Gunārs Trimda: Pārcelšanās uz dzīvi aprūpes centrā

Mūsdienās gandrīz katrā ģimenē ir vismaz viens cilvēks gados, par kuru lielākā vai mazākā mērā rūpējas bērni vai mazbērni. Šī palīdzība var sniegt gandarījumu, jo tad izdodas iepriecināt vecmāmiņu vai vectētiņu, atvedot ko noderīgu vai izdarot to, ko viņi paši tik labi nespēj izdarīt.

Tas var būt tad, ja vecmāmiņas vai vectētiņa veselība ir samērā laba. Tad ir nepieciešama tikai neliela uzmanība un palīdzība.

Ko darīt, ja veselība pasliktinās, piemēram, sāk progresēt ateroskleroze, rodas organiskas izmaiņas galvas smadzenēs, dēļ kā cilvēks pats vairs nespēj par sevi parūpēties, kad rodas apziņas un uztveres traucējumi, un kad atstāt viņu vienu pašu mājās sāk kļūt pat dzīvībai bīstami?

Sākumā tuvinieki cenšas paši nodrošināt vajadzīgo aprūpi. Ir dažādas situācijas, reizēm pietiek ar to, ka līdzās atrodas kāds radinieks, noalgota aukle vai sociālais darbinieks.

Kad gados vecākam cilvēkam nepieciešama palīdzība, kad viņš vairs nespēj nomazgāties, paēst, aiziet uz veikalu, ievērot ārsta ieteikumus, kad sāk rasties pārliecība, ka apkārtējie vēl viņam sliktu (tā sauktās murgu idejas) – apzog, vēlas noindēt, rodas atmiņas traucējumi, pašnāvības domas, kad reizēm pat ir grūtības atpazīt tuvinieku – tas viss ietekmē savstarpējās attiecības. Tās vairs nevar būt tādas kā agrāk. Tajās pazūd vienlīdzība, rodas konflikti ar vilšanās sajūtu, aizvainojumu, dusmām, bailēm un bezpalīdzību.

Tie, kuri rūpējas mēdz, teikt:

“Viņa ir kļuvusi savādāka, brīžiem šķiet, ka es viņu vairs nemaz nepazīstu.”

“Viņa vairāk mani nepazīst, nelīdz arī tas, ka nosaucu viņai savu vārdu.’’

“Agrāk es viņai biju mīļā meitiņa, bet tagad esmu kļuvusi viņai par mammu 24 stundas diennaktī.”

Tam, kurš rūpējas, vairs neatliek tik daudz laika darbam, saviem bērniem un laulātajam partnerim. Rodas sajūta, ka visa dzīve noris tikai līdzās aprūpējamajam.

Ir jāpiedomā par tēmām, par kurām varētu sarunāties ar aprūpējamo. Reti kad tās ir interesantas abiem, jo aprūpējamajam viņa psihiskā un fiziskā stāvokļa dēļ mēdz būt pavisam citas intereses. Tās lielākoties vairāk ir saistītas ar pagātni, nevis tagadni un nākotni.

Izmainās aprūpējamā realitātes sajūtas uztvere. Kāda paciente divas nedēļas attiecās no ēdiena, jo “vēlējās iemācīt savai meitai kā dzīvot”.

Grūtības izvēlēties dzīvi aprūpes centrā rada tas, ka tagad tuvinieka aprūpe jāuztic citiem, kā arī pašam aprūpējamajam tagad ir jāuzticas nepazīstamiem cilvēkiem.

Turklāt vārds “pansionāts’’ vai “aprūpes centrs’’ mēdz asociēties ar vietu, no kuras vairs nav atpakaļceļa, uz kuru aizved to, kurš savai ģimenei vairs nav vajadzīgs, - gluži kā pasakā, kur dēls ar mazdēla ragaviņām veda vārgo vectēvu uz mežu.

Pasakā mazdēls nevēlējās savas ragaviņas atstāt mežā nosakot: “Ja man nebūs ragaviņu, kā tad es tevi dabūšu mežā, kad tu paliksi vecs un nespēcīgs?”

Te redzamas bailes un vainas sajūta, jo sabiedrībā rūpēties par saviem vecākiem ir tikai normāli. Rūpes tiek uztvertas kā pašas par sevi saprotamas.

Aprūpētājs, ja viņš ir ģimenes loceklis, ir it kā iespiests starp diviem dzirnakmeņiem – no vienas puses ir viņa paša dzīve, kas vairs nav tāda kā agrāk un no otras puses ir vainas sajūta, kas it kā čukst: “Tu taču nedomā vest vectētiņu uz mežu nomirt.”

Māc šaubas, vai aprūpējamais nejutīsies vientuļš, nevienam nevajadzīgs. Nereti aprūpējamā veselības stāvoklis ir tik smags, ka lēmuma pieņemšanā uzturēties aprūpes centrā vairs nav vienlīdzīgas pozīcijas, tas nozīmē, ka radiniekiem ir daudz grūtāk uzņemties atbildību par pieņemto lēmumu. Ir grūti būt līdzās, ja redzam, ka mūsu tuvinieks slimo.

Smagāk ir, ja ir zināms, ka šī slimība nav ārstējama, tas aktualizē sajūtu par nāvi, par to, ka visi esam mirstīgi.

Vainas sajūta turpina mocīt, neraugoties uz to, ka ir pavisam skaidrs, ka paša resursi ir pilnībā izsmelti.

Tie, kuri izsaka kritiku, nosodot šādu izvēli, visbiežāk paši nav bijuši situācijā, kurā būtu par otru jārūpējas un gandrīz visu laiku ir jābūt līdzās.

‘‘Kamēr pats to nepiedzīvosi – nesapratīsi,” tā mēdz teikt tie, kuri rūpējas par kādu, kuram ir kādas nopietnas veselības grūtības, piemēram, demence smagā pakāpē.

Savā psihiatra praksē visbiežāk ar šādu lēmumu radinieki vēršas pie manis, ja aprūpe jau ir kļuvusi neizturami smaga, un pats aprūpētājs ir “izdedzis’’, pilnībā atteicies no savas personīgās dzīves. Reizēm viņam nav laulātā partnera, bērnu un pastāvīga darba.

Kādi ir ieguvumi atrodoties aprūpes centrā?

Pirmām kārtām - pastāvīgi nodrošināta medicīniskā aprūpe. To var būt grūti nodrošināt mājas apstākļos, īpaši, ja ir kādas pārvietošanās grūtības vai psihiskas izmaiņas.

Otrkārt, tā ir tā sauktā socializācija, kad ir iespēja tikties un veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, kas palielina dzīves tonusu.

Strādājot aprūpes centrā kā ārstam psihiatram, varu redzēt, cik ļoti svarīgs ir ne tikai tuvinieku atbalsts un sapratne, bet arī aprūpes centra darbinieku labvēlīgā attieksme un uzmanība.

Sākumā, protams, ir nepieciešams laiks, lai pierastu pie jauniem apstākļiem, pieņemtu savu atkarību no personāla un medicīniskās aprūpes.

Aprūpes centra darbinieku atbalsts un pieeja palīdz radīt mājīgu un omulīgu vidi, piederības sajūtu. Iespēju robežās tiek nodrošinātas dažādas aktivitātes, interešu pulciņi, kas rada iespēju uzturēt aktīvu dzīves veidu. Ir svarīgi turpināt saglabāt intereses, kas bijušas pirms pārcelšanās uz aprūpes centru, piemēram, adīšana, grāmatu lasīšana, krustvārdu mīklu minēšana, galda spēļu spēlēšana.

Aktīvs dzīves veids palīdz uzturēt kognitīvās funkcijas, uzlabo fizisko un psihisko veselību, rada apmierinātības sajūtu.

Jo vairāk aprūpējamais jūt, ka viņš ir svarīgs, ka par viņu rūpējas, jo vieglāk viņam ir iejusties jaunajos dzīves apstākļos.

Grūtāk iedzīvoties ir tiem, kuri dzīvojuši sociālā izolācijā, kad radinieku vairs nav, vai arī, kad radinieki nav izrādījuši interesi un pametuši aprūpējamo likteņa varā.

Tad nākas mācīties, kā ir būt attiecībās ar citiem cilvēkiem, kuriem katram ir sava dzīves pieredze un uzskati.

Tad aprūpes centrā nonākušais jūtas apjucis, un mēdz teikt, ka te ir tikai uz laiku, un ka drīz varēs braukt mājās. Protams, ka uz mājām braukt iespējas nav. Tad jauno realitāti pieņemt ir grūti, rodas hroniska spriedze, kas var radīt dažādus psihiskus traucējumus, piemēram, var rasties depresija. Tas savukārt var ietekmēt arī fizisko veselību, piemēram, pazeminās imunitāte, palielinās risks iegūt kādu sirds – asinsvadu sistēmas saslimšanu.

Savukārt tie, kurus apciemo tuvinieki, ar laiku jau mēdz teikt, - “ tagad es iešu uz savu istabu.”

Viņi ir pieņēmuši jauno mājvietu, jūtas tur kā saimnieki.

Istabā lielākoties tiek uzturēta noteikta kārtība, un ja to izjauc, rodas dusmas - “atkal tā apkopēja apgrieza manu istabu kājām gaisā.”

Regulāras satikšanās un kopīga laika pavadīšana ar citiem aprūpes centra iemītniekiem palīdz pārvarēt vientulības un izolācijas sajūtu, kā arī palīdz iegūt jaunus draugus un domubiedrus.

Savulaik, strādājot Allažu aprūpes centrā, atceros, ka tur bija tā sauktā mīlas istaba, kur pāris varēja paņemt atslēdziņu un netraucēti nodoties mīlas priekiem.

Neiztika arī bez kurioziem. Kāds iemītnieks reiz uzrakstīja sūdzību ministrijai, ka aprūpes centra ēdnīcā makaroni esot par gariem. Tad nu no ministrijas brauca pārstāvji un pievērsās šai sūdzībai, jo nereaģēt uz sūdzību taču nevar.

Pārcelšanās uz aprūpes centru nav vienkārša, lai līdz tam nonāktu, ir bijis daudz jāpārdomā un jāpārdzīvo. Nav viegli uzticēt aprūpi kādam citam. Var būt sajūta, ka cits nekad nevarēs tik labi parūpēties kā es, jo tas cits nemīl manu mammu vai tēti kā es.

Ievietojot tuvinieku aprūpes centrā, kādu laiku var mocīt šaubas, kas rada satraukumu un nemieru. Ir svarīgi zināt, ka sākumā nebūs viegli, bet tagad tieši tā izpaužas atbildība par mums tuvo cilvēku.

Otru “atlaist” nekad nav viegli, vai tas būtu bērns, kurš sāk apmeklēt bērnu dārzu vai skolu, vai jaunietis, kurš sāk mācīties augstskolā citā pilsētā. Vienmēr sākumā ir bailes, vai otrs jaunajā situācijā spēs tikt galā, vai arī, ka var uzrasties kāds, kurš  ļaunprātīgi izmantos viņa naivumu vai bezspēcību vai arī laikus nesniegs to, kas nepieciešams.

Vēl ir svarīgi saprast, ka tuvinieka pārcelšanās uz aprūpes centru nenozīmē attiecību izbeigšanos, bet gan attiecību turpinājumu apstākļos, kur katram ir iespēja justies labi.

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada decembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!