Gunārs Trimda: Vecāki, bērni un lomas

Bērnu psihiatrijas jomā strādāju kopš 2005. gada, un pagāja vairāki gadi, līdz man kļuva skaidrs, ka psihotropie medikamenti darbojas galvenokārt simptomātiski vai patoģenētiski, mazākā mērā etioloģiski. Ar medikamentiem var mazināt trauksmi, bet nevar likvidēt trauksmes cēloni. Tāpēc vienlaikus sāku apgūt sistēmisko ģimenes psihoterapiju, psihodinamisko psihoterapiju un smilšu terapiju.

Nāk prātā sauna ar nu jau viņsaulē esošo kolēģi Āriju Lāci, kad uzzināju, ka viena pusaudža mamma konsultācijā mani nosauca par jocīgu.

Strādājot Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas “Gaiļezers” ambulatorajā psihiatrijas nodaļā, pie manis atnāca kāda māte un vecāmāte ar desmit gadus vecu zēnu. Kā pirmās minu māti un vecomāti, jo viņas, viena otru ik pa laikam pārtaucot, visai satraukti stāstīja, cik gan viņu mīļais puisītis ir pārvērties līdz nepazīšanai. “Mīļais puisītis” sēdēja uz krēsla saspringts un, galvu nodūris, skatījās grīdā. Stāsts bija par šķirtu ģimeni, kurā tēvs ar māti izšķīrās, kad zēnam bija četri gadi. Tēvs tika nodēvēts par neiejūtīgu briesmoni, kaut viņš bija vienīgais ģimenes apgādnieks. Māte nestrādāja, jo kādam taču dēls bija jāaudzina. Tagad zēns pavisam noteikti ejot tēva pēdās un labu galu neņemšot. Brīžos, kad tēvs nāca savu dēlu apciemot, māte un vecāmāte izturējās pret zēna tēvu pazemojoši, vainoja un kaunināja. Tēvs nāca retāk un visbeidzot pavisam pārstāja savu dēlu apciemot, jo aizbrauca strādāt uz Angliju. Turpmākā saziņa aptuveni reizi mēnesī notika caur skaipu. Pēc šķiršanās zēna uzvedība un emocionālais stāvoklis izmainījās. Sākumā zēns kļuvis noslēgts, sācis spēlēt datorspēles. Pēc pāris gadiem zēnam parādījās mācīšanās grūtības, pēdējo mēnēšu laikā bija sācis kavēt skolu, smēķēt, un bija uzradušies slikti draugi. Māte un vecāmāte pieprasīja izrakstīt “kaut kādas tabletes”, jo “šitas vairs nav izturams – zēns iet laukā no visiem iespējamiem rāmjiem”.

Sāku stāstīt par tēva un mātes lomu dēla audzināšanā. Ieteicu psiholoģisko izmeklēšanu, lai izvērtētu zēna pašreizējo psihisko stāvokli, un apmeklēt ģimenes psihoterapiju. Medikamentus neizrakstīju. Tā arī bija pirmā un pēdēja tikšanās reize, jo viņām biju kļuvis par slikto ārstu. Interesanti, ka māte manis teikto uztvēra burtiski. Konsultācijā pie kolēģes māte bija teikusi: “Tas Trimda jums te ir pavisam jocīgs. Atvedot zēnu ar uzvedības traucējumiem, viņš man iesaka meklēt vīrieti.”

Ļoti parasts dzīvesstāsts par to, kā vīrietis tiek no ģimenes izstumts un dēls protestē pret notiekošo, kā nu prot un var, jo māte un vecomāte “bezatbildīgā tēva” īpašības saskata arī zēnā.

Strādājot sistēmiskajā ģimenes psihoterapijā, var secināt, ka bērnu neirožu cēlonis galvenokārt ir meklējams vecāku un bērnu savstarpējās attiecībās. Protams, savu lomu spēlē arī iedzimtība, gēni, dažāda rakstura organiskas izmaiņas, tomēr videi, kurā nokļūst bērns, ir vislielākā nozīme.

Bērns augot ļoti jūtīgi uztver vecāku emocionālo noskaņojumu, bailes un savstarpējos slēptos konfliktus. Kā viens no biežākiem bērnu neirožu iemesliem ir tas, ka vecāki, savu emocionālo vajadzību un iekšējo konfliktu vadīti, bērnam piešķir noteiktu lomu. Jo vairāk vecāki cieš no savu neatrisināto konfliktu smaguma, jo biežāk, kaut arī neapzināti, viņi uzliek bērnam noteiktas lomas, ar kuru palīdzību neveiksmīgi cenšas atrisināt paši savus iekšējos konfliktus. Izveidojot genogrammu, šīs lomas var izsekot vairākās paaudzēs. To var saukt arī par ģimenes musturu. Ir saistība starp vecāku gaidām, vēlmēm, bailēm un bērna atbildes reakcijām. Bērnam r

odas apjukums un izmisuma sajūta, līdzīgi kā kukainim, kurš cenšas tikt laukā no zirnekļa tīkla pītajiem valgiem.

Izmantojot Zigmunda Freida izveidoto partnera savstarpējo attiecību (t. s. objekta izvēles) klasifikāciju, var izdalīt šādas bērnam piešķirtās lomas:

1. aizvietojošā vecāka loma;
2. aizvietojošā partnera loma;
3. aizvietojošā vecāku – brāļa vai māsas – loma;
4. loma, kas atbilst pašai vecāku personībai;
5. loma, kas atbilst vecāku personības ideālai daļai;
6. loma, kas atbilst vecāku personības daļai, kas tiek noliegta;
7. šaubīgā sabiedrotā loma.

Kas vecākiem liek savam bērnam piešķirt aizvietojošā partnera vai kādu no savas noliegtās patības daļas lomu? Un kā bērnā rodas ideja, ka viņam būtu jāaizvieto citi cilvēki vai sava vecāka kāda no personības daļām?

Te jāpiemin tādi psihiskie mehānismi kā pārnese un narcistiskā projekcija.

Par pārnesi sākumā Z. Freids uzskatīja psihoanalītiķa un neirotiskā pacienta emocionālās attiecības. Pārnese kā pacienta spēja izveidot draudzīgas vai naidīgas attiecības, kas ir balstītas nevis reālajā situācijā, bet gan pacienta attiecībās ar saviem vecākiem. Tā psihoanalīzes vai psihoterapijas laikā pacients pret psihoterapeitu vērš tās vēlmes, noliegtos impulsus, bailes, kuras sākotnēji bija saistītas ar tēvu, māti, brāļiem un māsām.

Pārnesei vienmēr raksturīgi neapzināti “uzmācīgi atkārtoties”, t. i., atjaunot iepriekšējās vilšanās situācijas ar jaunu partneri – t. s. uzkāpšanu uz tiem pašiem grābekļiem. Protams, ka ir vēlme sāpīgās pagātnes situācijas, attiecības pārveidot par harmoniskākām, veselīgākām, bet pacients nezina, kā to izdarīt, jo izmanto savus vecos psihes aizsargmehānismus, kurus visu laiku bija izmantojis.

Šeit atkal var atzīmēt psihoterapijas nozīmi, kad kabinetā pie psihoterapeita var “atnest” uzvedības modeli, emocijas, uztveri, piedzīvoto un to no malas ieraudzīt, pārveidot, sajust un izdzīvot no jauna, bet jau citā veidā. Man patīk psihoanalītiķa Jāņa Gaiļa metafora, ka pacients atnes uz kabinetu savu lego mājiņu, kopā ar speciālistu to izjauc un pēc tam saliek pats no jauna tā, kā to vēlas. Protams, psihoterapeits “būvniecības laikā” prasa: “Vai te mājai būs logs?”, uz ko pacients atbild, ka nebūs, bet pēc tam padomā, ka tur tiešām varētu būt logs, un iebūvē to.

Pārnese rodas arī starp laulātajiem, vecākiem un bērniem, draugiem un citiem, ar kuriem veidojas ciešas attiecības.

Vecāki bieži vien neapzināti ar bērna palīdzību “atdzīvina” kādu senu sevi traumējošu situāciju. Tāpēc pret bērnu tiek izrādītas tās sajūtas, emocijas, kuras ir saistītas nevis ar pašu bērnu, bet gan ar kādu sev tuvu cilvēku pagātnē. Rezultātā bērns kļūst par kāda no vecāku biogrāfijā esošā tuvā cilvēka aizvietotāju. Bērnam tiek piešķirta šī attiecīgā loma. Pakāpeniski bērnā arī izveidojas attiecīgas rakstura, personības iezīmes, kuras ir tieši tādas vai līdzīgas cilvēkiem, ar kuriem vecāki neapzināti cenšas saistīt savu bērnu.

Piemēram, ja kādam no vecākiem, teiksim, mātei, ir māsa, ar kuru viņa juta konkurenci, tad, piedzimstot meitai, šī neatrisinātā konkurences situācija var aktualizēties. Tad bērns ieņem vecāka brāļa vai māsas lomu. Kā piemēru var minēt māti, kura cieš no mazvērtības sajūtas, kas saistīta ar viņas izskatu. Māte bērnībā dzīvojusi greizsirdības mokās, jo viņas māsa bija ļoti skaista.

Mātei piedzimst meita, kura ir ļoti skaista un viņai atgādina savas pašas māsu. Meita saņem pastiprinātu uzmanību ne tikai no tēva, bet arī no visiem vīriešu kārtas pārstāvjiem. Māte redz, ka vīrs velta skaistajai meitai katru savu brīvo brīdi, un pamazām mātes jūtas pret savu meitu mainās. Māte sāk just greizsirdību un apdraudējumu laulāto laimei. Gluži tāpat kā bērnībā, kad māsa viņai atņēma visu tēva mīlestību. Un māte sāk dzīvot nedrošībā, sāk justies izstumta, ar aizdomām uzlūko savu meitu, uztver viņu gluži kā viltīgu mazu zagli, kura nozog viņas pašas vīru, izraisot mātē Pelnrušķītes tipa sajūtas. Bērnībā piedzīvotais pārneses ietekmē traucē mātei ieraudzīt pavisam nevainīgu tagadnes situāciju. Māte pārspīlē savas meitas kā konkurentes bīstamību, vairs nespēj tikt galā ar neadekvātām sajūtām, jo pārnese neapzinātā līmenī jau ir notikusi. Un tagad kaut ko mainīt ar loģiskiem argumentiem tikpat kā nav iespējams.

Vai arī, ja mātei ar savu brāli ir neatrisināts vīrišķības komplekss, tad, piedzimstot dēlam, māte var viņā ieraudzīt brāļa kopiju un just skaudību. Tādējādi, ja vecākiem viņu brāļi vai māsas bijuši kaut kādā mērā pārāki – gudrāki, skaistāki, pārliecinātāki par sevi, tad šis konflikts nereti tiek no jauna izspēlēts, bet nu jau attiecībās ar savu bērnu. Turklāt bērns arī var neizrādīt ne mazākās pazīmes, pret kurām vecāks varētu just konkurenci. Bērns atrodas sava veida preventīvā ieslodzījumā.

Tādējādi pārnese vecāku un bērnu atiecībās var novest pie tā, ka tēvs vai māte neapzināti vedina savu bērnu pildīt svešu lomu un vērš pret bērnu savas gaidas, bailes, dusmas un citas emocijas. Vecāks centīsies ar bērna palīdzību precīzi “atdzīvināt” savu agrāk notikušo konfliktsituāciju, lai atbrīvotos no sasprindzinājuma, ko radījusi šī neatrisinātā situācija.

Savukārt narcistiskās projekcijas gadījumā vecāki it kā bērnu “redz cauri”, atrod tās rakstura īpašības vai darbības, kuras rodas no pašu iekšējiem konfliktiem. Tikai šajā gadījumā atšķirībā no pārneses vecāki nevis jauc bērnu ar citu cilvēku, bet gan ar sevi pašu. Neapzināti bērnā tiek ielikts kaut kas no sevis. Zūd robeža starp vecāku un bērnu.

Piemēram, vecāki ļoti vēlas, lai bērns izmantotu viņu pašu garām palaistās iespējas. Bērns tiek uztverts kā sevis turpinājums, labāka kopija, un ar bērna sasniegumiem viņi vēlas kompensēt savas neveiksmes. Vecāku konfliktu radusī spriedze ir tik liela, ka rodas spēcīga nepieciešamība kontrolēt visu bērna dzīvi. Bērns, kas atrodas šādā situācijā, var vai nu pakļauties lomai, vai protestēt.

Vecāki narcistiskās projekcijas gadījumā uz bērnu var projicēt:

• precīzu savu kopiju;
• kādu pozitīvu savu personības daļu;
• negatīvu savas personības daļu.

Atšķirībā no pieaugušajiem, kuri var izvēlēties būt attiecībās ar otru personu, kurā var atrast kādas savas īpašības vai trūkstošās personības daļas, bērnus izvēlēties nevar, tāpēc vecāki bērnu padara par lomas nesēju.

Sanāk, ka bērnam vecāku vietā ir jāiedzīvina kāda vecāku daļa, ko vecāki paši sevī nevēlas redzēt un noliedz. Vai tieši pretēji – bērnā tiek “ielikta” vecāka ideālā daļa. Vienkāršāk izsakoties, bērnam ir jābūt tādam, kādi patiesībā ir vecāki, bet paši vecāki tādi nevēlas būt. Vai arī bērnam ir jābūt tādam, kādi vecāki nav, bet vēlas būt.

Pirmajā gadījumā bērnam ir “jāpaņem sev” vecāku negatīvās īpašības, lai vecākiem vairs nevajadzētu sevī tās ievērot. Vai arī bērnam “jāpieliek sev” vecāku ideālā iedomātā daļa, kuras patiesībā nav. Ja bērns to uzņemas, vecāki to sāk uztvert par realitāti. Loma, kuru pilda bērns, ir tas, ko vecāki vai nu grib iegūt, vai no kā vēlas atbrīvoties.

Piemēram, tēvi, kuri sevī noliedz sievišķās īpašības, cenšas dēlus vest uz boksa, cīņas pulciņiem, mēģina viņus padarīt par supermeniem.Vai arī dēls, neraugoties uz kustību traucējumiem, tiek pierakstīts intensīvos deju kursos, jo māte nedrīkst laist zudumā savu neizdevušos dejotājas karjeru. Ja vecāks bērnā ieprojicē savu ideālo daļu, ikdienā bērnam tiks daudz kas aizliegts. Bērnam būs jābūt rāmi paklausīgam, viņš nevar izrādīt savu dabisko agresiju, seksualitāti un vēlmes.

Ne vienmēr lomas tiek uzspiestas ar agresiju, kliegšanu un pārmetumiem. Māte, būdama perfekcioniste, delikāti var teikt savai meitai: “Mīļā, tu esi nedaudz pieņēmusies svarā, vai tev nešķiet, ka mēs varētu aiziet pie dietologa, lai viņš tev nozīmētu diētu?’’vai arī “Mmm, testa rezultātos tu dabūji 95 no 100, es par to lepojos. Bet vai tu tici, ka tu varētu dabūt 100 punktus, ja nedaudz pacenstos?” Pēc kāda laika meita veic suicīda mēģinājumu, pārdozējot medikamentus, jo baidās pazemot māti ar savu izgāšanos.

Bērna protests pret lomu var dažādi izpausties. Tēvs perfekcionists izsaka sūdzības, ka viņa dēls zog. Tēvs ikdienā ieņem atbildīgu amatu un vēlas, lai dēls iestājas prestižā augstskolā. Katru reizi, kopā ar dēlu iedams gar universitāti, tēvs saka: “Redzi, dēls, šeit tu kādreiz mācīsies. Bet lai te iestātos, ir jābūt godīgam cilvēkam!” Savukārt dēlam padodas praktiskas lietas, viņam ļoti patīk galdniecība. Zagšana bija protests pret tēva uzspiesto lomu: “Es negribu mācīties universitātē, kur jābūt godīgam, tāpēc es zogu!” Kad tēvs beidzot to saprata un pieņēma, dēls pārstāja zagt un, apguvis galdnieka arodu, kļuva par pieprasītu amatnieku.

Jo vairāk vecāks ir neapmierināts pats ar sevi, jo vairāk piespiež bērnu pildīt vai nu brīnumbērna lomu, vai, tieši pretēji – “melnās avs” lomu. Tādējādi mazinās nospiedošā vainas sajūtu. Šeit jāmin atšķirība no “peramā puikas”, kad agresiju, kuru nevar veltīt tam, kam tā domāta, piemēram, priekšniekam, vecāks pārnes uz bērnu. Nostādot bērnu “melnās avs” lomā, vecāks atbrīvojas no vainas sajūtas par kādu sev nepieņemamu personības īpašību vai aspektu. Protams, visi šie procesi notiek arī pieaugušo savstarpējās attiecībās no sērijas “lai kļūtu baltāks, nevajag obligāti mazgāties, jo var nomelnot kaimiņu”.

Runājot par “melnās avs” lomu, reizēm vecāki cenšas bērnā “ielikt” savu ideālo daļu. Kad bērns nespēj pildīt šo lomu, vecāku spriedze pieaug, to ir grūti pieņemt, jo bērns tiek uztverts kā sevis turpinājums. Rezultātā šī bērna neveiksme kopā ar pašu vecāku neveiksmēm vecākos rada vajadzību mazināt radušos spriedzi, tāpēc bērna idealizācija pāriet “melnā avs” lomā. Tad katra mazākā kļūda, ko bērns izdara, tiek uztverta saasināti, un bērns tiek kritizēts.

Interesanti, ka šajā lomā, kurā atspoguļojas vecāku apspiestās vēlmes, bērns līdztekus tiek provocēts veikt šīs darbības. Konsultācijas laikā nereti var just tēvu lepnumu, stāstot par to, kāds rezgalis ir viņu dēls un kādus nedarbus viņš dara. Kā saka, aizliegtais auglis ir visgaršīgākais.

Var redzēt neatbilstību starp pārspīlētiem vecāku brīdinājumiem neveikt kādu darbību un bērna noslieci uz to. Piemēram, ja vecāki visu laiku savai meitai stāsta par bīstamību kļūt par prostitūtu tikai tādēļ, ka meita, būdama trīs gadus veca, rotaļājās ar saviem dzimumorgāniem, vēlāk atklājas, ka vecākiem ir seksuāla rakstura grūtības. Vai arī zēnam, kurš pāris reižu ir melojis, jau paredz noziedzinieka karjeru un uzliek sava veida zīmogu.

Mātei, kura cieta no mazvērtības sajūtas, piedzimstot skaistai meitai, narcistiskās projekcijas gadījumā būs pavisam cita situācija. Māte meitu uztvers nevis kā savu konkurenti, bet gan kā sevis labāko daļu, t. i., projicēs savu nerealizēto ego ideālu savā meitā. Rezultātā māte sajūsmināsies par savu meitu, meitas sasniegumus uztvers kā savus. Šajā gadījumā bērns cietīs nevis no mātes konkurences bailēm, bet no piespiedu lomas, kurā bērns ir nevis pats, bet gan kā savas mātes nepiepildīto vēlmju avots. Tādējādi māte centīsies atgūt zaudēto, izmantojot bērnu, piepiežot bērnam būt zvaigznei.

Vēlmi projicēt otrā savas vai cita īpašības var skaidrot ar Z. Freida apgalvojumu, ka sākumā bērnam ir divi seksuāli objekti: viņš pats un viņa māte. Ego teorijā libido sākumā koncentrējas uz bērna ego, ir t. s. primārais narcisisms, un tikai vēlāk libido pāriet uz citiem cilvēkiem, rodas t. s. objektu ieņemšana. Primārā narcisma periodā bērns koncentrējas pats uz sevi un par apkārtējiem ir neliela emocionāla interese. Tad “objektu ieņemšanas” stadijā bērns nokļūst atkarībā no tiem, kas piedalās bērna aprūpē un aizsardzībā. Visas turpmākās partnerattiecības atspoguļo kādu no šiem diviem periodiem. Rezultātā būs vai nu narcistiskais, vai atkarīgais attiecību tips. Otrā cilvēkā tiks meklētas vai nu savas paša iezīmes, vai iezīmes, kuras bija personām, kuras rūpējās par bērnu. Atkarīgais tips būs “māte barotāja” vai “tēvs aizstāvis”.

Praksē viss ir nedaudz sarežģītāk, reti kad var novērot tīras pārneses. Visbiežāk tās ir jauktas, piemēram, tēvs parasti uz meitu var pārnest vienlaikus savas māsas, mātes un mīļākās (ja tāda ir) īpašības. Arī narcistisko projekciju gadījumā reti kad ir viens aspekts, var saskatīt vadošo aspektu un citus – mazāk aktuālus.

Bērnā lomas tiek nodotas gan no mātes, gan arī no tēva. Parasti bērnā aktualizējas tikai viena vecāka loma, un agrīnā vecumā tā visbiežāk nāk no tēva. Visgrūtāk bērnam ir pildīt vecāku lomas, kas ir pretējas pēc savas būtības. Jo vairāk bērns pilda viena vecāka lomu, jo lielāku spriedzi jūt otrs vecāks. Tāda “virves vilkšana” bieži vien ir vērojama pāros, kas atrodas uz šķiršanās robežas. Tad bērns pilda t. s. apstrīdamā sabiedrotā lomu. Piemēram, tēvs atdod audzināšanā savu dēlu sievai, ar kuru kaut kādu iemeslu dēļ ir grūti izveidot attiecības.

Bērnu lomas arī mainās, ja mainās apstākļi ģimenē. Piemēram, piedzimstot bērnam, no ģimenes aiziet vīrs. Tagad bērnam būs cits statuss, cita loma. Arī bērnam, kurš aug un nokļūst citā attīstības stadijā, ir cits uzvedības modelis, kuram ir jābūt mijiedarbībā ar pieaugušo konfliktu. Rezultātā bērna neiroze un vecāka konflikts atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā, jebkuras izmaiņas jebkurā pusē iekustina pretējo pusi.

Vecāki, kam bijuši valdonīgi vecāki, mēdz valdonīgā lomu piešķirt saviem bērniem un paši attiecīgi ieņem pakļauto pozīciju. E. A. Rapaports (E. A. Rappaport) to sauca par vecmāmiņas sindromu. Piemēram, divus gadus vecam bērnam parādās agresijas impulsi (anāli sadistiskā fāze pēc Z. Freida). Ja šajā periodā vecāki (dažādu iemeslu dēļ) atļauj bērnam brīvi bez robežām paust savu agresiju un bērns to jūt, tad šī uzliktā loma atbilstoši vecuma posmam vēl labāk “pielīp” bērnam un viņš fiksējas šajā attīstības stadijā. Bērns ļaujas šai apdullinošai varas sajūtai, bet, ņemot vērā savu psihisko attīstību, nav tai gatavs. Bērns dzīvo pastāvīgās bailēs, jo nav skaidru robežu. Vecāki bērnam iedod rokās tādu kā burvju nūjiņu, ar kuru viņš var panākt vecāku pakļaušanos, piemēram, sūdzoties par sāpēm, atsakoties no ēdiena vai demostrējot kādu citu simptomu. Grūtības rodas jau bērnudārzā, kad jāsāk ievērot noteikumi un ir noteikts režīms. Skolā varbūt kādu laiku tāds bērns, ņemot vērā, ka ir intelektuāli agri nobriedis (Fēliksa Šotlendera (Felix Schottlaender) teorija), var saglabāt tādu mājas lomu. Tas ir gadījumos, kad skolotāji pieņem bērna vēlmi pēc varas un atzinības, jo šādi bērni ir intelektuāli pārāki par vienaudžiem. Savukārt skolotāji, kuri bērna prasīgumu nepieņem, bērnā rada iekšēju konfliktu, jo mājas loma un skolotāja prasības nesakrīt. Tad bērns vai nu aktīvi protestē, vai iekrīt depresīvā izmisumā.

Nereti vecāki vēlas saņemt no bērna to mīlestību un uzmanību, ko nav saņēmuši no saviem vecākiem. Bērns ir kā mīlestības avots pašiem priekš sevis. No bērna prasa mīlestību, ko viņš nespēj dod, jo bērna un mātes attiecības tiek radītas mātes mīlestības un uzmanības gaisotnē. Bērnam būtu nepārtraukti jāizstaro laime, jālišķē mātei, dienām ilgi jāpasakās par jebkuru mazāko dāvanu. Māte tad parasti sūdzas, ka bērns pats pie viņas nepienāk un neapskauj viņu, ka viņai vienmēr pašai pirmajai jāiet pie bērna. Mātei ir svarīgāk nevis iepriecināt bērnu, bet saņemt milzum lielu paldies par pasniegto dāvanu. Patiesībā māte neapzināti no bērna gaida to, ka bērns viņu atgrūdīs, gluži tāpat kā viņu bērnībā atgrūda pašas māte. “Vai tad tu mani nemaz nemīli?” prasa māte bērnam, kaut jautājums patiesībā ir adresēts savai mātei. Jau no paša sākumā māte jūt dusmas pret bērnu, jo bērns nespēj apmierināt viņas vajadzību pēc uzmanības un mīlestības, tādējādi atkal tiek provocēta vilšanās situācija.

Ja bērns pakāpeniski, izmantojot tēva, vectēva palīdzību, spēj sevi no mātes norobežot, tādējādi izlīdzsvarojot situāciju, tad iznākums varētu būt samērā labs. Bet, ja bērnam nav vairs citu autoritāru pieaugušo, pie kā vērsties, tad šīs neizpildāmās lomas rezultātā veidosies depresīva vainas sajūta. Psihoanalītiķe Terēze Benedeka (Therese Benedek) aprakstīja šo mātes neapmierinātības internalizāciju: bērns uzņem sevī šo vēstījumu un iznākumā jūtas slikts, un parasti pēc tam viņam attīstās smaga depresija.

Var būt arī situācija, ka māte pakļaujas sava bērna vēlmēm. Bailes atteikt kaut ko bērnam pamodina vainas sajūtu, kura bija noteicošā mātes pakļāvībai savas pašas vecākiem. Tikko māte savā bērnībā sāka darīt to, ko vēlas, radās vainas sajūta, ka tas nepatiks viņas autoritāriem vecākiem. Rezultātā bērns izaug nenoteiktības vidē, kur savus impulsus nevar iepazīt, jo atrodas tādā kā vakuumā, jo māte neapzināti sava bērna priekšā vēlas ieņemt atkarīgās lomu.

Gadījumi, kad bērnam tiek piešķirta loma aizvietot otru vecāku, galvenokārt, kad dēls ieņem laulātā lomu attiecībā pret savu māti, jau sen ir aprakstīti mitoloģijā, piemēram, mītā par caru Edipu, leģendā par Romas pāvestu Grigoriju, bulgāru leģendā par Pāvelu Kesarisku, krievu-somu leģendā par Andree Kritski.

Tam pamatā ir vecāku emocionālā gatavība bērnam piešķirt šo lomu, jo paši nav gatavi veidot pieaugušo partnerattiecības. Tēviem parasti traucē neapzinātas “kastrācijas” fantāzijas, bet mātēm – mazas meitenes bailes no vīriešu agresijas. Vecāki nespēj just nobriedušu pieaugušo seksuālo kaisli.

Visbiežāk mātes, kas veido ciešas attiecības ar dēlu, cenšas, lai dēls atbilstu viņas priekšstatam par to, kādam jābūt vīrietim. Māte savu dēlu uztver kā daļiņu sevis, lai pati justos spēcīgāka. Tas notiek tad, ja attiecības ar bērna tēvu dažādu iemeslu dēļ nav izveidojušās.

Savukārt tēvi, kuri bērnībā ir jutuši, ka viņu māte “nodod” tēvu, šīs dusmas no savas mātes mēdz pārnest uz savu sievu. Tad parasti rodas sajūta, ka sieva neuztver viņu nopietni un domā, kā piemānīt. Tas savukārt rada vēlmi atriebties sievai. Rezultātā tēvs izvēlas savu meitu kā pielūgsmes objektu, sāk meitu pārmēru lutināt, dāvināt daudz dāvanu un just gandarījumu no savas sievas greizsirdības. Tēvs izveido koalīciju ar meitu pret māti. Tēvs jūtas kā uzvarētājs savas sievas priekšā, bet līdz ar to iznīcina līdz galam tās sajūtas, kuras gribēja savas rīcības rezultātā atjaunot. Šeit atkal parādās t. s. atkārtojumi, jo īstenībā vīrietis vēlējās situāciju mainīt, bet rezultāts ir tāds, ka viņš atkal atkārto bērnībā piedzīvoto situāciju, kad viņa māte atraidīja tēvu. Neapzināti viņš liek savai sievai vilties, gluži tāpat kā vīlās savā mātē, un visdrīzāk savas greizsirdības dēļ kādu dienu pazaudēs arī savu meitu.

Situācija, kad sieviete, bēgot no sava vecuma vīrieša, kas viņu temperamentīgi agresīvi aplido, apprecas ar 20 gadus vecāku vīrieti. Viņa tēvišķi rāmā laulībā cenšas atrast patvērumu no vēlmes pakļauties spēcīgam, agresīvam jaunam vīrietim. Gadiem ejot, viņa saprot, ka nespēj šajā laulībā realizēt savas nu jau sievišķīgās vēlmes, jo pati, gadiem ejot, kļūst pieaugušāka. Tajā pašā laikā viņa nešķiras no uzticamā, tēvišķi aprūpējošā vīrieša, bet pakāpeniski sāk vērst sevī uzkrājušos maigumu pret savu dēlu. Viņa burtiski smacē dēlu ar savu izsalkumu pēc kontakta, kuru nevar realizēt ar padzīvojušo, ieturēto vīru. Tādējādi dēls palīdz mātei realizēt savu mīlestības vēlmi un attur viņu no kārdinājuma spert sānsoļus. Parasti māte saka dēlam, ka ir viņa draugs un ka viņš viņu var uzskatīt par savu draudzeni. Dēlam neapzināti rodas sajūta, ka māte ir viņa vecuma partnere. Māte vēlas ar viņu būt īsts bērnības biedrs, vēlas darīt visu kopā, pat “besīties”. Aizrautīgi spēlē ar viņu bumbu, tēlo kumeļu, ļauj dēlam būt kučiera lomā. Savu uzvedību māte racionalizē, sakot, ka tā dēlam ir vieglāk pārdzīvot to, ka ir ģimenē vienīgais.

Tāpat arī jauns vīrietis, kurš nav gatavs laulībām, apprec daudzus gadus vecāku atraitni, lai varētu realizēt savu bērnības vēlmi būt aprūpētam. Savu sievu viņš parasti sauc par mammīti un pilda nevis vienlīdzīga vai dominējoša partnera lomu, bet gan galvenokārt dēla lomu. Gadiem ejot, psiholoģiski viņš kļūst nobriedušāks, bet aizvien nespēj izveidot attiecības ar savu sievu. Tāpēc, ja ģimenē piedzimst meita, viņš sāk realizēt mīļākā lomu. Viņš uzsāk ar meitu flirtu, ķemmē viņai matus, mazgā, visur ņem sev līdzi. Kad viņas nav blakus, tad viņam kļūst slikts garastāvoklis. Viņš mēdz saukt meitu par savu mazo sievieti. Sieva parasti tādas attiecības samierinoši pieņem, jo labāk, lai vīrs savas jūtas vērš uz savu meitu, uz paša miesu, nekā dodas sānsolī.

Māte hiperaprūpē attiecībā pret dēlu var ieņemt aktīvu un pasīvu lomu. Aktīvā lomā māte mēdz gulēt ar dēlu līdz pat skolas vecumam un ilgāk. Tuvojoties pusaudža gadiem, māte cenšas aizliegt zēna seksuālo interesi un fantāzijas, jo pati savu seksualitāti nav iepazinusi. Māte cenšas dēlam nodot vēsti, ka visas sievietes, izņemot pašu māti, ir sliktas, un grib tikai zēnam “izlikt lamatas”.

Pasīvajā variantā sieviete vēlas atjaunot savas infantilās attiecības ar savu tēvu. Tā kā tas parasti nav izdarāms, māte ir nevis hiperaprūpējoša un greizsirdīgi pārņemta ar dēlu, bet gan cenšas ieņemt rotaļīgi pakļāvīgu pozīciju. Māte vēlas, lai dēls būtu mazais bruņinieks, kurš viņu aizstāv un mierina. Lepojas, ka viņa uzvedība ir jau kā mazam džentlmenim. Reizēm aktīvais un pasīvais variants mijas, un māte maina savas pozīcijas no “draudzenes-mīļākās” uz “meitu-mīļāko” un atpakaļ. Stāstot par dēlu, šādas mātes iekrīt pusaudzes aizrautībā, kas mijas ar kautru apmulsumu.

Psihoterapijā mātei šī ir jūtīga tēma, bieži terapija tiek agri pārtraukta. Sarunas laikā mātes izturēšanās ir līdzīga kā noziedzinieka sievai, kurai jāstājas tiesas priekšā vai policijā ir jāsniedz ziņas.

Arī tēvu izturēšanās pret savām meitām mēdz būt atšķirīga. Reizēm meita tiek apbērta ar komplimentiem, erotiskā noskaņa ļoti kontrastē ar vēso, distancēto attieksmi pret savu sievu. Reizēm tēvi mēdz audzināt meitu kā “tuvu draudzeni” vai “dvēseļu biedreni”.

Bieži vien t. s. vecmāmiņas sindroma gadījumā bērns nonāk konfliktā ar otro vecāku, kurš bērnam šo “visvareno” lomu nav devis. Bērns šim vecākam kļūst par konkurentu, apdraudējumu. Reizēm šis vecāks, kurš neapzināti atraida savu laulāto partneri, jūt zināmu atvieglojumu, jo bērns būtībā ir uzņēmies viņa lomu. Un atkal stāsts ir par samierināšanos, jo labāk, ka “jūtas paliek ģimenē”. Terapijā parasti vēršas cietušais vecāks – tas, kurš atrodas ārpus koalīcijas. Reizēm tas notiek aktīvi, reizēm pasīvi: “Pasakiet manai sievai, lai viņa nesabojā bērnu, lai nejauc viņam galvu!” Ja ģimenē dominēs vecāks, kurš bērnam iedevis šo lomu, tad var teikt, ka bērns ir ieņēmis partnera lomu.

Savukārt, ja notiek atklāta vecāku cīņa vienam pret otru, tad bērns ieņem šaubīgā sabiedrotā lomu. Šķiršanās gadījumā bērns pamazām iegaumē to, ka “mani mīl, ja es apvienojos ar kādu pret kādu”.

Aizvietojošā partnera lomas mērogus vislabāk var redzēt, kad noteiktu apstākļu dēļ bērns ir spiests atteikties no šīs lomas. Piemēram , māte, ja nomirst vīrs vai notiek šķiršanās, izveido attiecības ar citu vīrieti. Tad bērns bieži vien izturas kā pieviltais mīļākais, neirotiski protestē pret pārmaiņām. Zēnam var parādīties dažādi neirotiski simtomi – dienas enurēze, enkoprēze, bailes, un visbiežāk tas notiek mājās. Var parādīties arī asociāla uzvedība – zagšana, melošana, mantu dedzināšana. Ja zēns tieši nespēj izrādīt agresiju patēvam, tad viņš to pārnes uz skolu, kaitina klasesbiedrus, provocē skolotājus, bieži vien izraisa kautiņus, mēdz mocīt dzīvniekus. Smilšu terapijā aktualitāti uzreiz var redzēt – smilšu bildēs notiek karš. Parasti smilšu bildē tiek izlikta vecīša figūra, kuru vai nu saplosa pūķi, vai pieveic bruņinieks. Vai arī vecu indiāni nežēlīga saplosa krokodils.

Vēl sarežģītāka ir situācija, ja zēns atrodas edipālā vecumā, t. i., kad tiecas pēc mātes un izjūt konkurenci pret savu tēvu. Zēnam būs cerības atjaunot savu lomu, ja māte jutīsies nedroši un būs nepārliecināta.

Varētu jautāt, kāpēc gan zēns mātes jauno draugu uztver kā konkurentu? Kāpēc nepriecājas, jo ir taču beidzot ticis pie tēva aizvietotāja? Tas lielā mērā ir atkarīgs ne tikai no lomām, bet no vecuma posma iezīmēm. Ja pēc piecu gadu vecuma (pēc edipālā perioda) ģimenē ienāk patēvs, tad zēnam viņu būs grūtāk pieņemt. Edipālā periodā zēns izjūt tēva pārākumu un savu bezspēcību. Šeit būs diametrāli pretēja situācija – zēns jutīs tēva bezspēcību un savu vēlmju visvarenību.

Bērnu daudzu uzvedības traucējumu iemesls ir tas, ka bērni nespēj izpildīt viņiem uzliktās lomas. Bērnam rodas izteikta vainas sajūta, sajūta, ka viņš ir slikts. Tāpēc ar savu uzvedību bērns neapzināti provocē apkārtējos, lai tiktu sodīts, jo “ir taču slikts”. Vai arī ieslīgst depresijā un, pienākot pusaudžu gadiem, vainas sajūtas un apspiestās agresijas dēļ veic pašnāvību.

Tāpēc ģimenē ir ļoti svarīgi būt otram pieaugušam, kurš “līdzsvaro” šo spriedzi un aizsargā bērnu no pārnešu un projekciju lomām. Viņam jābūt tādam, kas spētu bērnu ieraudzīt tādu, kāds viņš ir. Vecāka vēlmei, lai bērns būtu labāks nekā pats vecāks, ir jāatbilst paša bērna spējām.

No visām lomām “melnās avs” loma prognostiski ir visnelabvēlīgākā, jo sākotnēji jau ir lemta neveiksmei, jo bērns zaudē bez iespējām to sublimēt. Tā bērns maksā ar neirozi par vecāku iekšējiem konfliktiem. Salīdzinoši, ja bērns paņem ideālā vecāka lomu, tad bērns nevis zaudē, bet gan cenšas kļūt labāks. Ja tā nenotiek, tad loma kļūst par bērna personības daļu, viņš ar to identificējas. Tas rada grūtības rīkoties, kļūstot pieaugušiem, jo vienmēr būs bail par to, ko teiks tētis vai ko par to domās mamma vai kāds cits. Tiek iemācīts sevi uztvert tikai caur citu vērtējumu un vadību. Izveidojas t. s. neīstā patība.

Šī lomu spēle atkārtosies, kad lomu spēlē iesaistītie bērni kļūs pieauguši, jo tad vecāki tiks meklēti pieaugušo pasaulē, lai varētu turpināt risināt bērnības konfliktu. Tā dēls, kurš aktīvi protestēja pret tēva nomācošajām perfekcionista vēlmēm, turpinās profesionālā karjerā meklēt pierādījumus par nežēlīgi ekspluatīvu attieksmi pret darbiniekiem, tādējādi protestējot pret priekšnieku, kuram vienkārši patīk kārtība. Vai dēls, kura māte viņu izmantoja kā aizvietojošo partneri, turpmāk visas sievietes uzlūkos ar aizdomām, ka, izveidojot attiecības, viņš tiks izmantots un pazemots.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada oktobra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!