Pacienti tolaik bija relatīvi vienkārši. Pārsvarā tie bija gados jauni cilvēki ar hronisku glomerulonefrītu, retāk intersticiālu nefrītu un, protams, infekcijām.
Gadu gaitā šis tas mainījās – ieviesa funkcionālās gultas, palātās tādas varēja ielikt četras vai piecas, tāpēc slimnieku skaits samazinājās. Kopš pagājušā gada vasaras, kad nodaļa pārcēlās uz Stradiņa slimnīcas jauno korpusu, tajā ir 40 gultas. Nodaļa ir kļuvusi plašāka, daudzveidīgāka.
Mainījies ir arī nefroloģiskais pacients. Mūsdienās pacienti ir pārsvarā gados vecāki, turklāt ne vairs ar vienkāršiem hroniskiem glomerulonefrītiem. Visbiežāk minētie slimnieki ar glomerulonefrītu nodaļā ienāk uz neilgu laiku, lai veiktu punkcijas biopsiju un noteiktu diagnozi, ārstēšanas taktiku. Bet stacionārā ilgāk uzkavējas sarežģīti pacienti – ar nieru bojājumu saistībā ar cukura diabētu, saistaudu sistēmiskām slimībām, arteriālu hipertensiju. Turklāt aptuveni viena ceturtdaļa ir slimnieki ar blakus patoloģijām, internās medicīnas slimnieki, tāpēc var teikt, ka darba lauks un apjoms ir kļuvis plašāks un hospitalizēto pacientu kontingents noteikti smagāks.
Lepojamies, ka mūsu Nefroloģijas centrā ir vienīgā nodaļa Baltijas valstīs, kas nodarbojas ar peritoneālo dialīzi kā nieres aizstājterapijas metodi.
Tās uzraudzībā ir ap 90 cilvēku, kas pie mums brauc no visas Latvijas reizi mēnesī uz kontrolēm, bet komplikāciju gadījumā tiek uzņemti arī stacionārā.
Uzturs, blakusslimības un dzīvesveids – nieru veselības stūrakmeņi
Izņemot izolētas nieru slimības, kas sākas ar pašām nierēm, ir vesela virkne slimību grupu, pie kurām piesaistās klāt arī nieru kaite. Piemēram, cukura diabēts – aptuveni 30–40% diabēta pacientu ir nieru bojājums.
Ja runājam par to, cik bieži un kādi slimnieki pie mums ārstējas un sāk nieru aizstājterapiju, jāatzīst, ka ļoti bieži tie nav nefroloģiski slimnieki. Viņi sākumā ir bijuši endokrinologa uzraudzībā, taču diabētiskā nefropātija progresējusi tiktāl, ka niere jāaizstāj ar mākslīgās nieres aparātu. Ko darīt, lai nieres neaizietu bojā?
Pirmkārt, tas atkarīgs no slimības ierosinātāja, un to var ietekmēt ārsts, nozīmējot pareizos medikamentus, kā arī pats pacients – sekojot tam, ko ārsts saka, un apzinīgi pildot visus norādījumus.
Otrkārt, ļoti rūpīgi jāseko līdzi tam, ko ēd. Diēta ir ļoti svarīga, īpaši tiem, kam jau ir nieru funkcijas traucējumi. Vienmēr jāpārdomā, kādās attiecībās tiek uzņemtas olbaltumvielas, tauki un ogļhidrāti. Ēdienkarti nedrīkst pārslogot ar olbaltumvielām, jo tās no organisma ir visgrūtāk izvadīt – obligāti ir nepieciešama nieru darbība.
Ļoti svarīgi ir zināt, kāda ir nieru šķidruma izvades funkcija, proti, vai pietiekamā daudzumā izvadās urīns. Mēs nedrīkstam pacientam teikt, lai dzer 3–4 litrus šķidruma dienā, ja urīns izvadās tikai ap 1 litru, jo šādi viņu uzpūtīsim kā balonu. Izvadītā un uzņemtā šķidruma daudzumam ir jābūt līdzīgam – tātad nedrīkst dzert arī pārāk maz.
Treškārt, jāseko līdzi elektrolītiem. Viens no svarīgākajiem ir nātrijs, ko uzņemam ar vārāmo sāli. Nieru slimības ļoti bieži pavada arteriāla hipertensija un tūskas – to gadījumā standarta ierobežojums ir izvairīties lietot uzturā vārāmo sāli. Sāls ir gandrīz visos ikdienas uztura produktos – pat maizē, tāpēc rekomendējam neaizrauties ar sāls papildus pievienošanu ēdienam.
Tāpat uzmanīgiem (sevišķi tiem cilvēkiem, kam jau ir traucēta nieru funkcija) jābūt ar kāliju. Kālijs pārsvarā atrodams augu valsts produktos.
Ceturtkārt, varam runāt par kaitīgiem faktoriem, tādiem kā smēķēšana, alkohola lietošana, metabolisma traucējumi, aptaukošanās... Smēķēšanu, piemēram, vajadzētu mēģināt izskaust, jo tā veicina asinsvadu sašaurināšanos, un jebkura asinsrites samazināšanās samazina nieres apgādi ar skābekli, līdz ar to veicina straujāku saistaudu veidošanos nierēs un nieru bojāeju.
Piektkārt, nedrīkst aizmirst par adekvātas fiziskas slodzes nepieciešamību ikdienā.
Visus kaitīgos faktorus konkrētajam cilvēkam priekšā pateiks ārsts, norādot arī to, ko viņš var darīt, lai pēc iespējas tālāk attālinātu to brīdi, kad nieres vairs nespēj pildīt savas funkcijas.
Ar pretsāpju medikamentiem – piesardzīgi!
Organismā ir divi orgāni, caur kuriem galvenokārt tiek izdalītas medikamentu atliekas – aknas un nieres. Diemžēl starp brīvi nopērkamajiem medikamentiem ir arī tādi, kas atstāj nelabvēlīgu ietekmi uz vienu vai otru minēto orgānu. Visvairāk sev pāri varam nodarīt, nekontrolēti un bez vajadzības lietojot pretsāpju un nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus – sevišķi tos, kas aptiekās nopērkami bez receptes.
Ne velti septiņdesmitajos gados Zviedrijā bija tāds brīdis, kad pretsāpju līdzekļus aptiekā varēja saņemt tikai pret ārsta recepti. Attiecīgi uzreiz to slimību apjoms, kas veidojas sakarā ar nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošanu, Zviedrijā būtiski samazinājās.
Tomēr mēs nedrīkstam teikt, ka aptiekās pārdod vienīgi indes, kas sabojā nieres, jo brīžos, kad cilvēkam kaut kas sāp, pretsāpju medikamentu lietošana ir ne vien noderīga, bet dažkārt – nepieciešama. Taču, ja pretsāpju tablešu ieņemšana kļūst par ilgstošu rutīnu, tas var atstāt neatgriezeniskas sekas. Kādā pētījumu centrā Antverpenē šajā sakarā tika izstrādāta disertācija, kuras autore secināja, ka nieres sabojāsies tad, ja pacients lietos vismaz vienu pretsāpju līdzekļa tableti dienā piecus gadus pēc kārtas. Vissliktāk ir, ja pretsāpju medikaments ir kombinēts un satur kofeīnu vai kodeīnu.
Šis arī varētu būt svarīgākais mūsu – ārstu – brīdinājums cilvēkiem – izvairieties lietot pretsāpju medikamentus bez indikācijām un nopietnas nepieciešamības!
