Gunārs Trimda: Neirotiskās depresijas iemesli un terapija. 4.daļa
(sākums ārsts.lv 2022.gada marta numurā)
Depresija un narcistiskie traucējumi - ārstēšana
Ilgstošā psihoanalītiskā darbā narcistiski traucēts pacients ir varējis saskatīt savu traucējumu, izdzīvojis vēlreiz tā rašanās vēsturi, aptvēris sekundārās seku izpausmes un izpratis saslimšanas ietekmi uz šodienas dzīvi.
Rezultātā mazāk kritiska kļūst kauna un vērtējuma samazināšanas, tad var mazināties arī nicinājuma vai arī pazemības sajūta. Pacients fantāzijās, ja tā var teikt, vairs nenolīdzina sevi līdz ar zemi. Tagad, runājot par savām vājībām, tā vietā rodas sēras. Pacientam ir iespēja just līdzi tam mazajam bērnam, kurš pats kādreiz bija. Viņš vairs nevaino pats sevi par to deficītu, kas radies. Tā vietā viņš skumst par likteni, kas liedzis tik svarīgo attīstības stimulu. Tagad pacients spēj uztvert traucējumu kā sava veida slimību un izveidot distanci pats pret savu negatīvo novērtējumu. Tagad valda sēras un “bet žēl gan”.
Nākamais solis ir narcistisko traucējumu noārdīšana
Pēc tam, kad traucējums ir atklāts, tas var tikt noārdīts, jo nepietiekamu patības struktūru gadījumā nepietiek tikai izanalizēt tos pārdzīvojumus, ko izdevies saskatīt (“izvilkt no zemapziņas’’).
Pacientam ir jāatbrīvojas no negatīvā patības koncepta, mazvērtības sajūtas, jābeidz ienīst pašam sevi, jāatsakās no pārspīlētā “Es” ideāla, no sastingušā, piepaceltā “Super ego”, izkropļotās realitātes uztveres un negatīvās domāšanas attiecībā pret sevi pašu.
Empātijas ietekmes spēja
Psihoterapeita empātiskā attieksme un pieņemšana attiecībā pret pacienta “atnesto’’ materiālu noved pie tā, ka pacients pakāpeniski sāk pats sev kļūt svarīgs. Viņš jūt, ka tiek nopietni uztverts, kas daļēji palīdz samierināties ar savu šā brīža stāvokli. Nav ieteicams pacienta pausto mazvērtības sajūtu mīkstināt vai mierināt ar pretējas ievirzes priekšstatiem. Sākumā pacientam ir jāizjūt viss asums, kas piemīt sevis paša zemajam vērtējumam.
Uzpūstā “Es” ideāla noārdīšana
Pirms pacients samierinājies ar to, ka ir tikai viduvējība un atteicies no savām “Es” ideāla pārāk uzpūstajām prasībām, psihoterapeits izsaka apbrīnu un pārsteigumu par viņa pārmērīgi ieguldītajām pūlēm. Šī izbrīna ir atzinības pilna par to, ka pacients bijis tik drosmīgs, lai vispār censtos sākt pildīt tik nesamērīgi augstas prasības (piemēram, es vēlos vienmēr būt ideāla māte savam bērnam ).
Psihoterapeits parāda, pie kādām sekām un prasībām attiecībā pret izturēšanos, noved šāds ideāls, ļauj pacientam pašam izskaidrot, kādus priekšstatus viņš saista ar savu apņemšanos. Tad kļūst skaidrs, cik smagi pacientam bijis jācīnās, lai sasniegtu šo ideālu. Kļūst arī skaidrs, no cik daudz patīkamām lietām viņam bijis jāatsakās, tad psihoterapeits pārsteigti iesaucas: ” Bet kā gan jūs to paveicāt!”.
Tad pacients apzinās, ka pretim savai mazvērtības sajūtai licis pārspīlētu ideālu (Kohut). Psihoterapeits saka:’’Kādu dienu jums tas viss vairs nebūs vajadzīgs, tad jūs varēsiet atviegloti uzelpot. Tomēr šodien jums vajadzētu apsvērt, kur jūs jau tagad varētu sev sagādāt kaut vai nelielu atvieglojumu.”
“Es” distonijas veidošana
Sākumā šis vērtējums “jānošķir no sevis’’, jāpadara ego – distons, jo pacients ir identificējies ar savu ”vājību’’ un “sliktumu’’.
Ir jāpanāk, lai pacients šīs gremdējošās īpašības vairs neuzskatītu par sev piederīgām, bet gan izjustu, ka tās viņā ieliktas no ārpuses.
Negatīvā pašvērtējuma saraksts varētu izskatīties šādi:
- ja es kaut kam pieskaros, tas noteikti aiziet greizi!;
- man šķiet, ka esmu dzimis neveiksminieks!;
- nav iespējams iedomāties, ka vispār kāds varētu mīlēt tādu cilvēku kā mani!;
- es vienmēr zināju, ka neesmu neko vērts!;
- ar mani kaut kas nav riktīgi!;
- es esmu stulbs!;
- man nemitīgi jāatvainojas par savu eksistenci!;
- kā sieviete es esmu apaļa nulle!;
- es esmu pretīga, resna pakaļa un deguns kā puļķis!
Šos vārdus eksternalizējot iespējams veltīt, piemēram, kādai lellei vai koka skulptūrai. Terapeits mudina pacientu šo lelli apsaukāt, izmantojot sarakstā minētās pašapsūdzības. Šo procedūru var atkārtot vēlreiz skaļākā un asākā tonī.
Pēc vingrinājuma mēdz būt triju veidu reakcijas:
1.pacients kļūst ar katru reizi dusmīgāks, un reizēm vispār atsakās turpināt lelles apsaukāšanu. Viņš nostājas nabaga marionetes pusē, uztver to kā bezkaunību - teikt kādai būtnei šādas lietas. Tā līdz apziņai nonāk savu pašapsūdzību netaisnīgums un iznīcinošais spēks;
2. pacients sāk raudāt vai kļūst skumjš. Morālās pašapsūdzības viņā izraisa līdzjūtību pašam pret sevi. Tad pēkšņi var aptvert, cik smaga un sāpīga ir tā nasta, ko viņam līdz šim nācies nest;
3.pacients identificējas nevis ar marioneti (kurai viņš jāattēlo), bet gan ar kādu instanci, kas atrodas ārpus viņa personas. Viņš pārņem šī uzbrucēja lomu un atsakās no savas līdz šim izrādītās pazemības. Tad var spert gaisā zibeņus, skaļi lamāt mazvērtīgo būtni savā acu priekšā. Tikai pēc tam viņš sevī var atpazīt kādu no vecākiem vai savām autoritātēm, kuru lomu tikko bija notēlojis, un par kuru nicinošā sprieduma ruporu pats bija kļuvis.
Šajos gadījumos pacientam ir iespēja iegūt nedaudz lielāku distanci pret šo sevis paša personības daļu. Tad var sākt tai uzdot kādus jautājumus un iegūt daudz kritiskāku skatījumu. Tagad nevis viņš pats ir tā vājība, bet gan viņam ir vājība. No “esmu tāds’’ rodas “man ir tāda īpašība’’.
Vēl terapeits var ieteikt uzzīmēt figūru, komiksa varoni, kurš attēlotu to instanci viņā pašā, kas viņu nemitīgi kritizē un zemu vērtē. “Iedomājaties, lūdzu, ka vēlaties paust savas jūtas un grūtības zīmētā filmā kā komiksā, vai tas būtu zvērs, cilvēks vai kāda cita būtne. Kā izskatīsies instance, kurai par jums ir tik zems spriedums?’’
Tiklīdz destruktīvais pašnosodījums ieņēmis kādas būtnes apveidu, tā pacients spēj atdalīt sevi no šī tēla, uzsākt ar to dialogu, strīdēties, sākt lamāties pretī vai vienkārši ignorēt.
Šīs tēmas atkārtota izspēlēšana nereti noved pie nelaimes sākotnējā cēloņa - pie primārās kontaktpersonas. Aiz bailes un drūmuma raisošā tēla (ogļu knaiblēm, indīgā pundura, vīra ar zirnekļveidīgiem pirkstiem) pacients pēkšņi ierauga iznirstam noraidošo tēvu vai neiejūtīgo māti, no kuras sprāgtin atsprāga visi mazā bērna mēmie palīgā saucieni. Pacientam ataust gaisma par to, kā viņa pašvērtības sajūtu veidojušas šīs personas un apkārtne agrā bērnībā. Tagad viņš pašapsūdzības var pārvērst apsūdzībās un saprast, ka sevis nolādēšana patiesībā bija par pašapsūdzībām pārvērstas citu cilvēku apsūdzības. Rezultātā no autoagresijas rodas agresija, kas atslogo pacientu. Viņam vairs nav jāizturas pasīvi un tas palielina kopējo enerģijas līmeni.
Uztveres un domāšanas korekcija, izmantojot citu skatījumu
Situācijas jaunā interpretācija var padarīt gaišāku pieredzes melnumu, pārvērst vainu par likteni, un nevērtību - vērtībā. Saskaņā ar moto: ne jau pašas lietas nomāc, bet gan viedoklis, kādu esam par tām izveidojuši.
Distancēšanās no negatīva pašvērtējuma
Savas nevērtības izjūta pacientu pavada vienmēr, tas ir tāds kā fona troksnis. Sev veltītos ikdienas pašiznīcinošos saukļus apstiprina kā patiesību, un daudzus notikumus vērtē ar mērķi apstiprināt paša pārliecību par sevis nekur nederību. Vairumā gadījumu tas notiek neapzināti. Terapeits norāda, cik paralizējoši šī negatīvā vērtējuma plūsma iedarbojas uz garastāvokli.
Narcistisko struktūru izveide
Psihoterapeits kā “cita, labāka māte’’.
Kohuts norāda, cik svarīgi nepietiekamas pašvērtības sajūtas gadījumā ir būt atspoguļotam un ievērotam. Terapeits kā labāka māte ar nokavēšanos beidzot sniedz pacientam kaut ko no tā, kā pietrūcis bērnībā – pacienta ievērošanu un empātisku atbalsošanu visam, ko viņš saka un dara. Terapeits cenšas saprast un paust savu izpratni. Terapeits priecīgi atsaucas gandrīz visām pacienta izpausmēm, nekritizē, nekoriģē, apsveic ar vismazāko progresu. Tas viss atgādina “mātes acu iemirdzēšanos’’ (Kohuts), ar ko pacients saņem apliecinājumu, ka viņš ir “pareizs’’ un vienmēr laipni gaidīts.
Tad pacients sevī var atklāt to, ka ir mīlestības vērts. Tad var saskatīt arī apdāvinātību, kas līdz tam bija pamesta novārtā un tagad rodas iespēja to izmantot, lai sasniegtu kādu mērķi. Psihoterapeits ir gatavs pastāvīgam dialogam, jo klusēšanu pacients var uztvert kā atgrūšanu (Kohuts). Terapeits atbild uz pacienta jautājumu: ’’Kas gan es esmu un ko varētu sasniegt?’’
Piemēram, terapeits saka: ’’Esmu pārliecināts, ka jums ir ļoti bagātīga un spēcīga jūtu palete. Jūsu noskaņojums jūtīgi reaģē uz apkārtējo ietekmi un jūs izstarojat savdabīgu patīkamu siltumu. Par spīti visām grūtībām, sirds dziļumos jūs esat persona, kas vēršas pret citiem cilvēkiem ar mīlestību!’’
Psihoterapeits kā apdāvinātais
Psihoterapeits var būt pateicīgs par to, ko saņem no pacienta. Palaikam pacients ļauj ielūkoties profesionālajā pasaulē (piemēram, kāda botāniķe stāsta par savu kaislību pret papardēm un iepazīstina terapeitu ar daudziem šīs dzimtas augu noslēpumiem). Citi pacienti iepazīstina ar mazpilsētas modes dāmām, ar alkoholatkarīgo aprindām un sektantiem vai informāciju par kādu vēsturisku laikmetu, filmām, ceļojumiem vai grāmatām. Psihoterapeitam ir iespēja piedzīvot dažādus pacienta “atnestos’’ pārdzīvojumus. Brīdī, kad terapeits priecīgi atsaucas, pacients nereti brīnās un ir pārsteigts, ka spēj sniegt pasaulei ko interesantu un rosinošu, ka citiem cilvēkiem pati viņa būtība var sagādāt prieku.
Kabinets kā pļava, kur spēlēties
Pacients psihoterapeita kabinetā tiek mudināts pārvarēt savas bailes. Te visu iespējam izdzīvot “šeit un tagad’’, var skaļi var izteikt lietas, par kurām viņš līdz šim nav uzdrošinājies ieminēties. Pacientu uzmundrina atklāt sevi tādu, kāds viņš ir patiesībā, pastāvēt uz savām patiesajām jūtām, paust viedokli, runāt pretī psihoterapeitam, respektīvi, kritiski pārbaudīt viņa izteikumus. Pacients drīkst fantazēt un kalt plānus, viņam drīkst iešauties prātā trakas idejas, viņš drīkst izjust jaunus impulsus un prātā izspēlēt situācijas, kurās viņam gribētos vai drīz nāksies nokļūt. Terapeits uzaicina pacientu pieļaut un izmēģināt to, ko viņš līdz šim nebija vingrinājies darīt.
Pamudinājums uz partnerattiecībām
Nekas cits tā nenostiprina cilvēka pašvērtības sajūtu kā izredzētā un arī paša atzīšanās mīlestībā. Terapeits palīdz attīstīt pacienta spēju veidot attiecības, jo mīlestība var aizskalot šo mazvērtības sajūtas uzspiesto kauna traipu.
Satricinātā identitāte
Identitāte ir cilvēka cieši nostiprinātā emocionālā apziņa, kas viņš ir un ko viņš grib. Ja paštēls nav nostiprināts, tad identitāte būs viegli satricināma.
Piemēri
Teoloģijas students dien armijā un karā piedzīvoto šausmu iespaidā sāk šaubīties par Dieva eksistenci. Tas noved pie krīzes. Psihoterapijas laikā top skaidrs, ka patiesībā viņš visu laiku bija meklējis tēvu, kura bērnībā pietrūka, un Dieva veidolā viņš bija pielūdzis idealizēto supertēvu, pie kura meklējis aizsardzību un atbalstu.
Jauns, garmatains vīrietis, braucot autobusā, dzird mazu bērnu sakām: ”Mammu, vai viņš ir vīrietis vai sieviete?’’ Vīrietis pats nepavisam nejūtas drošs par savu dzimuma lomu, par to ir šaubījies un tagad pēkšņi tā sakautrējās, ka izjuta paniskas bailes un depersonalizāciju.
Satricinātās identitātes terapija
Psihoterapijā notiek pacienta biogrāfijas izstrāde un pieņemšana. Tas pacientam palīdz pieņemt sevi, izveidot kontaktu ar savu sākotni, saprast savu vienreizējību. Pagātnes atritināšana un atklāšana piedod personībai kontrastu un krāsas. Pacients ar izbrīnu atklāj, ka viņa ciešanu stāsts ir iemesls ne tikai sērošanai, bet arī ilustrē viņa tapšanu par cilvēku. “Esmu cilvēks, kurš cieta un cerēja. Mani bija pametuši, sita un nesaprata. Pārcietu netaisnību, tāpēc biju spiests ķerties pie pašaizsardzības, lai spētu eksistēt tālāk.” Tagad pacients var pat izjust zināmu lepnumu par savām izdzīvošanas spējām, var iegūt izdzīvošanas meistara identitāti. Tagad ir iespēja identificēties ar tolaik nemīlēto bērnu, izjust pret šo bērnu žēlumu, varbūt pat viņu iemīlēt.
Runājot par pacienta ciltskoku - tēvu, māti, vecvecākiem, onkuļiem un tantēm, māsīcām un brālēniem, atklājas daudz dažādu likteņu, kas pacientu iepin gluži kā tīklā. Sistēmiskajā ģimenes psihoterapijā plaši izmanto ciltskoka metodi, - var piedzīvot, kā šie likteņi ir pacientu ietekmējuši un veidojuši. Pacients var sevi izjust kā posmu veselā paaudžu virtenē. Var uzzināt daudz jauna, sarunājoties ar saviem radiniekiem (piemēram, vecmāmiņa saka: ”Tavs tēvs pirms kāzām bijis veiksmīgs un kaislīgs tenisa spēlētājs!”). Izmantojot ciltskoku, var gūt daudz noderīgu izmaiņu, tostarp arī uzrakt dzīves apraktos vērtību priekšstatus un izvirzītos mērķus, ko varētu izmantot paša identitātes atjaunošanai.
Psihoterapeits kā paraugs, ideāls
Ir dažādas psihoterapeitiskās pieejas, kur psihoterapeits atklāj sevi dažādās pakāpēs. Ja psihoterapeits sevi neatklāj, tad var teikt, ka pacients veido pats savu psihoterapeitu, piedēvējot viņam kādas īpašības.
Ja psihoterapeits zināmā mērā sevi atklāj, rodas iespaids, ka abu domāšanā, jušanā vai centienos ir kas kopīgs, vai arī, ja pacients ir ļāvies kādai nodarbei, ko ieteicis terapeits, rodas iespēja terapeitu ņemt kā labu piemēru, kam līdzināties.
Atklāšana, definēšana, norobežošana, informēšana
Terapeits, līdzīgi kā zelta meklētājs, kas ar priecīgu saucienu apsveic katru zelta smilšu graudiņu, atklāj līdz šim novārtā pamestos pacienta talantus, neievērotās vēlmes, par zemu novērtētās rakstura īpašības.
Terapeits var apbrīnot ne tikai fiziskos dotumus (skaistas rokas, graciozu gaitu, sirdi ielīksmojošus smieklus, patīkamu, skanīgu balsi, ļoti kuplos matus), bet arī pacienta uzticamību, uz kuru visi var paļauties. Vai arī kaujiniecisko vēlmi izturēt šīs šausmas, un par spīti tām saglabāt vēlmi atjaunot savu veselību. Terapeits var pamanīt smalku humoru, neviltotu draudzīgumu attiecībās, līdzjūtību un maigumu, ar kādu viņš pilda tēva vai mātes lomu. Tā pacients iegūst viedokli pats par sevi, nevis būvē to no apkārtējo attieksmes un vērtējuma. Tā notiek norobežošanās no līdzcilvēku vērtējuma. Svešie viedokļi vairs netiek nekritiski pieņemti, jo citu viedokļu korī, kas skan galvā, ir grūti sadzirdēt savu paša autentisko jūtu un vēlmju iekšējo balsi.
Tad var pretoties vēstījumiem, ko sniedz horoskopi, raksti ilustrētos žurnālos, TV sižeti vai amatierpsihologi jeb “dzīves gudrie”. Terapeits palīdz pretoties brīžos, kad pacientu samulsina un padara nedrošu citu vērtības “tev jābūt tādam un tādam!”.
Terapeits palīdz pacientam, kā mēdz teikt, pārmest pār bortu vēlmes, kas aizgūtas no citiem, neieklausoties savās patiesajās sajūtās un vēlmēs.
Iekšējās pamestības situācija
Pacientā ir kontaktpersonu ansamblis, kur ir tēli, kas veidojušies no tēva, mātes, vecvecākiem, tantēm, onkuļiem, brālēniem un māsīcām. Psihoanalīzē tos sauc par iekšējiem objektiem jeb objektreprezentācijām. Šāda integrēta reprezentāciju pasaule ir pamats sajūtai, ka persona ir ieausta visaptverošā attiecību tīklā, kas dod jēgu katrai atsevišķai dzīvei (O.Kernberg, 1975).
Agrīno kontaktpersonu atspulgi ir saistīt ar spēcīgu emociju brīžiem, un tie pavada pacientu visu mūžu. Viņš nekad nepaliek viens, ar viņu allaž kopā ir pavadoņi, kas sniedz piederības sajūtu kaut kam, kas ir viņu sevī ietverošs veselums. Tas rada patvēruma sajūtu. Tomēr var būt arī tā, ka par iekšējām padarītās kontaktpersonas tomēr nav paguvušas kā nākas nostiprināties atmiņu matricē un reizēm kaut kur izzūd. Tad rodas iekšējas pamestības situācija, “kurā patība ir pazaudējusi savus iekšējos objektus, respektīvi, tie ir viņu pametuši’’ ( O.Kernberg,1975).
Tad zūd interese par apkārt notiekošo, pasaule pazaudē savas krāsas. “Vairs nav nekā, ko vēl varētu meklēt, pēc kā censties, ko saskatīt” (O.Kernberg,1975). Ja arī nav simptomu, tad ir apziņa par draudiem, ko rada šis fona tonis. Daži tad metas aktivitātēs, drudžaini iesaistās sociālajos kontaktos, lieto alkoholu, narkotikas, tā mēģinot meklēt apmierinājumu savām seksuālajām, agresīvajām vai orālajām dziņām.
Daži mēģina sevi stabilizēt ar partnerattiecību palīdzību un kļūst totāli atkarīgi no citiem. Pamestības sajūta rodas uzreiz, kad otrs novēršas, kas izraisa depresijas. Agrīni ir bijusi vilšanās mīlestības objektā (mātē) un sekas – ieraušanās sevī. Tad attiecīgi bērni paslēpjas savās fantāzijās, dzīvo dubultu dzīvi. Rodas iespaids par klātesamību, jo bērni tad izrāda automātisku paklausību, ir pielāgojušies un gatavi dažādām reakcijām, taču patiesībā dzīvo imaginārā, pašu iztēlotā paradīzē, kas ir piepildīta ar priekšstatiem un tēliem. Reālos objektus uztver virspusēji, tie nobāl, tiek uzskatīti par traucējošiem. Tad pacienti lielākoties saka, ka viņiem nav atmiņu par bērnību, ka bērnība ir pagājusi tādā kā biezā miglā.
Ja stimulu bijis par daudz, ja bērns ilgstoši ir traumēts ar draudiem un apmierinājuma nesniegšanu, ja emocionālā badā esošā māte izmantojusi bērnu, ja tuvības piedāvāts par daudz, notiek agrīna vilšanās mīlestības objektā.
Kad “super ego” bargi soda patību un sniedz sajūtu, ka mīlestības un cieņas nebūs, būs tikai vientulība, saskaņā ar Kernberga uzskatu, pacienti tad cieš no neapzinātas vainas sajūtas.
Iekšējās pamestības situācijas psihoterapija
Svarīgi sākumā mīkstināt šo bargo “super ego”, novērst lāstu, ko persona pati sev uzlikusi.
Sākumā pacients iemācās izturēties pret sevi ne tā, kā pret noziedznieku, izjust sevi mazāk vainīgu, pārtraukt uzkraut sev vainu, par ko pienākas sods. Ņemot vērā, ka pacientam trūkst uzticamu, cieši nostiprinātu iekšējo objektu, tad palīdzēt var vai nu paspilgtinot vecos, izbalējušos objektus, vai atrodot jaunas kontaktpersonas.
Tā, piemēram, var atrast kādu agrāk maz ievērotu, neasi iezīmētu, bet emocionāli pozitīvi iekrāsotu personu no agrīnas vai vidējās bērnības un tad iegūt par šo cilvēki iespējami daudz informācijas. Tālāk pacients atkal un atkal aktivizē savus pārdzīvojumus, kas viņam bija saistībā ar konkrēto cilvēku. Viņš tos no visām pusēm izgaismo un padziļina. Pacients sajūt, ka šim cilvēkam bijusi liela loma attīstībā un labklājībā. Šādā veidā iespējams papildus izveidot tēva vai mātes tēlu jau pieaugušam pacientam, kas tam uz visiem laikiem var kļūt par drošu iekšēju ceļa biedru.
Vietā, kas paredzēta reāli eksistējošiem cilvēkiem, var stāties arī izfantazētas būtnes no pasakām vai TV seriāliem ar noteikumu, ka pacientam jau kā bērnam bija izveidojusies ļoti intensīva emocionāla saite ar šiem tēliem.
Pacienta sapņos var arī smelties materiālu, no kā radīt iekšējos objektus. Viņš var sajust, ka ne tikai konkrēts laulātais pāris - vecāki, bet visa cilvēce ir stāvējusi pie viņa šūpuļa un devusi viņam kolektīvās bezapziņas veidā nenovērtējamu dārgumu, ko tagad atliek vien likt lietā.
“Reālā māte jūs nemīlēja un tāpēc pameta novārtā. Taču tā māte, kuru jūs pazīstat no saviem sapņiem un kura tik bieži ar jums draudzīgi sarunājas, tā gan jūs mīl.’’
Arī reliģija, Dievs var kļūt par labo objektu un aizsargāt pacientu no pamestības sajūtas.
“Tukšā” patība.
“Tukšā” ir kā metafora, kā fenomens, ka substurktūra, eksistē izteiktā reducētā stāvoklī.
Narcistiskais deficīts izpaužas kā nepietiekama personiskās varēšanas un pašvērtības sajūta, ideāla un objektreprezentācijas trūkums. Tas izraisa mokošu tukšuma sajūtu.
Šo deficītu mēģina mazināt dažādas aizsardzības stratēģijas – lieluma mānijas radītas fantāzijas, sapņošana ar vaļējām acīm, visu veidu atkarības un perversijas, hipervitalitāte, dramatiski saspringtu partnerattiecību un satraucošu dzīves situāciju konstruēšana, bieža partneru maiņa, seksualizēta uzvedība, darbaholisms, kriminālas aktivitātes.
Kādā brīdī šie manevri vairs nepalīdz, kad, kā norāda Kohuts, rodas “tukšā depresija’’ bez vainas sajūtas un autoagresijas. Tad dzīves uzdotajam šausminošajam jautājumam: “Vai tu biji uzticīgs pats savam iekšējam modelim?” atbilde ir - “nē’’. Sekas šim “nē’’ ir ārkārtēji smaga bezcerīga.
Ar patības traucējumiem, lai kompensētu citus patības trūkumus, attīsta īpašos talantus - spēlē šahu, attīsta talantu sportā, runas dotības, speciālas zināšanas, mākslinieciskas aktivitātes.
Foto: Shutterstock
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2022. gada augusta numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
