Gunārs Trimda: Neirotiskās depresijas iemesli un terapija. 6.daļa

(sākums Ārsts.lv 2022.gada marta numurā)

Depresija un piedzimšanas trauma

Depresija ir ļoti agrīnas, no apziņas izstumtas fiziskas un psihiskas traumas sekas.

Pieaugušajam depresīvās sajūtas var izraisīt atmiņā atkal uzausušās, ļoti sāpīgās dvēseles sajūtas, kas radušās dzemdībās un agrīnajā bērnībā. Šīs sajūtas bijušas iekonservētas, ar aizsardzības mehānismiem noturētas latentā stāvoklī. Sāpīgā pieredze tagadnē ir kā pēdējais piliens, kas pārpilda kausu, kā rezultātā no zemapziņas ienāk reiz izstumtais depresīvais pārdzīvojums, kas tad arī izraisa depresiju.

Hipotēze, par kuru runāju, izriet no priekšstata, ka jaundzimušais izjutis gūzmu psihofizisku traumu un viņā radusies bāziskā depresija. Ir izveidojusies vesela negatīvo atmiņu sistēma, kas ietver sāpes, ļoti agri izjustu izmisumu, kas vēlāk, rodoties kādam piemērotam iemeslam, var atkal izlauzties.

Katram cilvēkam ir sava veida tāds kā sāpju baseins, kā trauks dvēseles dzīlēs, kurā tiek savāktas dažādas pārdzīvotas ciešanas un ievainojumi.

Šīs teorijas pārstāvji ir Maksis Šterns (1951), Artūrs Janovs (1970) un Staņislavs Grofs (1975). Savukārt Renā Špics (1965) attīsta priekšstatu, ka anaklītiskā depresija zīdaiņiem (ja bijis mātes zaudējums laika posmā līdz četriem mēnešiem), attiecīgajam bērnam ir “atstājusi rētas, kas kļūst redzamas vēlākajos gados’’ (R. Spitz, 1965).

Abrahams (1916) un E.Bibrings (1953) pārstāv koncepciju, ka “psihiskā depresija (pieaugušajiem) ir fizioloģiskas depresijas anticipējošs atkārtojums” (Stern,1972).

Šterns izvirza bioloģiskās traumas teoriju, “sakarā ar kuru psihiskās traumas un psihiskā aizsardzība tiek veidotas uz primāro fizioloģisko biotraumu un primāro fizioloģisko aizsardzības norišu pamatiem”.

Saskaņā ar šo izklāstu, katrs zīdainis, būdams no savas homeostāzes viedokļa vēl negatīvs, ir pakļauts fizioloģiski nosacītām biotraumējošām situācijām, kuras iespējams noturēt, taču tas izdodas tad, ja labi funkcionē mātes-bērna simbiotiskās attiecības.

Traumas prototips ir “fizioloģiska situācija, kur homeostātiskā līdzsvara traucējums ir tāds, kas nav atjaunojams ar parastiem līdzekļiem un parastajā laika sprīdī. Šis līdzsvara zudums jau implicē sevī nāves draudus. To izraisījis fizisks vai psihiskas pārkairinājums ar stimuliem (fizioloģiska nespēja paciest badu - “zīdainim bads jau līdzinās hipoglikēmiskajam šokam’’, vēl nenobriedusi siltuma regulācija), tā inducē vairāk vai mazāk spēcīgas fizioloģiskas šoka reakcijas. “Un šoks ir, nekas cits kā dabiskā ceļā notiekošs miršanas process” (Moon, 1972).

No tā sauktās biotraumas bērns cieš tad, ja viņa agrīnajās attīstības fāzēs trūcis sargājošās ietekmes, ko sniedz mātes - bērna simbioze, vai arī vēlāk, ja šī ietekme sāk izzust biežāk un intensīvāk, nekā tam lielākoties būtu jānotiek.

Vēl iemesls, - ja bērns uz īsāku vai garāku laiku izjūt objekta zaudējumu (māte par viņu nerūpējas kā nākas, ir prombūtnē un nav sasniedzama tieši tad, kad bērnam viņu vajag).

Homeostātiskās regulācijas sabrukumu bērns uztver kā iznīcības un nāves draudus. “Saskarsme ar aizvien pieaugošu šoka reakciju liek pazust nebūtībā gan patībai, gan pasaulei. Traumējošā situācija rada ne tikai totālu bezpalīdzības sajūtu, bet arī šausmas izraisošu, nepanesamu šī stāvokļa spēkā pieņemšanās raksturu’’(Stern, 1972).

Zīdaiņa postnatālais periods būtu nopietni apdraudēts, “ja nepastāvētu vesela rinda fizioloģisku refleksu-pretreakciju, kas cenšas izlīdzināt traumējošo situāciju’’ (primārās aizsargreakcijas) Tās apsteidz šoka reakciju iestāšanos. Pirmajā vietā šeit jānosauc motoriskā afekta vētra (Mahler, 1965). Ja ar motorisko atbildi, kas izraisa adrenalīna paaugstinātu izdalīšanos asinsritē, tomēr nav pieticis, lai kompensētu fatālo asinsspiediena krišanos, sākas nākamā aizsargreakcija,- primārā depresija ar hipokinēzi un stuporu. Tā ir depresija, kas izraisa organisma regresiju uz zemāku veģetatīvo pakāpi un tādējādi vismaz uz kādu laiku vēl var paglābt no šoka un nāves.

“Psihiskā depresija tātad ir fizioloģiskas primārās depresijas anticipējošs atkārtojums …” (Stern, 1972).

Depresīvs pieaugušais reaģē uz sevis pamešanu - tātad, uz traumu - tieši tāpat, kā reaģēja tad, kad viņš vēl bija zīdainis un cieta no biotraumas. Tas ir tāpēc, ka objekta zaudējums, biotrauma, nāves bailes un depresīvas reakcijas ir (mācīšanās procesā) saliedējušās kopā vienā pārdzīvojumā, kas tagad veido vienotu ar kopsakarībām saistītu kompleksu.

Rodas priekšstats, it kā Šterna hipotēze izskaidrotu tikai depresīvās reakcijas rašanās vēsturi: depresija pirmām kārtām ir fizioloģisks mehānisms, lai nelaimes gadījumā uzturētu homeostātisko līdzsvaru. Depresija ir sava veida fizioloģiskā un psiholoģiskā satraukuma pieslāpēšana - kā tāda eļļa, ko uzliet satrakotajiem viļņiem.

No otras puses, daudzkārt traumēts bērns neaizmirst situācijas, kur agrīni izjutis šoku un nāves draudus. Bērns to “atceras’’- pats pat nenojauzdams kopsakaru,- tas izpaužas kā sapņi, kā panikas lēkmes pirms iemigšanas, kā nakts šausmas (bērnu psihiatrijā ir šāda diagnoze) un reizēm arī kā visuresošas nāves bailes vai katastrofas gaidas. Jau iepazītās nepanesamās šausmas un aizslīdēšana nebūtībā tomēr ir tik cieši saistīta ar depresīvo atbildi, ka sakusušas vienā pārdzīvojumā. Šī depresija tiek saglabāta cilvēka dvēselē, no kuras tā katru brīdi ir izsaucama.

Artūrs Janovs (grāmatas “Pirmskliedziens’’ (1970) autors) depresiju uzskata par masku, kas apsedz ļoti dziļas un sāpīgas jūtas, kas nav varējušas izpausties sakarā ar maza bērna “Es” vājumu un empātiski līdzi pulsējoša objekta trūkumu agrā bērnībā.

Visdažādākās traumas, uz kurām attiecas sāpes un ar to saistītās sēras, ko nav bijis iespējams izsērot līdz galam, sēras, ka nekad nav izdevies būt sev pašam, sēras par bērnības zaudējumu, sāpes par to, ka cilvēks juties nemīlēts, vienmēr bijis vientuļš, nav radis sapratni, nav varējis būt bērns - visas šīs sāpīgās pieredzes summa ir ierakstīta nebeidzamā lentā, kur atmiņas riņķo pa lentas lokiem un tiek uzglabātas sāpju baseinā, pašam šīs pieredzes nēsātājam to nemaz neapzinoties.

Sāpju potenciālu, kas līdz šim bijis izstumts, aktivē sāpīgi tagadnes notikumi un pieredze, frustācija vai zaudējumi, kas pārsniedz kompensācijas spējas. Šim sāpju potenciālam (kam vislabāk būtu bijis izlādēties pirmskliedzienā) tomēr ir atļauts izpausties uz āru vienīgi depresijas formā kā aizplīvurotām sērām, tātad - izpausties maskēti.

Stanislavs Grofs (kļuvis pazīstams ar grāmatu “Bezapziņas topogrāfija’’, 1975) runā par divām hipotēzēm saistībā ar depresiju.

Pirmkārt, tā ir hipotēze par emocionālās atmiņas rašanos un uzbūvi, otrkārt par to, kā rodas un kā bagātinās sāpīgās atmiņas (kas var izraisīt vēlāko depresiju un ir saglabātas speciālā atmiņu sistēmā).

Grofs uzskata, ka jebkuram cilvēkam ir kāds zināms skaits gan pozitīvu, gan negatīvu atmiņu konstelāciju, ko viņš dēvē par “Coex sistēmu”, tas ir, par koncentrēto atmiņu sistēmu. ““Coex sistēmu” var definēt kā atmiņu specifisku konstelāciju, kas sastāv no atsevišķos dzīves periodos gūtās pieredzes koncentrāta. Pie kādas noteiktas “Coex sistēmas” piederošajām atmiņām ir kāda viena pamattēma vai arī tās satur līdzīgus elementus, un ir iezīmētas ar līdzīgas kvalitātes spēcīgām emocijām” (Grof, 1975).

Vissenākais notikums kļūst par “Coex” pamatu, kodolu, un vēlāko notikumu kamols ritinās apkārt šim kodolam (Grof, 1975).

Katrai “Coex sistēmai” piemīt savs emocionālais lādiņš.

“Izveidojušies psiholoģiskie simptomi rodas tad, kad “Coex sistēma” ir izpletusies līdz kaut kādam noteiktam kritiskam izmēram un traumatiskie atkārtojumi negatīvi ietekmējuši viņa pamatvajadzību apmierināšanu’’ (Grof,1975).

Vadoties no Grofa, - jebkura vēlākās depresijas pamatpieredze sakņojas dzemdību traumas pieredzē. Dzemdību ceļos zīdainim  jāiziet cauri specifiskām pārdzīvojumu norisēm, ko līdzveido dzemdību gaitas bioloģiskā dinamika. Grofs ir postulējis četras tā sauktās perinatālās pamatmatrices (pieredzes paraugus), kuru neapzinātais negatīvais pārdzīvojumu materiāls veido saikni ar vēlākajiem emocionālajiem  traucējumiem pieauguša cilvēka vecumā.

Zīdaiņa traumējošā pieredze 2.prenatālajā pamatmatricē (auglis tiek ar pārtraukumiem saspiests dzemdes periodiskajās spazmās, kamēr dzemdes kakls vēl nav atvēries) un 3.prenatālajā pamatmatricē (dzemdes kontrakcijas pie atvērta dzemdes kakla, milzīgs ārējs mehānisks spiediens, bieži - ar skābekļa trūkumu un pastāvot nosmakšanas draudiem, cīņa par izdzīvošanu ) kopā veido to negatīvo sajūtu un emociju baseinu, ko vēlāk bagātina dzīves uzspiestā deprivācijas pieredze un, kas vēlāk kļūs par depresijas saknēm.

Kavētā depresija sabalsojas ar 2.pretnatālo pamatmatrici (zīdainis tiek saspiests dzemdību kanālā bez iespējas pakustēties). To var salīdzināt ar emocionālās upes apstāšanos un sastingšanu, kas raksturojas ar pilnīgu enerģētisko bloķēšanu.

Ažitētā depresija, kas saistīta ar 3.pamatmatrici izceļas ar “ļoti augstu iekšējo spriedzi un bailēm, ar pārāk lielu psihomotoru satraukumu un nemieru, un ar agresīviem impulsiem, kas nāk kā no iekšienes, tā arī no ārienes” (Grof,1985).

Grofs norāda arī uz vēl vienu ļoti svarīgu rezultātu, ko ieguvis savos pētījumos, kur izmantota LSD. Tie apliecināja, cik lieli ir psihotraumējošie efekti, ko rada smagas slimības, ievainojumi, operācijas un nāves briesmu situācijas. Arī šī, apziņai lielākoties nepieejamā pieredze, tiek pievienota pamatu pamatos ieguldītajam, emocionāli negatīvajam baseinam.

Visu cilvēka biogrāfijas traumējošo materiālu un jo īpaši, viņa negatīvos bērnības pārdzīvojumus piesaista otrās vai trešās matrices atmiņu materiāliem, kur sākotnējo materiālu tālāk enerģētiski uzlādē un līdz ar to veido pamatu un avotu vēlākajām depresijām.

Visām iepriekš minēto autoru hipotēzēm ir kas kopīgs:

1.pirmo, pašus pamatus veidojošo bērnības traumu izraisa bioloģiskie procesi (piedzimšana, fizioloģiskās homeostāzes apdraudējums);

2. zīdaiņa psihē notiek pārdzīvojums, jau tiek izciestas ļoti agrīnas traumas, kaut arī zīdainim šis process notiek arhaiskā formā;

3.ļoti agrīni negatīvie pārdzīvojumi tiek saglabāti atmiņā un veido kristalizācijas kodolu vēlākajai ciešanu pieredzei psihes tālākajā ģenēzē;

4.vēlāk ar depresiju saslimušajam cilvēkam jau pirms slimības uzliesmojuma piemīt plašs neintegrēts un visbiežāk neapzināts sāpju potenciāls. Ja šis sāpju baseins vēlāk tiks papildus enerģētiski spēcīgi uzlādēts ar tagadnē izjustu frustrāciju vai kā trūkumu, tad šī baseina sieniņas iebruks, visi dambji būs pārrauti, un kā depresīva nomāktība radīsies arī pati agrīnā sāpe, kas tiks sajūgta kopā ar tagadnes ciešanu pieredzi.

Pamata doma ir, ka eksistē atmiņu sistēmas, kas saglabājušas un starpā sasaistījušas traumējošo pieredzi un tai piederīgos lielos psihiskās enerģijas daudzumus. Šīs negatīvās dinamiskās matrices izraisa visas mums zināmās psihiskās saslimšanas.

Tādējādi psihoterapeita uzdevums ir piekļūt šīm enerģētiski uzlādētajām sistēmām, lai tās uzlauztu un iztukšotu saturu.

Grofs šo grūto uzdevumu atrisina ar LSD, kas darbojas kā katalizators zemapziņā esošo matriču aktivēšanā ķīmiskā ceļā (LSD palielina sinapšu caurlaidību smadzenēs).

Marks Šterns iesaka analīzē izstrādāt pacienta daļēji apzinātās, bet daļēji arī neapzinātās bailes no nāves.

Janovs ir izveidojis specifiskas terapeitiskās izturēšanās stratēģijas, ar kuru palīdzību viņš tiktāl novājināja pacienta aizsardzības sistēmu, ka bija iespējams piekļūt pirms tam iekapsulētajam traumējošās pieredzes materiālam un ļaut katarsē izkļūt laukā afektam, kas bija sajūgts ar šo materiālu.

Grofs norādīja, ka psihiskie simptomi parāda enerģijas bloķēšanu un galu galā attēlo potenciālos pārdzīvojumus, kas ir koncentrēti pēc formas un tiecas izlauzties apziņā. Terapeita uzdevums ir palīdzēt mobilizēt šo enerģiju un veicināt brīvu pārdzīvojuma norisi. Terapeitiskie rezultāti rodas no pārdzīvojuma veidola pilnīgošanas (Grof, 1981).

“Nāves un atkaldzimšanas pārdzīvojumi’’- LSD terapijas ietvaros var veicināt spēcīgu uzlabošanos, mazinot daudzas emocionālas un psihomotiskas ciešanas. Negatīvās perinatālās matrices ir uzkrājušas emocijas un ķermeņa sajūtas, kurām piemīt ārkārtēja intensitāte. No tā izriet, ka centrālie simptomi, tādi kā depresivitāte, šķiet, sakņojamies dziļi perinatālajā slānī’’ (Grof, 1981).

Grofs no pieredzes darba ar LSD terapijas pacientiem, guvis divus galvenos terapeitiski ietekmīgus elementus:

Pirmais ir emociju sastrēguma un lielu enerģijas daudzumu atbrīvošana un aizvadīšana no otrās un trešās perinatālās matrices, no kuras visu laiku enerģiju saņēma klīniskie simptomi.

Otrs ir dziedinošais spēks, kas piemīt ekstātiskajam apvienošanas stāvoklim, un kas nāk no pirmās un ceturtās matrices (Grof,1981).

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2022. gada oktobra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!