Gunta Purkalne: Limfmezglu ļaunā iemītniece – Hodžkina slimība
“Labāk pie ārsta aiziet trīsreiz lieki nekā vienreiz nokavēt,” sarunā par ļaundabīgo limfmezglu slimību Hodžkina limfomu vairākkārt uzsver Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja profesore GUNTA PURKALNE, aicinot ikvienu cilvēku jau no mazotnes iepazīt savu ķermeni – katru iedobīti, pumpiņu un iztilpumu –, lai laikus pamanītu izmaiņas, kas var būt kādas slimības vēstnesis.
Slimības būtība
Ja tiek runāts par ļaundabīgām slimībām, cilvēki uzreiz iedomājas vēzi, kas var lokalizēties kādā no lielajiem orgāniem: plaušās, krūtīs, zarnās vai citur, taču lielākoties aizmirst, ka viscaur cilvēka ķermenī bez šādiem lieliem orgāniem ir arī mazi mezgliņi – limfātiskie mezgli – kuros, līdzīgi kā jebkur citur, var iemājot ļaundabīga slimība. Redzamo un taustāmo limfmezglu atrašanās vietas parasti ir diezgan skaidras un zināmas: kakla, padušu un cirkšņu rajons, taču cilvēkiem nereti ir pārsteigums, ka tie atrodas arī paslēpušies krūškurvī un vēderā, kur nav nedz redzami, nedz sataustāmi.
Ļaundabīgo slimību, kas radusies limfmezglā, sauc par limfomu (pieļaujams to nosaukt arī par limfmezglu vēzi, tomēr terminoloģiski pareizi ir ar vēzi apzīmēt tās slimības, kas radušās lielajos orgānos), taču nedrīkst aizmirst, ka process limfmezglā var būt arī kā sekundāra izpausme kāda cita orgāna vēzim, kura šūnas izplatījušās pa limfātisko sistēmu.
Pirmais, kas aprakstīja ļaundabīgo slimību, kura sākas limfmezglos, ir angļu zinātnieks Tomass Hodžkins (tieši viņa vārdā nosaukta šī slimība), kamēr viņa līdzgaitnieki joprojām uzskatīja, ka limfmezglos var lokalizēties vienīgi sekundāra vēža izpausme. Citi zinātnieki savukārt atrada Hodžkina limfomai specifisku šūnu, ko nosauca par Rīda-Šternberga šūnu.
Jāpiebilst, ka mūsdienās bez Hodžkina limfomas ir zināms arī otrs limfomu veids – nehodžkina limfoma, kas atšķiras gan pēc slimības norises, gan izplatības un prognozes.
Hodžkina limfoma lielākoties ir raksturīga gados jauniem cilvēkiem (vecumā ap 20 gadiem), taču ir arī otrs saslimstības maksimums – ap 50 gadu vecumu. Latvijā ar Hodžkina limfomu katru gadu saslimst ap 60–70 pacientu (lielākoties vīrieši), bet ar nehodžkina limfomu – vēl vairāk.
Pazīmes, kas liecina par slimību
Visbiežāk cilvēks pamana, ka tajā vietā, kur atrodas un ir sataustāmi limfmezgli (parasti tas ir kakla rajonā, cirkšņos vai padusēs), pēkšņi parādījies bumbuļveida veidojums. Šis veidojums parasti nav sāpīgs un cilvēku nekādā veidā netraucē, izņemot gadījumus, kad kļūst tik liels, ka sāk kaut ko nospiest. Dažkārt veidojumu pamana kāds no apkārtējiem un pievērš uzmanību, pavaicājot: klau, kas tev tas par bumbuli kakla rajonā?
Lai gan parasti cilvēki pievērš uzmanību pārmaiņām savā ķermenī un, parādoties veidojumam, vēršas pie ārsta, praksē esmu sastapusies, piemēram, ar jaunu puisi, kurš atzina, ka pie ārsta nācis tikai tāpēc, ka bumbulis kaklā kļuvis tik liels, ka vairs nav iespējams aiztaisīt krekla augšējo podziņu – citādi jau nebūtu nācis.
Atsevišķos gadījumos – aptuveni katram trešajam pacientam – var būt sūdzības, kas nav tiešā veidā saistītas ar parādījušos veidojumu. Šādas sūdzības veido Hodžkina limfomai raksturīgo triādi, un pirmā no tām ir drudzis. Ja pajautājam mērķtiecīgi, pacients parasti atceras, ka pirms mēneša vai diviem bijis drudzis ar temperatūru virs 38 grādiem, kas pārgājis un piemirsies. Otrā pazīme ir izteikta svīšana naktīs – tā, ka naktskrekls ir tik slapjš, ka var izgriezt, un naktī jāceļas, lai nomainītu slapjo gultasveļu. Trešā raksturīgā pazīme ir svara zudums. Protams, svara zudums 3 kg robežās lielākoties var nenorādīt ne uz kādu slimību, taču zudumam, kas līdzvērtīgs vismaz 10% no cilvēka svara, noteikti jāpievērš uzmanība – piemēram, ja cilvēks, kas parasti sver 60 kg, pusgada laikā ir zaudējis vairāk nekā 6 kg, šis ir nopietns simptoms, kam noteikti jāpievērš uzmanība un jāmeklē cēlonis.
Ja pacientam ir vismaz viens no minētajiem simptomiem, mēs uzskatām, ka viņam ir Hodžkina limfomai raksturīgie B simptomi, un saucam viņu par simptomātisku. Turpretim, ja šo simptomu nav, mēs sakām, ka pacients ir asimptomātisks (lai arī viņam varbūt ir nespēks, nogurums vai kādas citas vispārējas sūdzības).
Dažkārt Hodžkina limfomas slimniekiem kā viens no pavadošajiem simptomiem mēdz būt arī nieze, tāpēc arī gadījumos, kad cilvēkam ilgstoši un mokoši niez ķermenis, viņam ir papildus jāizmeklējas, lai noskaidrotu niezes cēloni (ir tādi pacienti, kuriem ir tikai nieze un neviens no aprakstītajiem B simptomiem, taču izmeklējot atklājas ļaundabīga slimība).
Diagnozes pierādīšana
Kad atpazīti slimības simptomi, jāveic papildu izmeklējumi, kas ļaus pierādīt vai noliegt diagnozi. Ja veidojums ir redzams un taustāms, to, veicot griezienu, izņem ārā. Sliktākajā gadījumā – ja veidojums ir tik liels, ka visu nevar izņemt – paņem tā gabaliņu. Iegūto audu paraugu speciālists apskata mikroskopa palielinājumā, lai izpētītu, no kādām šūnām veidojums sastāv. Ja tiek atrastas specifiskas šūnas, kas raksturīgas Hodžkina limfomai, diagnoze ir neapšaubāmi pierādīta. Bez šī apstiprinājuma mēs diagnozi noteikt nevaram, jo, kā jau minētu iepriekš, limfmezglos var būt arī cita vēža izplatība jeb metastāzes.
Nākamais solis ir stadijas noteikšana un pavadošo simptomu noskaidrošana (vai ir B simptomi), jo tas ir ļoti svarīgi slimības attīstības prognozēšanai un ārstēšanas izvēlei.
Lielākoties veiksmīga izārstēšanās
Šīs slimības ārstēšanas pamatā ir medikamenti – ķīmijterapija. Pagājušā gadsimta sākumā (kad ķīmijterapija nebija attīstīta tā, kā mūsdienās) iztika ar apstarošanu, taču tagad, kad zinām, cik labi uz ļaundabīgajām šūnām iedarbojas ķīmijterapija, apstarošanai ir tikai papildu loma.
Ķīmijterapijas efektivitāte ir augsta – tas nozīmē, ka aptuveni 75% pacientu var tikt pilnīgi izārstēti uz visu atlikušo mūžu. Tieši tādēļ mēs (atšķirībā no orgānu vēža) sakām, ka limfomu pacientiem ir lielākoties laba prognoze pat tad, ja audzējs ir jau diezgan vēlīnā stadijā un ar izplatību organismā (salīdzinājumam – ja ir orgānu vēzis trešajā vai ceturtajā stadijā, prognoze ilgam mūžam ir diezgan apšaubāma). Tas nozīmē, ka pat pacientu ar limfomu vēlīnā stadijā un diezgan neapmierinošā vispārējā veselības stāvoklī ģimenes ārstam vienmēr ir vērts sūtīt pie onkologa, lai speciālists pateiktu, vai var dot ķīmijterapiju vai ne – un to mūsu kolēģi lieliski zina. Mēs bieži vien šķietami bezcerīgos gadījumos tomēr mēģinām un redzam, ka jau pēc pirmā ārstēšanas kursa slimnieka stāvoklis uzlabojas un kļūst pakāpeniski arvien labāks. Galarezultātā šis sākotnēji bezcerīgais slimnieks nereti kļūst vesels.
Slimības iemesli
Attiecībā uz Hodžkina limfomas izraisītāju pilnīgas skaidrības nav. Viena no hipotēzēm, ko pieļauj pētnieki, ir saistība ar Epšteina–Barras vīrusu, bet cita izcelsmes teorija vēsta, ka cēlonis varētu būt imūnās sistēmas nomākums kāda noteikta iemesla dēļ – piemēram, transplantācijas pacientam, kas ilgstoši saņem spēcīgus imūnsupresīvus līdzekļus, lai izvairītos no pārstādītā orgāna atgrūšanas (jo ilgāk pacients ar transplantēto orgānu dzīvo, jo biežāk mēs redzam attīstāmies limfomas), vai cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) slimniekiem. Pastāv arīdzan uzskats, ka slimībai ir ģenētisks komponents, jo pasaulē izpētīts, ka biežāk ar Hodžkina slimību saslimst dvīņi; savukārt Rietumu valstīs valda pieņēmums, ka šī slimība biežāk skar augstākā sociālā slāņa cilvēkus, izglītotus cilvēkus un tos, kuri nākuši no mazām ģimenēm.
Nekavējies vērsies pie ārsta, ja:
* limfmezglu rajonā (cirkšņu, padušu, kakla) parādījies taustāms, nesāpīgs veidojums – palielināts limfmezgls;
* pēdējā pusgada laikā ir svara zudums, kas lielāks nekā 10% no agrākā svara;
* naktīs pastiprināti svīsti (tā, ka jāpārmaina veļa);
* pēdējā pusgada laikā bijis drudzis, kas mēdz atkārtoties bez zināma iemesla.
Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada septembra numurā!
Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!
