Gunārs Trimda: Starp traumu un cerību- šķirto vecāku bērns

Šķiršanās neizbēgami notiek katra cilvēka dzīvē. Jau piedzimstot jaundzimušais atdalās no “paradīzes”, ko sauc par mātes dzemdi. Laikam ritot, bērns šķiras arī no mātes krūts. Pēc tam viņš sāk apmeklēt bērnudārzu. Reizēm, pārceļoties uz citu dzīvesvietu, nākas aiziet prom no saviem vecākiem un draugiem.

Katram šķiršanās procesam ir medaļas divas puses. Kaut gan tas rada sāpes un atstāj rētas, rodas brīva vieta kaut kam jaunam, labam. Tas veicina autonomijas attīstību un ir nepieciešams nosacījums attīstības procesā. Ja mēs dzīves bibliotēkā esam izlasījuši kādu grāmatu, tad to mums vajag nolikt malā, lai būtu vieta jaunai grāmatai.

Lūk, vairāki piemēri. Vīram ir radušās attiecības ārpus ģimenes, viņa uzvedība izmainās, viņš reti ir mājās, nešķiras no telefona, nenodarbojās ar seksu, kļūst trauksmains un agresīvs. Sieva saprot, ka kaut kas notiek, un, izmantojot iespēju, viņa “ielien” vīra telefonā vai e-pastā un ierauga nodevīgo saraksti. Trauslā ģimenes sistēma sabrūk. Sieva tad ieņem upura lomu, savukārt vīrs atrodas izvēles priekšā.

Vai arī sieva iemīlas – “zaudē galvu”, nedomā par bērniem, nevienu nedzird, laulības un ģimenes savienība pajūk.

Laulātie ilgu laiku dzīvo kopā un neizjūt viens pret otru emocijas, ko juta agrāk, starp viņiem rodas vienaldzība vai dusmas. Tad sieva saka: “Mums vienam ar otru nav par ko runāt.” Vīrs saka: “Mums sen nav seksa, jūtas ir izgaisušas, palicis tikai pieradums.” Abi netic, ka kaut kas jelkad varētu mainīties.

Vīrs un sieva apgalvo, ka viņiem jau līdz kaklam ir biežie un bezjēdzīgie konflikti, viņi no tā ir noguruši. Mājās ir briesmīga gaisotne, visi cieš, jo īpaši bērni.

Viens no laulātajiem pēkšņi saprot, ka ir pelnījis labāku dzīvi, un vairs negrib dzīvot bērnu vai laulātā dēļ. Viņš secina, ka atbildība par savu komfortu un nākotni ir svarīgāka nekā pienākums pret partneri un bērniem.

Divdesmit gadu ilga laulība, laulātajiem bērni ir bijuši pirmajā vietā, taču tagad bērni ir izauguši un rodas sajūta, ka starp viņiem vairs nav nekā kopīga. Viņi ir izveidojuši labu ģimeni, bet nav izveidojuši partnerattiecības. Laulības vienkārši nav, un šķiršanās būs tikai vienkārša formalitāte.

Viens no laulātajiem nolemj šķirties, jo laulība rada reālas briesmas (patoloģiska greizsirdība, fiziska, emocionāla vardarbība, incests, alkohola, narkotiku lietošana).

No šiem piemēriem tikai pēdējā gadījumā pārim ir objektīvs iemesls šķirties, pārējos gadījumos ir disharmonisks attiecību veids vai ieilgusi krīze.

Šķiršanās procesā var izdalīt šādas stadijas:

1. Latentā šķiršanās (intimitātes zudums, konflikti, ambivalence, šaubas).
2. Lēmuma pieņemšanas stadija (šķirties vai kādu laiku dzīvot atsevišķi).
3. Akūta sēru un protesta reakcija.
4. Zaudējuma apzināšanās un depresija.
5. Pieņemšanas un adaptācijas stadija.
6. Zaudējuma integrācija personiskajā pieredzē un atgriešanās “dzīvē”.

Ja laulātajiem izdodas izdzīvot visas šīs stadijas, tad viņu turpmākā dzīve nefiksēsies traumā.

Ko jūt un domā bērns, ja vecāki šķiras?

Šķiršanās bērnam rada daudz baiļu:

· bailes tapt pamestam;

· bailes nekad neredzēt mammu vai tēti;

· bailes, ka viņu vairs nemīlēs;

· bailes no pārmaiņām (kā mēs tagad dzīvosim?);

· bailes kļūt sliktam (mani pamet, jo nemīl, tātad es esmu slikts, pie kaut kā vainīgs);

· bailes zaudēt sevi (ja nav tēva, kas bija daļa manis, tad tagad nezinu, kas es esmu – ja nav ģimenes, kas tagad esmu es?);

· bailes par vecākiem (no tā, ka ar viņiem varētu notikt kas slikts);

· bailes no turpmākās nodevības;

· bailes no vecāku agresijas un depresijas.

Piemērs. Pēc šķiršanās un tēva aiziešanas no ģimenes mātes un viņas četrpadsmitgadīgās meitas attiecības krasi pasliktinās. Kādā brīdī meitene iziet no mājas un nedēļu slēpjas no mātes. Ģimenes psihoterapijā meitene atzīst, ka pats grūtākais viņai bijis katru vakaru redzēt mammu, kura raudājusi no izmisuma, dienām ilgi gulējusi gultā, skatīdamās griestos, vai arī “piesējusies” un rīkojusi skandālus: “Es nevarēju paskatīties uz viņas bēdu pārpilno seju!” Aiziešana no mājām meitenei bija kā bēgšana no depresijas.

Šķiršanās gadījumā bērnam var rasties:

· mazohistiskas personības iezīmes – viņš kļūst par upuri, cenšas rūpēties par otru vairāk nekā par sevi, upurē sevi atzinības dēļ, kas mazina vainu un pārliecību par savu sliktumu;

· paranoīdas personības iezīmes – nemitīgi vaino citus, ir sajūta, ka neviens viņu nemīl, visi izmanto, māna un nodod (viņam būs nepieciešamība radīt konfliktu ar mērķi parādīt, ka citi ir slikti);

· izvairīgas personības tipa iezīmes – būs bail no tuvām attiecībām.

Psihoterapeiti un psihologi iesaka – šķiršanās gadījumā vecākiem noteikti jāpasaka bērnam, ka viņu mīlēs vienmēr. Tomēr nedrīkst šo ieteikumu izmantot jebkurā situācijā.

Ir jāņem vērā konkrētais gadījums.

Bērnam ir jāsaka tas, kas atbilst īstenībai, lai bērnam neradītu patoloģiskas fantāzijas un iekšējo konfliktu.

Piemēram, sieviete šķiras ar vīru, jo viņš ir fiziski vardarbīgs, un dēls to ir redzējis. Nevajag teikt, ka tētis ir labs, viņš tevi mīl un ka vecāki vienkārši strīdējās. Tad tas palīdzēs dēlam identificēties ar agresoru un vainot visā māti. Labāk ir pateikt patiesību: “Es tēvu mīlēju, man bija grūti ar viņu izšķirties, bet vīrietis nedrīkst sist sievu un bērnus. Tas ir aizliegts.”

Vai arī vīrs aiziet pie citas sievietes un aizmirst par bērnu. Reizi pusgadā tēvs parādās ar simboliskām dāvanām un, skatoties bērnam acīs, maigi saka: “Es tevi ļoti mīlu.”

Bet ko domās bērns?

Radīsies jautājums – ja tētis mani tā mīl, tad kāpēc nenāk, nezvana un nerūpējas par mani?

Lai kaut kā mazinātu šīs pretrunas, bērns rod tam skaidrojumu, ka vainīga ir mamma un ka viņa izdarīja kaut ko tādu, ka tēvs viņu pameta.

Vai vecāku šķiršanās, neskatoties uz milzīgām sāpēm un atstātajām dvēseles rētām, ievērojot noteiktus priekšnoteikumus, var nest “pozitīvas sekas”?

Bērnam vislielākās bailes ir saistītas nevis ar to, ka viņš var zaudēt tēva vai mātes mīlestību, bet gan ar to, ka vecāki var izšķirties.

Ja arī strīdu laikā bērns netiek pieminēts, kā šķiršanās iemeslu gandrīz vienmēr bērns izjūt sevi. To ietekmē arī tas, ka bērni vēl izmanto maģisko domāšanu, kas rada sajūtu, ka bērns ir visa centrā. Bērns jūt milzīgu vainas sajūtu un bailes par notiekošo. Tikai ne vienmēr to uzreiz var ieraudzīt, jo ieslēdzas psihes aizsargmehānismi, kas parasti apslāpē pirmo reakciju. Bērni reti kad uzreiz atklāti reaģē uz vecāku šķiršanos. Tāpēc vecākiem mēdz būt sajūta, ka bērns nemaz tik ļoti nepārdzīvo.

Piemēram, māte pasauc dēlu un meitu un saka: “Es ar jūsu tēvu šķiršos.” Bērni prasa: “Kāpēc?”

“Nu tāpēc, ka mēs bieži strīdamies, viens otru vairs nesaprotam un mums ir grūti būt kopā.” Tad meita prasa: “Un man tad būs jāiet uz citu bērnudārzu?” – “Nē!” – “Ā, nu tad labi,” nosaka meita. Dēls piebilst: “Tu vēl kaut ko teiksi vai arī es varu iet tālāk spēlēties?” Māte atviegloti nopūšas un pie sevis nodomā: “Paldies Dievam, izrādījās, ka nemaz tik traki nav!”

Šķiršanās ir krīzes situācija, kuras laikā rodas daudz emociju, domu, vēlmju un fantāziju.

Ja reiz vecāki ir nolēmuši šķirties, tad ir vairākas lietas, kuras ietekmē to, kā bērns pārdzīvos šo krīzes situāciju.

Pirmām kārtām bērnam ir jādod iespēja regresēt. Tas ir nepieciešams, lai bērns atgūtu to uzticību, kas šķiršanās situācijā tikusi zaudēta. Regresija ir psihes aizsargmehānisms, kas stresa gadījumā atgriež mūs agrīnākajās psihes attīstības stadijās. Regresija ir stāvoklis, kad ir nepieciešamība pēc papildu uzmanības un rūpēm. Bērns tad kļūst vairāk atkarīgs, “pieķeras” vecākam, visbiežāk tā ir māte, ar kuru bērns paliek kopā. Rodas vēlme kontrolēt katru mātes soli, jo ir bailes tikt pamestam. Bērns tad kļūst kaprīzs, agresīvs, raud, parādās neirotiskas izpausmes, piemēram, nakts enurēze.

Vecākiem būtu jāsamazina prasības un gaidas no bērna. Protams, tas nenozīmē, ka visu vajag atstāt pašplūsmā un atteikties no visām robežām. Tad parasti vecāku teiktais “nē” tiek izteikts bez pārmetošas pieskaņas. Ir jāsaprot, ka dēls, kuram ir seši gadi, pašlaik “funkcionē” kā trīsgadīgs, jo šķiršanās situācijā citādāk viņš gluži vienkārši nespēj.

Svarīgi, ka vecāki runā ar bērnu, atbildot uz jautājumiem: “Kāpēc mēs vairs neesam kopā?” Ja bērns jautājumus neuzdod, vecākiem kaut kādā mērā ir jāveicina sarunas par šķiršanās tēmu. Tas nav viegli ne vecākiem, ne bērnam.

Ir ļoti grūti parādīt mātišķas jūtas brīdī, kad pašiem vecākiem vajag kādu, kas uzklausa, nomierina un samīļo.

Grūtības rada arī sociālais aspekts. Ja agrāk varēja strādāt pusslodzi, tad tagad, visdrīzāk, tas būs pilnas slodzes darbs. Līdz ar to arī laiks, ko veltīt bērniem, samazinās. Daudzas māmiņas pēc šķiršanās pārbrauc dzīvot pie saviem vecākiem, tā radot jaunu atkarību, jo tad māte pret bērniem ieņem vecākās māsas lomu, bet vecmāmiņa un vectētiņš ieņem vecāku lomu.

Pēc būtības māte pēc šķiršanās vēlas, lai bērni būtu pēc iespējas patstāvīgāki, paklausīgāki, tādi, kam nav nepieciešamas rūpes un uzmanība. Katrā ziņā līdz brīdim, kad pati spēs piepildīt bērnu gaidas. Savukārt bērniem vajag tādā mērā pacietīgu, aprūpējošu un nesavtīgu mammu, kāda viņa vispār līdz pat šim brīdim nekad nav bijusi. Šis paradokss rada tādu situāciju, kurā bērni visbiežāk zaudē ne tikai tēvu, bet arī to mātes “daļu”, kas vienmēr bija gatava uzklausīt, saprast un rūpēties. Tas rada bailes un neaizsargātības sajūtu.

Pirmās nedēļas, mēnešus pēc šķiršanās psiholoģiski var dažādos veidos palīdzēt, bet praksē maz tiek meklēta palīdzība pie profesionāļiem.

Bailes rada izmaiņas psihes aizsargmehānismos. Tagad tie vairs nespēj tikt galā ar spriedzi, un rodas jauni aizsargmehānismi. Parasti sajūtas, emocijas, domas un fantāzijas, kas ir saistītas ar šķiršanos, tiek izstumtas zemapziņā, kas pēc kāda laika atgriežas jau neirotisku simptomu formā. Tas apkārtējiem var nebūt uzreiz redzams. Bērni var izskatīties mierīgāki nekā parasti, sāk censties labāk mācīties.

Sākumā izpaudīsies dažādas adaptācijas reakcijas. Ja tās netiek pārstrādātas un koriģētas, tad bailes un fantāzijas, kurām vēl uzslāņojas pašu vecāku stress, rada jau posttraumatisku aizsardzību izveidošanos, kas veicina neirozes attīstīšanos.

Savukārt bērni, kuri jau pirms šķiršanās cieta no neirozes, attiecīgi noreaģēs, pastiprinoties šiem neirotiskajiem simptomiem.

Psihoanalītiķis Helmuts Figdors atzīmē, ka bieži jau pirms vecāku šķiršanās mātes un bērna attiecības ir traucētas un ar bērna piedzimšanu saasinās vai aktivējas slēptie vecāku savstarpējie konflikti.

Iemesli tam ir dažādi, piemēram, tēva neapzinātā greizsirdība uz jaundzimušo. Tā parasti ir greizsirdība, kuru viņi jau reiz bērnībā ir piedzīvojuši, kad tikuši “gāzti no troņa” – piedzimstot jaunākajam brālim vai māsai. Tāpat kā agrāk, kad jaunākais brālis vai māsa atņēma mātes nedalīto mīlestību, tā tagad paša bērns tiek izjusts kā apdraudējums sievas mīlestībai. Nereti pēc dzemdībām sievai mazinās vēlme nodarboties ar seksu, kas savukārt ietekmē vīrieša pašapziņu. Tad vīrs sāk emocionāli novērsties, kas jaunajai māmiņai rada aizvainojumu. Tā rezultātā bērns sāk ieņemt mātes laulātā partnera lomu un tēvs tiek izstumts un ieņem otru vietu. To ir svarīgi saprast, jo šķiršanās trauma būs smagāka, ja pirms tam bērnam jau ir bijuši kādi psihiski konflikti.

Ir viens interesants fenomens – bērna psihiskie konflikti pirms šķiršanās var arī neparādīties. Tas notiek, pateicoties tēva triangulācijas funkcijai. Pieņemsim, ka bērns ir sastrīdējies ar māti un zina, ka mamma uz viņu ir dusmīga, un viņš ir dusmīgs uz mammu. Tādā brīdī bērnam var rasties fantāzija aiziet kaut kur projām un atrast citu – “labo” mammu. Šādu fantāziju bērns var atļauties, jo vienlaikus domā par tēti un to, ka tēti tagad viņš mīl daudz vairāk nekā mammu. Un mierinājuma meklējumos bērns dodas uz istabu, kur ir tētis. Vai arī bērns zina, ka tētis, atnākot no darba, sniegs mierinājumu, bet tikmēr bērns var dusmoties un būt kaprīzs. Vai arī bērnam ir iespēja tētim vienkārši piezvanīt. Tētim arī nemaz obligāti nav jābūt blakus, pilnīgi pietiek ar to, ka bērns zina, ka viņam ir tētis, kurš priecājas par viņu un mīl. Tajā brīdi, kad bērns ir ar tēti (šī kopā būšana var būt arī bērna domās) – bērna dusmas uz mammu pamazām rimstas. Bērns redz, ka arī mātes dusmas mazinās, un iestājas miers.

Savukārt šķiršanās situācijā, kad šis trešais vairs nav blakus, bērns un māte ir vērsti tiešā veidā viens pret otru ar savu mīlestību, dusmām (kā zināms, mīlestība bez dusmām neeksistē) un vilšanos. Tas nozīmē, ka jebkurš konflikts izraisa bailes, jo nav vairs šīs drošās aizmugures, kur patverties.

Tādējādi ģimenēs konflikts starp māti un bērnu vai bērnu un tēvu paliek “latentā” stāvoklī, jo bērniem ir iespēja izlādēt spriedzi “ģimenes trijstūrī”. Brīdī, kad tēvs aizbrauc, situācija mainās, jo šī iespēja zūd. Šī problēma vienmēr ir ģimenēs, kur bērnu audzina viens no vecākiem.

Bērniem šī brīvā pārvietošanās starp tēvu un māti var būt tad, ja starp vecākiem ir pietiekami labas attiecības, katrā ziņā, kad vecāku savstarpējās attiecībās neprevalē agresija un naids. Jo citādi bērnam tas nes nevis atvieglojumu, bet nozīmē sava veida “frontes maiņu”. Tad bērns nokļūst t. s. lojalitātes konfliktā. Tādējādi ne tikai šķiršanās, bet arī vecāku savstarpējie konflikti ietekmēs bērnu.

Bērnam ir jābūt pārliecinātam ne tikai pat to, ka tēvs un mamma pēc šķiršanās viņu joprojām mīlēs, bet arī to, ka viņam pašam ir tiesības mīlēt abus vecākus.

Šķiršanās nav notikums, tas ir process. Process, kurš ir jau sācies pirms šķiršanās. Pēc šķiršanās saglabājas ne tikai vecie konflikti, bet rodas arī bailes no tā, kas būs nākotnē. Mātes, kuras neļauj bērniem tikties ar tēvu un runā par tēvu slikti, to dara nevis tāpēc, ka tēvi ir “bezatbildīgi” un “briesmīgi”. Tas ir tāpēc, ka viņām ir bail, ka tēvs varētu atņemt viņām bērnu uzmanību un mīlestību, jo tēvs tagad cenšas bērnus visādi lutināt. Turklāt bērni mēdz idealizēt to vecāku, kurš dzīvo atsevišķi.

Tēvi arī baidās par bērnu mīlestību, jo redz tos reti. Tāpēc tēvi mēdz lutināt bērnus, tādā veidā veidojot koalīciju pret māti.

Mātes bailes savukārt rada vēlmi, lai tēvs no bērna dzīves pazustu uz visiem laikiem.

Tad māte izsaka tādas nejaušas, nepatīkamas frāzes par tēvu vai saka, ka “tētis bija ļoti dusmīgs uz mums, tāpēc mums tagad jāturas kopā” vai “tētis grib tevi man atņemt” vai arī atklāti aizliedz satikties ar tēvu.

Mēdz būt situācijas, kad pēc tikšanās ar tēvu bērni mēdz būt nemierīgi, agresīvi, nepaklausīgi, sūdzas par galvassāpēm un satraukumu. Tad mātēm var rasties sajūta, ka tēvi bērnus slikti ietekmē. Savukārt daudzi tēvi stāsta, ka svētdienas vakarā bērni nevēlas atgriezties pie mātes, kaut gan sākumā nav gribējuši doties pie tēva.

Te var vilkt zināmas paralēles ar to, ka daudzās Eiropas slimnīcās vecākiem katru dienu ir atļauts apciemot savus bērnus. Pirms laika bērnus varēja apciemot reizi vai divas nedēļā. Kā arguments tika minēts tas, ko pauda medmāsas, – brīdī, kad vecāki devās projām, bērni sāka kliegt, raudāt, kļuva nemierīgi un nepaklausīgi. Ja nākamajā dienā bērni vēl bija trauksmaini, tad pēc kāda laika bērni samierinājās ar vienatni un medmāsām bija vieglāk strādāt. Tieši tādēļ, ka bērni kļuva mierīgi, radās ideja, ka tas nāk viņiem par labu.

Ārējie novērojumi it kā ir pareizi. Tikai nedrīkst aizmirst, ka ārējo uzvedību nosaka noteikti iekšēji procesi. Ja bērniem veselu nedēļu nav iespējas satikt vecākus, notiek regress, vilšanās un tiek iedragāta uzticība. Daudzi vecāki zina, ka pēc ilgākas prombūtnes bērni viņus mēdz satikt ne tā, kā parasti, – bērni mēdz noslēgties, saglabā distanci, reizēm dusmojas un raud, kas parāda radušos izmisuma pakāpi.

Kad runa ir par šķiršanos, ir svarīgi uzdot jautājumu, vai tas, ka bērns ir mierīgs, jo ir aizliegums tikties ar kādu no vecākiem, nāks par labu bērna psihiskajai attīstībai.

Bērnam ir grūti pāriet no vienām trīsstūrveida attiecībām uz divām pāra attiecībām. Viena situācija ir, kad bērnam ir iespēja vienlaikus uzturēt attiecības ar abiem vecākiem. Un pavisam cita situācija ir tad, ja iespēja tikties ar tēvu ir tikai tad, ja notiek atteikšanās no mammas, un otrādi. Bērnam rodas bailes zaudēt pavisam savu tēvu un māti. Mazs bērns nevar zināt, kas notiks, kad viņa nebūs klāt: “Kas zina, vai es atradīšu mammu tajā pašā vietā, vai ar viņu nenotiks kas slikts? Pēdējās dienās es uz viņu biju ļoti dusmīgs, un ja nu manas sliktās fantāzijas piepildās?” “Kas notiks ar tēti pēc 14 dienām, ja es viņu tagad pametīšu un atkal aiziešu pie mammas?” Šīs sajūtas bērnam rodas katru reizi, dodoties no viena vecāka pie otra.

Bērnam ir nepieciešams pārliecināties, ka viņa bažas ir veltīgas, ka tētis, kā parasti, pēc 14 dienām satiks viņu ar smaidu un arī mamma arvien būs mājas un nemaz nebūs dusmīga. Tāpēc ir tik svarīgas tikšanās ar abiem vecākiem, izņemot atsevišķus smagus gadījumus. Tās nedrīkst pārtraukt, pretējā gadījumā tas traucēs ne tikai bezbailīgai pierašanai pie jaunās situācijas, bet arī radīs situāciju, kad bērns pavisam atteiksies no otra vecāka. Rezultātā bērns zaudēs daļu mīlestības un arī otrs vecāks no bērna atsvešināsies.

Ja bērns ar tēvu netiekas, – tas noved pie pilnīgas attiecību pārtraukšanas. Kad māte bērna miera labad cenšas “uz laiku” pārtraukt attiecības ar tēvu, viņa neapzināti to arī vēlas. To pašu neapzināti vēlas arī tēvs, kurš kaut kādu iemeslu dēļ “uz laiku” atsakās ar bērnu tikties.

Arī pats bērns var vēlēties pārtraukt attiecības ar tēvu. Tas var notikt, ja bērns vaino tēvu, vai dusmojas un ir aizvainots par to, ka ir ticis pamests. Reizēm paša bērna vainas sajūta var radīt bailes, ka tēvs varētu atriebties. Visbiežāk tas notiek, jo bērns ir nokļuvis lojalitātes konfliktā. Tas rada lielu spriedzi, un bērns izmanto šķelšanās aizsargmehānismu, ar kuru vecāku tēli tiek dalīti sliktajā un labajā. Parasti tētis būs sliktais, bet mamma labā. Tādējādi var teikt, ka bērns ir spiests atteikties no viena vecāka, lai spētu būt kopā ar otru vecāku.

Protams, daudzi tēvi vienkārši aizmirst par saviem bērniem un viņus var saukt par “bezatbildīgiem”. Visbiežāk sākotnēji tēvi neuzdrošinās satikties ar savām bijušajām sievām, viņiem ir grūti nākt uz dzīvesvietu, kur agrāk visi dzīvoja kopā, un viņiem ir grūti izturēt bērnu atsvešināto attieksmi, kas rada sajūtu, ka viņi ir lieki. Dzīvē mēdz būt smagas situācijas, no kurām tēvi gluži vienkārši bēg projām. Protams, tas ir diezgan infantils grūtību risināšanas veids, bet ir jāzina, ka tas tiek darīts savu baiļu un iekšējo konfliktu dēļ. Līdzīgas motivācijas dēļ tā rīkojas arī mātes, kuras “neatļauj” bērniem tikties ar tēvu.

Daudzas nesaskaņas starp vecākiem veido neapzināta “šķelšana”. Bieži vien cilvēks tikai tad ar otru var izšķirties, kad viņš otru ir padarījis par “pēdējo draņķi” vai “traku raganu”. Tādējādi tiek šķelts arī priekšstats par sevi un savu partneri tā, ka visas labās īpašības pienākas vienam, un tas kļūst par “nevainīgu upuri”, kas vienmēr ir centies laulību saglabāt, turpretī otrs kļūst slikts, bezatbildīgs, bezsirdīgs egoists. “Ar tādu” cilvēku ir vieglāk izšķirties.

Un tad māte domā – kā gan es, atbildīga un mīloša, varētu uzticēt bērnu cilvēkam, kura bezatbildība un sliktie nodomi neraisa ne mazākās šaubas. Vai arī kā es, mīlošs tēvs, varu necīnīties ar mātes “briesmīgo” ietekmi, ja esmu pārliecināts, ka viņa bērnam nodarīs tikai sliktu.

Ja runa ir par tēvu, tad šķiršanās vēl nenozīmē, ka bērns nekad nesatiks tēvu. Tas, ka tēvs vairs nebūs sasniedzams katru minūti, rada bažas, bet tas, ka pastāv iespēja tēvu pazaudēt pavisam, rada milzīgas bailes. Ja kliedējas šīs šaubas, tad arī zudīs nepieciešamība izmantot neirotiskos aizsargmehānismus.

Savukārt, ja tik tiešām attiecības ar tēvu pārtrūkst, tad tas kā reizi liecina, ka bailēm ir iemesls. Un kā gan pēc tam bērns varēs nonākt pie secinājums, ka “tētis mani joprojām mīl”? Kā bērns var atbrīvoties no vainas sajūtas, ja viņš nepiedzīvos to, ka tēvs neko nepārmet un nav dusmīgs? Tas, ka tēva nav, bērnam nozīmē apliecinājumu savai “vainai”. Tēva zaudējuma rezultāts būs traumēts narcisms, jo zēns zaudē savu primāro identifikācijas objektu (cilvēku, kam līdzināties), savukārt meitene – primāro mīlas objektu.

Rezultātā zēni zaudē ne tikai daļu savas identifikācijas, bet arī turpmāk būs spiesti bez tā iztikt. Tas nozīmē, ka būs zudis piemērs, kam līdzināties, un zēnam turpmāk būs grūtības veidot attiecību, jo viņa vīrišķā daļa paliek tukša vai ir deformēta.

Savukārt meitenes cietīs no edipālā mīlas objekta zuduma. Tas noved pie tā, ka nākotnē būs jāiztiek bez pieaugušo vīriešu mīlestības, jo tēvs agrīni nebūs varējis radīt sajūtu, ka meita ir skaista, gudra, iekārojama un interesanta.

Tā kā tēvs ne brīvdienās, ne pa telefonu un pat ne bērna fantāzijās nespēj nodrošināt triangulācijas funkciju, tas rada jaunus konfliktus ar māti. Tad sākas strīdi, depresīvs noskaņojums, grūtības skolā, parādās psihosomatiskas slimības.

Notiekošajā lielu lomu spēlē paša bērna priekšstats par to, kas notiek. Un tas ne vienmēr sakrīt ar pieaugušo priekšstatiem. Piemēram, māte aizliedz bērnam tikties ar tēvu, bet bērnam var rasties sajūta, ka tieši tēvs ir tas, kurš nevēlas ar viņu attiecības. Ja tēvs kādu laiku nenāk un nezvana, tad bērns vaino māti tajā, ka viņa “aizdzina” tēvu. Vai arī bērns vainas sajūtas vai lojalitātes konflikta dēļ atsakās no tikšanās ar tēvu, sakot, ka tēvs ir slikts cilvēks un ka nevēlas par viņu neko dzirdēt.

Situācijā, kad māte atklāti aizliedz bērnam tikties ar tēvu, bērns zina, ka tēvs vēlas attiecības, un bērns kaut kādā mērā var pretoties mātei. Tas gan nemazina šķiršanās sāpes, bet bērns zina, ka viņam ir tēvs, kurš mīl un domā par viņu. Šajā gadījumā pasliktinās attiecības ar māti un bērns traumatiska tēva zaudējuma vietā pārdzīvo savas “iekšējās” mātes traumatisku zaudējumu. Bērns pārstāj ticēt, ka māte viņu mīl. Tad bērns ir spiests dzīvot ar to vecāku, ar kuru netiek izveidotas mīlošas attiecības, un tad tas vecāks, kuru bērns patiesi mīl, – vairs nav viņa dzīvē.

Ja starp vecākiem turpinās konflikti, tad bērnam ir grūtāk iziet no pēcšķiršanās krīzes. Grūtības sagādā tas, ka nepietiek ar to, ka zemapziņā daļēji vai pilnīgi tiek izstumts aizvainojums, skumjas, dusmas un bailes, kā arī vecie konflikti, un tie, kas rodas tagadnē. Pamatproblēma ir tāda, ka bērnam pašlaik ir “jāapbruņojas un nākotnē”. Viņam ir jāatrod atbildes veids uz katra vecāka centieniem “pārvilkt” viņu savā pusē. Turklāt nav svarīgi, vai vecāki to dara apzināti, jo jebkurš strīds satur sevī cerību vai, kā minimums, vēlmi, ka viņa tuvais un mīļotais cilvēks nostāsies viņa pusē. Šķirtiem vecākiem tāds cilvēks ir bērns.

Bērnam ir neiedomājami grūti, ja viņš mīl abus vecākus un ir spiests apzināties, ka patiesībā viņam nav tiesības to darīt. Mamma gaida, kad viņš pārstās mīlēt tēti, un tētis gaida to pašu attiecībā pret mammu. Rezultātā bērns jūtas kā nodevējs attiecībā pret abiem vecākiem.

Bērns baidās no soda par savu nodevību, kas varētu realizēties kā attiecību pārtraukšana. Mazam bērnam vecāku vērtējums ir svarīgs, un, ja bērns saprot, ka kāda no viņa emocijām nedrīkst tikt izpausta, tas bērnam rada sajūtu, ka kaut kas nav kārtībā ar viņu pašu. Tādā veidā lojalitātes konflikti bērniem rada vainas sajūtu un bailes, ka zaudēs vecāku mīlestību, kas rada nepilnvērtības, mazvērtības sajūtu, kas jau tā ir radusies šķiršanās dēļ.

No visām iespējamām aizsardzībām pret šo konfliktu var izdalīt trīs veidus.

Pirmais variants – bērns atsakās no tēva, samazina tēva vērtību. Šis ceļš ir “labs” tikai tad, ja bērns ir pārliecināts, ka paša tēva attieksme pret viņu netiks apdraudēta.

Tad viņš var apvienoties ar mammu un kaut kādā mērā attiecības ar tēvu “laist pa straumi”.

Otrais variants – bērns egocentriski vēršas pret sevi un kategoriski atsakās no tēva, viņam kļūst vienalga, ko domā tēvs. Tas notiek tad, ja bērnam ir vēlme tikai iegūt. “Ja es nevaru neko dabūt ar mīlestību un ja es nevaru mīlēt tā, kā es gribu, tad es mēģināšu no šīs situācijas iegūt maksimālo labumu!”

Šajā gadījumā lomu spēlē materiālās vērtības, kad bērns savās interesēs nostāda vienu vecāku pret otru. Tas rada neapzinātu koalīciju starp bērna vēlmēm un vecāku centieniem (tad, kad viņi viens otru grib ievainot) sacensties, kurš vairāk piepildīs bērna materiālās vēlmes.

Trešais variants – saistās ar savas vērtības pazemināšanu “es zinu, ka es nedrīkstu tik ļoti mīlēt tēti (pēc mammas domām), bet es nespēju citādi, tajā pašā laikā es nespēju izpildīt arī tēva gaidas un pilnībā nostāties viņa pusē. Zinu, ka es daru sāpes abiem, bet ko man darīt, kad es turpinu mīlēt abus un neesmu spējīgs atteikties ne no viena? Es zinu, ka tas ir slikti, un to, ka es esmu pārāk vājš un neesmu pelnījis mīlestību. Tādējādi mīlestība bērna acīs kļūst par sava veida slimību, no kuras viņš jūt kaunu un no kuras nevar atbrīvoties.

Ar kādām grūtībām turpmākajā dzīvē var sastapties bērns, kurš ir piedzīvojis vecāku šķiršanos? Vispirms tās būs saistītas ar agresivitāti.

Agresīvās jūtas, fantāzijas un impulsi var tikt vērsti pret sevi, kas noved pie depresijas. Tās var arī izstumt zemapziņā, tad tās izpaudīsies kā hroniska aizkaitināmība un nelabvēlība pret apkārtējiem. To var arī projicēt uz citiem, tad var rasties paranoīdas bailes, kas izpaudīsies kā greizsirdība, neuzticēšanās otram.

Agresivitāte vairāk būs saistīta ar bailēm. Ar bailēm pazaudēt māti, jo nav notikusi vai ir bijusi traucēta triangulācija ar tēvu.

Tādējādi būs grūtības izveidot turpmākās attiecības, jo strīdi un agresijas izrādīšana saistīsies nevis ar sekojošu izlīgumu un kompromisu, bet gan ar šķiršanos. Būs grūtības aizstāvēt savu viedokli, aizsargāt savas intereses. Tas savukārt bērnam saistās ar zemu pašvērtējumu, sajūtu, ka neesmu pietiekami labs.

Iedomāsimies, kā jūtas maza meitene, kad viņas pats mīlētākais, pats galvenais vīrietis dzīvē viņu pamet. Šķiršanās – tā nav vienkārši kāda no vecākiem zaudēšana. Bērnam rodas sajūta, ka pameta tieši viņu. Bērns nesaprot, kā tēvs var viņu pamest, pat ja ar mammu bijušas domstarpības – “vai mūsu kopējā mīlestība nav tētim svarīgāka par strīdiem ar mammu?” To, ka tētis aiziet, var nozīmēt tikai vienu, – viņš mani vairs nemīl! Meitene tad šaubās, vai ir bijusi pietiekami laba, ka ir likusi tēvam sevī vilties.

Arī zēns domā: “Tēvs ar mani vairs negrib būt! Ar savu dēlu!” Rodas sajūta, ka tēvs ar viņu nav varējis pietiekami lepoties.

Un kā lai turpmāk izveido attiecības, ja esmu slikts?

Šķiršanās ietekmēs bērnu priekšstatu ne tikai par savu, bet arī par pretējo dzimumu. Ja māte ilgu laiku izvēlēsies dzīvot viena, bez jaunā vīra, kas bērnu varētu labvēlīgi ietekmēt, meitai tad visi vīrieši liksies kā eksotiski radījumi, kas viņā radīs pretējas jūtas – no sajūsmas līdz bailēm, no skaudības līdz ienīšanai. Meitas priekšstatu par vīriešiem ietekmēs mātes priekšstats par vīriešiem.

Savukārt zēns, paliekot ar māti, kas viņam ir mīļa, bet saistās arī ar spēku, uztvers sievietes kā spēcīgas, valdonīgas, bet sevi (kā vīrieti) – vāju un pakļāvīgu.

Iedomāsimies, kā zēnu ietekmēs mātes negatīvais priekšstats par vīriešiem, un nav nozīmes, vai māte tik tiešām atraida vīriešus vai zēnam ir radies tāds priekšstats, jo māte izvēlas palikt viena.

Tad zēnam atliek divas iespējas – ja mātes mīlestība viņam ir tik dārga, tad viņam nekas cits neatliek kā būt “atšķirīgam” no “citiem vīriešiem”. Tā kā nav tēva, ar kuru varētu identificēties, zēns identificējas ar māti dubultā – vispirms ar viņas vīriešu atraidījumu, kas spiež zēnu meklēt alternatīvu savai identitātei, kā būt vīrietim. Un vēl viņam nekas cits neatliek kā identificēties ar māti kā sievieti.

Vēl ir veids, kā neidentificēties ar māti, t. i., aktīvi protestēt, strīdēties ar vēl joprojām to māti, kas ir tuva. Tas ir grūti, jo bērniem ar šķiršanās pieredzi ir grūtības izrādīt savu agresivitāti. Šo agresiju zēni nereti “atnes” uz bērnudārzu vai skolu, kas var izpausties dažādos veidos.

Daudz retāk notiek, kad  meita, kas dzīvo ar māti, identificējas ar tēvu, kura nav – par spīti mammai. Tas padara mātes un meitas attiecības agresijas caurvītas.

Pieaugušā dzīvē tad sievietes centīsies būt izteikti sievišķīgas un pavedinošas vai arī būs ļoti vīrišķīgas. Viņas vai nu leposies ar vīriešiem, vienlaikus neieredzot citas sievietes, vai arī būs no vīrieša ļoti atkarīgas, vai arī centīsies dominēt, vai arī atraidīs vīriešus, jo būs bail izveidot attiecības.

Varianti var būt dažādi, bet neapzināti darbosies polaritātes princips, t. i., ekstremāli dominējošas sievietes neapzināti ilgosies pēc pakļaušanās, savukārt sievietes, kas dod priekšroku sava dzimuma pārstāvēm, neapzināti ilgosies pēc vīriešiem un neapzināti ienīdīs sievietes.

Tas pats fenomens ir vīriešiem – sievišķība vai pārmērīga vīrišķība, sieviešu neieredzēšana vai, tieši pretēji – vēlme pēc ciešām attiecībām, vai vēlme pēc neatkarības un gatavība pakļauties.

Wallerstein un Blakeslee ilgstošā pētījumā 1989. gadā atklāja interesantu faktu – jaunie cilvēki, kuri bērnībā ir piedzīvojuši vecāku šķiršanos, neraugoties uz to, ka viņi ir pesimistiski noskaņoti izveidot attiecības, augstāk vērtē ilgstošas attiecības nekā tie, kuriem nav bijusi šķiršanās pieredze. Katram “šķiršanās” bērnam ir sajūta – “vienalga no tā nekas labs nesanāks, beigu beigās tāpat būs jāšķiras”. Vienlaikus būs milzīga vēlme pēc tuvības un neticība, ka var izveidoties labas attiecības. Radīsies sajūta, ka bērnības trauma atkārtosies, tāpēc tas rada nepieciešamību izveidot psihisku aizsardzību. Viens no tādiem aizsardzības veidiem ir nepieļaut nekādas intensīvas attiecības vai arī izveidot virspusējas attiecības, kuras viegli varētu pārtraukt. Šīs “garantijas” dēļ tiek upurēta vēlme pēc tuvām attiecībām.

Vēl ir variants pamest otru pirmajam, lai pats netiktu pamests. Tad visu laiku ir jābūt “uz vakts”. Tieksme “aiziet, kamēr nav par vēlu,” krīzes brīžos attiecībām pāragri pieliek punktu. Bet krīzes brīži ir jebkurās attiecībās. Tajā vietā, lai pateiktu “paskatīsimies, ko var darīt”, krīzes brīdis tad nozīmē tikai briesmīgu apliecinājumu savām pesimistiskajām gaidām.

Te darbojas arī pārnese, jo pēc būtības laulāto attiecības ir vieta, kur no bērnības tiek atnestas attiecības ar vecākiem, un tās tiek projicētas uz laulāto partneri.

Jo kā gan var nepārnest spēcīgo pārdzīvojumu, ko nodarīja tēvs, jo “viņš mani pameta un nodeva”, uz topošo partneri, it īpaši sieviete. Savukārt biežākā pārnese no vīriešu puses ir, ka viņi topošajā partnerī redzēs valdonīgu māti.

Kaut gan apzināts priekšstats par vēlamo partneri ir visdrīzāk pretējs tēva un mātes personībai, tieši šīs pārneses ietekmē partnera izvēli.

Tad sieviete, izveidojot attiecības ar vīrieti, kurš ir labestīgs, neagresīvs, jūtīgs un izrāda rūpes, saka: “Tieši par tādu vīrieti es visu mūžu sapņoju. Bet es nemīlu viņu!”

Vai arī vīrietis, kurš satiek sievieti, kura ir gatava mīlēt, lepoties, lutināt, atzīt vīrieša autoritāti, saka: “Es viņu nemīlu, bet es nevaru iztikt bez viņas!”

Ne tikai pārneses, bet arī identifikācijas ietekmēs turpmākās attiecības.

Zēns, kurš zaudējis tēvu, līdzināsies tēvam, kurš nevarēja apmierināt mātes vēlmes, vai arī būs kā agresors, kurš nežēlīgi pameta sievu un bērnus. Pieaugot un izveidojot attiecības, viņš ieņems “lupatas” vai “staiguļa” lomu.

Meitenēm ir “noveicies” vairāk nekā zēniem, jo viņām saglabājas primārais identifikācijas objekts. Māte pēc šķiršanās iegūst izveidojušos varu, un meitene no tā var gūt kādu labumu, iegūstot nelielu kompensāciju aizvainojumam, ka viņu pameta tēvs. Meitenes identificēsies ar “pirmsšķiršanās” māti, t. i., ar spēcīgu un agresīvu māti, kurai tēvs nav bijis pa prātam, vai arī ar māti, kura ir pazemīgi pakļāvusies tēvam un nav varējusi atbilst tēva prasībām. Tas nozīmē, ka sievietes vai nu “nedos vietu” vīrietim vai pazemīgi pakļausies, tā atkārtojot savu vecāku attiecību scenāriju. Tādējādi savā partnerī neapzināti tiek “atdzīvināts” zaudētais tēvs.

Bērniem, kuri bērnībā ir piedzīvojuši ciešanas un vardarbību, mīlestības impulsi asociējas ar agresīviem impulsiem. Naids, mokas un ciešanas ir kā mīlestības atribūts. Tas nozīmē, ka būs vajadzība ienīst, mocīt un pazemot tos, kurus mīl. Tas nozīmē arī to, ka justies mīlētam varēs tikai tad, ja otrs pazemo, moka un neieredz. Robežas starp baudu un ciešanām ir neskaidras, izplūdušas.

Statistika rāda, ka šķiršanās biežāk notiek starp sievietēm un vīriešiem, kuru vecāki savulaik ir izšķīrušies.

Ne jau pati šķiršanās ir trauma, bet gan šķiršanās, kas nav pabeigta. Tas nozīmē, ka neatrisinātās grūtības attiecībās partneru līmenī tiek pārnestas uz vecāku līmeņa attiecībām, respektīvi “caur bērnu” tiek mēģināts “risināt” parnerattiecības, kas nes jaunu traumatizāciju bērnam.

Reizēm vecākiem ir ilūzija, ka tieši bērna piedzimšana “saglābs” savstarpējās attiecības, bet dzīvē tā nenotiek.

Ģimenes psihoterapijā mēdz nākt ar mērķi “saglābt” laulību. Garantijas šim pieprasījumam nav. Ģimenes psihoterapijā pāris iegūst sapratni, sajūtu, kas notiek viņu starpā, kā arī iemācās sarunāties vienam ar otru. Un tad jau paši var izlemt, ko darīs nākotnē.

Atteikties no iespējas izšķirties un iegūt iespēju būt laimīgam jaunās attiecībās “bērna dēļ” nozīmē upurēt ne tikai savu dzīvi, bet arī sevi kā vīrieti un sievieti.

Šādu upuri nespēj nest neviens bērns. Jo tad vecāki apzināti vai neapzināti gaida no bērna upurētās laimes kompensāciju. Bērnam tad ir jākļūst paklausīgam, gudram, veiksmīgam, uzticamam un pateicīgam. Tas neizbēgami rada grūtības bērna pieaugšanas un atdalīšanās ceļā no vecākiem.

Kādi faktori ietekmē šķirto vecāku bērnu spēju izveidot “pietiekami labas” attiecības:

• vecāku savstarpējo konfliktu smagums pirms šķiršanās un tas, vai tie tiek risināti;

• vecāku spēja izveidot bērnam “vietu” emocijām, tostarp arī agresijai;

• vecāku spēja saprast bērnu “simptomātisko valodu”;

• sniegt atbildes uz bērnu jautājumiem

(Tā kā bērns tos neizsaka vārdu veidā, tad arī vecāku atbildēm būtu jābūt ne vārdu, bet tādā veidā, lai, piemēram, šādus vēstījumus – “es tevi mīlu”, “es par tevi neaizmirstu”, “tev ir taisnība, tu dusmojies”, “tā nebija tava vaina” – bērns spētu uzņemt emocionālā veidā. Kamēr bērns runā simptomu veidā, vecāku teiktais ar vārdiem bērnam skanēs svešvalodā, viņš to nesapratīs. Bērni, kuri no vecākiem ir dzirdējuši izvairīgus, slēptus vai nepatiesus skaidrojumus, zaudēs ticību vecāku teiktajam);

• iespēja bērniem savas emocijas izrādīt simboliski. Uz to balstās daudzas psihoterapetiskas metodes, kad caur spēli, zīmējumu vai fantāzijām bērnam ir iespēja apieties ar savām emocijām, rast tām risinājumu, izmēģināt dažādas alternatīvas un izpausmes ceļus;
• iespējas tikties ar abiem vecākiem, lai bērns varētu just, cik nozīmīgs viņš ir abiem vecākiem;
• iespēja būt ne tikai “brīvdienu tētim”, bet aktīvi piedalīties bērna audzināšanā, norunāt īsās tikšanās starp parastajām tikšanās reizēm. Tēvs var satikt bērnu pie skolas vai bērnudārza un atvest mājās, kopā aiziet uz kino. Svarīgi arī, lai tēvs varētu palīdzēt mācībās, kā arī uzlikt robežas, kaut ko aizliedzot bērnam, palīdzēt steidzami ko nopirkt (pēc mātes lūguma), aiziet pie zobārsta vai piedalīties vecāku sapulcēs. Sākumā tēvi mēdz protestēt pret šādiem “pienākumiem”, jo tas ne tikai prasa laiku, bet arī to, ka nav viegli atteikties no tās tēva lomas, kas liktu bērnam darīt ko nepatīkamu. Ar laiku tēvi priecājas, ka viņiem ir šāda atbildīgā vecāka loma, jo tā glābj no regresijas attiecībā pret savu paša bērnu. Šī regresija saistās ar bailēm zaudēt bērna mīlestību, un tās ietekmē vecāks dara tikai to, kas bērnam patīk;
• vismaz biežatelefoniska saziņa vai  internetā ar tēvu vai citu tuvinieku – vēlams, vīrieti, kurš spētu pildīt triangulācijas lomu un mazināt spriedzi mātes un bērna diādē. Svarīgi, ka tēvs var teikt: “Čau! Kā tev klājas? Ko tu vēlētos darīt tad, kad mēs brīvdienās tiksimies?”

(Nevis: “Ja tu zinātu, kā es skumstu pēc tevis, man tevis ļoti pietrūkst!” Tas bērnā aktivē škiršanās sāpes, un tad bērns attiecībās ar tēti ieņem vecāka vai terapeita lomu. Šī loma ir smaga, bērns nespēj to pildīt. Bērns cietīs no savas bezpalīdzības, jo ticēs, ka tētim ir ļoti slikti bez viņa. Bērns baidīsies par tēvu un nespēs vairs iedomāties, ka viņu savstarpējās attiecības tomēr varētu nest gandarījumu);

• mazināt lojalitātes konfliktu, lai bērns spētu saglabāt savu iekšējo brīvību un tiesības mīlēt un uzturēt attiecības ar abiem vecākiem,

Mātes pēc šķiršanās mēdz savu attieksmi pret bērnu pedagoģizēt, t. i., tā vietā, lai vērotu bērna attīstību un priecātos par kopā būšanu, reducē savu attieksmi līdz “pedagoģiskiem” uzdevumiem. Centrālo vietu tad ieņem sekmes skolā, “sociālās rakstura iezīmes”, tādas kā uzmanība pret citiem , gatavība sadarboties. Bērni konsultāciju laikā tad mēdz teikt, ka mātei viņi nemaz neinteresē, bet interesē tikai tas, ko viņi dara. Mātes ļoti pārdzīvo par katru kontroldarbu, ar bailēm reaģē uz bērna tikšanos ar vienaudžiem. Tā kā bērni visbiežāk nav tādi, kādus viņus vēlas redzēt vecāki, mātei rodas vilšanās un vainas sajūta par to, ka viņa nav izpildījusi savu mātes lomu. Bērnu sekmju nozīmīguma pārvērtēšana var saistīties ar mātes pašas bērnību, kā arī ar to, ka mātei ir sajūta, ka visai pasaulei ir nepieciešams pierādīt, ka viņa viena pati bez bērna tēva tiek ar visu galā. Tādējādi “bažas par nākotni” kļūst par sava veida aizsardzību pret šķiršanās dēļ radušos vainas sajūtu. Tēviem bērnu sociālā uzvedība parasti ir mazāk svarīga. Turklāt šķirtās sievietes ļoti baidās, lai tikai bērns nekļūtu par “tādu kā tēvs”( attiecībā pret zēniem šāda audzināšanas pozīcija ir izteiktāka). Grūtības rada apstāklis, ka mātes vērtību sistēmā nav vietas bērnu agresijas un pašapliecināšanās izpausmēm.

Mātes satraucas, ja tiek “apšautas” ar ēdienu no karotes, kara spēles tiek morāli nosodītas, pasakas un filmas tiek “attīrītas” no agresīvām ainām. Ja bērns zaudē sporta sacensībās, tad viņam tiek liegtas tiesības par to pārdzīvot, bet tiek piedāvāts piemērs, kurā māte var pat smaidīt, ja izrādās uzvarēta (kāpēc gan viņa vispār spēlē, ja nevēlas uzvarēt). Mātes tad nenojauš, cik agresīva izvēršas cīņa pret bērna agresivitātes izpausmēm. Kā gan bērns var tikt galā ar dusmām, bezpalīdzību, ja tiek liegts izrādīt šīs jūtas, arī simbolizējot tās caur spēlēm. Un kā var iemācīties savaldīt savu satraukumu zaudējuma dēļ, ja nav tiesības izpaust šo satraukumu?

Ja pēc šķiršanās gan mamma, gan tētis izveido jaunas, pietiekami labas attiecības, ar kurām ir apmierināts arī bērns, – tas bērnam dod vērtīgu pieredzi un ticību viņa spējai, kļūstot pieaugušam, izveidot ar otru pietiekami labas un harmoniskas attiecības.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2021. gada maija numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!