Gunārs Trimda: Rūpes, kontrole un prasības bērnu audzināšanā

Vecāku rūpes

Vecāku rūpes ir galvenā bērnu audzināšanas forma. Rūpju jeb aizsardzības līmenis nosaka, cik daudz laiku un spēku vecāki velta savam bērnam. Eidemillers, Justiks, 1999, iedala protekcijas līmeņa divas galējības:

- hiperprotekcija;

- hipoprotekcija.

Hiperprotekcijas jeb pāraprūpes gadījumā vecāki bērnam velta ļoti daudz laika un spēka. Bērna audzināšana kļūst par vecāku dzīves jēgu. Hiperaprūpe izpaužas vecāku centienos savam bērnam veltīt pastiprinātu uzmanību, it visā viņu aizsargāt, pat, ja tam nemaz nav īstas nepieciešamības. Tiek vērots katrs bērna solis, lai pasargātu no šķietamām briesmām. Vecāki satraucas gan ar, gan bez iemesla, cenšas paturēt bērnu savā redzes lokā, turēt sev cieši blakus, “piesiet” viņu savam garastāvoklim un emocijām, prasīt noteiktu uzvedību (Zaharovs, 1988).

Bērnu psihiatrijas un sistēmiskās ģimenes psihoterapijas praksē tas izpaužas, ka vecāki saka “mēs”, - mēs kaujamies, lamājamies, negribam mācīties. Bērns tad sākumā kabinetā cenšas no manis slēpties, visbiežāk aiz mātes vai rāpjas mātes klēpī un aizgriež galvu uz otru pusi. Māte mēdz bērnu bučot un ucināt. Vecāki sūdzas, ka bērns bērnudārzā neklausa audzinātājas, ir hiperaktīvs, runā pretī audzinātājām, dara tikai to, ko pats vēlas, viņam ir grūti spēlēties ar citiem bērniem, jo ir vēlme, lai otrs spēlējas tikai pēc viņa noteikumiem, vai nu arī bērns ir bailīgs un nedrošs, norobežojas no apkārtējiem.

Bērnudārzā un skolas pirmajās klasēs bērns mēdz bieži saaukstēties, jo ir grūti “izkāpt” no mātes-bērna kopā būšanas “burbuļa”. Tēvs visbiežāk ir emocionāli (izstumts no ģimenes sistēmas) vai fiziski nepieejams (daudz strādā). Pusaudžu vecumā hiperaprūpes dēļ “bērns” mēdz vai nu kļūt depresīvs, opozicionāri izaicinošs (ar saviem “ragiem” un “nagiem”) vai iedzīvojas kādā psihosomatiskā saslimšanā.

Var teikt, ka rūpes ir vairāk nepieciešamas vecākiem, nevis bērnam. Tas ir tādēļ, ka vecāki paši bijuši un ir atkarības “ burbulī” no saviem vecākiem, vai nu viņiem savu vecāku ir pietrūcis.

Hiperaprūpes pamatā var būt:

- vecāku vientulības sajūta un pastāvīgas bažas, ka ar bērnu jebkurā brīdī var notikt kaut kas slikts;

- ja vecāki paši no saviem vecākiem nav saņēmuši pietiekami daudz mīlestības, tad tiek nolemts, ka “mans bērns to gan nepiedzīvos”;

- ja vecāki nav varējuši pašrealizēties. Ja pieaugušie ir vīlušies paši savā profesijā un vaļaspriekos, tad dzīve var likties tukša, bezjēdzīga;

- ja neizdodas izveidot attiecības ar vīru vai sievu (nestrādā, lieto alkoholu, ir atkarība no azartspēlēm un tā tālāk), tad bērnā var meklēt remdinājumu un veltīt viņam visu savu uzmanību un mīlestību;

- ja bijis grūti “tikt” pie bērniņa, bijuši sarežģījumi grūtniecības laikā, bērnam ir kāda slimība, tad rodas patstāvīgas bažas, ka ar viņu var notikt kas slikts;

- ja ir neapzinātas dusmas pret bērnu, kas tiek noliegtas un izstumtas zemapziņā, lai nevajadzētu just vainas sajūtu. Tad rodas bailes, ka ar bērnu var atgadīties kas slikts, jo bērniņa nākšanu pasaulē vecāki nemaz tā īsti nav gribējuši;

- ja iepriekš bērns ir bijis miris, tad rodas tā sauktā  “aizvietojošā bērna” sindroms.

Tad vecāki saka: “Nāc mājās laikus, jo es par tevi uztraucos!” , “Nekur bez manis neej!” (Zaharovs, 1988).

Hipoprotekcijas gadījumā bērns ir vecāku uzmanības perifērijā, līdz viņam “neaizsniedzas rokas”, audzināšanas notiek laiku pa laikam, tikai, ja ir kas nopietns (Eidemillers, Justiks, 1999).

Svarīgs audzināšanas aspekts ir bērna vajadzību apmierināšana. Tas atšķiras no protekcijas līmeņa, jo vecāks var ilgu laiku veltīt bērnu audzināšanai, bet tāpat neapmierināt bērna pamatvajadzības. Arī Eidemillers un Justiks (1999) bērnu vajadzību apmierināšanā runā par divām galējībām:

- izpatikšana jeb lutināšana, kad vecāki maksimāli un bez kritikas cenšas izpildīt visas bērna vēlmes. Vecāki šādu uzvedību uzskata par labu, to pamatojot izmanto racionalizāciju (bērns ir pārāk vājš, viņš saņems visu, ko vecāki paši nav saņēmuši).

Psihoanalītiskā teorija skaidro vēlmes un vajadzības atšķirību – vēlme ir tur, kur nav vajadzības. Kā piemēru varu minēt grūtnieci, kura savam vīram prasa, lai viņš nozog viņai šašliku! Vīrs saka, ka šašliku taču var nopirkt, uz ko sieva pikti atbild: “Nē, es tev taču teicu, ka vēlos zagtu!”;

- bērna vajadzību ignorēšana, kas visbiežāk izpaužas kā vecāku-bērnu emocionālā kontakta trūkums.

Vecāku kontrole

Bērna vajadzības zīdaiņa un agrīnā vecumā lielākoties apmierina tikai pieaugušie un viņam pašam nekas nav jādara. Ar laiku, kad bērns kļūst aktīvāks, vecāki sāk šo bērna aktivitāti ierobežot un vadīt.

D. Vinikots ieviesa jēdzienu “holding”, kas apzīmē vidi, kurā bērns attīstās. Viņš uzskatīja, ka bērns sākumā ir ciešā kontaktā ar māti, ir kā viens vesels.

No viena līdz trīs gadu vecumam ir tā sauktā omnipotences stadija, kad bērns jūtas visuvarens, cenšas kontrolēt māti. No psihoanalītiskās teorijas viedokļa jebkurš vecāku uzliktais ierobežojums attiecībā pret bērnu aktivitāti rada viņam diskomfortu, jeb tā saukto frustrāciju, kas darbojas pret Freida ieviesto baudas principu. Te sāk darboties arī sociālais aspekts, normas, kas sabiedrībā ir dažādas, piemēram, Japānā bērnam līdz skolas laikam vecāki ļauj darīt gandrīz visu (kas neapdraud viņu dzīvību).

Bērns augot cenšas pielāgoties pieaugušajiem. Ž.Ž.Lakāns saka, ka bērna vēlme vienmēr ir vecāku vēlme. Te ir runa par vecāku neapzinātām vēlmēm un gaidām attiecībā uz bērnu. Tās izpaudīsies gan tajā, ko vecāki saka, gan tajā, ko viņi dara, kā arī neatbilstībā vārdos un darbos. Tas viss ietekmē bērnu, jo viņš cenšas atbilst vecāku neapzinātām vēlmēm.

Bērns paškontroles iemaņas  iemācās no vecākiem (Stolins, 1983).

Vecāku standartu interiorizācija atkarīga no bailēm un vainas sajūtas.

Bērnam tad būs bail no soda, kas nāks no ārpuses, vai arī viņa uzvedību kontrolēs paša vainas sajūta (Whiting, 1954).

Lai kontrole būtu efektīva, vecākiem jābūt emocionāli pieņemošiem attiecībā uz bērnu, kā arī prasībām jābūt skaidrām, bez pretrunām. Ja tā nav, tad var rasties tā sauktie “dubultie vēstījumi”, piemēram, - vecāki saka, ka mūsu ģimenē varam brīvi runāt par visu, ko jūtam. Bet, ņemot vērā, ka vectētiņš ir smagi slims, par viņu sliktu runāt nedrīkstam. Un tad bērnam prasa: “ A, ko tu domā par vectētiņu?” Šis jautājums bērnam rada tādu kā “slazdu’’, viņš apjūk un nezin vairs ko teikt.

Vecāku kontroli varam iedomāties divu polu sistēmā - autonomija un kontrole, kur vecāku noteikta izturēšanās atrodas kādā noteiktā vietā starp šiem diviem punktiem.

Makkobi, runājot par vecāku kontroli, izdala šādas komponentes:

• ierobežošana – bērnu aktivitātes robežu uzlikšanai;
• prasīgums - bērnu noteiktas atbildības sagaidīšana;
• stingrība - liekot bērnam kaut ko noteiktu darīt;
• uzmācības aspekts - kā ietekmē bērna plānus;
• varas izrādīšana.

Pēc šo piecu aspektu izteiktības pakāpes var spriest par vecāku autoritāro kontroli.

Radke,1969, izdala četrus vecāku kontroles principus un formas:

• autoritātes filozofija, kas var būt autokrātiska un demokrātiska. Autokrātiskajā audzināšanās stilā vecāks izvirza daudz prasību, bet neizskaidro bērnam to nepieciešamību (“es teicu, ka nedrīkst, tad nedrīkst!“).

Demokrātiskā audzināšanas stilā audzināšanas veidu un prasības ar bērnu izrunā, bērns tad zina, kas un kāpēc, tas vai cits ir vajadzīgs;

• vecāku ierobežojumi – tie var būt stingri un nemaināmi vai elastīgi, kad bērns tos var pārkāpt bez jebkādām sekām;
• soda bardzība;
• bērna kontakts ar vecākiem. Ja ir labs kontakts, tad vecāki pievērš uzmanību bērna grūtībām un interesēm. Tad bērns jūt, ka vecākiem var uzticēties.

Baumrind, 1971, vecāku kontroles un beznosacījuma bērnu vēlmju atbalsta apkopojumu dēvē par autoritāru vecāku kontroli. Vecāki pret bērniem izturas maigi, labvēlīgi, ar siltumu un sapratni, daudz laika pavada runājot, bet prasa no bērna apzinātu uzvedību.

Ja vecāki lielākoties izturas stingri un soda, to var saukt par valdonīgu audzināšanas stilu. Tad bērnu stingri kontrolē un soda, un bērna paša viedokli neprasa.

Augstprātīgs audzināšanas stils ir tad, ja bērnu neslavē, neatbalsta  bērna neatkarību, pārliecību pašam par saviem spēkiem.

Autoritārie un valdonīgie vecāki cenšas bērnu kontrolēt, bet dara to atšķirīgi.

Valdonīgie vecāki izmanto tikai spēku, prasa, lai bērns pakļaujas bez iebildumiem. Autoritārie vecāki savukārt ņem vērā bērnu grūtības, viedokli, atbalsta viņu neatkarību un iniciatīvu.

Zaharovs,1988, iedala trīs vecāku kontroles veidus.

1. Atļaujošais stils, kad nav aizliegumu, kontroles, pilnībā tiek atbalstīta bērna aktivitāte, viņu izlutina.

Kontroles neesamība var būt divu veidu (Eidemillers, Justickis, 1999, 1983):

- kā hipoprotekcija, kad nepietiek rūpju un kontroles, bērnu atstāj novārtā, atstumj;

- kā hiperprotekcija, atbilstoši “ģimenes lutekļa” principam, kad bērnā rodas sajūta: “Esmu vajadzīgs un mīlams, jūs visi esat tikai manis dēļ”. Tad bērna uzvedība atkarīga no šādiem priekšstatiem (Homentauskas, 1985):

- esmu ģimenes centrs, vecāki eksistē tikai manis dēļ;

- manas vēlmes un centieni ir paši svarīgākie;

- apkārtējie mani apbrīno, pat ja neko tādu nesaka;

- tie, kuri neredz, ka esmu pārāks, ir muļķi, es ar tādiem nevēlos veidot attiecības;

- ja citi domā un rīkojas savādāk nekā es – viņi kļūdās.

Šādas hiperprotekcijas rezultātā bērnā veidojas nesamērīgi augstas prasības ar nespēju regulēt pašam savu uzvedību. Problēmas attiecībās ar citiem radīsies, jo bērns būs pārliecināts, ka arī citiem, tāpat kā viņa vecākiem, viņš ir nemitīgi jāapbrīno un jādara viss, ko vēlas tikai viņš.

2. Mērens kontroles stils, kad vecāku stingrība nepārvēršas principialitātē, kā arī vecāki kaut kādā mērā ir pretimnākoši bērna vēlmēm un prasībām.

3. Pārlieku spēcīga kontrole, kad vecāki uzrauga katru bērna soli. Šis solis attiecas ne tikai uz bērna kustību, bet arī emocionālo aktivitāti, veidu, ka viņš pauž savas emocijas, “brīvā” laika pavadīšanu. Pārlieku lielu uzmanību velta jau no bērna piedzimšanas brīža, kad pievērš pastiprinātu uzmanību tam, kā bērns ēd un apgūst podiņmācību. Īpaši daudz aizliegumu nosaka, ja bērns sava rakstura un temperamenta dēļ neatbilst vecāku priekšstatiem par to, “kādam jābūt” bērnam.

Bērns tad bez ierunām pieņem pieaugušā prasības, gatavos risinājumus, valdonīgo izturēšanās veidu, savas aktivitātes ierobežošanu, stingro disciplīnu, fiziskos sodus. Vecāki neuzticas bērnam, viņa paša spējām. Tādi vecāki “nenomierinās, kamēr nebūs piespieduši bērnam darīt visu, ko paši vēlas”.

T.N.Žugina, 1996, savā pētījumā runā par to, ka mātes pārsvarā izmanto negatīvos kontroles aspektus, visbiežāk piespiešanu (36%), kas attiecas uz bērna aktivitātes ierobežošanu un vardarbīgu aktivitātes veida maiņu. Nereti mātes izmanto fizisku spēku, kas parādās bērnu zīmējumos, kur māte “ piespiež ” bērnu doties mājās, ignorējot viņa vēlmi ilgāk parotaļāties ar citiem bērniem. Tā pakāpeniski bērns no mijiedarbības objekta tiek pārvērsts par manipulācijas objektu. No bērna prasa bezierunu paklausību, viņa domas, emocijas, vēlmes ignorē. Bērnā tad izveidojas atkarīgā uzvedība.

- “ Nevēlos iet mājās, bet iešu.’’

- “Vēlos spēlēties ar citiem, bet nespēlēšos.”

Tādā veidā bērnā rodas iekšējais konflikts starp viņa paša vēlmēm un nepieciešamību atbilst mātes prasībām.

Bērni tad savas mātes uzskata par agresīvām, kas arī atspoguļojas viņu projektīvās metodes zīmējumos, kur mātes attēlo kā neeksistējošus dzīvniekus. Bērni zīmē mātes arī kā tīģerus, dinozaurus un citus, kuriem ir asi zobi, gari nagi, bieza spalva, vai arī “ieliek” dzīvniekus krātiņā.

Savā bērnu psihiatra un sistēmiskā ģimenes psihoterapijas praksē varu redzēt, ka autoritārā audzināšanas stila vecāki ir pārliecināti, ka bērna vēlamā uzvedība ir pašu audzināšanas rezultāts, bet nevēlamā uzvedība ir bērnudārza, skolas, sabiedrības, interneta ietekmes rezultāts.

“Man mājās ar viņu nav nekādu problēmu, bet skolā …”.

Rodas tāds kā apburtais loks, kad vēl vairāk pastiprinās vecāku kontrole attiecībā uz bērnu, kurš nespēj otram uzticēties, ir piedzīvojis savas aktivitātes totālu apspiešanu, nerēķināšanos ar viņa domām, jūtām un vēlmēm. Bērns tad var tikai protestēt, kļūt depresīvs, sākt lietot dažādas psihoaktīvās vielas, iedzīvoties kādā psihosomatiskā saslimšanā vai smagākos gadījumos, nespēdams izturēt realitāti, ar savu agresiju ir spiests “sašķelt” pats sevi, tādējādi nokļūstot psihotiskā stāvoklī (piemēram, var attīstīties šizofrēnija).

Nāk prātā kāda vecmāmiņa, kura man pirmdienas rītā pulksten septiņos zvana un aizlauztā, izmisīgā balsī saka: “Ārprāts, ārprāts, kas tagad būs, es vairs nezinu, ko man tagad darīt!” Nodomāju, ka, mjā, - viņas audzinātais mazdēls droši vien atkal ir sadzēries kādas tabletes vai izlēcis pa logu. Bet nē, atklājās, ka “viņas puisītis šajā rudenīgajā rītā, kad stipri līst lietus, uzvilcis koši baltas bikses!” Jāteic, ka “puisītim” nesen palika 15 gadu.

Vecāku prasības

Pirmkārt, vecāku prasības attiecas uz bērnu pienākumiem, uz to, ko bērnam būtu jādara pašam (mācības, pašapkalpošanās iemaņas un tā tālāk).

Otrkārt tās ir prasības - aizliegumi attiecībā uz to, ko darīt nedrīkst (Eidemillers, Justickis, 1999):

- pārmērīgas prasības un pienākumi, kad tās neatbilst viņa spējām. “Augsta morālā atbildība”, kad no bērna prasa bezkompromisu godīgumu, kārtīgumu, pienākuma sajūtu, kas attiecas ne tikai uz viņu, bet arī uz apkārtējiem cilvēkiem (Ļičko, 1985). Uz bērnu, viņa spējām un talantiem liek lielas cerības. Vecāki tad nejūt un “neredz” savu bērnu. Bērna vietā ir kāds idealizēts tēls, kuram jāatbilst;

- prasību - pienākumu trūkums, kad vecāki nobažījušies, ka bērns kaut ko mājās nedara.

Savukārt prasības – aizliegumi saistās ar bērna patstāvību, iespēju pašam izvēlēties, kā uzvesties un rīkoties. Te arī ir divas galējības:

- pārlieku lielas prasības - aizliegumi, kad bērnam “neko - nedrīkst”, viņam izvirza daudz prasību, kas ierobežo viņa brīvību un patstāvību;

- nepietiekamas prasības - aizliegumi nozīmē, ka bērns “visu drīkst”. Ja arī ir kādas prasības, tad viņš neievēro, jo zina, ka vecāki tāpat “neko neizdarīs’’.

Pārmērīga kontrole un prasības ir tā sauktā autoritārā hipersocializācija, kad vecāki bērnam prasa bezierunu paklausību un disciplīnu. Viņam  uzspiež vecāku viedoklis, neņemot vērā paša viedokli. Bērnu soda, ja viņš izrāda paša nostāju un viedokli. Vecāki pievērš uzmanību visiem bērna panākumiem, kā rezultātā viņš kļūst trauksmains. Izdarīt kaut ko “pa savam” nozīmē, ka bērns ir slikts un tiks sodīts.

Kā vecāku kontrole ietekmē bērna attīstību

Vecāku autoritārisms mazina bērna empātijas spējas, rada mazvērtības sajūtu, liek viņam vadīties tikai no ārējām prasībām un standartiem. Ņemot vērā, ka nav bijusi iespēja patstāvīgi rīkoties, pieņemt lēmumus, ir izveidojusies atkarība no pieaugušā.

Lazarus, 1971, norāda, ka psihosomatisko saslimšanu gadījumos vecāki bijuši ļoti prasīgi bez atbilstoša atbalsta un mīlestības. Piemēram, pacients ar kuņģa čūlas slimību stāsta, ka vecāki bijuši apspiedoši un dominējoši (bezpalīdzības, regresa stāvoklī kuņģa sulas sekrēcija pastiprinās).

Watson, 1933, norāda, ka, ja vecāki dod bērnam vairāk brīvības, tad bērni vairāk uzņemsies iniciatīvu, būs neatkarīgāki no citu viedokļa, būs draudzīgāki, spontānāki ar citiem, kreatīvāki.

Radke, 1969, norāda, ka autoritāriem vecākiem bērni ir mazāk “dzīvīgi”, pasīvāki, mazāk “populāri” vienaudžu vidū.

Savukārt agresīvs audzināšanas stils (verbāli un fiziski sodi) bērnam laupa socializēšanās spējas, vienaudži viņus atgrūž (Travillion, Snyder, 1993).

Autoritāru vecāku bērni mēdz pārņemt autoritāru attiecību veidošanas stilu, kas rada sociālu distanci no citiem, kā arī veicina attiecības, kas ir vērstas uz lomām nevis savstarpēju komunikāciju (Hart, 1957).

Bērnu disciplinēšanas veidi

Bērnu var disciplinēt trīs veidos:

• emocionāli sodot, kad vecāki iedarbojas uz bērna emocijām. Vecāki tad atsakās runāt ar bērnu, izsmej, apzināti atgrūž, izolē no sevis (“mamma tādu nemīlēs”), stimulē vainas sajūtu (“Tu nedrīksti spēlēties smilšu kastē, jo tad bieži saslimsti un man tevis dēļ atkal vajadzēs ņemt slimības lapu”, “nelec peļķēs, esmu jau nogurusi mazgāt tavas drēbes”). Emocionālā bērna iespaidošana ir ietekmīga, jo bērns baidās zaudēt vecāku mīlestību;
• spēka izrādīšana, kad bērnu fiziski soda, atņem materiālās vērtības, iespēju gūt prieku, izsaka verbālus draudus. Bērns tad baidīsies no soda. Vecāki, kuri audzina, vadoties no varas pozīcijām visbiežāk cieš no depresijas, trauksmes, ir šķirtā ģimenē (Travillion, Snyder, 1993). Centieni sodīt bērnu darbojas tikai īstermiņā (Waters, 1988).
• skaidrojošā pieeja ir, kad vecāki cenšas bērnam izskaidrot ar cerību, ka viņš sapratīs un mainīs savu uzvedību. Var izskaidrot viņa uzvedību, cenšoties piesaukt viņa vēlmi “būt lielam”, “gudram”, izskaidrot disciplīnas nepieciešamību.

Ja vecāki nav vienoti audzināšanā, viens kaut ko atļauj, otrs aizliedz, tad bērns manipulēs (Bandura, Volters, 2000).

Svarīgi, lai vecāki saprastu bērna uzvedību, bet tas nemaz nav tik vienkārši.

Ir jāzina:

- kādā attīstības stadijā ir bērns, vai viņš ir spējīgs rīkoties tā, kā vēlas vecāks?

- kas īsti noticis, ka bērns tā uzvedas?

Bērns var agresīvi izturēties pret citiem, jo ir nobijies. Vecākiem bērna rīcība jāapstādina, un jāpalīdz tikt galā ar bailēm. Bērnam ir svarīgi sajust, ka pieaugušais saprot viņa jūtas un uzzināt, ka dusmas var rasties brīdī, kad kaut kas biedē. Tas bērnam radīs iespēju tikt galā ar savām bailēm.

Ellis, racionāli emotīvās terapijas pamatlicējs uzskata, ka uz disciplīnu jāraugās kā uz spēju, ko bērns apgūst, bet nevis kā ierobežojumu. Vecāku centieni tad būs vērsti uz bērna attīstību, nevis uz ierobežošanu. Disciplīnu var saprast kā ceļu būt laimīgākam, iemācīties pašdisciplīnu un paškontroli.

Tad vecāku vēsts būs nevis: “Tu esi niecība un esi pelnījis sodu!”, bet gan: “Tu esi izdarījis ko nepareizi, un es vēlos, lai turpmāk tu to izdarītu labāk!’’ (Waters, 1988).

Fizisks sods bērnā rada dusmas, bezpalīdzības sajūtu. Dusmīgs pieaugušais, sodot bērnu, nodod vēstījumu: “Es, pieaugušais, nespēju kontrolēt sevi, bet pieprasu paškontroli no tevis!’’

Līdz divu gadu vecumam bērnu disciplinējot nedarbosies skaidrošana, tas ir laiks, kad bērns dabiski ir aktīvs. Šajā laikā vecākiem labāk būt pēc iespējas mazāk bērnu ierobežot un nodrošināt vidi, kur bērns pēc iespējas vairāk spētu iepazīt dažādus priekšmetus. Vecāki tad stingri un mierīgi saka “nē’’, un aizvāc projām lietas, kas bērnam var radīt kaitējumu.

Piecos - sešos gados bērns spēj kontrolēt savu uzvedību, spēj saprast vecāku skaidrojumu.

Pusaudžu vecumā vecākiem ir svarīgi saprast, ka pusaudzis cīnās par neatkarību un dusmojas, ja viņu ierobežo. Pusaudzi arī biedē neatkarība, jo tā nozīmē arī atbildību (Cass, 1988). Pusaudžu vecumā ir daudz iekšējo konfliktu, svarīgi, ja vecāki to saprot. Vecākiem ir pieejami dažādi kursi, piemēram, “Ceļvedis pusaudzi audzinot.”

Bērns vecāku centienus var uztvert dažādi. Piemēram, vecāks divus sakāvušos bērnus aizsūta prom uz atsevišķām istabām. Viens bērns būs priecīgs pabūt vienatnē, jo tad varēs pabeigt iesākto Lego projektu, bet otrs būs vīlies, jo viņam gribējās doties ārā, pie draugiem.

Foto: Shutterstock

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada decembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!