Gunta Andžāne: Bērni vienmēr rodas tur, kur ir mīlestība...
Nedaudz par skolēnu savstarpējām attiecībām
Daudz dzirdēts par skaistām draudzībām, kas sākušās skolas laikā. Cilvēki ilgstoši vai pat dzīves garumā uztur sirsnīgas, atbalstošas, ieinteresētas attiecības viens ar otru, draudzējas ģimenēm, pēc tam draudzību pārmanto bērni.
Dažreiz, pieņemot ielūgumu uz klases vai skolas salidojumu, tiek atjaunotas pazīšanās, pārrunāti seni notikumi, varbūt atrisināti konflikti, piedoti veci aizvainojumi, atvieglota sirds un dvēsele. Bet dažreiz skolas dienu pārestības, konflikti un ciešanas tiek turēti aizvainojumā nemainīgi, radot ne tikai emocionālu diskomfortu, bet arī somatiskas slimības.
Kamēr pastāvēs skola, tikmēr būs aktuālas skolēnu savstarpējās attiecības. Varētu jau teikt: kad mēs augām, tad gan tā negāja, un domāt par to, ka reiz gan tecēja piena upes gar ķīseļu krastiem un, kad mēs augām, zāle bija zaļāka. Droši vien!
Tomēr pusaudžu pašnāvību statistika ir biedējoša – esam sestajā vietā Eiropas Savienībā. Desmit gadu laikā pie mums dzīvību sev atņēmuši 65 bērni un pusaudži vecumā no 9 līdz 17 gadiem. 2011. gadā Latvijā pašnāvību centās izdarīt viens astoņus gadus vecs zēns, četras 12 gadus vecas meitenes, divi zēni un sešas meitenes 13 gadu vecumā, divi zēni un sešas meitenes 14 gadu vecumā, četri zēni un desmit meiteņu 15 gadu vecumā un septiņi zēni un 16 meitenes 16 gadu vecumā.
Visbiežāk – 86 procentos gadījumu – bērni pakārušies, septiņi procenti nolēkuši no augstuma. Daži izvēlējušies citas metodes: noindēties, nogulties uz sliedēm vai ceļa, noslīcināties vai izraisīt avāriju.
Vēl daži fakti, kas, skaitļu vietā iztēlojoties reālus bērnus, rada stindzinošu ainu – 35 procenti bērnu tikuši emocionāli atstāti novārtā, 31 procents cietis no emocionālās vardarbības. Turklāt pāridarītājs bijis kāds no vecākiem vai tuvākajiem pieaugušajiem. Desmit procenti bērnu piedzīvojuši seksuālu, 16 – fizisku vardarbību.
Pētījumos pusaudžiem ir atrasta veselības pašvērtējuma saistība ar trauksmes un depresijas simptomiem un tādiem skolas un ģimenes faktoriem kā mācību sekmēm, apmierinātībai ar skolu, ņirgāšanās, ģimenes struktūra un attiecības ar vecākiem.
Skarba realitāte, kuru negribas ne zināt, ne iedziļināties tās jēgā. Vistiešāk tā mūs satriec, ja tas noticis ļoti tuvu mums, ģimenei, draugiem, paziņām. Un vienmēr ir šoks, neticība faktam, jautājumi, kā un kāpēc tā varēja notikt.
Kā mēdz teikt, nelaime nenāk brēkdama, tāpat arī šo nelaimju cēloņi nav vienas dienas vai pēkšņa notikuma sekas.
Kā veidojas šī cēloņu seku ķēdīte, kuras rezultāts mēdz būt neatgriezenisks?
Gribu akcentēt, ka ne tikai pasakās, bet arī dzīvē mēdz būt tā, ka viņi mīlēja viens otru, apprecējās un dzīvoja līdz mūža galam laimīgi! Kā tieši, nedz pasakā, nedz filmā vai romānā nav norādes. Mēs varam domāt, ka viena no iespējām priekšnosacījumam “un tā viņi dzīvoja līdz mūža galam laimīgi” ir tāda, ka divu cilvēku mīlestības rezultātā tiek ieņemts bērniņš.
Un no šī brīža tad arī sākas attiecību stāts. Jau mātes klēpī esot, jaunā dzīvība sāk izjust gan mātes, gan tēva, gan apkārtējo cilvēku attieksmi. Svarīgi, ka topošā māmiņa izjūt prieku un maigumu pret savu bērniņu, ka tēvs izrāda rūpes sava bērna mātei, kura var labi justies, tādējādi komfortā ir arī bērniņš. Būtiski, ka apkārtējie ir labestīgi noskaņoti pret grūtniecību, tā vairojot vēl nedzimušā bērna izjūtu, ka viņš ir gaidīts, būs mīlēts un lolots. Hroniska mātes nelabsajūta, bailes, kauns, vainas sajūta, bažas un raizes caur mātes neiroendokrīno sistēmu signalizē, ka neesi vēlams, būsi apgrūtinājums, problēma un šķērslis. Tādi bērniņi jau piedzimst ar pazeminātu muskuļu tonusu, nomākti, šļaugani, slikti ņem krūti, nepietiekami pieņemas svarā utt.
Svarīgs ir arī piedzimšanas mirklis, kad bērna vecāki iegūst savas jaunās sociālās lomas – mamma un tētis. Arī viņi mācās būt. Jādomā, kā katrs veido attiecības ar otru – bērns ar māti, bērns ar tēvu, māte ar tēvu. Vieglprātīgi ir iedomāties, ka bērns, būdams tik mazs, neko nesaprot un neko nejūt vecāku attiecībās. Tieši pretēji, to var salīdzināt ar sūkli, kas uzsūc bez cenzūras visas emocijas, kuras apkārt virmo. Tāpēc, ja bērna uzvedība, piemēram, nemiers, raudulīgums, tas, ka slikti guļ, vai pat somatiskie simptomi – paaugstināts muskuļu tonuss, ēšanas un/vai vēdera izejas traucējumi, alerģijas utt., jūs kā vecākus uztrauc, vispirms novērtējiet savas savstarpējās attiecības un attieksmi pret bērnu. Jaundzimušais iekopē attiecību modeļus bez vārdiem.
Pirmais gads bērna un vecāku mūžā ir ļoti īpašs un grūts gan fiziskā, gan emocionālā nozīmē. Nav noslēpums, ka tas ir izpratnes, pacietības, atbildības, līdzestības “eksāmens” katram no iesaistītajiem. Labi, ka apkārt bērnam veidojas veselīgs ģimenes locekļu attiecību musturs, bet ir situācijas, ka tik gludi viss nenotiek. Ģimeņu pieredzēs ir strīdi, nesaprašanās, klusēšana, emocionāla un pat fiziska vardarbība, pāraprūpe, nespēja dalīties ar darbiem un izjūtā līdz brīdim, kad durvis aizcērtas uz neatgriešanos. Kāds ir aizgājis. Statistiski biežāk tas ir tēvs.
Paliek māte ar bērnu – gadīgu, divgadīgu, trīsgadīgu vai pat diviem mazuļiem. Domāju, ka nav grūti iedomāties un mēģināt saprast, kā tajā brīdī jūtas bērni. Pat pieaugušajiem sarežģīti izdzīvot šādu pieredzi, bet uz bērnu tas noteikti atstāj paliekošu iespaidu – gan emocionālu, gan psiholoģisku, gan fizisku, gan veido sāpīgu attiecību pieredzi.
Jo jaunāks bērns, jo spilgtāk tiks parādītas grūtās emocijas darbībā – raudulīgums, kliegšana, ēšanas, miega un uzvedības traucējumi, līdz pat “iebēgšanai” slimībā. Ja uz to brīdi bērns ir sācis socializēties, sāpīgie pārdzīvojumi tiks paņemti līdzi uz bērnu dārzu vai skolu.
Šeit gribētu atgādināt seno atziņu, ka bērns ir vecāku spogulis. Precīzāk, katrs bērns nokopē sava dzimuma vecāku, bet, kādas attiecības veido ar pretējā dzimuma vecāku, tādas pamatā veidos ar apkārtējiem cilvēkiem. Katrs vecāks – gan māte, gan tēvs – ir vienlīdz iesaistīti un atbildīgi par bērna psihoemocionālo stāvokli un uzvedību. Vecākam, biežāk mātei, nokļūstot mamtēta lomā, jārealizē dubulti attiecību modeļi, un tas noteikti nav viegli. Mēdz būt vēl sarežģītākas situācijas, kad abi vecāki ir prombūtnē, piemēram, strādā ārzemēs, un mātes, tēvu lomu uzņemas vecvecāki vai viens no viņiem. Atgriezties vecāku lomās vecvecāku laikā ir tiešām sarežģīti, kaut vai no tāda viedokļa, ka audzināšanas principi, stili, iespējas, padomi un mode ir pavisam citi. Bērns iegūst atšķirīgu pieredzi emocijās, domāšanā, spriedumos, paradumos, uzvedībā un attieksmē salīdzinājumā ar viņa vienaudžiem, kurus pamatā audzina vecāki.
Pirmajā septembrī pirmajā klasē satiekas bērni katrs ar savu temperamentu, raksturu, paradumiem, uzvedības modeļiem un pieredzi, kā veidot attiecības.
Pirmo četru klašu skolēni vēl ir pietiekami mazi, un pieaugušie, gan vecāki, gan skolotāji, ir autoritātes. Kaut gan, strauji pieaugot pāraprūpes situācijām ģimenēs, respekts un cieņa pret skolotāju un klases biedriem uzskatāmi mazinās. Vecāki saņem pirmos jautājumus, pārmetumus un piezīmes par bērna spējām un, galvenais, par uzvedību, kas nav akceptējama.
Protams, ka tas rada vecākos kaunu, neērtības sajūtu, vainu, dusmas, un pieaugušo uzmanība pavēršas uz bērnu. Katrs vecāks, kā nu māk, tā risina skolas problēmas. Vieni sarunājas, diskutē, skaidro, dalās ar pieredzi, norāda uz nepieņemamo uzvedību, bet saglabā cieņpilnu attieksmi pret bērnu. Citi, aizbildinoties ar kaunu citu priekšā, noniecina, vaino, pazemo un fiziski ietekmē savu bērnu. Bērni to dzird, cieš, atceras, un nēsā sevī.
Pēc rakstnieces Vizmas Belševicas autobiogrāfiskā romāna režisores Ināras Kolmanes spēlfilmā septiņgadīgā Bille “atspoguļoja” mātes sacīto, ka “citas nav vāveres un kraukļi un citas nav kauns cilvēkos vest...” un devās uz Leiputriju. Šodien tās vietā bērniem ir daudz apdraudošākas vietas – mežs, pamestas celtnes, tilti, ezeri, purvi, ceļi un neceļi. Ja nav iespējas un, varētu pat teikt, drosmes pamest vietu, kur jūties nelaimīgs, neievērots, pazemots, iespaidots, visa nelabsajūta tiek pavērsta uz iekšu – pašam pret sevi vai pret vienaudžiem. Tā rodas šīs destruktīvās, it kā nesaprotamās attiecības skolā, kuru risināšanai parasti resursu nepietiek, un viss atgriežas atkal ģimenē, uzdodot tikt ar to galā mājās.
Pētījumu dati apstiprina, ka Latvijā ir liela, ar tendenci pieaugt, agresivitāte citam pret citu. No 43 valstīm pie mums ir augstākais 15 gadu vecu skolēnu īpatsvars, kas ņirgājas par vienaudžiem.
Pusaudžu periodā attiecības starp vienaudžiem ir daudz svarīgākas par attiecībām ar vecākiem. Ja bērns apguvis greizus attiecību modeļus ģimenē, tad tādi arī tiks prezentēti skolā, un rezultātā bērns piedzīvos apsmiešanu, ņirgāšanos un izstumšanu no sociālās vides. Šī izolācija ir pats sāpīgākais un neizturamākais bērnam.
Tā tiek risināta vai nu autoagresijā ar paškaitējumu, bēgšanu slimībā vai agresijā pret vienaudžiem, ārējo vidi, arī vecākiem un sociumu kopumā. Pašnāvības mēģinājumu iemesli, ko visbiežāk nosauc pusaudži, ir: nelaimīga mīlestība, konflikti ar vecākiem un draugiem, atstumtība. Ikviens, kas ievainots emocionāli, psiholoģiski, fiziski vai pat seksuāli, jūtas viens un vientuļš, pamests, nesaprasts, pazaudējis dzīves un dzīvības jēgu.
Laiku pagriezt atpakaļ nav iespējams un bijušu padarīt par nebijušu arī ne. Pamanot sliktas, destruktīvas attiecības un to sekas ģimenē, skolēnu vidē, svarīgi būtu pamanīt, piefiksēt un domāt, ko darīt, kā palīdzēt. Svarīgi būt ieinteresētam un iesaistīties.
Ar ko sākt? Ar sarunu! Ar dzirdēšanu, ne tikai klausīšanos sniegt emocionālu atbalstu, nedalītu uzmanību, skatīties acīs un būt līdzestīgiem. Un tad atcerēties, ka var palūgt palīdzību un iesaistīšanos arī citiem.
Atsauces
1. Gaspar de Matos M et al. Anxiety, depression and peer relationships during adolescence: results from the Portugeuse National Health Behaviour in School-aged Children survey. European Journal of Psychology of Education, 2003; 18(1):3- 14.
2. Torsheim T, Valimää R & Danielson M. Health and well-being. In: Currie C et al. (eds.). Young people’s health in context. Health Behaviour in School-aged Children (HBSC) study: international report from the 2001/2002 survey. Copenhagen: WHO Regional Office for Europe, 2004: 55–62.
3. SPKC datu bāze.
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2019. gada oktobrī numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
