Haralds Plaudis: Medicīna caur ķirurga prizmu

Medicīnā svarīgi sekot līdzi laikam – īpaši tas attiecas uz ķirurģiju. Tiecoties pēc mūsdienīgā, šā gada sākumā Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā tika atklāts jauns, daudzfunkcionāls operāciju bloks, kas kļuvis par Baltijā lielāko operatīvās ķirurģijas centru. Komentējot neseno notikumu, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais ķirurgs HARALDS PLAUDIS uzsver: “Mūsu uzdevums ir, efektīvi izmantojot pieejamos resursus, pacientu iespējami ātri atgriezt dzīvē. Operāciju bloks kļūst par dinamisku vidi, kurā sastopas dažādi dienesti un dažādu specialitāšu ārsti, lai kopīgi rastu ceļu uz pacienta labklājību.” Tieši par labklājības veicināšanu un ķirurģijas nozares aktualitātēm arī turpmākā saruna.

Visa pamatā darbs

“Neesmu nācis no ārstu dinastijas – ģimenē esmu vienīgais šāds īpatnis, kas izvēlējies medicīnu. Šo lēmumu pieņēmu apzināti un jau diezgan agrīni – stājoties vidusskolā. Kāpēc es izdomāju kļūt par ārstu – vai mani kāds uz šādu soli pierunāja, vai varbūt bija kāds piemērs, kam vēlējos līdzināties, – noteikti ne. Drīzāk man vienkārši nebija tādu domu, ka es varētu kļūt par kaut ko citu. Kāpēc ķirurģija? Ko tad citu lai vīrieša cilvēks izvēlas, ja ne ķirurģiju, kas ir viena no aktīvākajām un izaicinošākajām medicīnas nozarēm, kas diezgan kontrastaini mēdz pārbaudīt cilvēka iekšējo būtību,” Tā Haralds Plaudis atceras savu ceļu uz profesiju un turpina: “Uzreiz kļuva skaidrs, ka lēmumiem, kurus pieņemšu turpmākajā dzīvē, jābūt rūpīgi izsvērtiem, jo ļoti bieži ir situācijas, kurās ķirurgs ir vienīgais un galīgais lēmējs.

Mans ķirurga ceļš pakāpeniski aizsākās, bet kaut ko sasniegt un nonākt līdz pašreizējam amatam zināmā mērā palīdzēja apstākļu sakritība. Nozīmīga loma bija skolotājiem (ar kuriem man ļoti paveicās), atbalstam gan ģimenē, gan kolēģu vidū, bet visa pamatā – darbs un vēlreiz darbs.”

Multidisciplināra komanda

Aicināts vērtēt, kā ķirurģija mainījusies kopš dienas, kad jaunais ārsts tikko ienāca medicīnā, līdz šim brīdim, Haralds Plaudis atzīst, ka tā kļuvusi dinamiskāka un pozitīvi mainījusies līdzi laikmetam. “Agrāk ķirurģija tika uzskatīta par viena aktiera teātri, kur ķirurgs ir galvenais. Ķirurgs atnāk, visu saliek pa plauktiņiem, labi izoperē, bet pacients izdzīvoja vai, ja kas nogāja greizi, – guva smagas komplikācijas vai sliktākajā gadījumā nomira.

20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā ķirurģija ir nopietni un radikāli mainījusies tādā izpratnē, ka radīts multidisciplinārs dažādu specialitāšu ārstu sadarbības modelis, kurā ķirurgs ir viens no spēlētājiem komandā, sadarbojoties ar radiologiem, patologiem, terapeitiem, gastroenterologiem, anesteziologiem un citiem speciālistiem. Te gan gribētos piebilst, ka ķirurgam būtu jābūt šīs komandas diriģentam, no kura tiek prasītas ne vien labas tehniskas spējas un varēšana operācijā, bet arī ļoti plašas zināšanas daudzās medicīnas jomās: anestezioloģijā, intensīvajā terapijā, terapijā, ģenētikā, audzēju morfoloģijā un tā tālāk.”

Speciālists secina, ka ķirurģija kļūst arvien prasīgāka, taču ārstam palīgā nāk jaunākie tehniskie sasniegumi. “Mūsu zināšanas liekot kopā ar tehnoloģijām, ķirurģija kļuvusi daudz drošāka kā pacientam, tā ķirurgam. Un būtiski, ka, pateicoties tehnoloģijām un izglītības līmenim, ir pieaugusi palīdzības sniegšanas intensitāte. Ar mūsdienīgu pieeju gan slimībām, gan to profilaksei un diagnostikai mēs daudzas slimības un procesus atklājam agrīnā stadijā un varam sākt pacientu ārstēt, pirms vēl viņš ir klīniski saslimis, respektīvi, pirms viņam ir attīstījušies kādi ļoti nopietni simptomi. Te jāsaka, ka Latvijā diemžēl raksturīga tendence, kas citviet Eiropā vairs nav vērojama, – pie mums pacienti baidās no ārstiem un neuzticas medicīnas sistēmai, lai gan vajadzētu būt gluži pretēji – iespējas ir ļoti lielas, un mēs, ārsti, esam gatavi palīdzēt pacientam jau laikus,” norāda ķirurgs un sarunas turpinājumā izceļ savas pārstāvētās jomas biežākās problēmas, kuru novēršanā patiesi svarīga ir agrīna vai pat preventīva vēršanās pie ārsta un atbilstoša diagnostika.

Vēdera trūci vēlams salabot

Vēdera trūču operācijas ir ķirurģijas klasika – tās ir visbiežāk veiktās ķirurģiskās manipulācijas visā pasaulē, stāsta Haralds Plaudis, piebilstot, ka pieaugušo ķirurgi pārsvarā sastopas ar iegūtām trūcēm – tādām, kas attīstījušās dzīves laikā. “Kāpēc trūces veidojas? Pastāv dažādas teorijas, bet lielā mērā trūces rašanās ir saistīta ar ģenētiku. Skaidrāk izsakoties – saistīta ar to, cik stingrs ir saistaudu un muskuļu aparāts. Ja ir vēl kāds predisponējošs faktors, piemēram, smags fizisks darbs, tad atsevišķās mūsu organisma vājajās vietās šāda trūce var izveidoties. Izveidojusies trūce var radīt dažādus simptomus, piemēram, iesprūst, un tādā gadījumā ārsta palīdzība ir jāmeklē neatliekami. Mirklī, kad vēdera priekšējās sienas trūce iesprūst, orgāniem, kas caur to izvirzījušies uz āru, tiek uzlikta tāda kā cilpa ap kaklu. Nesaņemot palīdzību tuvākajā laikā, iesprūdusī zarna var atmirt, un tad gaidāmas lielas nepatikšanas: ne vairs vienkārša trūces operācija, bet gan liela, plaša operācija ar daļas zarnu izņemšanu,” stāsta ķirurgs un uzsver, ka sagaidīt šādu situāciju noteikti nebūtu pareizi. “Trūces būtu vēlams doties operēt plānveidā. Pašlaik to var darīt konvencionālā veidā – ar griezieniem –, bet pēdējā laikā ļoti populāra ir minimāli invazīvā ķirurģija: trūces varam operēt laparoskopiski un atveseļošanās periods ir daudz ātrāks. Tālab, ja pacients ir pamanījis veidojumu vai bumbuli cirksnī vai nabas apvidū, droši jādodas pie ķirurga uz konsultāciju, lai ārsts problēmu pietiekami ātri un veiksmīgi atrisinātu – vājo vietu nostiprinot ar implantu (tautā sauktu par tīkliņu vai sietiņu). Parasti pēc operācijas atkārtotas trūces neveidojas, un cilvēks var dzīvot, sportot un atgriezties ikdienas aktivitātēs.”

Gadsimta problēma ir žultsakmeņi

“Nebaidos teikt, ka žultsakmeņi ir 21. gadsimta epidēmija visā pasaulē un Rietumu populācijā jo īpaši. Lai arī sevi varam lepni pieskaitīt pie šīs populācijas, par labklājību vienmēr ir jāmaksā, un šajā gadījumā maksājam ar savu veselību,” norāda Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais ķirurgs un secina, ka, paraugoties uz epidemioloģijas datiem, līdz pat 30 procentiem cilvēku, kas vecāki par 50 gadiem, iespējams atrast žultsakmeņus.

“Protams, visi šie pacienti nav jāoperē. Tomēr, ņemot vērā, ka populācija novecojas, šo cilvēku kļūst arvien vairāk. Līdz ar to simptomātisku žultsakmeņu slimību kļūst vairāk – un to es savā ikdienā redzu.

Pacientiem vēlos paskaidrot, ka viena līmeņa problēma ir tad, ja akmeņi ir žultspūslī un rada nelielus simptomus – sāpes vai diskomforta sajūtu labajā paribē pēc ēšanas, vēdera pūšanos – vai ļoti izteiktas sāpju epizodes, kas liek vērsties pie ārsta neatliekamā kārtā. Šādu problēmu varam atrisināt relatīvi vienkārši – veicot laparoskopisko holecistektomiju, ko tautā mēdz dēvēt par operēšanu ar lāzeru. Jāprecizē, ka ar lāzeriem gluži mēs neoperējam un zvaigžņu karus operāciju zālē nespēlējam, bet žultspūslis tiek izņemts minimāli invazīvi – caur nelieliem griezieniem vēdera sienā, un, ja viss norit labi, pacients otrajā vai trešajā dienā var doties mājās un aizmirst par to, ka tāda problēma vispār ir bijusi.

Negatīvā tendence ir tā, ka pēdējos gados palielinās to pacientu skaits, kuriem žultsakmeņi ir ne tikai žultspūslī, bet arī žultsceļos. Un tad ar žultspūšļa izņemšanu vien problēma netiek atrisināta, jo nepieciešams evakuēt akmeņus arī no žultsvadiem. Šī jau ir pavisam cita līmeņa un daudz kompleksāka situācija. Tās risināšanā svarīgi, kurā stacionārā pacients nokļūst un kādu palīdzību viņš saņem, jo, palaižot kaut ko garām diagnostikā un izoperējot žultspūsli, bet akmeņus atstājot žultsvados, var draudēt lielas nepatikšanas.

Akmeņus no vadiem iespējams izņemt endoskopiski – līdzīgi, kā veic kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas izmeklējumu – jo žultsvadi atveras divpadsmitpirkstu zarnā un ar speciālu endoskopu tiem ērti piekļūt. Diemžēl šī procedūra (tiesa, ne pārāk bieži) var radīt dažādas komplikācijas. Tādēļ drošāks variants ir žultsvadu akmeņu evakuācija vienlaikus ar žultspūšļa operāciju. Šo metodi dēvē par holedohoskopiju – veicot laparoskopijas operāciju, varam ar smalku endoskopu iekļūt žultsceļos un tos izmeklēt tiešā redzes kontrolē (vajadzības gadījumā arī akmeņus evakuēt). Jāteic, ka šīs metodes būtiska priekšrocība ir tā, ka pacientam nav nepieciešama sarežģīta pirmsoperācijas izmeklēšana un viņš stacionārā pavada samērā īsu laiku. Šī manipulācija pašlaik Latvijā pieejama vienīgi Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā.”

Žultsakmeņu izcelsme

Atbildot uz ierasto pacientu jautājumu: “Dakter, no kurienes īsti tie akmeņi man radās?” –, ķirurgs skaidro, ka eksistē trīs veidu žultsakmeņi: holesterīna akmeņi, pigmenta akmeņi un brūnie akmeņi.

Vairākumā gadījumu vainīgi ir holesterīna akmeņi. Vienkāršoti izsakoties, cilvēka organisms no taukiem var atbrīvoties divos veidos – aizejot uz sporta zāli un tos nodedzinot – vai izvadot ar žulti. Ja mēs ēdam pārlieku daudz taukus un ogļhidrātus, bet mazāk šķiedrvielas un olbaltumvielas, mūsu žults kļūst koncentrēta ar taukiem, un tie izkrīt nogulsnēs – kristalizējas. No šīm nogulsnēm daba veido skaistus akmeņus – vienam apaļus, citam kantainus un kubveida. Ķirurgs var izņemt žultspūsli un iegūto trofeju – akmeni – atdot pacientam, taču, ja pacients arī pēc operācijas neattapsies, ka jāmaina dzīvesveids, diēta un attieksme pret dzīvi, tad problēma atgriezīsies, jo akmens ir aisberga redzamā daļa. Neredzamā daļa ir ilgstoši snaudoša dzīves stila problēma, kuru ikdienā nejūtam, tāpēc nevēlamies tai pievērst uzmanību.

Pigmentakmeņi jeb melnie akmeņi biežāk veidojas cilvēkiem ar aknu slimībām (hepatītu vai cirozi). Ķirurgu izpratnē šie akmeņi ir sliktie, jo, izoperējot žultspūsli, problēma netiek atrisināta – akmeņi veidosies atkal, jo tie rodas sīkajos žultsvados no tā, ka akna sintezē slimu žulti. Šos pacientus parasti ārstē, iesaistoties gastroenterologam un/vai hepatologam.

Visretākie ir brūnie akmeņi, kas veidojas pacientiem ar žultsceļu iekaisumu – holangītu. Šādos gadījumos ārstēšana ir individuāla – dažkārt tā ir sekmīga, bet dažkārt diemžēl ne.

Audzēju var atklāt laikus

Trešā biežākā, bet pacientus biedējošākā ķirurģiskā patoloģija ir audzēji, un tieši onkoloģisko pacientu skaits gadu no gada pieaug.

“Onkoloģisku slimību ārstēšanas pamatprincips ir agrīna diagnostika, tāpēc es gribētu atgādināt par valsts apmaksātajām skrīninga programmām un aicināt doties pie ģimenes ārsta profilaktiski un izmeklēties, izmantojot visas pieejamās iespējas. Šajā ziņā situācija Latvijā ir katastrofāla. Cilvēki piekopj strausa politiku, domājot – ja slimību nediagnosticē, tad slimības nav. Turklāt no padomju laikiem mantots uzskats, ka cilvēka veselība ir kāda cita, tikai ne paša indivīda atbildība – cilvēki baidās nākt uz izmeklējumiem maldu dēļ, jo uzskata, ka onkoloģija nozīmē nāves spriedumu.

Tā nebūt nav, jo lielu daļu no audzējiem pirmajā un otrajā stadijā mēs varam veiksmīgi ārstēt, ļaujot pacientam dzīvot vēl daudzus desmitus gadu un aizmirst par agrāko onkoloģisko problēmu,” pārliecību pauž Haralds Plaudis, atgādinot, ka visbiežāk onkoloģiskām slimībām nav ļoti specifisku simptomu, tāpēc jādodas pie ārsta, lai atklātu slimību, pirms tā ir devusi par sevi zināt.

Visa pamatā attieksme un uzticība

“Rezumējot savas pārdomas, vēlos mudināt cilvēkus apzināties savas veselības vērtību un mēģināt mainīt aplamo izpratni vai domāšanu, kas mūsu sabiedrībā ir iesakņojusies attiecībā uz to, ka cilvēka veselība ir kāda ārsta vai medicīna sistēmas atbildība. Šī izpratne ir radikāli jāmaina, un, līdzīgi kā mēs apdrošinām māju vai automašīnu, kā mēs rūpējamies par to tehnisko stāvokli, mums ir jārūpējas arī par savu veselību. Šķiet paradoksāli, ka daudziem patīk ekonomēt uz personiskās veselības rēķina vairāk nekā uz ikdienišķām lietām,” secina ārsts un ir pārliecināts, ka veselības aprūpe kļūs ievērojami efektīvāka, mainot valdošos uzskatus.

“Nesenākais pārdomas rosinošais aspekts par to, kāda ir mūsu veselības aprūpes sistēma, ir notikumi arp Valsts prezidenta veselību. Mēs katrs varam izteikt daudz dažādas teorijas un viedokļus, taču es uzskatu, ka šāda līmeņa valstsvīru nonākšana līdz tik nopietnām problēmām raksturo politiķu un sabiedrības attieksmi pret medicīnu kopumā. Un vai, zinot šo, mēs varam ko pārmest cilvēkam, kas dzīvo dziļi laukos un nav vērsies pie ārsta?!” retoriski vaicā ķirurgs un turpina: “Ārstniecības process ir kā spēle, kurā nevar piedalīties tikai ārsti – staigāt pa ielu un saukt: “Nāciet pie manis ārstēties!” Tā vietā jābūt savstarpējai sadarbībai starp ārstu un pacientu – agrīna vēršanās pie ārsta noteikti veicinās arī noskaņas maiņu pret speciālistiem, izskaužot pieņēmumus, ka ārsts vienmēr būs tas sliktais, kas kaut ko nav pateicis līdz galam vai nav pateicis nemaz. Nerunāsim jau par klasiku kļuvušo stāstu, ka visi ārsti ir kukuļņēmēji un tātad, raugoties no esošās likumdošanas viedokļa, – noziedznieki. Šo zīmogu nomazgāt mums būs diezgan grūti.”

Jāteic, ka visa pamatā ir uzticība – ja pacientam nav uzticības savam ģimenes ārstam vai citam speciālistam, tad jāmeklē cits ārsts, ar ko izdodas rast kopēju valodu. Īpaši tas attiecas uz hronisko pacientu kategoriju. Ārkārtīgi būtiska ir komunikācija ar ģimenes ārstu, jo šī sadarbība tiek veidota uz daudziem gadiem, iespējams, pat uz visu mūžu.

Uzticība un savstarpēja paļaušanās ir ārkārtīgi būtiska arī ķirurģijas nozarē, jo reti kurš cilvēks atnāk pie ārsta un saka: “Dakter, operējiet mani!” Cilvēki baidās, un bailes izdodas mazināt vienīgi komunikācijas ceļā. Bet te nu jāteic, ka ārsti reizēm grēko, stāvot pacienta priekšā kā milzīgi, nepieejami aisbergi, un 21. gadsimta medicīnai visā pasaulē var pārmest to, ka milzīgās pacientu plūsmas dēļ laiks pacienta un ārsta sarunai kļūst arvien īsāks. “Diemžēl universitātes slimnīcā konsultāciju ir tik daudz, ka bieži vien gadās slimnieku pazaudēt starp izmeklējumiem un analīžu rezultātiem. Īsti pareizi tas nav, jo pacients vispirmām kārtām ir personība, kurai nepieciešams emocionāls atbalsts.”

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2016. gada aprīļa numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!