Gundars Rusovs: Pēdas - balsts, kam svarīgs atbalsts
Kristīna Putinceva sarunā ar tehnisko ortopēdu Gundaru Rusovu
Pēdas ir cilvēka pamats vārda tiešā nozīmē. Viens no Latvijā visvairāk pieredzējušiem tehniskajiem ortopēdiem GUNDARS RUSOVS savā privātpraksē Rīgā ar īpašām metodēm, kā, piemēram, kustību filmēšanu, diagnosticē pēdu stāvokli un izstrādā individuālas ortozes. Žurnālam Ārsts.lv speciālists skaidro, kāpēc rodas sāpes papēžos un kā tās novērst, kādi priekšnosacījumi var palīdzēt uzlabot sportisko sniegumu, kādā vecumā vērts pievērst uzmanību bērnu pēdu attīstībai un kā izvēlēties augstpapēžu apavus, lai neiedzīvotos īkšķa deformācijā.
Cilvēka organismam ir ļoti lielas kompensācijas spējas, un, ja tam ir kāds defekts, daba spēj ilgstoši rast risinājumus, lai šim defektam pielāgotos. Mēdz būt gadījumi, kad, veicot izmeklējumus pie dažādu medicīnas nozaru speciālistiem, atklājas, ka, iespējams, tieši problēmas pēdā veicinājušas saslimšanu kādā citā ķermeņa daļā. Tas ir viens no gadījumiem, kad cilvēkiem iesaka izmeklēt pēdas. Padoms tiek meklēts arī, lai izvairītos no iespējamas operācijas, ja pēdā radušās kādas izmaiņas, kas turpina pastiprināties. Lielākajai daļai cilvēku ir kādas deformācijas – vai nu ir mainījusies pēdas pozīcija, kad pēda sāk sagāzties uz vienu vai otru sānu, vai arī deformējies pirmais vai arī pirmais un otrais pirksts, kam seko īkšķa pozīcijas izmaiņas. Ir vesela grupa cilvēku, kam pēdas ir izteikti deformētas, un viņiem palīdzība vajadzīga visvairāk.
Pēdu iespējams uztrenēt
Uz pēdu es raugos kā uz kustībā esošu, uzbūves ziņā ļoti smalku organisma daļu. Filmēju pacienta kustību uz gaitas celiņa un pēc tam kadru pa kadram pētu, kā kustība mainās. Ļoti maz uzticos podometra rādījumiem – šīs metodes pamatā ir daudzi cits pie cita pa laukumiņiem salikti svari, kas sver pēdas balstu katrā pozīcijā, taču svari nespēj dot telpisku informāciju – kā pēdas forma mainās gaitas laikā. Vairāk uzticos pacienta stāstījumam un veikto izmeklējumu analīzei.
Pēc izmeklējuma varam secināt, kas pacientam rada būtiskākās problēmas. Tās var būt arī atbalsta virsmas pārmaiņas, kad zem pirkstu kauliņiem esošais tauku spilventiņš izsīcis un tur sabiezējusi āda. Tādā gadījumā ir liela pārslodze mīkstajiem audiem zem kauliņa un jādomā, kā šo slodzi pārdalīt uz citām pēdas virsmām. Cits variants – ja ir biomehāniskas problēmas, kad kustību nosaka pēdas struktūras sagāzums, tad cilvēks līdz ar pēdu nepareizi slogo arī ceļus, gūžas, muguru, un kā ķēdes reakcija rodas dažādas izmaiņas. Te talkā var nākt zolītes jeb pēdas ortozes. Ne katram pacientam ortozes jānēsā ikdienā – daudzos gadījumos tikai līdz laikam, kad tiek sadziedēta kāda trauma. Ja, kā minēju, tauku spilventiņš ir izsīcis un nevaram gaidīt tā atjaunošanos vai pēdas pozīcija nekādi neatjaunojas, tad spēka pārdale ar ortozes palīdzību būtu jānodrošina visu laiku – zolītes vajadzētu nēsāt pastāvīgi.
Ir vesela virkne vingrinājumu, kas stabilizē pēdu un ļauj pakāpeniski atteikties no zolītēm. Tas ir labākais rezultāts, ko gaidu no pacienta, un te jāizceļ centrālās nervu sistēmas funkcija, kas jebkurā vecumā atpazīst pēdas pozīciju, un, ja vien ir pieejams kustību apjoms, tas sniedz iespēju uztrenēt pēdu tā, lai tā tiktu novietota pareizā pozīcijā. Ja pacients ir gatavs pastrādāt ar savu gribu un vingrot, tad pēc kāda laika var būt ļoti labi rezultāti.
Mainās trīs gadu vecumā
Vecāki, kuru bērniem ir aptuveni trīs gadi, bieži jautā, vai atvasēm neveidojas plakanā pēda. Vēlos norādīt, ka tas ir vecums, kad līdz tam dabiski esošā plakanā pēda sāk pakāpeniski pārveidoties par pieaugušiem cilvēkiem raksturīgo izvelvēto pēdu. Līdz tam jāpriecājas, ka bērnam ir plakana pēda – tas ir veids, kā bērns pārvietojoties amortizē savu ķermeni uz tauku spilventiņa. Ap trīs gadu vecumu būtu jāinteresējas par to, vai ir pazīmes, ka laikus sāk veidoties velve jeb pēdas iekšmalā esošais pacēlums. Ja tā tomēr nenotiek, palīdzība nav tik vienkārša, kā iedodot tableti. Trīs vai četrus gadus vecam bērnam uzvelkot ortopēdiskos apavus un cenšoties velvi pacelt mākslīgi, nav gaidāmi tūlītēji rezultāti, jo nav stimula, lai cilvēks pats veidotu pēdas velvi. Tāpēc palīdzībai jābūt ilgstošai, lai pakāpeniski sāktu saīsināties saites un nostiprināties muskulīši, bet tikmēr kaulu forma nedeformētos. Mākslīgi veidots pacēlums ir tāds kā domkrats mašīnai, kurai pārdurta riepa. Riepa agri vai vēlu jālabo, bet ar pēdām viss nav tik vienkārši.
Vispirms jānosaka pēdas tips
Runājot par sportistiem – viņiem ir pilnīgi cita motivācija vērsties pie speciālista izmeklēt pēdas. Vispirms jānoskaidro, kas būtu darāms, lai nerastos traumas vai arī kā pēc iespējas ātrāk sadziedēt ar pēdas pozīciju saistītu traumu. Sagādājot pēdām piemērotas zolītes, sportisti var cerēt uz profesionālā snieguma uzlabošanu. Daudzos gadījumos tas arī notiek, jo, ja pēdai ir pareiza biomehānika, uzlabojas gaita, kustību koordinācija, jo cilvēks daudz labāk sajūt to, kā viņš atbalstās pret virsmu.
Vairākums sporta veidu saistīti ar aktīvu kustību, skriešanu. Pēc pēdas formas sportistus var iedalīt trijās grupās – tādi, kuriem pēda ir neitrāla, tādi, kam pēda ir izdobta (ar izteikti palielinātu velvi), un tādi, kuriem velve ir vai nu saplacināta, vai arī pēda sagāzta tā, ka velve pietuvojas atbalsta virsmai. Katrs no minētajiem gadījumiem jāaprūpē atšķirīgi, un katrai pēdas formai ir tai raksturīgas īpašības, tāpēc būtu kļūdaini sagāztai pēdai paredzētus apavus piedāvāt cilvēkam, kam ir izteikti palielināta velve, vai otrādi. Tāpēc pirmais uzdevums būtu noteikt pēdas uzbūvi un izvēlēties piemērotākus apavus.
Konstatēt pēdas tipu iespējams, apskatot tās, stāvot atmuguriski pret spoguli. Labi var ieraudzīt pēdas sagāšanos uz iekšpusi. Ja potītes vairāk sagāztas uz ārpusi, tad, ļoti iespējams, ka pēdas velve ir palielināta. Ja potītes ir simetriskas paralēli balsta virsmai, tas nozīmē, ka pēda varētu būt bez novirzes no normas. Vēl par pēdas uzbūvi liecina pēdas atbalsta virsmas forma, kas redzama, piemēram, ar mitrām pēdām pastaigājot pa grīdu un aplūkojot atstāto zīmējumu. Līdzīgu formu ieraugām, nosakām un analizējam arī ar mūsu izmeklēšanas metodēm.
Bezavārijas piezemēšanās
Sportisti bieži uzdod jautājumu, kā pareizi likt pēdu skriešanas laikā. Par piezemēšanos uz purngala vai papēža skrējēju vidū parasti izvēršas garas diskusijas, jo jautājums ir sarežģīts un individuāls. Katrs skrien tā, kā viņam izdevies intuitīvi iemācīties to darīt, un bieži vien skrienot tiek pārņemtas iešanas iemaņas. Staigājot parasti ar zemi vispirms saskaras papēdis un tikai pēc tam purngals. Pateicoties modernajām apavu ražošanas tehnoloģijām, šāds skrējiens ir iespējams, un jāsaka, ka tas ir ļoti ekonomisks – tā skrienot, pastāv iespēja uzvarēt sacensībās. Tomēr, ja palūkojamies uz sportistiem, kuri izceļas ar skaistu, labu skriešanas tehniku, redzam, ka viņiem visa pēda pieskaras pie atbalsta virsmas apmēram vienlaikus ar purngalu. Ja katrā solī notiek smaga piezemēšanās uz papēža priekšā izstieptai kājai, tad to var salīdzināt ar nepārtrauktu avārijas piezemēšanos, kas nav vēlama. Savukārt, ja piezemēšanās uz papēža ir klusa, tad, iespējams, trieciens vienmērīgi amortizējas citās ķermeņa daļās.
Novērojot iepriekš minēto, apavu ražotāji izmērījuši, ka skriešanas laikā caur papēdi tiek triekts trīskāršs ķermeņu svars. Viņi secinājuši, ka amortizācijai jābūt lielākai un polsterim zem papēža – biezākam. Bet tas nozīmē, ka apavi kļūst nestabilāki, un augstāks papēža novietojums veicina to, ka skrējiena laikā tas tiek likts uz priekšu vēl vairāk. Šajā situācijā veidojas apburtais loks, ko vajadzētu apzināties un pārskatīt apavu izvēli gadījumos, ja treniņu mērķi ir augstāki.
Plakanā pēda ir reta parādība
Apavu izvēlē rūpīgiem jābūt ne tikai sportistiem. Ja cilvēks ar dobāku pēdu izvēlēsies cietākus apavus, tad viņam, ļoti iespējams, pietrūks amortizācijas. Tāpēc problēmu var atrisināt, izvēloties apavus ar amortizācijas funkciju.
Savukārt, ja cilvēks, kam ir izteikts pēdas sagāzums, izvēlēsies apavus ar amortizējošu vai mīkstu zoli, vēl būtiskāk palielināsies gaitas nestabilitāte un problēmas saasināsies vēl vairāk. Šādu pēdu pozīciju sauc par pastiprinātu pronāciju, kad potītes ir sagāzušās viena pret otru, bet pēdas purngalā virzītas tālāk viena no otras uz āru. Tādā gadījumā nav ieteicams izvēlēties apavus ar mīkstu zoli, bet priekšroka jādod stingrākai zole, kas zem svara nesaplaks, un vēlams izvairīties no nekvalitatīviem ražojumiem, kuru zoles konstrukcijas pamatā ir gumijas restīte, pārklāta ar kartonu. Lielākās slodzes vietā šī restīte neiztur, un veidojas bedre. Ja apavos laikus ieliek koriģējošu zolīti, tad pēdas biomehāniku varētu uzlabot, pēda apavu slogos vienmērīgāk un apavi iznēsāsies lēnāk. Bet šķībi nonēsātā apavā gan zolīte nepalīdzēs.
Nereti dzirdu bažas vai jautājumus par plakano pēdu. Gribu teikt, ka tā ir pārāk bieži nevietā noteikta diagnoze. Savā aptuveni 20 gadus ilgajā darba pieredzē, izmeklējot pēdas, to esmu konstatējis vien uz abu roku pirkstiem saskaitāmos gadījumos. Nereti par plakano pēdu maldīgi tiek uzskatīts pēdas pastiprināts sagāzums jeb pastiprināta pronācija, ko raksturoju jau iepriekš. Atšķirība ir tāda – ja pastiprināti sagāztu pēdu mēģinām novietot neitrālā stāvoklī, redzam, ka velve atjaunojas un ir normālā augstumā, taču brīdī, kad par pēdas pozīciju apzināti nedomājam, tā atkal sagāžas uz iekšpusi, potītes novirzās attiecībā viena pret otru un velve šķietami saplok. Tad palīdzība ar zolītēm var būt noderīga un pat nepieciešama. Ja cilvēkam patiešām ir īsta plakanā pēda, tad, apakšstilbam esot perpendikulāri pret atbalsta virsmu (skatoties no aizmugures, Ahilleja cīpsla veido vertikālu līniju, nevis ir sašķiebusies), pēdas velve tik un tā ir saplacināta. Šie gadījumi ir galvenokārt iedzimtības dēļ, un šādas plakanās pēdas gadījumā ortozes var maz ko līdzēt, jo, ja sāksim celt augšā velvi, pārējā pēdas daļa nepadosies, bet pēda sagāzīsies pretējā virzienā. Lielākais, ko var darīt, – balstīt pēdu.
Sāpes papēžos
Sāpes papēžos bieži saistāmas ar papēža pieša veidošanos. Starp pirkstu daļu un papēdi ir masīva cīpsla, un gadās, ka saistaudi, kas šo cīpslu pietur pie papēža, ir mazāk izturīgi. Secīgi – kad uz pēdu gulst lielāka slodze, velve stiepjas garāka, bet cīpsla stiepjas uz priekšu. Cīpslas stiprināšanās vieta daļēji atraujas no kaula struktūras, vieta paliek tukša un ar laiku aizaug ar kaulaudiem, izveidojot spicu veidojumu, ko sauc par papēža piesi. Kustību vai asas piezemēšanās laikā cīpsla tiek it kā lauzta pret šo jaunveidojumu, radot sāpes. Pēc kāda laika daba mēģina tikt galā ar situāciju, saaug saistaudi, kas nostiprina cīpslu, neļaujot to lauzīt. Gadījumā, ja sāpes papēdī ir ilgstošas, vajadzētu izgatavot ortozes, kuras papēža vidusdaļā būtu izgatavotas no mīkstāka materiāla. Savukārt pēdas velvi vajadzētu atslogot, lai slodze no sāpīgā veidojuma tiktu pārdalīta uz apkārtējiem audiem.
Augsti papēži – tikai tad, ja lieste ir izcila
Sāpes un pirkstu deformācijas bieži vien rodas no augstpapēžu apavu valkāšanas, taču, ja sieviete uzskata, ka uz papēžiem jūtas labi, tad ortopēdu iespējas viņu no tiem nocelt ir diezgan niecīgas. Papēži ir akceptējami ar nosacījumu, ja izvēlētajiem apaviem ir izcili pareiza lieste, kas vienmērīgi sadala svaru starp papēdi un purngalu. Diemžēl parasti liestes ir tādas, ka sieviete savu pēdu itin kā noslidina no slīdkalniņa un svars balstās uz kauliņiem pie pirkstiem, kas rezultātā cieš no pārslodzes. Tādējādi organismā rodas aizsargreakcija, palīgā tiek saukts īkšķis un arī otrais pirksts, un abi var deformēties. Es neapgalvoju, ka šādās problēmās iedzīvosies katra sieviete, kas valkā kurpes uz papēžiem. Nevar arī sacīt, ka sievietēm, kurām ir greizais īkšķis, tas veidojies tikai papēžu dēļ, tomēr augstpapēžu apavu lietošanai to veidošanās procesā ir nozīmīga loma.
Ikvienam dienas beigās vajadzētu pateikties savām pēdām. Ir nopērkami koka pēdu masieri, pār kuriem pēdu var braucīt turp un atpakaļ, tā atbrīvojot dienas laikā pēdu mazajos muskulīšos radušos spriegumu. Būtu arī ļoti labi, ja pirms gulētiešanas pēdas pamērcētu pārmaiņus siltā un aukstā ūdenī. Šo procedūru noteikti vajadzētu pabeigt ar aukstu ūdeni – tādējādi radīsies svaiguma sajūta, kam sekos siltums visā ķermenī.
Diabēts apdraud pēdas
Īpaša uzmanība pēdu veselībai jāpievērš diabēta pacientiem. Viena no slimības izpausmēm ir asinsrites un jušanas pasliktināšanās pēdā. To ne vienmēr var just, un tomēr pēda var deformēties, tajā var veidoties slikti dzīstošas tulznas, čūlas. Šiem cilvēkiem būtu jāiegādājas ortopēdiski apavi vai ortozes, kas daudzos gadījumos var paglābt no pēdas amputācijas. Jo bieži vien viss sākas ar čūlu, kas izveidojusies tāpēc, ka valkāti slikti apavi ar nepiemērotām zolītēm. Pietiktu ar to, ka šo problēmu apzinātos, ja pacients kaut vai ģimenes ārstam pajautātu, vai viss kārtībā ar pēdu, vai nevajadzētu iegādāties ortopēdiskos apavus vai kādu mīkstāku zolīti, lai samazinātu čūlu risku.
Gundars Rusovs
Gundara Rusova ortopēdijas centrs, Juglas 20, Rīga, LV-1079
Foto: pexels.com
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2016. gada janvāra numurā!