Gunta Sumeraga, Dins Sumerags: Ausis, dzirde un kohleārie implanti

Interesanti fakti – dzirdes kauliņu un iekšējās auss izmērs dzīves laikā nemainās, mēs piedzimstam, dzīvojam un nomirstam ar tāda paša lieluma iekšējo ausi un dzirdes kauliņiem, tāpēc kohleāro implantāciju var veikt arī pavisam maziem bērniem. 

Auss uzbūve īsumā

Auss ir komplicēts orgāns, kas palīdz mums dzirdēt.

Ausij ir trīs daļas – ārējā auss, vidusauss un iekšējā auss.

Ārējā auss sastāv no ārējās auss gliemežnīcas un auss ejas. Auss gliemežnīca kā piltuve sakopo skaņas viļņus un pa auss eju novada tos līdz bungplēvītei.

Ārējā auss eja ir izklāta ar ādu, tai piemīt visas ādai raksturīgās īpašības. Vienīgā atšķirība, ka auss ejas ādā ir arī sēra dziedzeri, kas ražo sēru. Sēram ir dabiskas antibakteriālas un pretsēnīšu īpašības. Auss ejas sērs ir radīts, lai aizsargātu auss eju no svešķermeņu iekļūšanas un infekcijām. Auss ejai piemīt pašattīrīšanās spēja. Auss ejas āda lēnām kustas virzienā no bungplēvītes uz auss ejas ārējo daļu, tādējādi sērs, tajā pielipušie putekļi un citi svešķermeņi nonāk pie auss ejas ārējās daļas, kur tos var nomazgāt. Auss ejas attīrīšanos veicina arī žokļa locītavas kustības, proti, ēdot, runājot tiek veicināta auss ejas tīrīšanās. Noteikti nevajadzētu auss eju pašam mēģināt tīrīt ar vates kociņiem, sērkociņiem, matadatām vai citiem priekšmetiem. To darot, cilvēks var ievainot auss eju, pārplēst bungplēvīti, pat traumēt dzirdes kauliņus. Ja arī nenonāk līdz tik dramatiskam iznākumam, slaukot ar vates kociņu auss eju, sērs tiek sagrūsts atpakaļ dziļāk auss ejā, un īstenībā auss ejas pašattīrīšanās ieilgst, var veidoties sēra korķi.

Bungplēvīte ir robeža starp ārējo ausi un vidusausi. Vidusauss ir struktūra, kas ārējās auss uztvertos un novadītos skaņas viļņus tālāk novada līdz iekšējai ausij. Pateicoties īpašajiem vidusausī esošajiem dzirdes kauliņiem – āmuriņam, laktiņai un kāpslītim –, skaņa tiek ne tikai vienkārši novadīta, bet arī modificēta. Lai vidusauss struktūras varētu netraucēti darboties, pārvadīt un modificēt skaņu, abās bungplēvītes pusēs jābūt gaisam, turklāt spiediena gradientam jābūt pēc iespējas tuvāk nullei – jābūt vienādam abpusēji bungplēvītei. Lai nodrošinātu gaisa spiediena izlīdzināšanos, vidusauss ir savienota ar aizdeguni ar speciālu kanālu – dzirdes cauruli jeb Eistahija kanālu. Ja šis kanāls neizlīdzina spiedienu, piemēram, iesnu gadījumā vai arī strauji mainoties apkārtējās vides spiedienam, lidojot ar lidmašīnu, rodas sajūta, ka ausis ir aizkritušas, skaņas nepatīkami atbalsojas ausīs, var būt pat sāpes ausīs.

Vissvarīgākais posms dzirdes nodrošināšanā tomēr ir iekšējā auss, tur notiek mehānisko skaņas viļņu pārveide elektriskos impulsos, kas tālāk pa iekšējās auss ejā esošo dzirdes nervu tiek nogādāts uz smadzenēm, dzirdes centru, kas, savukārt, izanalizē, atpazīst skaņu, saista tās kopā un veido valodas uztveri.

Kad skaņas viļņi ceļo pa ārējo un vidusausi, radot struktūru svārstības, pēdējais, vismazākais, kauliņš kāpslītis šīs svārstības nodod tālāk iekšējai ausij. Iekšējā auss ir veidota no kaula, savīta spirālē kā gliemezis (kaulainais labirints), tajā iekšā ir membranozais jeb plēvainais labirints, kas tikai daļēji piekļaujas kaula sieniņai, starp kaulaino un membranozo labirintu tā pildīta ar šķidrumu – perilimfu, savukārt membranozais labirints ir pildīts ar endolimfu. Iekšējā ausī ir specifiskas dzirdes nerva receptoru šūnas, jeb matiņšūnas, kas perilimfas un endolimfas mehānisko viļņu ietekmē noliecas un tādējādi veido elektriskos šūnu impulsus.

Iekšējās auss matiņšūnas ir tonotopiskas, proti, katrā vietā, sākot no iekšējās auss gliemeža pamatnei līdz pat galotnei, dzirdes matiņšūnas reaģē uz citas tonalitātes skaņas viļņiem. Pie iekšējās auss gliemeža pamatnes esošās matiņšūnas atbild par augsto frekvenču skaņu uztveri, bet pie gliemeža galotnes jeb helicotrema – par zemo dobjo skaņu uztveri. Tādēļ arī ir iespējams, ka cilvēkam ir traucēta tikai augsto, smalko skaņu dzirdamība, bet ir pilnīgi netraucēta zemo skaņu uztvere.

Dzirdes pasliktināšanās iekšējās auss slimību gadījumā

Dzirdes nerva receptoršūnas jeb matiņšūnas ir ļoti jutīgas pret dažādiem faktoriem. Dzirdes šūniņu bojājumu var izraisīt asinsapgādes traucējumi iekšējā ausī, kas var rasties, piemēram, aterosklerozes gadījumā. Arī hipertensija, slikti kontrolēts cukura diabēts var būt iemesls iekšējās auss sliktākai asinsapgādei. Šajā gadījumā visbiežāk tiek bojātas matiņšūnas, kas atbild par smalko skaņu frekvenču uztveri. Ja tiek bojātas matiņšūnas, pasliktinās dzirde un parādās troksnis ausīs.

Arī galvas traumas sekas var izpausties kā paliekoši dzirdes traucējumi.

Iespējams, ka galvas trauma ir bijusi tik smaga, piemēram, galvaskausa pamatnes lūzums, ka ir iestājies tūlītējs un smags dzirdes zudums, jo ir tiešs iekšējās auss bojājums. Var būt arī gadījumi, kad sākotnējā galvas trauma nav bijusi nemaz tik smaga, piemēram, tikai pakauša sasitums, krītot atmuguriski, un uzreiz pēc traumas nekādi dzirdes traucējumi nav vērojami, bet pēc kāda laika sāk pasliktināties dzirde, turklāt dzirdes pasliktināšanās strauji progresē, tas var būt saistīts ar tā saukto labirinta satricinājuma sindromu (līdzīgi kā smadzeņu satricinājumu).

Arī ilgstoša skaļa trokšņa ietekmē iekšējās auss matiņšūnas var tikt bojātas. Tas visbiežāk vērojams cilvēkiem, kuri strādā troksnī. Ja darbs ir saistīts ar troksni, kas ir skaļāks par 80 dB, jālieto aizsarglīdzekļi, kas slāpē troksni. Tie var būt auss ieliktņi, austiņas, jāievēro darba režīms – ik pēc 40 minūtēm, kas pavadītas troksnī, jāatpūšas telpā, kurā ir pilnīgs klusums. Arī mājās ikdienas darbos lietojot ierīces, kas saistītas ar paaugstināta skaļuma troksni, ir jālieto aizsarglīdzekļi. Tie var būt, piemēram, dārza darbi, kur izmanto trimmeri, zāles pļaušanas ierīces, traktorus, mājas labiekārtošanas darbi, kur izmanto elektrisko zāģi, urbi u.c. skaļas ierīces. Pēdējā laikā aktualizējas jautājums par dzirdes matiņšūnu bojājumu cilvēkiem, kuri klausās mūziku austiņās, izmantojot dažādas viedierīces, īpaši jauniem cilvēkiem, bērniem, pusaudžiem. Iekšējās auss matiņšūnām kaitīgs ir skaļums, un tām ir vienalga, vai skaļums nāk no motorzāģa vai no skaistas mūzikas. Ja skaņa ir skaļāka par 80 dB ilgstoši, tad tā bojā iekšējo ausi.

Iekšējās auss matiņšūnas var tikt bojātas arī reimatoloģisku un autoimūnu slimību gadījumā, piemēram, ja ir granulomatozais poliangīts jeb Vēgenera granulomatoze, Kogana sindroms, relapsējošais polihondrīts u.c. Šajos gadījumos bez progresējoša dzirdes zuduma būs arī citas slimības izpausmes, piemēram, locītavu, ādas, citu iekšējo orgānu, piemēram, plaušu, bojājums.

Dažādas infekcijas slimības var izraisīt iekšējās auss bojājumu. Viena no biežākajām infekcijas slimībām, kas izraisa iekšējās auss bojājumu, ir herpesvīrusu infekcija, bet var būt arī citi vīrusi. Parasti dzirdes pasliktināšanās ir pēkšņa, izteikta, kā pavadošais simptoms nereti ir troksnis, parasti vienā ausī. Ja dzirde neatjaunojas 24 stundu laikā, ir jādodas pie ārsta, lai nozīmētu medikamentozu ārstēšanu.

Īpaši smagi iekšējā auss tiek bojāta meningīta gadījumā. Meningīts jeb smadzeņu apvalku iekaisums var būt dažādu iemeslu izraisīts, bet, tā kā iekšējā ausī esošie šķidrumi perilimfa un endolimfa ir saistīti ar smadzeņu šķidrumu, tad iekaisuma process ļoti drīz no smadzeņu apvalkiem nokļūst iekšējā ausī. Šajā gadījumā izveidojas smags iekšējās auss matiņšūnu bojājums, cilvēks praktiski zaudē dzirdi ar abām ausīm. Pēc meningīta iekšējā ausī vēro arī smagu rētošanās procesu, tāpēc dzirdi atjaunojoši pasākumi – kohleārā implantācija – ir jāveic pēc iespējas ātrāk pēc dzirdes zuduma diagnostikas, citādi operācijas veikšana var būt apgrūtināta.

Vizīte pie ārsta, audiogramma

Jebkurā gadījumā, ja rodas aizdomas par pasliktinātu dzirdi, ir jāvēršas pie ārsta. Ārsts izmeklēs cilvēku, noskaidros slimības anamnēzi, apskatīs ausis, varbūt dzirdes pasliktināšanās iemesls ir sēra korķis. Noteikti ir jāveic arī izmeklējumi, proti, audiogramma. Veicot audiogrammu, nosaka dzirdes slieksni dažādās frekvencēs. Audiogrammu parasti var veikt vizītes laikā, tā ir ātra un nesāpīga metode. Veicot audiogrammu, tiek izmantotas divu veidu austiņas – vienas tiek uzliktas uz ausīm, tās parāda mūsu ikdienas parasto dzirdi, jo skaņa iet caur auss eju, bungplēvīti, dzirdes kauliņiem, līdz sasniedz iekšējo ausi un iesvārsta tur esošo perilimfu un endolimfu, bet otra veida austiņas tiek uzliktas uz galvaskausa kaula aiz auss – tā skaņa caur kaulu uzreiz nonāk iekšējā ausī un izraisa perilimfas un endolimfas svārstības. Ja dzirdamība caur austiņām, kas ir uz kaula, ir izteikti labāka nekā caur parastajām, jādomā, ka dzirdes pasliktināšanās iemesls ir ārējā ausī vai vidusausī.

Audiogrammā caur abu veidu austiņām cilvēkam tiek atskaņotas skaņas noteiktā frekvencē un skaļumā. Cilvēks spiež signālpogu, kad skaņu sāk dzirdēt, – tiek noteikts skaņas slieksnis – klusākā skaņa, kādu var sadzirdēt. Audiogramma parāda vai cilvēkam ir dzirdes traucējumi, ja ir, tad kurā ausī, kuru skaņu uztvere ir traucēta un vai iemesls ir iekšējās auss bojājums (sensori neirāla vājdzirdība) vai arī ārējās auss/vidusauss bojājums (konduktīva vājdzirdība). Pēc dzirdes traucējumu diagnostikas tiek ieteikta ārstēšana vai arī dzirdes palīglīdzekļu (dzirdes aparātu) lietošana.

Dzirdes aparāti

Jebkura veida dzirdes pasliktināšanās gadījumā jālieto dzirdes aparāti. Dzirdes aparāts ir ierīce, kas uztver skaņu, tad to modificē atbilstoši cilvēka dzirdes zuduma veidam, pakāpei un novada to auss ejā. Kā jau būsiet sapratuši, dzirdes pasliktināšanās var būt tik dažāda, notikt jebkurā vecumā, tā var būt tikai vienā ausī vai abās, tā var būt abās ausīs vienāda un katrā ausī citāda. Dzirdes aparāta nepieciešamību cilvēkam nosaka ārsts vizītes laikā, izvērtējot audiogrammas datus. Dzirdes aparāts jālieto arī tad, ja dzirde ir traucēta tikai vienā ausī, citādi cilvēkam netiks nodrošināta skaņas lokalizācija, vienkāršiem vārdiem runājot, cilvēks nesapratīs, no kuras puses nāk skaņa, vai skaņas avots tuvojas vai attālinās. Dzirdes aparāti, ja tie nepieciešami, jālieto jebkurā vecumā. Arī pavisam maziem bērniem, ja konstatēta dzirdes pasliktināšanās, pēc iespējas agrīnāk jāsāk lietot dzirdes aparāti. Ja bērns pilnvērtīgi nesadzird apkārtējo pasauli, nevar pilnvērtīgi attīstīties valoda. Arī cilvēkiem cienījamos gados noteikti nevajadzētu atmest ar roku dzirdes aparātu lietošanai, jo ir pierādīts, ka, saglabājot dzirdes sajūtas, ilgāk saglabājas arī citas kognitīvās spējas.

Ja dzirdes slieksnis ir zemāks nekā 55 dB, tad cilvēkiem pienākas valsts apmaksāti dzirdes aparāti. Tos var saņemt Latvijas Nedzirdīgo savienībā, iesniedzot ārsta nosūtījumu un savu iesniegumu.

Kohleārais implants

Ja dzirdes pasliktināšanās ir ļoti izteikta, smagas pakāpes vājdzirdība, tas nozīmē, ka gandrīz pilnībā ir gājušas bojā iekšējās auss matiņšūnas. Šajā gadījumā dzirdes aparāti nedos vēlamo efektu.

Kohleārais implants ir ierīce, kas aizvieto zudušās matiņšūnas.

Kohleārajam implantam ir divas daļas. Iekšējo daļu operācijas laikā ievieto cilvēka deniņu kaulā. Ārsts izveido aizauss kaulā padziļinājumu, kur ievieto implanta korpusu, bet iekšējās auss gliemezī (auss gliemezis – latīniski 'cochlea', no šī arī nosaukums – kohleārais implants) ievieto mikroskopisku elektrodu. Ārējā kohleārā implanta daļa, līdzīgi kā dzirdes aparāts, uztver skaņas, tās modificē, pārvērš elektriskajos impulsos, kurus caur magnētu novada uz iekšējo daļu, iekšējās daļas elektrods dod elektriskus mikroimpulsus iekšējā ausī, līdzīgi kā tos, ko dabiski deva matiņšūnas, reaģējot uz perilimfas un endolimfas svārstībām.

Bērniem, kuri ir piedzimuši ar smagas pakāpes vājdzirdību, valsts šobrīd apmaksā abpusēju kohleārā implanta ievietošanu, pieaugušajiem, kuri dzirdi ir zaudējuši dzīves laikā traumu vai iekaisumu dēļ, tiek apmaksāta vienpusēja kohleārā implantācija.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2018. gada jūlija numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!