Gunita Čalovska: Ar basām kājām
Pēc daudziem mēnešiem, kurus esam pavadījuši slēgtos apavos un zeķēs, tuvojoties vasarai, pastaiga basām kājām šķiet tik vilinoša. Apavi tiek nomesti malā, un pēdas bauda mīksto zāli vai pludmales smiltis. Lai arī ilgstoša pēdu atrašanās slēgtos, ciešos un nepiemērotos apavos rada dažādas pēdu problēmas, arī staigāšana basām kājām ir saistīta ar atsevišķiem riskiem.
Ieguvumi, staigājot basām kājām
Būtiskākais, kas jāņem vērā, staigājot bez apaviem, ir vietas izvēle. Relatīvi drošā vidē, piemēram, mājās pa paklāju vai savā piemājas zālienā staigāšanai basām kājām ir pozitīva ietekme, kas neaprobežojas tikai ar patīkamām sajūtām. Galvenais ieguvums ir uzlabota asins cirkulācija, kas nodrošina pēdu nervus, muskuļus un kaulus ar barības vielām.
Ir veikti dažādi pētījumi, kas skaidro arī citus ieguvumus, ko sniedz staigāšana basām kājām. Piemēram, ir izpētīts, ka regulāras fiziskās aktivitātes basām kājām, īpaši bērnu vecumā, sekmē muskuļu un saišu izturīgumu un elastīgumu, tādējādi uzlabo motorās funkcijas – līdzsvara sajūtu, lēkšanu, kā arī stāju.
Pēdu āda ir biezāka nekā āda citās ķermeņa vietās. Tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu labāku ādas aizsargbarjeru un augstāku mehānisko izturību, jo pēdām jātur būtisks noslogojums. Ilgstoši staigājot basām kājām pa raupju virsmu, āda var vienmērīgi sabiezēt, veidojot aizsargbarjeru pret neierasto kairinājumu. Ja sabiezējumi ir tikai atsevišķās vietās, tas var norādīt uz nepareizi sadalītu ķermeņa smagumu uz pēdas virsmu un pat stājas problēmām. Ja konkrētajai lokalizācijai spiediens ir lielāks, nekā tas paredzēts, veidosies lokāli sabiezējumi, ko tautā pazīst kā varžacis. Varžacis var veidoties gan pēdas apakšējā virsmā, gan uz pirkstiem. Ņemot vērā, ka varžacis rodas spiediena rezultātā, cīņa ar tām ir efektīva tikai tad, ja tiek risināta pamatproblēma – atslogota konkrētā vieta ar zolīšu, supinatoru vai uzmavu palīdzību.
Atrašanās apavos mūsdienās nodrošina ķermeņa stabilitāti un aizsardzību no ādas traumatizācijas, bet ja tos nevelkam, ir daudz vieglāk zaudēt ķermeņa stabilitāti, uzkāpjot kādam priekšmetam, ir vieglāk paslīdēt un traumēties.
No vienkāršas brūces līdz infekcijai
Visbiežāk, staigājot basām kājām, tiek iegūtas dažādas durtas un grieztas brūces Tas var notikt, gan pastaigājoties gar jūru, parkā, gan piemājas dārzā vai pat speciāli aprīkotās atpūtas vietās, piemēram, pie baseiniem, ūdens izklaides parkos. Sevišķi bīstama pastaiga basām kājām var izvērsties cilvēkiem, kas slimo ar cukura diabētu vai perifēro asinsvadu slimību. Traucētās pēdu asins apgādes dēļ šiem cilvēkiem pat neliela ādas trauma var rezultēties ar pamatīgu infekciju un palēninātu dzīšanas procesu. Turklāt cukura diabēta pacientiem var būt arī pavājināta ādas jušana, un viņi var nesajust, ka uzkāpuši uz kāda asa priekšmeta.
Ko darīt, ja gadās sadurt vai sagriezt pēdu
Vispirms novērtē brūces izmēru un dziļumu. Ja brūce ir neliela, pietiek ar brūces apkopšanu mājas apstākļos – nomazgā ar ziepēm, brūci var skalot vienkārši ar ūdeni vai fizioloģisko šķīdumu (0,9% sālsūdens), var izmantot dažādus antiseptiskos līdzekļus, kurus var iegādāties aptiekās. Nevajadzētu aizrauties ar ūdeņraža pārskābi vai lietot briljantzaļo vai joda tinktūru, jo šie līdzekļi, nokļūstot brūcē, “apdedzina” audus un jaunu ādas epitēlija šūnu veidošanās palēninās, turklāt jods var izraisīt alerģisku reakciju. Ja brūce asiņo, nodrošina spiedošu pārsēju. Ādā dziļi iedūrušos priekšmetu izvilkšanu labāk atstāt ārstniecības personu ziņā, turklāt jāņem vērā, ka dažkārt punktveidīgas durtas brūces var būt izmērā nelielas, bet var skart zemāk esošās struktūras – muskuļus, asinsvadus un radīt nopietnu asiņošanu. Brūces pēdā ir ar daudz lielāku infekcijas pievienošanās risku. Apsārtums, strutu izdalīšanās, siltāka āda vai pat paaugstināta ķermeņa temperatūra ir infekcijas pazīmes, kad noteikti jāvēršas pie ārsta. Turklāt jāatceras, ka ik pēc desmit gadiem jāvakcinējas pret stingumkrampjiem. Lai arī, pateicoties vakcinācijai, slimība kļuvusi reti sastopama un pasaulē slimo galvenokārt nevakcinēti indivīdi, dažādi ievainojumi, sevišķi plēsti, durti, piesārņoti ar augsni, ir ieejas vārti baktērijai, kas izraisa dzīvībai bīstamo slimību – stingumkrampjus.
Sēnīšu infekcijas
Staigājot basām kājām, var iegūt ne tikai traumas, bet inficēties arī ar ādas sēnīti, vīrusiem, baktērijām un parazītiem, kā arī saskarties ar kukaiņu kodumiem.
Pie baseiniem, ūdens izklaides parkos, ģērbtuvēs un citās koplietošanas vietās ar augstu mitruma līmeni ir lielāks risks inficēties ar ādas sēnīti, kas vēlāk var pāriet sēņu izraisītā nagu bojājumā.
Mitra un silta vide ir optimāli apstākļi sēnītes izdzīvošanai uz dažādām virsmām, un tas ir biežākais veids, kā cilvēks iegūst ādas sēni. Protams, ne visiem cilvēkiem tā attīstīsies. Galvenais faktors, kas nosaka to, vai attīstīsies sēne, ir ādas bojājums. Ir nepieciešama neliela ādas trauma vai plaisa, kas ir infekcijas ieejas vārti ādā.
Ādas sēnīte visbiežāk sākas pirkststarpās ar apsārtumu, ādas lobīšanos un niezi. Parasti simptomi sākas uz vienas pēdas, bet ar laiku infekcija var tikt pārnesta arī uz otru pēdu. Taču ādas sēnīte uz pēdām var izskatīties arī citādi – kā sausa āda visā pēdas apakšējā virsmā un nedaudz uz pēdas sānu virsmām. Šādu ādas bojājumu sauc par mokasīna tipa sēnīti, jo ādas bojājums plešas pa visu pēdu, gluži kā apavi – mokasīni. Nereti cilvēki gadiem sadzīvo ar pēdu ādas sēni, domādami, ka tā ir tikai sausa āda. Taču šajā gadījumā ādu mitrinoši līdzekļi nepalīdz un smalkā ādas lobīšanās turpinās. Sēņu izraisītu ādas bojājumu parasti ārstē ar ārīgi lietojamiem pretsēņu krēmiem. Ņem vērā, ka, neārstējot ādas infekciju, tā parasti tālāk bojā nagus. Nagu bojājums vienmēr sākas no ādas bojājuma. Savukārt nagu ārstēšana jau būs krietni sarežģītāka. Ja cilvēkam jau ir ādas vai nagu sēnīte, tad čības vajadzētu lietot gan publiski, koplietošanas telpās, gan mājās, tā pasargājot savus ģimenes locekļus no inficēšanās.
Kārpas – vīrusu veidojumi
Mitrā un siltā vide publiskās telpās labpatīk ne tikai sēnītēm, bet arī vīrusa kārpu ierosinātājam – cilvēka papilomas vīrusa atsevišķiem tipiem. Vīruss iekļūst ādas virsējā slānī caur mikroplaisām ādas virsmā. Mitrums un atmiekšķēta āda, piemēram, pēc baseina apmeklējuma, atvieglo vīrusa iekļūšanu ādā. Vīruss nav ļoti lipīgs, un līdz galam nav skaidrs, kāpēc vienai daļai cilvēku attīstītās kārpas, kamēr citiem – ne.
Uz ādas tās izskatās kā blīvi, minimāli piepacelti veidojumi, kuru virsmā bieži redz arī tumšus punktiņus, kas ir kārpas asinsvadi. Spiediena dēļ, kāds ir uz pēdu, tās tiek iespiestas dziļāk ādā. Dažkārt kārpas sūdzības nerada, citreiz var radīt diskomfortu, sevišķi, ja tās lokalizējas uz pēdām svaru nesošajās vietās. Lai atbrīvotos no kārpām, tautas metožu pūrā atrodami dažādi ieteikumi – gan berzēšana ar zaļu kartupeli, gan diegu apsiešana vai berzēšana pret kapu krustiem. Reizēm tas šķietami nostrādā, taču jāatceras, ka dažas kārpas izzūd pašas neatkarīgi no veiktajiem “rituāliem”, tomēr nodarboties ar tautas medicīnu, gaidīt un neārstēt nav ieteicams. Pa šo laiku vīruss izplatās tālāk, un rodas arvien jaunas kārpas. Biežāk ārstēšanā lieto dažādus ārīgus līdzekļus, kuru sastāvā ir speciālas skābes, vai saldējot ar šķidro slāpekli. Ja ir traucēta imunitāte vai tiek lietoti imunitāti nomācoši medikamenti, izārstēšanās ir lēnāka. Atceries – veiksmīga kārpu likvidēšana nepasargā no turpmākas inficēšanās ar vīrusu un kārpu veidošanās.
Kukaiņu kodumi un dzēlieni
Par laimi, Latvijā nav indīgu kukaiņu, tomēr būtiski atcerēties, ka kukaiņu dzēlieni (lapseņu, bišu) var būt nāvējoši tiem, kuri ir izteikti alerģiski pret kukaiņu indi. Normāla ādas reakcija kukaiņa koduma vai dzēliena vietā ir apsārtums un pietūkums, pieskaroties āda ir jutīgāka vai minimāli sāpīga un siltāka nekā apkārtējā āda. Aptuveni 10% gadījumu reakcija uz kukaiņu dzēlienu ir ļoti izteikta, un apsārtums un pietūkums var būt pat 10 cm liels un lēnām pāriet 5–10 dienu laikā. Lai dzēliena vietā mazinātu sāpes un pietūkumu, nomazgā koduma vietu ar ziepēm un vēsu ūdeni, nekasi skarto vietu, uzliec vēsu, mitru drānu. Lai mazinātu niezi, aplicē ārīgi lietojamus līdzekļus, kuru sastāvā ir antihistamīns. Obligāti jāmeklē neatliekamā medicīniskā palīdzība, ja ir grūtības elpot, balss aizsmakums, rodas izteikts pietūkums, sevišķi sejas apvidū, ja jūties apjucis vai dezorientēts, kā arī tad, ja rodas krampji vēderā, slikta dūša vai vemšana, caureja. Tās var būt pirmās anafilaktiskā šoka pazīmes.
Lai pastaiga ar basām kājām radītu tikai prieku un pozitīvas emocijas, izvēlies drošu vidi un vienmēr skaties zem kājām, bet, apmeklējot publiskās pirtis un baseinus, uzvelc čības, tā pasargājot sevi no bieži sastopamajām infekcijām.
Foro: pexels.com
