Gunārs Trimda: Neirotiskās depresijas iemesli un terapija. Noslēgums.

(sākums Ārsts.lv 2022.gada marta numurā)

Var teikt, ka psihe izvēlas depresīvo aizsardzību, lai tiktu galā ar iepriekš aplūkotiem desmit psihisko traucējumu veidiem. Tā ir kā izdzīvošanas stratēģija, ko izmisuma gadījumā izmanto arī zīdaiņi. Lai uzturētu fizioloģisko homeostāzi, ko apdraud bads, siltuma zudums, stimulu pārbagātība, zīdainī notiek vitālo dzīves norišu nobremzēšana līdz zemākam izpausmes līmenim, kas pasargā viņu no šoka un nāves.

Visu desmit modeļu izraisītajai neirotiskās depresijas slimībai kopīga ir “pamatsajūta par atrašanos eksistenciāla deficīta stāvoklī’’.

Aiz orālā (1.variants) deficīta un simbiotiskā (2.variants) deficīta slēpjas sajūta, ka eksistē milzīgs trūkums kaut kā, ka šo stāvokli vairs nevar paciest.

Nepietiekama individuācija (4.variants) nozīmē, ka pastāv pieauguša cilvēka brieduma un derīguma dzīvei deficīts.

Aiz “neīstās patības’’ (5.variants) slēpjas nomācošā sajūta, ka paša eksistence ir kļūda, tātad trūkst īstuma un savas paša patības.

Pārāk barga sirdsapziņa (3.variants) var izprovocēt iekšsitēmas agresijas konfliktu, kura gaitā patība zaudē savu vērtību un rodas ciešanas no sava nevērtīguma, tātad no pašvērtības deficīta.

Nepietiekamas pašvaras izjūtas gadījumā (6.variants) ir trūkstošais “subjektīvi šķietamā varenība iepretī dzīves cīņas izvirzītajām prasībām un izaicinājumiem’’.

Objekta zaudējuma situācija (10.variants ) liecina, ka pamestai personai ļoti trūkst tās personas, kura zudusi, tādējādi no šķiršanās radies kaut kā trūkums personas psihē.

Viens no biežākajiem depresijas cēloņiem - narcistiskā līdzsvara traucējums vai kaitējoša ietekme uz šo līdzsvaru (7.variants), kas, ja ir nepietiekama identitātes un iekšējās pamestības situācija, kam raksturīgs iekšējo objektu zaudējums, izraisa patmīlas, pašcieņas un pašvērtējuma deficītu.

Ja pastāv agresijas kavēšana (8.variants), ko provocē kārdinājuma un atsacījuma situācijā, kad attiecīgā persona ir tik eksistenciāli aizskarta savā “pamatsajūtā par atrašanos deficīta stāvoklī’’, ka notiek afektīvās izlādēšanās paralīze. Tiek ierobežotas rīcības spējas, trūkst pašapliecināšanās, pastāvēšanas uz savu gribu, suverēnās apiešanās ar agresijām.

Teorija, kas skaidro depresiju ar agrīnu traumu (9.variants), no pārējiem veidiem atšķiras ar to, ka agrīni traumētais cilvēks vēlāk, kad ir pieaudzis, ir uzkrājis pārāk daudz negatīvo afektu, kas vai pāri plūst. Te nevar palīdzēt, sāpju, izmisuma un sēru vietā piedāvājot šo sajūtu antipodus - brīvību no sāpēm, ticību labajam un labsajūtu, ko piedāvā dažādas “psiholoģiskās atveseļošanās programmas’’, retrīti , sektas un citi. Cilvēkam vairs nepietiek tikai ar apliecinājumu, ka viņam pietrūkst vienīgi pozitīvās sajūtas. Grūtība ir ne tik daudz uzkrātie negatīvie afekti, bet gan indivīda trūkstošās spējas aizvadīt no sevis šos afektus vai arī nav bijusi iespēja tos integrēt, “attaisīt vaļā savu trauku, kuru negatīvie afekti plosās kā negudri’’.

Katrs pacients gandrīz vienmēr pat “savāc’’ savu individuālo komplektu no diviem līdz trim atainotajiem variantiem, lai gan bieži izveidojas kāda viena traucējuma prioritāte, kas nosaka psihisko dinamiku.

Svarīgi nodalīt depresijas izraisošo neirotisko psihodinamiku no sevis kārtībā savešanas mēģinājuma, izmantojot depresīvo aizsardzību.

Jārēķinās, ka psihopatogēnās ietekmes sociālie faktori nereti eksistē vairāk nekā gadiem ilgi, tādējādi rodas traucējumi jau agrīni - gan orālajā, gan agresīvajā, gan narcistiskjā jomā. Viņam ir deficīti simbiotisko vajadzību sektorā, noteiktos apstākļos var izveidoties pārāk bargs Virs-es, viņa individuācija var būt nepietiekama, viņš var ciest no traumējošu agrīnās bērnības ietekmju pēcdarbības.

Savukārt depresīvā aizsardzība ir visiem cilvēkiem piemītoša iedzimta reakcijas gatavība, kas agrīnā deficīta situācijā piemīt jau zīdaiņiem. Tās funkcija ir novērst draudošo šoku, kad visas dzīvības norises pārslēdz uz zemāku enerģētisko līmeni.

Pēc tam, kad zīdainis ir izsmēlis sev pieejamos pretošanās mehānismus - kliegšanu un hiperkinēzi, bet panākumu nav, pēc tam, kad viņš ir pārdzīvojis nevarību un bezpalīdzību attiecībā uz savu nespēju novērst draudošo deficīta situāciju, viņš iegūst nākamo pieredzi, kas sniedz panākumus: ’’Ja es iekritīšu totālā pasivitātē vai nesamaņai līdzīgā miegā, tad varbūt visas briesmas paies man garām un problēma, vismaz pagaidām, būs novērsta”. Šis process notiek neapzinātā līmenī. Vairākkārt to atkārtojot, cilvēks iemācās reaģēt depresīvi.

Depresijas būtību var attēlot:

1. eksistē iedzimta reakcijas gatavība depresīvās aizsardzības formā, ko zīdainis izmanto draudošā šoka novēršanai. To atkārtojot, tas tiek iemācīts;
2. mazu bērnu traumējošās norises, šoks un nāves iespēja atstāj afektīvus nospiedumus un negatīvi iekrāso dzīves pamatsajūtu. Tas iedibina negatīvās Coex-sistēmas kodola pieredzi (S.Grofs), bezcerību, drūmu noskaņojumu;
3. jo tālāk bērns ticis savā intelektuālajā briedumā,  jo vairāk viņa iepriekš iegūtā pasaules un sevis paša pieredze izpaužas tā sauktajās “kognitīvajās shēmās’’ . “Visa pasaule ir viena vienīga bēdu ieleja, galu galā nekam jau nav jēgas!’’ Tiek piešķirts zems pašnovērtējums sev un savām iespējām. Bērns raudzīsies uz pasauli un cilvēkiem caur drūmi ietonētām brillēm un pievienos visus pārējos agrīnās bērnības sliktos notikumus savas negatīvās pieredzes pamata inventāram. Pacients psihoterapijā stāsta par negatīviem pārdzīvojumiem, dusmām, bailēm, bezpalīdzību,  draudīgā situācijā pasīvu padevību pašam ļaunākajam;
4. pieaugušo vecumā šādu iepriekšēju traucējumu guvušas personas atkal ķeras pie jau nostiprinātā depresīvās reakcijas mehānisma. Diemžēl tagad atklājas, ka agrā bērnībā iemācītais reakcijas modelis (visu dzīvības norišu pārslēgšana uz zemāku enerģētisko līmeni) ir nekur nederīgs līdzeklis šodienas problēmu uzveikšanai. Depresijā cilvēks pārstāj pretoties ļaunumam, kas uzgulst kā nasta, viņš ir padevies, pakritis pilnīgā spēku izsīkumā, apātijā un ierāvies sevī (“given up’’, Engel, 1968, Schamale, 1972);
5. ir arī iespējama cita atbilde uz orālu, simbiotisku, agresīvu, narcisitisku traumu - psihe var mēģināt pārvarēt to ar citu mehānismu palīdzību, piemēram, ar sevis nekopšanu, agresivitāti, atkarībām, seksualizāciju, darbaholismu un citu;
6. kā jau katram psihiskam traucējumam, ir savi ieguvumi, taču tas rada  secinājumu, ka depresijas nomāktība ir aktīva problēmu risināšanas stratēģija, kas līdz ar to būtu uzskatāma par iemācītu izturēšanos (kā to apgalvo uzvedības terapeiti). Reizēm depresīvs cilvēks var samērā aktīvi pieprasīt apkārtējo uzmanību, tajā pašā laikā atteikdamies no palīdzības. Ģimenes psihoterapijā var novērot, kādu morālo spiedienu iztur depresīvā pacienta laulātais partneris, kurš ir spiests atteikties no saviem plāniem, mēdz neizpratnē novērsties vai grimst pašpārmetumos.

Partnera mīlestības zaudējums depresīvo cilvēku iegrūž jaunā un vēl dziļākā bezdibenī.

Tas liek viņam izjust vēl lielāku nepieciešamību pēc palīdzības, tādējādi izraisot otrā vēl lielāku vēlmi saslimušo atgrūst.

Runājot par depresīvo personības struktūru, var teikt, ka šim cilvēkam piemīt zināms neirotiskā konflikta potenciāls. Tas izpaužas orālā, agresīvā, simbiotiskā vai narcisma jomā, var izlauzties attiecīgajā kārdinājuma vai atsacījuma situācijā, izraisot neirozi. Ir liela varbūtība, ka viņš izvēlēsies mēģinājumu rast situācijas depresīvu risinājumu.

Depresīvās struktūras cilvēki piedzīvo depresīvās nomāktības brīžus - stundas vai dienas, kas vēl neatbilst depresijas saslimšanai.

Pacientam palīdz psihoterapeita ticība, ka dzīvē iespējamas pozitīvas pārmaiņas, kā arī viņa gadiem ilgā uzticamā un draudzīgā klātbūtne, spēja gaidīt katru pacienta attīstības soli.

Terapijas primārais uzdevums ir panākt, lai pacients pats tā izmainās, ka grūtās situācijās viņam vairs nevajadzētu attīstīt depresīvos simptomus.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2022. gada decembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!